saulains
Laika ziņas: Rīga 12°C. saulains
Z vējš 0 m/s
trešdiena, 2014.g. 3. septembris 09:54
Vārda dienas: Bella, Berta
Notikumi un cilvēki

Igauņu ģimene Latgalē darina mūzikas instrumentus (13)

 
23.novembris 2009  08:52

LNT šovā „Dziedošo ģimeņu svētki” izbalsotā Igauņu ģimenes galva Gunārs nu varēs atkal atgriezties pie sava hobija — senu mūzikas instrumentu kolekcionēšanas un tautisku instrumentu darināšanas.

Kad Vaira Vīķe-Freiberga savas prezidentūras nogalē ar kungu Imantu viesojās Latgales pusē, Igauņu ģimenei bija tas gods uzspēlēt prezidentei par godu.

Kad Vaira Vīķe-Freiberga savas prezidentūras nogalē ar kungu Imantu viesojās Latgales pusē, Igauņu ģimenei bija tas gods uzspēlēt prezidentei par godu.

Tieši Rēzeknes novada Gaigalavā ciemata galvenajā ēkā – mājā, kur atrodas pasts un pagasta padome, Igauņu ģimenes galva iekārtojis savu mūzikas instrumentu darbnīcu. Tur viņš darina cītaras, kokles un bungas, bet arī atrodas viņa seno ermoņiku kolekcija.

Šova dēļ cēlās sešos no rīta
Igauņu ģimenes galva Gunārs ir instrumentu meistars un kolekcionārs, kā arī Rēzeknes kapelas Dziga vadītājs. Abu jaunākajai meitai Laimai ir 14 gadu, un viņa mācās Gaigalavas pamatskolas 9. klasē. Vidējā meita Marta zinības apgūst Rēzeknes ģimnāzijā un mājās Gaigalavā ierodas tikai tad, kad ģimene to pieprasa — parasti trešdienās, kad ir mēģinājumi. Vecākā meita Liene studē Rīgā, Mūzikas akadēmijā, un ar ģimeni tiekas nedēļas nogalēs. Savukārt Gunāra sieva un meitu mamma Rasma Gaigalavas pamatskolā pasniedz mūziku. Rasmai skolā ir pat divi kabineti — viens, kur čakli apgūt mācību vielu, un otrs, kur muzicēt, jo instrumentu tur netrūkst — gan vīra darināti, gan no blakus skolām aizlienēti. Mazai lauku skolai tāds instrumentu klāsts ir īsts lepnums!
Tagad Igauņu ģimenes dzīve atgriezusies vecajās liedēs, bet, kad viņi vēl piedalījās šovā, tad gan nācies ieviest vairākas korekcijas. „Speciāli palūdzu, lai man pirmdienās neliek stundas, jo pēc šova parasti tikai ap pieciem rītā ieradāmies mājās. Lai gan bērniem gan uz skolu bija jāiet, ar vīru nedusmojāmies, ja viņi kādreiz pirmdienās pagulēja ilgāk. Visu iekavēto varēja paspēt izdarīt arī piektdien un ceturtdien, un viņi to arī izdarīja. Dzīvē jau nav tikai mācības, un ne vienmēr noteicošais ir atzīmes. Viss, ko tu dari, ir vajadzīgs,” uzskata Rasma.
Agrāk svētdienās viņi cēlās sešos, lai pulksten 11 jau būtu Rīgā, jo tada sākās šova mēģinājumi. Četras reizes Gunārs pats stūrējis uz Rīgu un atpakaļ, bet tad sapratis, ka tas ir par daudz. „Mājās vienmēr bijām piecos no rīta un ļoti noguruši. Tad nu atļāvāmies doties uz Rēzeknes novada Domi un palūgt transportu. Mums piešķīra autobusu ar šoferi, kas mūs un vēl arī kolēģus Eriņu ģimeni aizvizināja turp un atpakaļ,” stāsta Igauņu ģimene.

Kolhoza priekšnieka kabinetā
Dalība LNT šovā Dziedošo ģimeņu svētki un ar to piedzīvotā slava Igauņu ģimenes dzīvi nav daudz ietekmējusi. Jau pirms šova Rasma un Gunārs bijuši vietējā mēroga zvaigznes — laiduši apkārt pa ballēm un ar akordeoniem spēlējuši dančus līdz rītam. Taču nu viņus pazīstot pat galvaspilsētā. Igauņu ģimenes vecākā atvase Liene, kas studē Latvijas Mūzikas akadēmijā Rīgā, to izjūtot īpaši spēcīgi — kur vien sper kāju, veikalā vai ballītē, ļaudis aiz muguras sačukstas: tā taču no šova!
Savukārt uz Gunāra mūzikas instrumentu darbnīcu un ermoņiku kolekciju vienmēr braukuši lūkoties tūristi un skolēnu grupas no visas Latvijas, bet nu interese par to pieaugusi vēl vairāk.
Izrādās, tā atrodas ne tikai Gaigalavas ciemata pašā centrālajā ēkā, bet arī kabinetā, kur kādreiz pats kolhoza priekšnieks sēdējis un svarīgā sēdē piešķīris Igauņu ģimenei dzīvokli. Nākamgad Gunārs ar visiem instrumentiem pārvākšoties uz citu ēku. „Jaunā būve ir jau finiša stadijā — grīda ir, griesti ir, elektrība arī ievilkta, vēl tikai sienas jāpabeidz. Šogad laika trūkuma dēļ nepaspēju,” viņš norāda. Šoziem Gunāra instrumentu darbnīca pārlaidīs salu vēl bijušajā kolhoza priekšnieka kabinetā.

Igauņu ģimene, piedaloties šovā „Dziedošo ģimeņu svētki”.

Igauņu ģimene, piedaloties šovā „Dziedošo ģimeņu svētki”.

Visvecākā no Pēterburgas

Seno ermoņiku kolekcionēšana Gunāram sākusies nejauši. Tās vienu pēc otras savulaik viņam piespēlējuši ļaudis, kuriem Gunārs bija kādu instrumentu salabojis. Par saviem eksponātiem viņš var stāstīt stundām — tam katram ir sava vēsture, kā tas pie kolekcionāra nonācis.
Gunāra kolekcija sākusies ar vissenāko eksemplāru, ko viņam notirgojis kāds korists. „Dziedājām kopā muzikālās vidusskolas korī „Ezerzeme”, un viņam bija veca ermoņika. Tikai nesen uzzināju, ka viņš bez tēva ziņas man to bija pārdevis. Vēl nesen kapu svētkos satikāmies, un šis man stāstīja, kā tēvs pārprasījis, vai viņam joprojām ir tā ermoņika un vai viņš spēlē. Viņš man pa kluso to bija piespēlējis — nevajadzīga stāvēja skapjaugšā, un es kā jauns mūzikas skolas students labprāt to iegādājos. Tas ir Pēterburgas ražojums, ar kādām savulaik bija pilna Latgale,” stāsta Gunārs. Kā no Pēterburgas tik daudz instrumentu Latgalē gadījušies? 1903. gada tautas skaitīšana parādīja, ka 64 000 latgaliešu bija izbraukuši uz Pēterburgu. Vēlāk viņi atgriezās un sev līdzi atveda garmoškas, viena nonākusi arī Gunāra kolekcijā. Nu tai ir vairāk nekā simt gadu.
„Otrā vecākā ir šī, kas taisīta Latvijā. Bija tāds Ieviņš no Valmieras puses, kuram bija sava ermoņiku rūpnīca. Viņš tikai kādas 50 šādas ir uztaisījis. Absolūts roku darbs! Šīs savukārt bija vairāk Vidzemē izplatītas,” stāsta Gunārs. Ieviņa darinājums arī esot dārgākais viņa kolekcijas eksemplārs, kas instrumentu krājējam izmaksājis 200 latu. Bet jauns šāds instruments tolaik maksāja vēl dārgāk — vajadzēja vienu vai pat vairākas govis pārdot, lai pie tāda tiktu.

Apmaldījās garmoškas dēļ
Gunāra kolekcijā ir vesela rinda ar mazliet jaunākiem plastmasas eksemplāriem. „Daudziem plastmasas akordeoni nepatīk, bet tāda nu ir mūsu vēsture. Citi pīkst, citi skan, un daži skan pavisam labi,” komentē Gunārs. Viens no tiem piederējis bijušajam Gaigalavas pagastvecim. „Tikko bija atnācis no armijas, 21 gada vecumā pildīja partijas uzdevumu un kļuva par pagastveci, divus gadus šajā amatā nostrādāja, vēl tagad ir dzīvs,” īsi paskaidro instrumentu kolekcionārs. Kādu citu ermoņiku Gunāram pārdevis onkulis, kuram bijusi slima māte, un viņai nepaticis, kā skan garmoška. „Tādēļ viņš man to pārdeva — mātes dēļ nebija spēlējis piecus sešus gadus.”
Vienu no instrumentiem plauktā rotā zīmīte: „Uzdāvinājusi Ināra Bļinova” — kāda jauka skolotāja no blakus pagasta šķīrusies no sava dārguma, lai tikai papildinātu Gunāra instrumentu kolekciju.
„Pēc vienas garmoškas bridu ziemā pa sniega kupenām. Vecis teica, ka viņam esot ļoti labas, veselas astoņas ermoņikas. No tām astoņām divas arī nopirku. Toreiz pamatīgi iestigām sniegos. Viņš bija stipri sareibis, es viņam samaksāju par vienu, tad viņš atkal kādu mēnesi „paņēma uz krūts”, un tikai pēc laba laika braucām otru skatīties. Toreiz pamatīgi nobridāmies, atpakaļceļā vēl aizmaldījos, bet to garmošku tomēr dabūju,” lepojas Igaunis.

Igauņa cītaru rūpnīca
Bez akordeonu labošanas un seno ermoņiku kolekcionēšanas Gunārs Igaunis darina arī cītaras. „Agrāk Rīgā tādam Cimermanim bija sava rūpnīca, kur taisīja mūzikas instrumentus, arī šādas cītaras. Toreiz tās pārdeva pat uz Ļeņingradu. Tas bija tālajos 20. gados. Nu, lūk, pagājis gadsimts, un, redz, ir tagad Igauņa rūpnīca Gaigalavā!” instrumentu meistars ir lepns par savu nodarbošanos.
Gunārs stāsta, ka cītaru var iemācīties spēlēt jebkurš — pat nezinot notis un tikai ar vienu aci lūrot. Kā piemēru viņš min muzikantu, kurš pats laidis akordeonu, bet sievai ierādījis spēlēt cītaru. „Sieva ar vienu aci visu laiku lūrēja uz vīru, kurš blakus spēlēja akordeonu. Dziesmas laikā viņš gorījās, un sieva viņam sekoja — pa labi, pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ, un sieva tikai spēlēja pakaļ, kā rādīja vīrs. Lūk, arī visa māksla!” smejas muzikants.
Viņš cer, ka reiz pienāks laiks, kad pats varēs nopietni palaist savu instrumentu līniju. Pagaidām, lai izdzīvotu, instrumentu meistaram jāpielāgojas tirgus prasībām, tādēļ viņš izgatavo to, ko prasa. „Šobrīd tās ir cītaras, daudz pieprasa arī etniskās kokles. Taisām dažādas — košākas un mazāk košas, ar etniskajiem musturiem. Pagājušajā nedēļā piecas pārdevām, šonedēļ atkal būs jauna porcija. Ir Kurzemes kokles un Latgales kokles. Kurzemes kokli spēlē visā Eiropā, bet Latgales kokli, balstoties uz arheoloģiskajiem pierādījumiem, — tikai Latgalē un Krievijas pierobežā,” stāsta instrumentu darinātājs. Vienas kokles izgatavošana viņam prasa veselu nedēļu laika, ieskaitot materiāla žūšanu. Bet Gunārs jau netaisa pa vienai, viņš to dara sērijās. „Tad nu, parēķinot, vienas kokles izgatavošanai ar visu tapu vīlēšanu un skaņošanu kādas trīs dienas paiet. Nedēļā izdodas uztaisīt piecas līdz desmit kokles,” stāsta meistars.

Šovasar Igauņu ģimene izbraukājusi Amerikas Rietumu krastu, rādot turienes latviešiem, kā Līgo svētki jāsvin.

Šovasar Igauņu ģimene izbraukājusi Amerikas Rietumu krastu, rādot turienes latviešiem, kā Līgo svētki jāsvin.

Kokles taisa no svētās priedes

Gunārs teic, ka, pēc visiem likumiem, kokle jātaisa no egles, taču viņš atklājis, ka tas nemaz neesot skanīgākais koks. „Par egli daudz skanīgāka ir priede. Kad vajadzēja remontēt ermoņikas, daudz lasīju par to, no kāda materiāla tās „iekšas” jātaisa, un tur bija minēts, ka priede ir vislabākā.” Tā Gunārs sāka arī citus instrumentus gatavot no priedes. Varētu pat teikt — no svētās priedes, jo instrumentu gatavošanai kokmateriālus viņš dabūjis no Gaigalavas baznīcas. Svēta lieta! „Pie baznīcas bija šķūnis, ko plānoja nojaukt un visu materiālu sazāģēt malkā. Tad nu mācītājs man teica — atnāc, Igauni, apskaties, vai te nav kas vērtīgs, kas tev noder! Un es viņam esmu ļoti pateicīgs, jo tur tiešām bija laba manta! Katru reizi, kā ar šo koku strādāju, atceros, ka viņš bija tas, kas man to piespēlēja!” pateicības pilns ir instrumentu meistars.
Gunāram izveidojusies arī laba sadarbība ar vietējiem medniekiem, jo dzīvnieku ādas lieliski noder bungu gatavošanai. Folklora gan vēsta, ka labākā bungu āda esot no suņa, kas pirms nogalēšanas ilgi kaucināts, taču Gunārs ar dzīvnieku spīdzināšanu nenodarbojas. „Ādas no medniekiem var viegli dabūt, gaļu gan ne,” smejas Igaunis. Bungām derot gan brieža, gan stirnas āda. „Plānākā āda domāta mazākām bungām, bet biezākā — lielākām, jo tā tumīgāk skan!” Piemēram, bungām, kas tiek izgatavotas vājdzirdīgo skolām, jāskan īpaši dobji un ilgi, lai bērni varētu skaņas vibrāciju sajust arī ar citām maņām, ne tikai dzirdi. Arī uz hokeja čempionāta laiku Gunāra darbnīcā tiek darināti visādi grabuļi faniem. „Bet tur tas bizness ir aizņemts — mūsu nacionālie atribūti tiek taisīti citā valstī „pa lēto” un ievesti tirgot uz čempionāta laiku,” skumji secina Igaunis, tomēr nezaudē cerību, ka patriotisms reiz atmodinās Latvijas ekonomiku.

Gunāra Igauņa instrumentu kolekcija

Sintija Lase/Foto: Mārtiņš Ziders un no Igauņu ģimenes personīgā arhīva
Igauņu ģimene Latgalē darina mūzikas instrumentus






    Komentāru noteikumi