18.janvāris 2010
17:06

Dziedātājas Ellas jeb Elīnas Fūrmanes brālis Raimonds Fūrmanis izvērsis kūpinājumu biznesu — viņš kopā ar sievu Agnesi alkšņu malkā kūpina gaļu un taisa desas. Tikai Ella šos produktus vairs nevar pagaršot, jo kļuvusi par veģetārieti.

Kad Fūrmaņu ģimene savā mājā Garkalnē sēžas pie brokastu galda, nekur tālu no darbavietas viņi neatrodas — pa virtuves logu redzama kūpinātava, no kuras ceļas dūmi un garda smarža. Laulātie draugi ir uzņēmuma „Brangi” īpašnieki un darba devēji sievas brālēnam Matīsam un māsīcas vīram Kasparam, arī sievastēvs reizēm atnāk pieskatīt kūpinātavu. „Jābūt ar savu mugurkaulu. Galvenais, izrunāties, neturēt aiz ādas, viss, šancē,” par „radu būšanu” biznesā saka Raimonds. „Es gribēju, lai strādā radinieki, jo bizness ir mājās, un nejustos komfortabli, ja katru dienu gar logiem staigātu sveši cilvēki,” piebilst Agnese.

Ella tagad ir veģetāriete
Galvenie produkcijas degustatori ir Fūrmaņu bērni Klaudija un Pauls, kā arī labradors Francis. Uz suņa gaumi paļauties gan īsti nevar, jo „viņš ir gatavs apēst visu”, smej saimnieks. Drošāk uzticēties bērniem: „Ja viņi ēd, zinām, ka ir labs.” Arī Raimonda māsa dziedātāja Ella baudījusi un slavējusi viņa labumus, tikai nu kļuvusi par veģetārieti. „Katram cilvēkam ir dzīvē posms, kad gribas pamēģināt ko jaunu,” spriež svaine. Tiesa, atbrauks Ella ciemos, un nevar zināt, vai „nesalūzīs” pie maltītes galda.
21. decembrī kūpinātavai Garkalnes savrupmājas pagalmā apritēja gads. Laiku, kad jādibina uzņēmums, aplēsusi Agnese pēc zvaigznēm. Viņa ir sertificēta astroloģe: „Viss mūsu bizness ir veidots pēc astroloģiskās shēmas, tas ir ļoti svarīgi. Firmu reģistrējām pēc astroloģiskajiem rādītājiem — Lauvas zvaigznājā augustā, ņēmu vērā Merkuru, kas ir tirdzniecības aizgādnis. Pirms sākām, skatījos, vai mēs ar Raimondu varam nodarboties ar pārtikas biznesu, vai tas mums vispār der. Izrādījās, ka der, viss izskatījās ļoti labi un pareizi.” Arī firmas nosaukums „Brangi” domāts ilgi un dikti, un arī te Agnese pielikusi savu roku ar numeroloģiju.

No viesnīcas un bankas pie gaļas
Pirmais lielais darba cēliens bija 2008. gada Ziemassvētku laiks. „Viss sākās kā joks,” teic Raimonds. Ne viņam, ne Agnesei pirms tam nav bijis ne izglītības, ne pieredzes pārtikas nozarē. Raimondam ir augstākā izglītība viesnīcu vadībā, divarpus gadus nostrādājis par projekta vadītāju viesnīcā Pārdaugavā, bet sieva darbojusies bankā. Gan viesnīcu, gan banku bizness ir gājis uz leju, un ģimene nolēma sākt ko savu.
Pusgadu Raimonds bija bezdarbnieks, bet ēst gatavošanas vaļasprieks noderēja — Raimonds mājās grilā kūpināja zivis. „Ar sievas brālēnu secinājām, ka jāuztaisa kūpinātava savām vajadzībām. Tā kā dabūju mednieka apliecību, izspriedām, ka kūpinātavai jābūt lielākai, un beigās sanāca uz 150 kilogramiem,” stāsta Raimonds. Vajadzēja tikai sākt, lai par kūpināto gaļiņu ieinteresētos draugi un radi, arī kaimiņi sajuta smaržu.
„Un tad vēl kaimiņa darbabiedriem vajadzēja. Tagad mums ir divi treileri, tirgojam pie Gaiļezera, Vecmīlgrāvī, Centrāltirgū, pie Stradiņiem, gadatirgos. Kā jau visās lietās, ir labās un ēnas puses. Augustā ar vienu treileri varēja pārdot tik, cik tagad ar diviem,” krīzes iespaidu Raimonds nenoliedz. „Bet gaļa ir tāds bizness — ja neuztaisi brāķi, cilvēki nāks vienmēr. Gads pagāja, kamēr piešāvāmies.”
Paveicās ar zemnieku nemieriem
Uzņēmēji ir izmēģinājuši desmit piegādātājus un par vislabāko atzinuši gaļu no kautuves Lēdurgā Krimuldas novadā. Ar citiem bijis visādi, pat tā, ka gaļa vai nu bijusi sasaldēta vai pat sašpricēta lielākam svaram ar ūdeni, un nekādi nenokūpināt. „Viss ir svarīgi — kā cūkas baro, kā kauj un kā gaļu atdzesē. Bija tāds šķiņķis, kas no ārpuses jāsadedzina kā ogle, lai vidū ir gatavs. Ja gatavs ārpusē, vidū ir jēls,” stāsta Raimonds. Bizness ir arī laimes spēle, kad jārēķinās ar zaudējumiem. Aizvadītajos Ziemassvētkos negaidīti glāba pieprasījums pēc asinsdesām, ar krūtiņām vien nepietiktu.
Fūrmaņiem paveicies, ka varējuši iztikt tikai ar saviem spēkiem, kredītus neņemot. Raimonds ar labu vārdu uzteic savus bijušos darba devējus viesnīcā — Liepājas uzņēmējus Aigaru Kesenfeldu un Andri Griģi. Maksājuši labu algu, varējis iekrāt, dabūjis prēmiju un: „tik daudz prāta bija, ka nesapirku liekus draņķus, bet ieguldīju biznesā”.
Pārtikas un veterinārā dienesta prasības ir izpildāmas, viss bijis precīzi izklāstīts. Mīts ir arī stāsts, ka „sliktā Eiropa” mūs nesaprot un aizliegusi gaļu kūpināt malkas dūmos. Fūrmaņi izmanto alksni, un tas ir pilnīgi likumīgi. Protams, lielajam biznesam konkurenti varētu nepatikt. „Mūsu senči šādu gaļu ir ēduši gadu simtiem, un nekas slikts nav noticis.” No otras puses, mūsdienās esam pieraduši pie visa kā, un galvenais ir garša, nepietiek tikai „spiest” uz to, ka dabīgs. „Pirms pusotra gada, kad bija zemnieku nemieri, varēja gumijas zābaku tirgū pārdot, ja tikai virsū uzraksta „Zemnieku”,” pasmaida Raimonds.
Uzplauka pieprasījums pēc īstas lauku mantas. „Tobrīd mēs sākām, paveicās, bija palēciens un varējām atsperties. Nu jau zvana un prasa, kad un kur būsim. Vai viegli uzsākt? Pirmām kārtām, vajag veiksmi. Daudziem, kas sāka ar mums vienā laikā, kaut kā neaizgāja.” Nu jau ir savi klienti, dažs no rīta iepērkas un vakarā atkal nāk, jo noēdis, vasarā kūpinājumus savējiem uz Īriju un Angliju veduši jaunās trimdas latvieši.

Diena sākas pat piecos no rīta
Kūpināšana ir smags darbs, gaļa jāsagriež, jāsasāla, jāsaliek kastēs, kūpinājumi jāsakrauj treileros. Tālu jau nav jāiet, tepat mājās viss notiek. „Piecos no rīta man atved gaļu, pieceļos, sagriežu, sasālu, astoņos vai deviņos aizvelku treileri uz Gaiļezeru un atstāju puisi tirgot. Ja tajā dienā jākūpina, daru to, vakarā braucu pēc treilera,” savu grafiku izklāsta Raimonds. Gadās, ka miegam paliek tikai četras vai piecas stundas. Vecgada vakarā ar pūlēm sagaidījuši pulksten 12, izšāvuši salūtu un devušies gulēt.
Agnese ir stāvējusi aiz letes, kā jau bijušajai bankas darbiniecei viņai naudas lietas padodas. Ikdienā viņas pārziņā ir grāmatvedība. „Es vairs negribētu strādāt „no — līdz”. Pašas biznesā vari nedaudz laiku plānot. Darbs jāizdara, bet var izvēlēties. Vakarā nolieku bērnus gulēt un visu saskaitu, sarēķinu, bet pa dienu darbojos ar bērniem, vadāju viņus uz dārziņiem, pulciņiem, braucu pie friziera. Protams, risks ir vairāk, domāšana un galvas lauzīšana ir uz vīra pleciem.”

Māris Puķītis / Foto: Rojs Maizītis