Apmācies, lietus gāze
Rīga
Apmācies, lietus gāze
LV RU
Bērni

Kā bērnu izaudzināt par veiksmīgu un brīvu cilvēku? Stāsta profesore Gunta Ancāne (10)

 
05.novembris 2015  11:14

„Vecāki mēdz pārāk daudz runāt par pienākumu nepieciešamību bērniem. Lai viņi izaugtu emocionāli veseli, laimīgi un veiksmīgi, viņiem daudz vairāk no vecāku puses ir vajadzīgs uzmundrinājums, iedrošinājums un mierinājums, ko apzīmē ar vārdu „mīlestība”, nevis „pienākumi”,” stāsta profesore, ārste, Eiropas Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas ārstu asociācijas prezidente Gunta Ancāne.

Mazajā cilvēkā atbildība par savu dzīvi veidojas lēnām, un ne tāpēc, ka kāds viņam lasa lekcijas, bet tāpēc, ka viņš to redz savas ģimenes piemēros.

Mazajā cilvēkā atbildība par savu dzīvi veidojas lēnām, un ne tāpēc, ka kāds viņam lasa lekcijas, bet tāpēc, ka viņš to redz savas ģimenes piemēros.

Profesore min divus iemeslus, kāpēc vecākiem patīk runāt par bērnu pienākumiem: „Pirmkārt, vecāki vēlas paaugstināt savu komforta līmeni, daļu savu ikdienas pienākumu uzveļot („uzticot”) bērniem. Otrkārt, pieaugušajiem ir bail no apkārtējo nosodoša vērtējuma – ko teiks skolotāja, vecvecāki un draugi, kad bērns būs atteicies paklausīt bez ierunām. Jāatceras, ka mūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt bērnam augt un attīstīties kā brīvai personībai, nevis padarīt viņu par citu (sākumā vecāku, vēlāk jebkura cita) sabiedrības locekļu vēlmju automātisku izpildītāju, bez savas gribas un spēkpilnas prasmes to aizstāvēt.”

Mainīt pienākumus pret atbildību

„Es aicinu vārdu „pienākums” aizvietot ar vārdu „atbildība” – bērnam ir nepieciešama atbildības, nevis pienākuma izjūta. Iedomājieties sevi situācijā, kad jums kaut kas ir jāpaveic pienākuma pēc: parasti tas ir smagi un grūti, jo viss sācies ar to, ka kāds ir paziņojis – „tas ir jūsu pienākums”. Patiesībā tā ir cita cilvēka griba, kā dēļ jūs kaut ko tagad darāt, nevis jūsējā. Gluži citādi ir, ja ko darāt tāpēc, ka to izvēlējāties pats, uzņemoties atbildību, kas izriet no brīvas izvēles. Tā strādāt būs viegli, un katrā ziņā nezaudēsiet pašcieņu (atšķirībā no pirmā gadījuma).

Mazajā cilvēkā atbildība par savu dzīvi veidojas lēnām, un ne tāpēc, ka kāds viņam lasa lekcijas, bet tāpēc, ka viņš to redz savas ģimenes piemēros. Ja vecāki ir laimīgi, apmierināti, harmonijā ar sevi, jebkādu darbu dara ar atbildības izjūtu, tad bērns šo uzvedības modeli pieņems kā savējo. Protams, bērni, atkārtojot vecāku darbības, ne uzreiz kļūst veiksmīgi. Trauki ne vienmēr ir perfekti tīri vai gulta saklāta kārtīgi, bet šādā situācijā ir nepieciešams nevis nosodījums, bet iedrošinājums: „Es redzu, ka esi centies, un man par to liels prieks. Šoreiz tev tik labi nesanāca, taču lai paliek, kā ir. Rīt izdosies daudz labāk, un, ja tu vēlēsies, es tev palīdzēšu!” Bez tam bērns pats sāks gribēt darboties un būs tikpat aktīvs kā vecāki, kā arī vēlēsies apgūt tās prasmes un zināšanas, kas apkārtējiem jau piemīt,” aicina Gunta Ancāne.

„Īpašs jautājums ir par skolu, ko mēdz pasniegt kā bērna „pienākumu”, un tad nav brīnums, ka bērni sāk savā starpā lielīties, kurš mācās mazāk. Un tas notiek protesta pret pieaugušo liekulību dēļ. Skola būtu pienākums, ja tā būtu bērna brīva izvēle, bet sešu septiņu gadu vecumā šāda izvēle nepastāv. Skola ir piespiedu un obligāta. Protams, skola ir iespēja bērnam uzzināt bezgala daudz saistošu lietu, iegūt nepieciešamo izglītību, lai vēlāk dzīve būtu interesantāka, aizraujošāka un iegūtās prasmes pārvarēt neizbēgamās dzīves grūtības būtu pietiekamas. Taču sešu gadu vecumā to aptvert nav iespējams.
Tāpēc skola ir vecāku izvēle, un vecākiem būtu „pienākums” vai tomēr vēlēšanās (?) šo ne vieglo posmu bērna dzīvē maksimāli atvieglināt – ar mazām un negaidītām dāvaniņām, kopīgiem izbraucieniem, nodarbībām u. tml. Arī iedodot kādu brīvu dienu, uzrakstot atbilstošu zīmi. Man ļoti patīk atkārtot: „Ja tev ir ļoti liela nepieciešamība kādu dienu neaiziet uz skolu, tad dari to brīvi un nedomā, ka tev tādēļ jāsaslimst (t. i., neapzināti jāsomatizē). Lūdzu, paliec mājās, labāk būdams(-a) vesels(-a).” Lai tādus vārdus pateiktu, vecākiem ir jāspēj just, ka viņos pašos mīlestības pret bērniem un dzīvi kopumā ir daudz vairāk nekā baiļu un kauna izjūtas. Un, ja nu vecāki gribētu ko minēt par pienākumu, es teiktu, ka tāds ir vecākiem – palīdzēt bērnam iziet cauri šim ne vieglajam dzīves posmam, viņu uzmundrinot, iepriecinot un palīdzot. Bērnam, kurš sajutīs, ka vecākiem nav vienalga, kā viņš jūtas, un ka, redzot viņu bēdīgu, vecāki cenšas viņu iepriecināt, pieaugs pašapziņa, darba spējas un līdz ar to sekmes skolā,” turpina profesore.

Cits piemērs, par kuru runā profesore, ir uzspiestais „paldies”. „„Tagad saki tantei/onkulim paldies!” – tiek dota komanda pavēles izteiksmē, kurai, visticamāk, sekos protesta reakcija, bērns savā pašcieņā būs aizvainots un neteiks neko. Šo situāciju var pavērst pavisam citādi, jautājot: „Varbūt tu vēlies pateikt paldies?” Ja šīs vēlmes konkrētajā brīdī nav, nekādā gadījumā nevajadzētu kaunināt, bet gan iedrošināt bērnu, sakot: „No mums abiem sirsnīgs paldies!” Ticiet man, pēc šādas pieaugušo attieksmes bērns piektajā vai desmitajā reizē ar prieku un vēlmi, sadarbojoties ar jaukiem cilvēkiem, pats pateiks paldies. Protams, priekšnosacījums ir redzēt, kā to dara viņa mamma un tētis. Tieši šādā veidā aug brīvi cilvēki,” norāda Gunta Ancāne. ­

Prioritātes, alternatīvas un labais ­piemērs

Eiropas Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas ārstu asociācijas prezidente Gunta Ancāne.

Eiropas Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas ārstu asociācijas prezidente Gunta Ancāne.


„Mūsdienās, kad pieaugušajiem ir tik daudz iespēju, būtiski izvērtēt, kas ir svarīgāks, jo nav iespējams paspēt visu – brīnišķīgi pagatavot maltīti, sakopt māju, labi izdarīt darbu un papildu kursos apgūt jaunu valodu. Bērns no vecākiem paņems ne jau konkrētās izvēles, bet attieksmi pret darāmo. Attieksme ir tā, kas garantē panākumus, vienalga, kādu aktivitāšu jomu bērns izraudzīsies, ļaujot viņam izvēlēties, kas ir darbības prioritāte. Tāpat jāuzsver, ka vecākiem nolieguma vai aizlieguma vietā jāprot piedāvāt alternatīvas. Bieži dzirdēts: bērns sēž tikai pie datora vai TV. Kādi ir rīcības modeļi šajā situācijā? Pilnīgs aizliegums, liekot pārtraukt iesākto un nepiedāvājot neko citu vietā, protams, nestrādās. Arī, norīkojot darīt darbus, kas ir noderīgi vecāku sadzīvē, bet nav interesējoši bērnam, nav cieņpilns pasākums. Labais piemērs – piedāvāt darīt kaut ko kopā,” turpina profesore Ancāne.

„Mūsu dzīves uzdevums ir lēnām, pakāpeniski un stabili apgūt dažādas prasmes un zināšanas, piemēram, prasmi sevi apkopt, aizstāvēt, prasmi mācīties un vēlmi to darīt, kā arī prasmi veidot ilgtermiņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Šīs lietas veselā ģimenē bērns automātiski paņem no vecākiem. Savukārt, ja pieaugušajiem pašiem šo prasmju nav, ir bezcerīgi un aplami iedomāties, ka kāds varēs to savos bērnos „ieaudzināt”. Ir iespēja piespiest ar varu bērnu izlikties, ka viņš grib mācīties, bet, ja pašam vecākam nebūs zinātkāras attieksmes pret pasauli, tad to prasīt no bērna pēc būtības nav iespējams,” uzskata profesore.

„Aizmirstiet par bērnu „pienākumiem”! Bērnam vienīgā nepieciešamība ir, lai vecāki justos priecīgi, ar dzīvi apmierināti un darbīgi. Dzīvojiet tā, izbaudiet dzīvi, lietas, attiecības, ēdienu, mākslu, izdzīvojiet problēmu pārvarēšanas grūtos brīžus un tiem sekojošos gan gandarījuma, gan bēdu momentus. Un bērni darīs to pašu – sirsnīgi dzīvos un atspoguļos jūsu dzīves dzīvošanas prasmi,” rezumē profesore Gunta Ancāne.

Kasjauns.lv / Foto: Vida Press / Publicitātes foto






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS