Skaidrs
Rīga
-2°
Skaidrs
LV RU
Attiecības

Mamma jūtas pamesta un raud: dēls sācis studēt, vairs nav ko apčubināt (41)

 
04.janvāris 2015  08:02

Studiju sākšana bieži ir robeža, kas nošķir saulaino bērnību no pieaugušā dzīves sākuma. Parasti jau tas ir priecīgs notikums, taču vecākiem, paliekot ģimenes ligzdā vieniem, mēdz būt neizturami skumji, skaidro psihoterapeite Inta Kalniņa.

Attiecību veidošanas modeli mēs pārmantojam no saviem senčiem, bieži vien joprojām pieļaujot, ka māte, kas pati dzīvo citā pilsētā vai tālu laukos, tik un tā kontrolē pieaugušos bērnus, pamāca un izplāno viņu vietā, kas un kā būtu darāms.

Attiecību veidošanas modeli mēs pārmantojam no saviem senčiem, bieži vien joprojām pieļaujot, ka māte, kas pati dzīvo citā pilsētā vai tālu laukos, tik un tā kontrolē pieaugušos bērnus, pamāca un izplāno viņu vietā, kas un kā būtu darāms.

Kolēģe Dana manā iepriekšējā darbavietā bija jauka un izpalīdzīga, vienmēr ar humora izjūtu. Visnotaļ pievilcīga sieviete, taču jau daudzus gadus viena audzināja dēlu. Pēc darba viņa nekad nepievienojās mūsu pasēdēšanās kafejnīcā, vienmēr steidzās uz mājām – lai dēlam būtu siltas vakariņas. Šogad puika absolvēja vidusskolu un izlēma doties studēt uz citu pilsētu. Kad, satiekot Danu, uzjokoju, ka nu viņa beidzot varēs izpriecāties ilgajos brīvajos vakaros, tā teikt – aste gredzenā, viņa teju izplūda asarās.

Tukšās ligzdas sindroms
Redzēt bērnu sasniedzam savus mērķus – tas dara lepnu, taču skumjas, noslēdzoties kādam dzīves posmam, ir vienmēr blakus kā atgādinājums par nenovēršamo laika ritējumu un dzīves mainību. Parasti no šīm skumjām nevairāmies, izdzīvojam tās un pieņemam jaunos spēles noteikumus. Sliktāk ir, kad tās pāraug dziļā zaudējuma sajūtā un aizvainojumā pret pasauli. Psihologi to dēvē par tukšās ligzdas sindromu.
Ja pāra attiecību sākumposmā mēdz teikt, ka vienam otrs jāpārbauda kopējā ceļojumā, tad briedumā bieži vien pārbaudījums izrādās palikšana divatā aci pret aci ar savu dzīvi un tās problēmām. Pārmērīga aizraušanās ar bērnu aprūpēšanu un viņu dzīves izdzīvošanu tā vietā, lai pievērstos sev, ir raksturīgāka tieši sievietēm. Tām, kas nav laimīgas attiecībās ar vīru, kuru pašapziņa ir zema vai kuras nav spējušas sevi realizēt profesionāli un kā personību. Rūpējoties un raizējoties māte caur bērnu dzīvi realizē savas zaudētās iespējas.

Ģimenes mantojums

Kā veidot attiecības savā ģimenē, lielā mērā tomēr pārmantojam. Būtībā tās ir tradīcijas, ko vecāki un vecvecāki nodod mantojumā no paaudzes paaudzē, turklāt kā pozitīvo, tā negatīvo.
Latvieši tradicionāli ir dzīvojuši plašās ģimenēs, saimēs, kur saimnieciskās un psiholoģiskās attiecības bieži vien pārklājās. Ja tēvs galvenokārt nodarbojas ar praktiskiem, saimnieciskiem jautājumiem, attiecību toni noteica māte. Kā dzīvot pareizi, kā risināt konfliktus, ko mācīt bērniem... Tā kā tajos laikos pamest dzimtas ligzdu nebūt nebija ekonomiski izdevīgi, sevišķi dēliem, kas lielākoties mantoja īpašumu, kamēr meitas tika aizprecētas prom, bija mamma jāklausa.
Ekonomiskā situācija gan mainījusies, taču attiecību veidošanas modeli pārmantojam joprojām, bieži vien pieļaujot, ka māte, kas pati dzīvo citā pilsētā vai tālu laukos, tik un tā kontrolē pieaugušos bērnus, pamāca un izplāno viņu vietā, kas un kā būtu darāms.
Starp citu, psihoterapeites Intas Kalniņas pieredze liecina – visbiežāk tieši dēli jau pieaugušā vecumā turpina dzīvot kopā ar vecākiem vai māti, ļaujoties aprūpei un apčubināšanai. Bet meitas, kurām valdonīgas mātes, vairāk pārdzīvo viņu tieksmi visu kontrolēt un cieš no zema pašvērtējuma.

Kā sākas atkarīgas attiecības

Zīdainis ir pilnībā atkarīgs no vecākiem, bet pieaugušam cilvēkam vajadzētu būt spējīgam eksistēt un veidot neatkarīgas attiecības, saka psihoterapeite Inta Kalniņa:
„Bērna pirmie soļi ir attālināšanās no piesaistes vecākiem, pasaules izpēte un savu spēju apzināšanās. Kad mazulis sāk staigāt, mēs taču parasti priecājamies, nevis uztraucamies, ka tikai viņš nepakrīt. Līdzīgi ir situācijā, kad bērns sāk patstāvīgu dzīvi: būtu jātic viņa spējām, tam, ka viņš tiks ar savu dzīvi galā. Pārspīlēti bažījoties par pieaugušu atvasi, kas vēlas būt patstāvīga, patiesībā uztraucamies par sevi, taču bērns par to var sajusties vainīgs un raizēties: vai tiešam spēšu tikt galā, ja jau visi par to šaubās?”
Tas bija pērnajā rudenī – mēs ar meitu rotaļājāmies parkā, viņa skraidīja, zālē lasīja zīles. Bez cimdiem, ar slapjām rokām, smilšainās zīles priecīgi bāzdama kabatās. Viņai noteikti bija jautri! Protams, es parkā nebiju vienīgā mamma ar bērnu. Klaigājoši delveri skraidīja kā zālājā, tā tuvējā rotaļu laukumā. Pa gājēju celiņu nāca vecāmāte ar aptuveni pusotru, divus gadus vecu mazuli. Bērnu, gluži kā smalkas šķirnes šuneli, sieviete veda ap mazuļa krūtīm nostiprinātā pavadā. Tādu skatu biju redzējusi vien vecās filmās. Redzēdams manu meitu līksmi skraidot un spārdot nokritušās lapas, mazais gribēja mesties kompānijā, taču omīte pievilka siksniņu: „Nekāp, nosmērēsies!” Bērns neprotestēja, tikai stāvēja un ilgi noraudzījās rotaļā, nebija šaubu par vecāsmātes autoritāti. Tikai vai tā bija vietā?
Lai neveidotos atkarīgas attiecības, jau ar pirmajiem soļiem būtu jādod bērnam iespēja gūt pašam pieredzi, nosakot saprātīgas robežas un rādot, kāda ir pasaules kārtība, un ļaujot piedzīvot kā sasniegumus, tā arī skarbas mācības. Vecākiem jāļauj bērnam izdarīt izvēli, protams, rēķinoties ar attiecīgā vecumposma īpatnībām, jārespektē viņa viedoklis un jādod tiesības diskutēt ar pieaugušo, jo, argumentējot un rīkojoties saskaņā ar pieņemtajiem lēmumiem, bērns trenējas būt atbildīgs. Atkarībā no tā, kā veidojušās attiecības, bērnam augot, vieglāks vai grūtāks būs arī periods, viņam sākot patstāvīgu dzīvi.

Dēls nav „neesošais” vīrs

Mans studiju biedrs Intars, viņam pašlaik 34, agri sāka dzīvot atsevišķi no mammas, kabatas naudu pelnīja jau vidusskolas laikā, izcili mācījās, izveidoja labu karjeru. Tā teikt, ideāla precību partija – ne tur pielikt, ne atņemt. Pievilcīgs, par sieviešu uzmanības trūkumu arī nevar sūdzēties. Taču, neraugoties uz vairākām ilgstošām attiecībām un neskaitāmām īslaicīgām aizraušanām, joprojām brīvs un neprecēts. Mamma, matemātikas skolotāja, Intaru audzināja viena. Un stingri audzināja, vienmēr prasīja kārtību, disciplīnu, sekmes un panākumus. Pēcpusdienās pēc skolas puika tīrīja dzīvokli, gāja uz veikalu iepirkties, vasarās palīdzēja dārza darbos. Ja, tiekoties gadās papļāpāt par attiecību statusu, Intars joko, ka ņemšot par sievu to, kura cep tikpat garšīgas karbonādes kā viņa mamma. Mūsdienās tādu atrast neesot viegli... 

„Jebkuram no vecākiem būtu jāsaprot, kam viņš audzina bērnu – vai viņš ir palīgs, lai šis cilvēks pieredzētu pilnasinīgu, piedzīvojumiem bagātu mūžu vai arī mēģina sev izaudzināt kādu, kurš vecumdienās pienesīs ūdens glāzi. Mātēm, kuras bērnus audzina vienas, atkarīgo attiecību risks ir lielāks. It sevišķi, ja aug dēls. Bieži vien puika zināmā mērā „aizvieto” vīru, uzņemoties rūpes par saimnieciskām lietām un esot spiests justies atbildīgs par to, kā jūtas māte. Ja viņai nav savas personīgās dzīves, vaļasprieku, attiecību, karjeras, kas viņu aizrautu emocionāli, bet visas rūpes un uzmanība tiek veltīta dēlam, viņam sāk šķist – mammai neviena cita bez manis nav, kas varētu darīt viņu laimīgu, tādēļ tas jāspēj man. Protams, bērns to nevar un nedrīkst to no viņa arī prasīt! Bet šīs attiecību peripetijas notiek neapzinātā līmenī, un bērns pierod visu mūžu raizēties, sev jautāt, veicot jebkuru nozīmīgu izvēli: ko mamma teiks? Vai tas ir gana labi viņai?” skaidro psihoterapeite. „Visbiežāk uz konsultācijām pie manis nāk pieauguši bērni, kas ar terapiju risina savas sāpīgās attiecības ar vecākiem. Protams, viņu uzskatu un attieksmes maiņa ietekmē arī vecākus. Taču šis process ir gana grūts un ilgs.”
Ja par daudz uztraucies – kā gan pieaugušais bērns tiks galā, drīzāk pajautā sev: kā gan tagad tikšu galā ar visu to brīvo laiku, kas man būs?
Nabassaiti nevar atdalīt bez asuma. Bet labākais, ko var dot bērnam, kurš šaubās, ir iedrošinājums dzīvot pašam savu dzīvi, nevis pieteikšanās to izdarīt viņa vietā vai gaidīt, ka bērns aizpildīs emocionālo tukšumu, ko pati neesi pratusi izdarīt savas dzīves laikā.

Kā sadzīvot ar tukšās ligzdas sindromu?

* Vispirms jau apzinies, kas ir tukšās ligzdas sindroms. Tas ir psiholoģisks stāvoklis, biežāk skar tieši sievietes, kas saistīts ar dziļām skumjām un pārdzīvojumu, kad viens vai vairāki bērni pamet māju. Bieži izpaužas kā nevērtības sajūta, ko pastiprina zaudējuma rūgtums un nepārliecinātība par nākotni. 

* Apzinoties savas sajūtas, izraudies, ja vēlies, parunājies ar kādu, kam tiešām vari uzticēties un kurš tevi vienkārši neatšūs ar vārdiem – viss būs labi.

* Aprunājies ar vīru vai partneri, ja tev tāds ir, un neļauj ligzdai kļūt pavisam tukšai. Varbūt pienācis laiks kādam kopīgam hobijam vai nopietnākiem nākotnes plāniem. 

* Padomājot par labajām lietām, kuras nāk ar bērnu aiziešanu. Nu kaut vai tik banālām, kā piemēram, ledusskapis nav tik ātri tukšs, drēbju nav tik daudz jāmazgā, mazāki būs elektrības un ūdens rēķini utt.

* Pievērsies beidzot tam, ko tu pati gribi. Paņem baltu lapu un saraksti, ko esi kādreiz gribējusi, bet nekad neesi tā arī izdarījusi. Tici – saraksts nebūs no īsajiem.

* Ļaujoties spontānām idejām. Jā, pēc gadiem ilgas plānošanas un organizēšanas tas nebūs viegli. Tāpēc sāc kaut ar to, ka neatsaki negaidītiem uzaicinājumiem ciemos.

* Un atceroties – kad bērns vai bērni tevi atkal apciemos, jūsu attiecības būs pārgājušas pilnīgi citā fāzē. Vairs nekādu – izdari to un esi mājās tikos.

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS