Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-1°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
VESELĪBA

Kur radusies mūsdienu apsēstība ar higiēnu? Izrādās, pārlieka tīrība kaitē bērna intelektam (33)

 
04.janvāris 2015  07:36

Romas sabiedrisko tualešu zāles centru rotāja strūklakas un mozaīkas, bet sēdekļi bija izvietoti gar zāles sienām tā, lai vīri, sēžot uz poda, varētu mierīgā gaisotnē apspriest stoicismu vai pēdējo Senekas epigrammu.

Mūsdienu pētnieki uzskata, ka pārlieka tīrība kaitē bērnu fiziskajai un arī garīgajai attīstībai. Netīrība ir radoša, bet sterilitāte garlaicīga.

Mūsdienu pētnieki uzskata, ka pārlieka tīrība kaitē bērnu fiziskajai un arī garīgajai attīstībai. Netīrība ir radoša, bet sterilitāte garlaicīga.

Cilvēces higiēnas vēsture vienlaikus ir arī stāsts par tās galējībām un nesaprātīgumu. Lai gan vajadzība pēc tīrības ir fizioloģiska un veidojusies evolūcijas gaitā, pēdējā gadu simtenī higiēna piedzīvojusi tādu uzplaukumu, kāds tai nebija lemts iepriekšējās tūkstošgadēs. Mēs esam apsēsti ar higiēnu, bet vai tāpēc esam kļuvuši tīrāki?

Ko jūs teiktu par manām kājām?

Ielūkojoties vēsturē un dažādās kultūrās, kļūst skaidrs, ka tīrība ir ļoti nosacīts jēdziens. Tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras Senajā Grieķijā un Romā ķermeņa kopšanas kultūra bija novesta līdz pilnībai, pārspējot jebkuru mūsdienu SPA baudītāja iztēli. 4. gadsimtā Romā darbojās vairāk nekā 100 termu (publiskās pirtis), 800 strūklaku un 144 sabiedriskās tualetes – latrīnas. Termās augstdzimušie romieši mēdza iegriezties pat divas reizes dienā, lai ne tikai mazgātos, bet arī risinātu filozofiskas un valstiskas problēmas, sportotu un skatītos izrādes.

Tomēr jau mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē viss sagriezās kājām gaisā, un Eiropa uz daudzām simtgadēm ietinās tādas netīrības un smirdoņas dūmakā, kādu pat iztēloties nevaram. Kamēr kristīgā ticība sludināja nevērību pret nīcīgo miesu, kas tāpat drīz pārvērtīsies pīšļos, publiskās pirtis iemantoja slimību perēkļu neslavu. Eiropā valdīja uzskats: ja ķermeni iegremdē karstā ūdenī, atveras poras, kurās iekļūst nelabā viela – ūdens, tāpēc miesa kļūst ievainojama un netīra. Daļa patiesības tur bija, jo tolaik vienā ūdenī mazgājās gan saimnieki, gan kalpi, gan bērni. Līdz mūsdienām saglabājies teiciens “izliet bērnu kopā ar netīro ūdeni” ir tiešs tā laika sadzīves atainojums, kas stāsta par to, ka ūdens ir tik necaurspīdīgs, ka mazu bērnu tajā ir grūti pamanīt.

Gadsimtiem ilgi mazgāšanās bija tikai rituāla vai medicīniska procedūra. Aizstāvot dvēseles, nevis miesas tīrību, Svētais Antonijs izvirzīja doktrīnu, kas sludināja – jo tīrāka cilvēka miesa, jo netīrāka dvēsele. Ja kristoties bērns tika nomazgāts ar svētīto ūdeni, ar to vajadzēja pietikt visai dzīvei. Viduslaikos uz tīrību raudzījās ar riebumu, bet utis sauca par Dieva pērlītēm. Francijas monarhs Luijs XIV (1638–1715) esot mazgājies tikai divas reizes un abas reizes pēc tam briesmīgi slimojis. Tas gan viņam netraucēja nodzīvot līdz 77 gadu vecumam, līdz pat nāves dienai sēžot karaļa tronī. Krievu galma vēstnieki rakstīja uz mājām, ka viņa augstība smird kā meža zvērs.

Baroka laika galma dāmas mazgājās divas trīs reizes gadā. Kastīlijas Izabella (1451–1504) tika mazgāta vienīgi kristību laikā un pirms kāzām. Turklāt šim kristīgajam rituālam nebija nekāda sakara ar ķermeņa attīrīšanu. Viena no Francijas karaļa meitām mira no utainības, pāvesta Klementa V nāves cēlonis bija dizentērija, Klementa VI – kašķis. Kāds no Norfolkas hercogiem apgalvoja, ka nemazgājas reliģisku uzskatu dēļ, bet, kad viņa ķermenis pārklājās ar pūžņiem un krevelēm, kalpi sagaidīja, kamēr viņa augstība piedzērās līdz nemaņai, un atmazgāja viņu. 18. gadsimta sākumā angļu aristokrāte Mērija Montegjū, starp citu, izglītota sieviete, cilvēkam, kurš vērsa uzmanību uz viņas netīrajām rokām, teica: “Un to jūs saucat par netīrumiem? Ko gan jūs teiktu, ieraugot manas kājas?” Toties Napoleons Bonaparts (1769–1821) katru dienu ķermeni apstrādāja ar iemīļoto odekolonu Eau de Cologne.

Skaistumkopšana 1935. gadā. Laiku un līdzekļus sevis kopšanai īstas sievietes nekad nav žēlojušas.

Skaistumkopšana 1935. gadā. Laiku un līdzekļus sevis kopšanai īstas sievietes nekad nav žēlojušas.

15. gadsimtā bagātnieki sāka nēsāt apakšveļu, kas kalpoja par buferi starp netīro miesu un tīro apģērbu. 17. gadsimtā Eiropas augstākā sabiedrība izmantoja lina drānas, kas, pēc viņu domām, uzsūca no ķermeņa netīrumus, un bagātīgi sasmaržojās. Paduses ieteica samitrināt ar rožūdeni. Vīrieši starp kreklu un vesti nēsāja maisiņu ar aromātiskām zālītēm, bet dāmas lietoja tikai aromatizētu pūderi. Kad plašākai sabiedrībai apģērbs kļuva pieejamāks, jebkura vēlēšanās mazgāties pazuda pavisam – pietika ar to, ka tika nomainīts krekls. Filmā Suns uz siena kaudzes ir attēlota viduslaiku augstmaņa rīta tualete. Kungam pienes bļodiņu ar ūdeni, kurā viņš iemērc pirkstu galus un apslapina acis. Tas arī viss.

Francijas pieklājības kodekss (Manuel de civilite, 1782) neieteica izmantot ūdeni sejas tīrīšanai, jo ziemā pēc mazgāšanas tā kļūstot jutīga pret aukstumu, bet vasarā – pret karstumu. Līdz pat 19. gadsimtam tajās retajās reizēs, kad cilvēki mazgājās, viņi to darīja apakškreklā vai šim nolūkam paredzētā garā kreklā ar platām piedurknēm. Lai gan ir saglabājušās liecības par to, ka bagātnieces gūlās skaistuma vannās no piena, teļa buljona un zālīšu izvilkumiem, netīrības problēmu tas nerisināja. 19. gadsimta pirmajā pusē sievietes mazgāja galvu ne biežāk kā četras reizes gadā, citā laikā dodot priekšroku sausai tīrīšanai: sabēra matos sīkas mandeļu skaidiņas un pēc tam ilgi, vairākas stundas, ķemmēja laukā.

Nemazgātie, blusu apsēstie cilvēku ķermeņi oda pēc saskābuša piena un veca siera. Francijā blusas izmantoja flirta mākslā, izklaidējoties erotiskā spēlē Noķer blusu uz mīļotās. Kopainai vēl varam pievienot liecības, ka viduslaiku Eiropā balti, veselīgi zobi tika uzskatīti par zemas izcelsmes pazīmi, bet kariesu un zobu sāpes vērtēja kā bagātības pazīmi.
 
Lielā smirdēšana

Cilvēciskā prāta nesaprātīgumu un tieksmi mesties galējībās atklātāk par uzvarām kaujās, izsmalcinātu galma etiķeti, mīlas liesmojošajām kaislībām un ticības askēzi atklāj attieksme pret tualeti jeb iešanu uz poda. Pazīstamais teiciens “Nauda nesmird” radās mūsu ēras 1. gadsimtā, kad Romas imperators Vespasiāns šos vārdus adresēja savam dēlam Titam, skaidrojot, kāpēc ieviesis jaunu nodokli par tualetēm. Ar šo jaunievedumu imperators pārkāpa senu Romas likumu, kas vēstīja, ka koplietošanas telpām, tostarp pirtīm, jābūt bez maksas. Romas sabiedrisko tualešu zāles centru rotāja strūklakas un mozaīkas, bet sēdekļi bija izvietoti gar zāles sienām tā, lai vīri, sēžot uz poda, varētu mierīgā gaisotnē apspriest stoicismu vai pēdējo Senekas epigrammu.

Pat pie savas pilsētas smakas pieradušais franču monarhs Filips II Augusts 1185. gadā, stāvot pie pils, zaudēja samaņu, kad garām braucošā kariete uzjundīja netīrumus. 13. gadsimta beigās Parīzē tika izdots likums, kas vēstīja: izlejot naktspoda saturu pa logu, ir skaļi jākliedz: “Uzmanieties, ūdens!” Šajā laikā modē nāca cepures ar īpaši platām malām, kas pasargāja dārgo apģērbu un parūkas no naktspodu un samazgu satura. Liela jau nu tā bēda nebija – cilvēks nopurināja cepuri, uzlika atpakaļ galvā un gāja tālāk.
Par privātu, no pārējo acīm slēpjamu nodarbi tualetes apmeklējums kļuva tikai 18. gadsimta beigās. Pirms tam no ķermeņa izdalījumiem sevišķi nekautrējās un atbrīvojās tieši tur, kur cilvēks liktenīgajā brīdī atradās. Labākajā gadījumā krūmos vai ēkas nišā. Viduslaiku piļu dārzos ziedēja burvīgas rozes, bet drausmīgi smirdēja izkārnījumi, kas mētājās apkārt.

Luijs XIV Versaļas pilī pieņēma cilvēkus, sēžot uz poda. Ekscentriskais franču valdnieks ļāva galminiekiem kārtot vajadzības tieši Versaļas pilī. Karalim bija tika plašs vēriens, ka viņš atļāva galminiekiem kārtoties pat ballēs. Kad smaka kļuva neciešama, galminieki pārcēlās uz citu pili, lai pirmā tiktu izmēzta un tūlīt pat no jauna pietaisīta.
Viduslaiku pilsētu gaisu bojāja ne jau tikai ekskrementi. Miesnieki uz ielas kāva lopus, izmētājot iekšas un izlejot asinis uz trotuāra, bet vienīgais sētnieks bija lietusgāzes, kas veidoja netīrumu upes, kuras šalkdamas tecēja ielu vietā.

Pēc Lielas franču revolūcijas karalienes Viktorijas laika Anglijā, kad klavieru kājas apsedza ar īpašu audumu, lai tās neizraisītu asociācijas ar sieviešu kājām, arī uz tualeti gāja īpašā veidā, ko raksturoja nepatika pret šo nodarbi. Šajā laikā radās eifēmismi: “došos iepazīties ar dzīvokļa plānojumu”, “iešu izlocīt kājas” un tamlīdzīgi.

Vēsturnieki prāto, ka Anglijā tomēr bija tīrāks nekā Francijā. Anglijā rūpes par ķermeni un ārējo izskatu plašākā sabiedrībā atplaucēja dendiju kultūra, ko iezīmēja dendiju ikonas Džordža Bramela vārds. Ir liecības, ka arī krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins domāja par nagu skaistumu. Tomēr 1858. gads Anglijā tiek nodēvēts par lielās smirdēšanas gadu, jo, kad Temzā uzpeldēja tur samestie mēsli un draza, nācās pārtraukt parlamenta sēdi.

Tikai 19. gadsimtā Parīzē parādījās pirmā vīriešiem paredzētā sabiedriskā tualete. Ar civilizētu vietu īpašai vajadzībai varēja dižoties arī Ziemas pils. Sabiedriskā tualete, kas bija paredzēta tikai aristokrātiem, gan nebija nekas cits kā koka namiņš ar bedri grīdā, ko varēja atrast pēc smakas. Lai iemācītos lietot tualeti, bija vajadzīgi gadu simti. 1921. gadā Ļeņins apsolīja, ka pēc pasaules revolūcijas uzvaras atejas būs no zelta, bet realitātē visā Padomju Savienībā tualešu kultūra atgriezās Pētera I laika līmenī.

19. gadsimta beigās parīziete vannojas. Šajā laikā mazgāšanās nepavisam nebija ikdienišķa. Tīrība kā civilizācijas sastāvdaļa Eiropā ienāca lēnām un ar grūtībām.

19. gadsimta beigās parīziete vannojas. Šajā laikā mazgāšanās nepavisam nebija ikdienišķa. Tīrība kā civilizācijas sastāvdaļa Eiropā ienāca lēnām un ar grūtībām.

Kad 19. gadsimtā Tomass Krepers salieca novadcauruli U burta veidā, ļaujot ūdenim maksimāli aizskalot poda saturu, viņš radīja ko nemirstīgu, kas uz visiem laikiem mainīja lielas daļas cilvēces attiecības ar personiskā ķermeņa izdalījumiem. Ne velti Džeimsa Džoisa romāna Uliss varonis Leopolds Blūms lasa uz poda. Tomēr tualete ar kultūru visciešāk savijās pirms simt gadiem, kad Marsels Dišāns ar ģeniālu intuīciju no vulgāra, par tabu padarīta priekšmeta radīja apvērsumu mākslā un domāšanā vispār. 1917. gadā izstādē piedāvātais pisuārs tagad maksā vairāk nekā trīsarpus miljonus dolāru.
 
Tīrības diktatūra

Kamēr Eiropa gremdējās pašas mēslos, citas kultūras ķermeņa attīrīšanās nozīmi novērtēja daudz vairāk. Japānā mājas priekšā bija akmeņu dārzs ar tualeti, kurā varēja sēdēt, skatīties zvaigznēs un mierīgā gaisotnē meditēt. Ir anekdote par čukču tualeti, kas sastāv no diviem kokiem – uz viena varot uzkārt kažoku, ar otru atgaiņāties no vilkiem. Tomēr ziemeļu tautas tūkstošiem gadu laikā bija radījušas savu higiēnu. Kad 20. gadsimta trīsdesmitajos gados padomju vara nolēma apmācīt ziemeļniekus mazgāties ar ziepēm, sākumā eskimosi ēda glumos, pēc zemenēm smaržojošos klucīšus, bet, kad sāka mazgāties, ledus bērni mira. Vienkārši tāpēc, ka civilizētajiem cilvēkiem domātie higiēnas noteikumi viņiem bija nāvējoši. Nomazgājot dabisko tauku pārklājumu, eskimosu āda kļuva sausa un neaizsargāta pret lielo salu. Tradicionāli ziemeļnieki mazgājās reizi gadā – laikā, kad saules stari sasildīja zemi, bet citā laikā dāsni ieziedās ar roņu un zivju taukiem, kas attīrīja ādu un pasargāja no bargajiem laika apstākļiem. Tas nozīmē, ka no dabiskajiem aizsargslāņiem attīrītu, pliku miesu cilvēks var atļauties tikai tad, kad attālinās no dabas. Arābu tirgotāji, ceļojot pa tuksnesi, attīrījās ar smiltīm, bet Mongolijas stepēs, kur ūdens ir liels retums, ierīvējās ar taukiem. Lai attīrītu ādu, dažviet cilvēki esot izmantojuši urīnu.

19. gadsimtā cilvēki sāka mazgāties daudz biežāk, bet ne jau tāpēc, ka bija apzinājušies, cik jauki ir ietīties putojošu ziepju mākonī un nosusināties mīkstā, baltā dvielī, bet gan tāpēc, ka šajā laikā Eiropas pilsētās no fabriku dūmeņiem gaisā cēlās melnu dūmu stabi, kas nogūla uz ielām un pilsētniekiem. Pasaule ieslīga civilizācijas radītajos dūmos un smirdoņā. Ir versija, ka šajā laikā cilvēka ķermeņa izvadsistēmas, piemēram, sviedru dziedzeri, sāka darboties ar lielāku slodzi nekā ekoloģiski tīrajos iepriekšējos gadsimtos. Viņi sāka smirdēt nepatīkamāk. 19. gadsimta beigās sievietes matus mazgāja jau reizi nedēļā, jo tie kļuva nespodri no sodrējiem.

20. gadsimta totālajām varām bija raksturīgs veselīga, tīra ķermeņa kults. Gan Trešais reihs, gan padomju lielvara kolektivizēja cilvēka ķermeni – tīrība vairs nebija individuāla izvēle, bet gan kopēja lieta. Ķermenis bija skrūvīte, detaļa, kam jākalpo valstij un partijai. Cilvēkus spieda mazgāties, pildīt rīta rosmi, potēties, labot zobus, sūtīja uz sanatorijām un ieviesa fiziskās sagatavotības normas. Padomju valstī tika nodibinātas sanitārās komitejas, darba vietās bija ārsts, tika rīkotas sanitārās skates, lai pārbaudītu ausu, nagu un matu tīrību, sanitārie mītiņi, pārgājieni un ierīkoti kaunināšanas stendi netīreļiem. Tas sasaucas ar mūsdienu patērētājsabiedrības jaunības un mākslīgā skaistuma kulta diktātu, kas ir rafinētāks, bet principiāli neatšķiras. Majakovskis vannu apjūsmoja dzejā, sakot, ka tā ir gaišāka par mēnessgaismu. Ļeņins Politbirojā apsprieda dažu biedru dienas režīma neievērošanu, atgādinot, ka viņu veselība nav nekāds privātīpašums, bet pieder tautai.

Kremlī tika apspriesta padomju cilvēka smaka, bet, kad Molotova sieva Poļina Žemčužina bija norādījusi uz bēdīgo stāvokli parfimērijas nozarē, tauki no pārtikas ražošanas tika novirzīti parfimērijai. Trīsdesmito gadu plakāti aicināja sākt dienu ar zobu pulveri un pēc darba iet pirtī. Tam gan bija racionāls iemesls – pilsētās koncentrējās daudz cilvēku, bet higiēnas noteikumu neievērošana varēja kļūt par epidēmiju cēloni. Brošūras mācīja nedzert no krāna, skarot to ar lūpām, nebučoties, nekasīt netīrumus no sienām. Lūk, pionieris – tīrības paraugs! Viņš agri ceļas, vingro, nespļaudās, nemet zemē papīrus, neēd netīrumus un puņķus, negrauž nagus. Pionieris sasveicinoties nedod roku, kur perinās mikrobi, sarokošanās vietā ir īpašs pionieru sveiciens. Jaunajā padomju valstī bija trūcīgi ar pirtīm un dušām, tāpēc higiēnisti mācīja, kā būt tīram bez pirts, proti, mainot veļu.

Un tomēr... pat padomju vara, kas varēja iznīcināt cilvēku, salauzt viņa gribu, nespēja piespiest mazgāties un nespļaut uz ielas. Divdesmito gadu beigās Urālos tikai 13 procenti strādnieku reizi mēnesī tīrīja zobus. Maskavā nemazgājās trešā daļa meiteņu un puse zēnu. 1954. gadā pēc Korneja Čukovska dzejoļa bērniem tika uzņemta animācijas filma Moidodir (Mazgāmutis), kurā vara izlietne – mačalku un švabru komandieris – dzenas pakaļ puišelim ar netīrām rokām. Izlietne izraisa asociācijas ar dzelzs jātnieku, kas tevi vienmēr panāk, tā ir higiēnas kontrole pār ķermeņiem, to vēlmēm, vajadzībām un domām.
 
Higiēnas terors ir sācies

Netīrība neeksistē, grāmatā Tīrība un briesmas raksta 20. gadsimta britu antropoloģe Mērija Duglasa. Viņa uzskata, ka netīrumi nekad nepastāv izolēti, paši par sevi, tie vienmēr atrodas noteiktā kontekstā. Tas, kas bija netīrs 16. un 17. gadsimta Parīzē un ko par netīru uzskatām mēs, pilnībā atšķiras. “Tur, kur ir netīrumi, ir sistēma. Netīrība ir matērijas klasifikācijas blakusprodukts.” Tātad zābaki nav netīri paši par sevi, bet dubļi uz zābakiem kļūst par netīrumiem, ja tos uzliek uz galda. Vannas istabas piederumi guļamistabā un apakšveļa viesistabā kļūst par netīrumiem.

Kad lietas vai idejas neatbilst klasifikācijai, cilvēks reaģē, atgrūžot tās, jo mainīgo sajūtu haosā ikviens no mums būvē stabilu pasauli ar atpazīstamu formu, izvietojumu telpā un noturību laikā, raksta Duglasa. Nekārtība izjauc ideālo modeli, nekārtība ir solis svētuma apgānīšanas, aptraipīšanas virzienā.
Duglasas paustais sasaucas ar ideju par kārtību (tīrību) kā diktatūru, kas 20. gadsimtā pārņēma Rietumu civilizēto pasauli. Tualetes un vannas istabas sterili spīdošās flīzes sāka ost pēc indīgiem tīrīšanas līdzekļiem, kuru flakoni staipīja šauros kaklus, alkstot iznīcināt ikvienu mikrobu, un saldeniem, nelabumu uzdzenošiem šampūniem, želejām, putām, krēmiem, losjoniem, kas solīja piekļūt vissīkākajai ādas porai. Baltā kļuva par higiēnas krāsu.

Higiēnas terors bija sācies. Tā iespaidā ķermeņa mazgāšanas līdzekļiem ik gadu tiek tērēti ap 30 miljardiem eiro želeju un šampūnu iegādei. Trīs reizes vairāk aiziet veļas, trauku, telpu, tualešu uzkopšanai. Tomēr šī tīrības ideja ir liela ilūzija – mikrobi kā dzīvoja, tā arī turpina to darīt, pārceļoties uz maizes un gaļas dēlīšiem, švammēm trauku mazgāšanai un sporta klubu dušām. Turklāt ikviena datora tastatūra ir savus 70 procentus netīrāka par caurmēra klozetpoda vāku. Nerunājot nemaz par tādiem baciļu perēkļiem, kādi ir aromatizētie biksīšu ieliktnīši un tamponi.

Pūles ir krietni pārspīlētas, jo nesen pierādīts, ka sterilitāte kaitē bērna intelektam un fiziskajai attīstībai. Pirmkārt, organisms neiemācās cīnīties pret iebrucējiem un netrenē imunitāti. Otrkārt, sadzīves piesārņojums satur baktērijas, kas ir iesaistītas arī dzīvesprieka hormona serotonīna izstrādē smadzenēs. Respektīvi – ja nav baktēriju, mazāk un lēnāk veidojas neironi, kas atbild par smadzeņu potenciālu. Psihoterapeite Kaija Gulbe piebilst, ka daudzi radoši bērni nāk no laukiem, kur viņiem ir bijuši pieejami dubļi, kuros veidot savādus rakstus, atrast kociņus, akmeņus, un neviens viņiem nav sitis pa pirkstiem, teicis fui un atturējis no sasmērēšanās.

Pavērojiet savu kaķi

Jaunās tūkstošgades sākumā franču sociologi publicēja trīsdesmit 20. gadsimta izgudrojumu sarakstu, kas pašos pamatos bija mainījuši dzīvi. Līdzās televīzijai, košļenēm, lidmašīnām, džinsiem un datoriem bija pamperi – miljoniem sieviešu atbrīvotāji –, kas izraisīja sociālu revolūciju un ļāva uzņemt apgriezienus feminisma kustībai.
Ķermeņi kļuva tīri, gludi, zobi žilbinoši kā klozetpods – pasaule iesoļoja ārprāta zonā ar silikonu, steroīdiem un mākslīgiem skaistuma stereotipiem, pilnībā atmetot rūpes par dvēseli, tāpat kā viduslaikos tika pamests novārtā ķermenis. Cilvēki vairs nevērsās pie debesīm, uzdodot eksistenciālus jautājumus: kas es esmu un kāpēc. Visums virs cilvēku galvām bija kļuvis glancēts. Kad no parastām rūpēm par ķermeņa tīrību cilvēce metās baudkārā ķermeņa lutināšanas neprātā, vārdā SPA, tā devās modernā primitīvisma virzienā.

Masēšanās, ieskāšanās, paijāšanās, mazgāšanās, laizīšanās ir dzīvnieku pasaulē pazīstamas darbības. Piemēram, pērtiķi ceturto daļu dzīves pavada, kopjot sevi. Pavērojiet savu kaķi – tas ir pārņemts ar sevis mazgāšanu un kažoka uzlabošanu. Turklāt dzīvnieki dabiskās vajadzības kārto noteiktā vietā, nevis – kur pagadās. Kasīšanās un blusu ķeršana no masāžas ar aromātiskajām eļļām un pretcelulīta procedūras nemaz tik krasi neatšķiras. Visos gadījumos tā ir socializācija, stresa samazināšana un noteiktas kārtības uzturēšana. Viegls pieskāriens, jūtot līdzi vai paužot maigumu, ir instinktīva, pirms miljoniem gadu radusies reakcija.

Mazgāties nozīmē mīlēt dzīvi

Filmā Likteņa ironija jeb vieglu garu galvenais varonis atkārto frāzi: “Katru gadu 31. decembrī mēs ejam uz pirti.” Pēc 18 gadsimtiem Eiropā pirts tradīcijas atgriezās no Krievijas. 1812. gadā Berlīnē tika uzcelta pirmā krievu pirts, pēc tam Parīzē un citur. Latvijā pirmās liecības par pirtīm saglabājušās kopš 1215. gada.

Kopš seniem laikiem pirtij bija ne vien higiēnas nozīme, bet arī sakrāla jēga. Pagānu tautas uzskatīja, ka pirtī tiek nomazgāti grēki, kas īpaši nepatika baznīcai. Sēdēšana lielajā karstumā un mazohistiskā dauzīšanās ar slotu nodarbinājusi arī antropologu prātus. Vai pirts ir tā vieta, kur zūd mūžīgā pretruna starp dvēseli un miesu?

Kopš seniem laikiem pirtij bija ne vien higiēnas nozīme, bet arī sakrāla jēga. Pagānu tautas uzskatīja, ka pirtī tiek nomazgāti grēki, kas īpaši nepatika baznīcai.

Kopš seniem laikiem pirtij bija ne vien higiēnas nozīme, bet arī sakrāla jēga. Pagānu tautas uzskatīja, ka pirtī tiek nomazgāti grēki, kas īpaši nepatika baznīcai.

Filozofs, reliģiju pētnieks Valdis Svirskis vērtē, ka pirtī attīrās ķermeniskais velis, aura, bet nevar apgalvot, ka pirtī kaut kas notiek ar garu kā personības tikumisko kodolu. “Pat vienkārša mazgāšanās ar ūdeni atjauno cilvēka uztveres spējas. Ūdens procedūras var salīdzināt ar apkvēpuša lodziņa noslaucīšanu – pēc tam visu tālumā var skaidri redzēt. Pirts veicina spēju pieslēgties jaunai informācijai. Tomēr pirts ar kontrastaino temperatūru var ievest transveida stāvoklī. Labsajūta ir mākslīgi radīta, un tai nav nekāda sakara ar cilvēka garīgu mainīšanos. Pirtī cilvēks nevis garīgi attīstās, bet kļūst uzņemtspējīgāks. Pēc pirts cilvēkam labāk raisās domas un ir vieglāk apjaust būtisko. Tomēr augstākā līmeņa higiēna ir cilvēka tiekšanās pēc pilnības, ko var īstenot ar personīgu piepūli, un meditāciju, atbrīvojot un transformējot personības slāņus, kam nevar tikt klāt ne ar neirolingvistisko programmēšanu, ne hipnozi, ne augstām un zemām temperatūrām. Pirts tikai attīra ceļu uz augstākām higiēnas kāpnītēm.”

Vai veselā miesā mājo vesels gars? Psihoterapeite Kaija Gulbe skaidro: “Psihiskas slimības, narkomānija un alkoholisms ir saistītas ar nevīžīgu attieksmi pret savu izskatu, mājokli, apkārt notiekošo, attiecībām ar apkārtējiem. Nerūpēšanās par savu ķermeni ir viena no (ne galvenā) depresijas un šizofrēnijas pazīmēm. Netīrīgums ir sevis un dzīves vērtību noniecināšana. Ja cilvēks ir vesels, jāņem vērā, ka tīrības izjūta katram ir nedaudz atšķirīga. Vienam pietiek ar tīrām drēbēm, citam vajadzīgas jaunas, noteikta zīmola un smaržīgas. Kāds tīru, bet pavalkātu, no modes izgājušu apģērbu uzskatīs par netīru.”

Tas, kā mēs rūpējamie par sevi un vidi, kurā atrodamies, ir cieši saistīts ar to, kā jūtamies. Psihiskais stāvoklis ietekmē fizisko ķermeni un otrādi, saka speciāliste. “Glancēto žurnālu vienkāršotajos ieteikumos ir liela daļa taisnības – kad iztīrām un sakārtojam māju, aizejam pie friziera un manikīra, jūtamies mierīgāk un nedaudz laimīgāk. Tikai caur tīru ķermeni psihi nesakārtosim, bet tas ir viens no ceļiem, kā stimulēt emocionālās pasaules izkustēšanos. Mēs varam stāvēt dušā un domāt, ka rūpes aizskalojas un emocijas attīrās. Otra galējība – pārāk liels pedantiskums un nepārtrauktas rūpes par sevi, vēlme sakārtot un pārkārtot, uzrāda iekšējo trauksmi, to, ka esam par kaut ko norūpējušies. Ja Dievs ir radījis cilvēku pēc savas līdzības, uzticot ķermeni, tad mūs pienākums ir par to rūpēties,” uzskata psihoterapeite Kaija Gulbe.

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: AFP, LETA / Image Forum






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS