Apmācies, stiprs lietus
Rīga
Apmācies, stiprs lietus
LV RU
Sabiedrībā

Mīlestības brīnums: augšāmcelšanās pēc 5 mēnešiem komā (88)

 
04.janvāris 2015  06:24

Nu jau Renārs bez citu palīdzības var pusstundu nostāvēt kājās pats un bez pieturēšanās pārvietoties ar staigājamo rāmi, aiziet līdz ledusskapim. Pirms diviem gadiem viņš gulēja komā, un ārsti gandrīz vai nedeva cerību.

2014. gada jūlijs. Kopā ar savām mīļotajām sievietēm, mammu un sievu, Renārs spēj jau iet un pat lēnām uzkāpt ceturtajā stāvā.

2014. gada jūlijs. Kopā ar savām mīļotajām sievietēm, mammu un sievu, Renārs spēj jau iet un pat lēnām uzkāpt ceturtajā stāvā.

“Vēl pusčetros pēcpusdienā ar viņu runājos pa skaipu, un deviņos vakarā viņš smagi piekauts gulēja komā,” 2012. gada 29. septembra notikumus atceras Renāra Jasinska draudzene Dace.

Devās peļņā uz Vāciju
Renārs ir celtnieks un bija devies uz Vāciju, Ķelni, strādāt. Domājis atgriezties mājās jau decembrī, bet sanāca pavisam citādi. Pirms traumas viņš bija dzīvespriecīgs vīrietis, nebaidījās no izaicinājumiem, bija lēcis gan ar izpletni, gan gumiju, aizrāvās ar armrestlingu – laušanos ar rokām.
Kāpēc tā notika, nevienam nav izskaidrojuma. Renāru piekāva darbabiedrs, strīds izcēlās bez jebkāda iemesla. Sitēju notiesāja, viņš pauda nožēlu, bet Renāra tuviniekiem sākās cīņa par jaunā vīrieša dzīvību un veselību.
No vēstniecības saņēmušas ziņu, steidzīgi uz Ķelnes klīniku izbrauca Renāra mamma Mairita un draudzene Dace. Liktenis vai sagadīšanās – viņām blakus autobusā apsēdās mūķene no Polijas. Sirds bija tik pilna, ka sāka runāties un no visas sirds lūgties par Renāru. Mūķene izkāpa Varšavā, solot, ka visa draudze lūgsies par Renāru, un uzdāvināja abām sievietēm svētītus kuloniņus.
Tuvinieces jau zināja, ka Renārs ir komā, bet tas, ko viņas ieraudzīja, bija prātam neaptverami. Sasists, pieslēgts pie visdažādākajiem aparātiem, mākslīgi elpināts caur elpvadā izveidotu atvērumu – traheostomu.

Pieci mēneši komā
“Viņš nesteidzās mosties. Mēs bijām pie Renāra ik dienu līdz vēlam vakaram, runājāmies un mīļojām, likām mūziku un meitiņas balss ierakstus. Pie gultas salikām Renāra tuvāko cilvēku fotogrāfijas, meitiņas zīmējumus. Domājām, tūlīt, tūlīt,” atceras sievietes. Pirmoreiz Renārs atvēra acis pēc gandrīz mēneša, bet turpinājās veģetatīvā koma – ne uz ko no ārpasaules vīrietis nereaģēja.
Kad dzīvībai briesmas vairs nedraudēja, Renāru pārveda uz rehabilitācijas centru Badberleburgā, mazā pilsētiņā. Februārī viņš sāka kaut nedaudz reaģēt uz ārpasauli, bet kustēties joprojām nespēja, elpoja caur traheostomu. “Mēs sākām teikt – Renār, ja tu mūs saproti, redzi, dzirdi, tad atbildi, aizverot un atverot acis! Un, kad viņš to sāka darīt, tā mums bija lielākā laimes stunda! Mēs apjēdzām – ak Dievs, viņš visu reāli saprot!” atceras Renāra mamma un Dace.
Šajā klīnikā abas sievietes izdzirdēja krievu valodu un steidzās iepazīties ar runātājām. Tas bija ļoti būtiski, jo valodu barjera traucēja sazināties ar mediķiem.
Jaunās paziņas bija klīnikas darbinieces, un ar vecākās kundzes Bertas ģimeni latvietes cieši sadraudzējās. Berta un viņas vīrs Aleksandrs Mūrs bija sirsnīgi un ļoti dievticīgi cilvēki, kas Mairitai un Dacei atvēlēja istabu savā mājā. Kad Renāra tuvinieces bija Latvijā, Berta un Aleksandrs nāca pie Renāra, runājās viņam zināmajā krievu valodā, dodot drošības izjūtu un vēstis no tuviniekiem. Kamēr Dace stāsta par Bertu, Renāram pēkšņi uzplaiksnī atmiņas par to laiku, un asaras sāk ritēt pār vīrieša vaigiem. „Tu atcerējies Bertu?” „Jā!” māj ar galvu Renārs.

2013. gada pavasarī Siguldas slimnīcas Rehabilitācijas centrā ar savu mazo meitiņu Dženetu.

2013. gada pavasarī Siguldas slimnīcas Rehabilitācijas centrā ar savu mazo meitiņu Dženetu.


Spīts pret nezināmo
Pirms braukšanas mājās atnāca ārstējošais ārsts un krievu valodā runājošs mediķis. Viņu teiktais lika pazust zemei zem kājām – Renārs nekad nestaigāšot, varbūt labākajā gadījumā kādreiz sēdēs.
Kāda iekšējā balss vai spīts Dacei lika teikt: “Mēs staigāsim! Mēs vēl kalnus gāzīsim!” Dakteris Rolands Ferlings pajautāja: “Vai jums Latvijā ir lieli kalni?” Uz ko Dace: “Kalni ir, bet ne tik lieli.” Badberleburgā ir diezgan kalnains, un dakteris teica: “Tad brauciet pie mums tos kalnus gāzt!”
“Pēc diviem trīs gadiem gaidiet!” Ārsts solīja – ja notiks tādi brīnumi, viņš pats uz Latviju atbrauks ciemos. Pērn 22. februārī Renāru ar speciālo lidmašīnu pārveda uz Latviju.

Fizioterapeite: viņš staigās
Vispirms Renārs nokļuva Cēsu slimnīcā, no turienes martā viņu gulošu pārveda uz Nacionālo rehabilitācijas centru Vaivari. Daktere cerības, ka Renārs reiz piecelsies, vērtēja kā vienu procentu.
Taču fizioterapeite Jūlija Alksne paziņoja – viņš staigās. “Jūlija kopā ar toreiz vēl topošo fizioterapeitu Kristapu Mintālu redzēja Renārā lielu potenciālu un rosināja cītīgi strādāt. Līdz šim brīdim saka – tikai uz priekšu! Jūs staigāsiet!” Tieši Jūlija iemācīja Renāram saprast, ka viņš kaut ko var. Vīrietis sāka celt galvu, kājas, dibenu, rokas.
Sākumā bija plānots Vaivaros uzturēties tikai desmit dienas, bet, redzot straujo progresu, Renārs varēja turpināt ārstēšanos vairāk nekā mēnesi.Viņš jau spēja ceļgalos pacelt kājas, pacelt rokas. Mēs sapratām, ka viss ir reāli atmodināms.

“Kad Renāru ieveda Vaivaros, viņš bija pilnīgi nekustīgs un tikai acis spēja mirkšķināt. Tad palātā pie mums uz ratiņiem iebrauca jauns vīrietis un teica – es arī gulēju tajā gultā un biju identiskā situācijā – nevarēju pats neko pakustēties, man bija visas tās trubas, kas man tik ļoti riebās, un ārsti nedeva nekādas cerības,” savu pirmo iepazīšanos ar Zigmāru Vilcānu no Jēkabpils atceras Dace.
„Mums arī tā būs, mēs atlabsim!” Dace, kā lielai cerībai pieķerdamās, teica, un Renārs apstiprinoši plikšķināja acis
Nedaudz vēlāk viņi iepazinās arī ar Zigmāra mammu Inesi un guva lielu atbalstu. Abas ģimenes joprojām draudzējas un priecājas par abu vīriešu atveseļošanās panākumiem. Par spīti ārstu prognozēm nedrīkst nolaist rokas – ir jānotic sev, saviem spēkiem un jāstājas pretī nezināmajam – šai atziņai gan Renāra, gan Zigmāra panākumi bija reāls apstiprinājums.

2013. gada vasara Litenes aprūpes centrā. Rāpošanas treniņš ar fizioterapeitu Aleksandru Barbakadzi.

2013. gada vasara Litenes aprūpes centrā. Rāpošanas treniņš ar fizioterapeitu Aleksandru Barbakadzi.


Paldies ziedotājiem
Vaivariem sekoja četri mēneši Siguldas slimnīcas rehabilitācijas nodaļā. “Kad atgriezāmies Latvijā, mums bija naudas grūtības – formalitāšu kārtošana ar Renāra invaliditātes pensiju ievilkās uz pusgadu. Bezizejā lūdzām palīdzību ziedot.lv. Mēs gribam pateikt paldies katram, kas nepalika vienaldzīgs!” stāsta Mairita un Dace. Renāram ziedot.lv apmaksāja četrus mēnešus Siguldas slimnīcas Rehabilitācijas nodaļā, un tas bija viens no ļoti svarīgiem ieguldījumiem viņa atlabšanā.
Renārs to ļoti novērtē un, ikreiz, dzirdot par cita nelaimi, gan pats zvana uz ziedojumu tālruni, gan aicina tuvinieces to darīt.
„Liels paldies visam Siguldas slimnīcas Rehabilitācijas nodaļas kolektīvam!” saka Renāra tuvinieces, un Renārs, mājot galvu, piekrītoši apstiprina. Cik fizioterapeitu bija, tik arī ar Renāru strādāja – katrs viņam iedeva ko savu.

2013. gada pavasarī Renāram no kakla beidzot izņēma traheostomu. Viņš sāka elpot pats un varēja izdvest pirmās, lāča rūcieniem līdzīgās skaņas – balsene pa šiem mēnešiem bija atrofējusies. Pateicoties daudzu audiologopēdu darbam, Renārs pamazām atgūst runas spējas.

Neatlaidīgi pa solītim
Tagad Renārs var nosūtīt telefonā īsziņas, vēl gan diezgan neskaidri, bet jau runāt, pats paēst, iztīrīt zobus, nodzīt bārdu. Pirmajā gadā Latvijā mamma un draudzene diendienā uz maiņām dežurēja pie Renāra, lai palīdzētu viņam gan paēst, gan apkoptu, pēdējos četrus mēnešus viņš jau ļoti daudzās jomās spēj ar sevi tikt galā pats.
Runa kļuvusi saprotamāka, ikdienas vingrošana notiek stāvus. Katru rītu nāk māte, un viņas klātbūtnē Renārs vingro un trenē līdzsvara sajūtu. Trīs reizes nedēļā brauc fizioterapeits Kristaps Mintāls. Lai uzlabotu runas spējas, Renārs vienatnē skaļi lasa avīzes un žurnālus, mēģina dziedāt līdzi radio skanošām dziesmām.
Magnētiskās rezonanses izmeklējumi rāda, ka bojājumi smadzenēs sāk uzsūkties. “Viss, kas ar jums noticis, ir liels brīnums,” atzinusi Cēsu klīnikas neiroloģe Ilze Lazdiņa. “Rezultātus dos tikai tas, ko paveiksiet paši, to nevarēs aizstāt ne zāles, ne operācija.”
No Vācijas ir zvanījusi Berta, no viņas arī dakteris Fērlings uzzinājis par Renāra panākumiem un ir bijis patīkami pārsteigts. “Mēs viņam uz Ziemassvētkiem gribam aizsūtīt videosveicienus no Renāra un parādīt ko viņš jau var un kā strādā,” atklāj Dace.

Sapņi dod spēku

Renāram ir saglabājies saprāts, atmiņa, zināšanas. Viņš visu saprot, seko notikumiem Latvijā, lasa žurnālus, darbojas ar datoru, sazinās ar draugiem. Viens no kvēlākajiem sapņiem ir pašam bez citu palīdzības staigāt un turpināt strādāt iemīļotajā arodā – celtniecībā.
“Kas palīdz Renāram un dod spēku mums – Renārs domā tikai pozitīvas domas. Viņam ir lieli sapņi un nākotnes plāni, un viņš uz tiem tiecas,” saka Dace un Mairita.
Daudziem pāriem līdzīga situācija bijusi pārāk liels pārbaudījums, taču Dace atzīst – viņu mīlestība, kopīgu grūtību ceļu ejot, ir kļuvusi daudz stiprāka.
“Katrs mūsu kopīgais panākums ir maza uzvara, jo no mazām uzvarām var tikt pie lielās uzvaras. Mums tā ir – sākt staigāt un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Noticiet saviem spēkiem, jo dažkārt neiespējamais kļūst iespējams!” vēlas pateikt Renāra tuvinieces, cerot dot kādam stiprinājumu līdzīgā situācijā.

Renāra un viņa tuvinieku paldies!
Jūlijai Alksnei – Nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” fizioterapeitei.
Zigmāram Vilcānam un viņa mammai Inesei no Jēkabpils – par atbalstu un savas atlabšanas pieredzes iedvesmojošo stāstu.
Aleksandram Barbakadzem – aprūpes centra „Litene” fizioterapeitam.
Kristapam Mintālam – jaunam, perspektīvam, tikko Rīgas Stradiņa universitāti beigušam fizioterapeitam.
Visai Rīgas rajona Siguldas slimnīcas Rehabilitācijas nodaļai.
Līgatnes Rehabilitācijas centram.
Daigai Pušpurei – logopēdei Gulbenē.
Tincei Strazdiņai – audiologopēdei.
Ziedot.lv – par Renāram tik svarīgajiem apmaksātajiem četriem rehabilitācijas mēnešiem.
Katram paldies par ziedoto naudiņu!

Renāra Jasinska cīņa par dzīvību

Anda Leiškalne, „Tautas Veselības Avīze”, Foto: Anda Leiškalne un no Jasinsku ģimenes arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS