08.marts 2010
11:50

Pirms septiņiem gadiem astrologam Andrim Račam nācās kļūt par vientuļo tēvu, jo neilgi pēc meitiņas piedzimšanas viņas māte no smagas slimības mira.

Visu zinu, tikai ne izmēru
“Grūtniecība bija riskanta, un ārsti brīdināja, ka iznākumā ir iespējami trīs varianti: mēs esam trīs, divi vai palieku es viens. Biju gatavs gan B, gan C variantam.
Tas bija diezgan skaidrs – jau kopš paša sākuma man vajadzēs pievērst bērnam pastiprinātu uzmanību. Pirmās piecas dienas mamma un meita bija kopā, pēc tam divus mēnešus šķirtas. Tad atkal kopā, un tā – ar pārtraukumiem. Bet arī tad, kad viņas bija kopā, lai atvieglotu dzīvi, es mēdzu pa naktīm celties, palīdzēt.
Par laimi, divkārša pieredze ar meitām man jau bija. Ja tas būtu bijis pirmo reizi, varbūt būtu grūtāk, jo tad katrs bērna raudiens vai pīkstiens šķiet pasaules gals. Bet, kad tev ir pieredze, tu uztver dabiski, ka bērniem tā ir komunikācija. Zīdaiņa vecumā nav lielas atšķirības – meita vai dēls. Ar tādu mazo ir viegli – tu noliec gultiņā, un viņa tur arī ir. Vēlāk ir grūtāk. Tagad, kad viņai ir septiņi gadi, vairs nejūtos vienmēr tik kompetents.
Bērnu apģērba pirkšanā vienmēr esmu piedalījies, tāpēc tā nebija problēma. Bija vēl drēbes, pat mantiņas no iepriekšējām meitām. Vienīgie sarežģījumi radās, kad veikalā prasīja, kādu izmēru vajag. Mammas varbūt biežāk aptausta pēdiņas, redz jau apmēram, cik lielu to zeķīti vajag. Tad man brīžiem bija jocīgi – it kā gandrīz 24 stundas diennaktī audzini bērnu, bet nevari pateikt izmēru.
Tolaik, izejot cilvēkos, bija jūtama liela pretimnākšana, īpaši no sieviešu puses. Jā, tas bija patīkami, bet kur viņas palika tajā brīdī, kad blakus parādījās cita sieviete? Tad viņām seja uzreiz pārvērtās. Kāpēc? Vai, būdamas laipnas, viņas domāja par mani vai sevi? Normāla sievišķā loģika – ja jau tu rūpējies par meitu, tad arī par mani rūpēsies. Vīrieši nav tā uz saglabāšanu tendēti kā sievietes, biežāk pamet un aiziet. Varbūt tāpēc – ja vīrietis ir tāds, kas ir saglabājis un paturējis, viņš sievietes acīs šķiet labāks. Lai gan varēja just arī viedu sieviešu uzmanību. Atminos, kā sēdēju kafejnīcā, meita ratiņos, un viena kundze izteica frāzi – laimīgā meitene, tētis viņu mīl! Tas bija neviltoti!”

Rūcošā šūpuļdziesma
“Par laimi, meita naktīs modās kā pēc grāmatas – tādā vecumā tik reižu, vēlāk tik. Kad es paklausos, kā citiem bērni pusnakti neguļ, uz rīta pusi tik aizmieg – ak, Dievs, labi, ka man tā nebija. Kad naktī neesi izgulējies, tu taču nevari padomāt. Vienmēr kaut kādā sliktumā Dievs ir žēlīgs – kaut vai šādā veidā. Es nezinu, kā būtu, ja man līdz četriem naktī bērns būtu jāmidzina un no rīta jādodas uz darbu.
Ar laiku pa dienām sāku aicināt aukli, bet tādu, kas bija kopusi mazo jau slimnīcā. Meitiņa piedzima priekšlaicīgi, svēra tikai kilogramu un simts gramu, gandrīz divus mēnešus gulēja pie sistēmas. Ar medicīnas māsu bija labs kontakts, tāpēc vēlāk piedāvāju – varbūt ir vēlēšanās piestrādāt?
Tagadējā sieva atnāca pie mums par aukli, kad Sofijai bija divi gadi. Pēc nepilna gada mums izveidojās attiecības. Līdz tam bija posms, kad biju vientuļais tēvs. Katru rītu, it sevišķi brīvdienās, tu piecelies un priecājies, ka bērns ir vesels un smaidīgs. Tikai vakaros, protams, kļuva skumīgi. Varu saprast, kāpēc vājāks cilvēks iegrimst depresijā. Tā bija vientulība un atmiņas, skumjas, ka nevaram visi būt kopā... Bērns grib šūpuļdziesmu, bet ko tu kā tētis vari – tikai norūkt.
Maigumu droši vien es varēju dot, bet nebija jau, kas to maigumu iedod man. Vīrietim nav dots tas instinktu līmenis, lai sajustu bērnu, kā to spēj māte. Lai gan, kad Sofija bija vēderā, bija tāds fenomens – jutu gluži kā enerģētisku nabas saiti. Laikam bērnam un mammai no manis vajadzēja enerģiju.”

Andris Račs ar meitu.

Neesmu čīkstētājs
“Tas bija pārbaudījums, bet kaut kā negribas, ka no manis taisa supervaroni, jo nezinu, ja bijusī sieva būtu vesela, vai mēs ar viņas šerpo raksturu vēl būtu kopā. Varbūt būtu izšķīrušies.
Bērna audzināšana vienatnē – tas ir bijis, bet joprojām un vienmēr esmu uzskatījis, ka tas nav vīriešu darbs. Bērnam tomēr ir jāpērk ēdiens, un es nevaru pieņemt situāciju, ka es esmu no kāda atkarīgs – vai tā būtu valsts, vai kāda cita cilvēku labvēlība. Pat, ja tā būtu cita sieviete, kas materiāli nodrošinātu, lai sēžu ar bērnu mājās, es to nedarītu. Turklāt man ir pārliecība, ka ir vajadzīga tieši sievišķīga uzmanība, it sevišķi, ja ir meita. Es vienmēr esmu domājis, kas no tā cilvēka iznāks. Es gribēju, lai mana meita jau kopš pirmajām dienām, pat vēl neapzinātā – zīdaiņa – vecumā, redz normālu attiecību modeli starp dzimumiem. Tētis, kas vaimanā un sēž mājās – es negribēju, lai viņai ir tāds modelis. Neuzskatu, ka bērns var būt laimīgs, ja ir nelaimīgi vecāki. Tie varoņi, kas sieviešu filmās 20 gadus sēro par bijušo, ir slimi – viņiem vajag mammu. Un tad galvenā varone ierodas un aplaimo. Es uzskatu, ka es pats varēju būt gan mamma, gan tēvs. Man nevajadzēja sievieti mammu, kas mani žēlo. Man nepatīk, ka cilvēki sevi pozicionē – otrās grupas invalīds, vientuļais tēvs, vientuļā māte, tāds un tāds slimnieks. Necienu cilvēkus, kas daudz žēlojas. Bērna audzināšana vienatnē – tas ir pavelkams. Labi, neizgulējos pa naktīm, bet arī armijā es neizgulējos. Tur bija grūtāk, jo bezjēdzīgi, bet šeit es zināju, ka ir mīļš cilvēciņš, kura dēļ to daru. Ja tev ir jēga, tad grūtības var pārvarēt. Protams, vientuļajām mātēm ir aizvainojams, ka nesanāca dzīvē, kā cerēts, bet, ja kāda sieviete saka, ka viņai grūti celties pa nakti barot bērnu, nu tad es viņu necienu. Kas tā par māti, ja savu bērnu ir grūti kopt? Smagi ir būt vientuļam, bet ne jau bērna dēļ kaut ko darīt.”

Mammas idealizēšana
“Jūtu, ka manai meitai gribas iztēloties savu mammu kā eņģeli debesīs, turklāt kā ideālu eņģeli. Šis ir jautājums, ar ko man būs jāsaskaras. Māte viņu, protams, mīlēja, un tas bija varoņdarbs, ka viņa šo bērnu dzemdēja, bet viņa bija tikai cilvēks. Vientuļās mātes piedzīvo to, ka bērni reizēm nepamatoti idealizē savu tēti, bet tam dēlam viņš ir vienīgais tēvs, tāpat arī man droši vien būs jāsaskaras ar to, ka mamma ir ideāls un pamāte vienmēr tiks uztverta kritiski. Tas ir baigi grūti. Tas pat ir grūtāk nekā naktīs celties. Tu mīli, labu gribi, bet arī saproti, ka viņai jāredz pasaule, kāda tā ir. Viņa nevar dzīvot ilūzijās – labā māmiņa, iesim uz kapiem, raudāsim... Ko tad – visu dzīvi raudās? Bet to realitāti personificē pamāte. No vienas puses, tas ir labi, ka mamma ir tas gaišais tēls, bet, no otras puses, ir risks aiziet tādā ilūziju pasaulē. Tā ir psiholoģija: ja dēls dzīvo ar māti, deviņos gadījumos no desmit viņš vainos mammu par to, ka viņa ir izšķīrusies no tēva. Jo viņš ir sava dzimuma pusē. Tāpat kā meita, iespējams, mani vainos, ka es nenosargāju viņas māti. Es to apzinos, bet esmu gatavs visu risināt. Kad viņa izaugs, varbūt sapratīs.”

Lai bērni būtu laimīgi!
“Ir aseksuāli cilvēki. Piemēram, Mārtiņš Freimanis – kā viņš var nodzīvot ar suni, es nezinu. Es, piemēram, nevarētu. Esmu ar miesu un asinīm. Lai mana meita redzētu, ka normāls vīrietis ir aseksuāls sērotājs – nu nē! Lielāku murgu nevaru iedomāties.
Protams, arī man bija brīdis, kad bija ļoti skumji un gribējās pačīkstēt. Kuram tad sevi nepaliek žēl tādos brīžos? Gribēju visu atgūt, kā bijis. Bet uzskatu, ka pareizāk rīkojas tās tautas, kas kārtīgi izbrēcas bērēs, nevis kā latvieši stāv un pēc tam 20 gadus staigā uz kapiem. Tur cilvēki izkliedzas, lec kaut vai kapā līdzi, un pēc tam kaut ar nezālēm aizaug. Mirušie ir mirušie, dzīvie ir dzīvie. Es neesmu nekrofils. Uzskatu, ka labākais, ko var dot bērnam, ir pašam būt laimīgam. Nelaimes cēloņi 99% gadījumu ir nepiedošana. Ja es nepiedotu sievai, ka viņa nomira, ka viņa mani atstāja, tad es varētu visas sievietes dzīvē padarīt nelaimīgas, savu meitu ieskaitot. Es to negribu.
Ja jūs gribat labu bērnam, jums visu laiku ir jāuztur normāla mīlestība pret bērna māti vai tēvu. Lielākais ļaunums, ko sieviete vai vīrietis var izdarīt, ir teikt bērnam – re, tavs tētis vai māte ir slikta, viņa mūs pameta, es darīšu visu, lai tev nekad tā nebūtu. Tas ir murgs. Ar šiem vārdiem tu tieši dari, lai tā būtu. Sievietēm ir grūtāk, jo jums atmiņa ir ilgāka, bet, ja gribas, lai bērns ir laimīgs, nedrīkst visu laiku raudāt. Tam bērnam jau viņa tēvs vai māte ir viņa nākamā sieva vai vīrs. Ja jūs sakāt – es esmu laba, tu esi labs, tikai tas tētis mums tāds ne pārāk, tad tulkojumā tas nozīmē – tu esi tikai pa pusei labs, otra puse ir slikta. Kāds ir kokteilis, kur puse laba, otra slikta? Viss slikts! Tā nedrīkst!”

kasjauns.lv/Foto: no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva