Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-1°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Attiecības

Esmu iemīlējusies citā, bet pašreizējais nelaiž prom - ne emocionāli, ne fiziski (57)

 
05.novembris 2015  21:11

"Ar draugu - dzīvesbiedru - esam kopā jau ilgi, tūliņ būs astotais gads. Mūsu attiecībās ir pilnīga rutīna un, lai jums nebūtu lieki jātērē enerģija rakstot - " uztaisi kaut ko romantisku" - , tad varu atbildēt uzreiz - es vairs nevēlos ar šo cilvēku neko," par savu dzīvi ģimenes portālam mammamuntetiem.lv raksta kāda lasītāja. "Tā kā ilgstoši nejutos saprasta ģimenē, es iemīlējos citā - taču pašreizējais vīrietis mani nelaiž prom."

Mums seksa nav bijis vairāk nekā pusgadu, un pēdējo reizi jutos kā izvarota, jo man vairs nepatīk, ka viņš man pieskaras, laikam aizvainojums ir pārāk liels.

Mums seksa nav bijis vairāk nekā pusgadu, un pēdējo reizi jutos kā izvarota, jo man vairs nepatīk, ka viņš man pieskaras, laikam aizvainojums ir pārāk liels.

"Sākšu pamazām atklāt savu sāpi. Es strādāju trīs darbos un paralēli šogad jābeidz akadēmija. Mans dzīvesbiedrs ir paaugstināts citā darbā. Kamēr viņš tika paaugstināts, uz darbu gāja ar milzīgu nevēlēšanos, mājās atgriezās kā pūķis, un lieki teikt, uz ko viņš dusmas izgāza. vienmēr izdarīju visu ne tā, kā vajadzēja. Vienmēr. Visas brīvdienas viņš pavadīja "haltūrās", pat neiedomājoties, ka varētu kaut kur aizbraukt. Kamēr viņam nebija laika man, pašai negribot, iemīlēju citu vīrieti. Šis "cits" ir pilnīgs pretstats. Bet par to vēlāk.

Viņš kāpj pa karjeras kāpnēm

Dzīvesbiedrs tikai paaugstināts "glaunā" amatā, ir ārkārtīgi apmierināts ar savu darbu, bet visus šos gadus viņš kājas "slaucīja" manī, es katru vakaru dabūju pazemojuma devu. Tagad man ir visi tie lamu vārdu jāaizmirst? Nevaru un nevēlos. Kāda ir pašreizējā situācija? Esmu nogurusi kā ēzelis, es ļoti daudz strādāju gan darbā, gan darbu nesu uz mājām, jo, strādājot daudzos darbos, es visu uz vietas nepagūstu izdarīt. Atbraucu mājās katru vakaru ap plkst. 20, lieki teikt, ka dzīvesbiedrs brauc veikaliem garām, lai ātrāk tiktu mājās atpūsties, bet es pēc darba iebraucu veikalā, sapērku pārtiku un dodos mājās, fiksi pārģērbjos, un taisu ēst, kamēr lieliskais vīrietis guļ saldā miedziņā. Uztaisu ēst, un dodos pildīt darbam nepieciešamo. Nebūtu vēl tik traki, ja šogad nebūtu jābeidz akadēmija...Esmu tik ļoti psiholoģiski nogurusi no tā, ka mani neatbalsta.

Viņš pēc darba atpūšas, es kārtoju māju un mazgāju veļu
Viņš zina, ka man daudz jāmācās, bet arī nepalīdz neko mājas darbos. Arī šodien, kamēr tīrīju māju, viņš aizbrauc pie brāļa griezt matus, tā nu es sakārtoju māju, izmazgāju veļu un apsēdos, lai uzrakstītu kādu rindiņu šeit sirds mieram.  Kādēļ viņš pēc darba var atpūsties, bet man ir jāgatavo, jātīra, jāmazgā, jāstrādā, jāmācās un jānotur sevi pie pilna prāta?

Viņš pat neiedomājas, ka varētu man palīdzēt, un, kad palūdzu palīdzību, tad atskan - esmu piekusis, es negribu utt. Bet man ir jāgrib! Mums mājās ir divi kaķi, abiem gara spalva, viņa pienākumi ir pabarot, bet man viss pārējais, tā pa vidu atrodu laiku kaķus aizvest pie vetārsta, izķemmēt, ja nepieciešams izgriezt spalvu kamolus utt.

Jaunais draugs gaida jau pusgadu, un viņa pacietība sāk zust

Kāda ir lielākā sāpe? Esmu iemīlējusies citā, bet, kolīdz pošos aiziet, dzīvesbiedrs nelaiž ne emocionāli, ne fiziski. Esmu nogurusi no visa. Ir sievietes mājsaimnieces, kuras savus vīriešus no darba sagaida ar čībiņām pie durvīm un siltām vakariņām, bet es tā nevaru, jo strādāju līdz vakaram. Es atbraucu mājās, man ļoti gribas ēst, bet ne reizi nav bijušas vakariņas. Mums seksa nav bijis vairāk nekā pusgadu, un pēdējo reizi jutos kā izvarota, jo man vairs nepatīk, ka viņš man pieskaras, laikam aizvainojums ir pārāk liels.

Ar jauno puisi mums tuvība nav bijusi, es viņu iemīlēju viņa cilvēcības dēļ, viņš mani gaida jau pusotru gadu, un baidos, ka viņam pacietība jau sāk zust, kas ir tikai normāli. Viņš zina, ka esmu attiecībās, un viņš saka: "Tu neesi pelnījusi tādu dzīvi."

Kāpēc neeju prom, jūs jautāsiet? Laikam psiholoģiski neesmu gatava tik krasam pavērsienam savā dzīvē. Dzīvesbiedrs ir "zināma nelaime", nav jau viņš slikts cilvēks, esam pieraduši viens pie otra un viņš saka, ka bez manis savu dzīvi nespēj iedomāties. Draudzenes teic, ka esmu viņu izlutinājusi - laikam jau sava daļa taisnības tajā ir. Ja nu ar jauno draugu iet vēl smagāk? Kā saņemt spēkus un noticēt, ka varu reāli mainīt savu dzīvi?

Mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock







Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS