Apmācies, stiprs lietus
Rīga
Apmācies, stiprs lietus
LV RU
Kultūra

Tabita Kalniņa un viņas Spāres muiža. REPORTĀŽA (9)

 
07.novembris 2015  07:20

Katrā vietā rodams cilvēks, par kuru pārējie mēdz teikt: mūsu galvenais, svarīgākais. Ģibuļu pagastā vairāki aptaujātie šādu apzīmējumu veltīja vietējās kultūras dzīves vadītājai Tabitai Kalniņai. Kad gribēju zināt, ko viņa tik apbrīnojamu dara, viens teica: Spāres muiža – tā ir Tabita. Vēl kāds: viņa izjūt un mīl cilvēkus, prot uzrunāt dvēseli.

Tabita Kalniņa un viņas Spāres muiža. REPORTĀŽA

Tautas namā, kas izvietojies nu jau par tūrisma objektu tapušajā Spāres muižā, notiek kārtējais pasākums. Gleznu izstādes atklāšana paredzēta pusdivos, bet tālīnākie viesi klāt jau pirms pusdienas. Tabita ir mierīga kā rīta ezers: lai atbraucēji savā nodabā izstaigājas pa parku. Tad rāmi skaidro: “Vēl pirms gadiem trim būtu skrējusi, uz acīm pakritusi, jo viss pašai jāizkārto, tad jāpārbauda. Tagad steiga un satraukums uz mani vairs neattiecas. Tas ir mans lielais ieguvums, ka esmu tikusi pāri agrāko gadu piegājienam: visu pati. Beidzot esmu sapratusi, ka visām pudelēm nevari būt par korķi un nevajag. Jāprot uzticēties un paļauties arī uz citiem. Kas par to, ka tas otrs kādreiz runā citādi, nekā pati būtu to darījusi pēc sava scenārija?”

Vienmēr pašai sava galva
– Tev dzīvesveida vidū ir tas, kas vairākumam ārpusē: pasākumi, izstādes, mainīgumā pastāvīga cilvēku drūzma. Kā šajā nemiera straumē iekļuvi?
– Pēc horoskopa esmu Dvīnis, tāpēc vienmērīga iešana pa stingri iezīmētu  ceļu noteikti nav mans formāts. Pat jāatzīstas, ka tā īsti pieaugu tikai pēc četrdesmit gadiem. Līdz tam bija zaļā jaunība – ar visu, kas tādam dzīves posmam piederas.

Esmu divreiz precējusies, studējusi trijās augstskolās, mācījusies medicīnu. Manā darba grāmatiņā pat ir ieraksts, ka esmu acāliju un rododendru audzēšanas agronome. Bet pasākumi, izstādes un cilvēku plūsma man tuva kopš bērnības, jo tēta māte bija rūdīta kultūras darbiniece. Vadīja teātrus un ansambļus, organizēja ekskursijas, muzicēja. Tikpat muzikāls bija tētis – spēlēja klavieres, akordeonu, vijoli un kontrabasu. Brīvdienu rītos istabā jau agri skanēja kāda tēta spēlēta melodija. Ierastais vakaru gabals bija Vaterlo tilts. Mamma arī bija uz sabiedriskumu vērsta – veda donorus ekskursijās, kāzas vadīja. Viņa bija vietējā feldšeru punkta vadītāja. Tāpēc īsti nezinu, no kuras puses manī tā vilkme uz darbošanos ar cilvēkiem. Varbūt no visām uzreiz, taču man vienmēr bijis daudz arī pašai savas galvas.

– Ar lielu galvu, turklāt savu, parasti nemaz tik viegli neklājas.
– Man, tieši otrādi, tā vienmēr palīdzējusi. Klasē dzirdētais mājās vairs jāmācās nebija, tāpēc pietika laika pašdarbības pulciņiem un sportošanai, visādu izdarību organizēšanai un vadīšanai. Teicamniekos tikt nekāroju, taču pat vidusskolu izvilku kā rotaļājoties. Slinkums, spītība, bet vienlaikus spēja vajadzības reizē savākties. Pusaudža gados bieži svarīgākais ir vienaudžu vērtējums, bet man kopš bērnības galvenais bija tētis. Kopā bieži braucām uz motokrosiem un autorallijiem, sēnēs. Citi ar draugiem, Tabita ar Melno Garo Šķēpu, kā raženā auguma dēļ tēti bija iesaukuši manas klases puiši. Ļoti ar viņu lepojos, viņš bija kolhoza elektriķis un braucienos pa objektiem bieži ņēma mani līdzi. Šai sētai šāda vēsture, tās saimniekiem tāds liktenis. Te ir labas baraviku vietas, bet uz šejieni jānāk pēc mellenēm. Esmu dzimusi Stendē, vēlāk dzīvojām Ģibuļos – tepat netālu no Spāres viss atrodas, tāpēc šo pusi un tās ļaudis tik labi pārzinu. Tāpēc man kopš bērnības ļoti patīk senas lietas, rāma izrunāšanās ar cilvēkiem, sevišķi jau vecajiem.

– Nākamais solis tādai interesei varētu būt vēstures studijas vai kaut kas tamlīdzīgs.
– Pēc vidusskolas man īsti skaidrs par nākotni bija tikai tas, ka vajadzīga augstākā izglītība. Bet ieteikumu bija tik daudz, ka manī sarosījās iekšējais dumpinieks. Vēsturi? Literatūru? Kultūras darbu? Nē, mācīšos bioloģiju! Kļūšu par tikpat cienījamu cilvēku kā mani brīnišķīgie Rīgas krustvecāki. Krusttēvs bija fiziķis, pasniedzējs Universitātē, krustmāte – krievu filoloģe. Uzsverot nodoma nopietnību, izvēlējos studijas vakara nodaļā. Bet dienā – darbs Botāniskajā dārzā leģendārā selekcionāra Riharda Kondratoviča vadībā.
Pusotru gadu tā: dienās rododendri un acālijas, vakaros lekcijas Universitātē, brīvdienās vēl papildnodarbības ķīmijā un matemātikā, jo – ja kam pieskaros, man vajag rakt pamatīgi. Tiku ar visu galā apbrīnojami viegli. Reiz darba laikā nejauši atklāju, ka varu noteikt āderes. Dārza direktors aizrautīgi stāstīja, ko un kur drīkst stādīt, rēķinoties ar āderēm, – pat mazliet dižmanīgi, jo nevienam citam tādas saprašanas nebija. Iet skaidrodams pa priekšu, un pēkšņi pa vidu es: bet arī te ir ādere un te. Viņš izbrīnīts: kā tu to noteici? Arī man tas bija atklājums – teorētiski neko nesaprotu, bet ar iekšējo sajūtu precīzi zinu, kur tās ir. Vēlāk šāda saasināta jutība uzzibsnīja aizvien biežāk. Un visnegaidītākajās situācijās. Piemēram, sev par pārsteigumu atklāju, ka spēju palīdzēt rozes gadījumos. Ka dažreiz redzu astrālus veidojumus. Ka, brītiņu pavērojot pirmo reizi ieraudzītu cilvēku, varu precīzi aprakstīt apstākļus, kādos viņš dzīvo, emocionālo situāciju, atšifrēt domu gaitu un virzienu.

Tabita Kalniņa un viņas Spāres muiža. REPORTĀŽA


Diemžēl tapšanā par tikpat godājamu cilvēku kā mani krustvecāki šūs spējas nepalīdzēja. Viss gludi, ripo it kā pats no sevis, pēkšņi klikšķis: vairs negribu bioloģiju! Bez mazākās piesaistes domām par rītdienu, tikai vadoties pēc atskārsmes: ķermenim ir labi, bet dvēselei vajag vēl kaut ko.

– Un nākamajā augstskolā iekšā?
– Nē, mammas pēdās – iestājos Rīgas 1. medicīnas skolā. Vidusskolas vasarās biju strādājusi Talsu slimnīcā par sanitāri. Medicīna mani ļoti vilka. Visus četrarpus mācību gadus šī interese saglabājās. Taču atkal līdz galam neizvilku.

– Mazliet prasās pēc piebildes, ka tas vairs neizklausās nopietni.
– Bet situācija bija ļoti nopietna. Bērnībā kritu no velosipēda un sasitu galvu. Pusaudža gados vecā trauma sāka līst laukā – ģīboņi un galvassāpes. Tuvojoties skolas beigšanai, tā atkal par sevi atgādināja. Pirms pašiem nobeiguma pārbaudījumiem nonācu slimnīcā. Protams, visu, kas tādos gadījumos iekavēts, iespējams atgūt, ja vien nav tādu papildu apgrūtinājumu kā man – lielā mīlestība. Uz nobeiguma eksāmenu tā arī neaizgāju. Vecāki šausmīgi pārdzīvoja. Toties savai zināšanai biju atklājusi, ka neglābjami esmu cilvēks, kam pats process patīk tik ļoti, ka rezultāts vairs nav svarīgs. Šī sajūta manī joprojām, tikai tagad vairs neuzskatu to par trūkumu. Esmu pieņēmusi, ka arī tā var būt: radīšanas prieks pāri visam.
 
Mīlestības dullums un kaislības neprāts
– Vismaz mīlestībā izdevās tos apvienot – gala rezultātu ar radīšanas prieku?
– Mārtiņš Kalniņš bija feins visās izpausmēs – jautrs, gaišs, bohēmisks, azartisks. Aktieris, filmējies filmā Aiz stikla durvīm galvenā pozitīvā varoņa Gunāra lomā. Piedevām vēl rallists. Pašam sava mašīna. Divi Kalniņi, viena mīlestība. Skaisti bija. Labu laiku tā draudzējāmies, viegli un aizrautīgi. Radi tincināja, kad būs kāzas, bet kāpēc precēties, ja tāpat forši? Slimnīcas laiks no šīs rutīnas izsita. Pats liktenis piedāvā ralliju: sākt jaunu dzīvi, un abiem no nulles!

Pārvācāmies uz laukiem. Apprecējāmies. Dabūjām dzīvokli kolhoza daudzstāvu mājā. Es sāku strādāt bērnudārzā, Mārtiņš no aktiera pārkvalificējās par kurinātāju dārzniecībā, vēlāk par šoferi. Iekūlušies pamatīgos parādos, brīnišķīgā vietā ezera krastā nopirkām vecu lauku māju, iegādājāmies lopus. Atkal viegli un skaisti, kamēr viss šķita zils un rozā. Bet Mārtiņam paralēli bija arī ralliji un filmēšanās, visbiežāk Krievijā, un dažreiz viņš mēnešiem atradās prom no mājām. Manī brieda sarūgtinājums: salmu atraitne! Nestrīdējāmies, bet nemanāmi slīdējām viens no otra aizvien tālāk. Tā ir taisnība – jā kāds tālumā, viņa vieta tukša nemēdz palikt. To aizņem tāds, kas tuvāk. Viņu sauca Aivars. Vietējais. Šoferis.
Mums ar Mārtiņu bērnu nebija, kopdzīve bija ilgusi tikai divus gadus, tomēr asaras šķīda un nervi gāja pa gaisu, kad viss nāca gaismā. Pārdzīvojām abi. Mārtiņš, iespējams, vairāk, jo man kājas trīcēja, kā atkal biju samīlējusies. Taču līdzās šim zemeņu laukam jau kopš paša sākuma bija arī puņķi un asaras, notikumu atvēziens no traģēdijas līdz traģikomēdijai. Aivars nebija brīvs, bet jau kādu laiku salikts pārī ar citu. Kad paklīda runas, ka tā sieviete gaida no viņa bērniņu, pēkšņi sapratu, ka arī pati esmu stāvoklī. Ja abas atrodamies vienādā situācijā, kāpēc viņa, ne es? Klapes uz acīm un arguments visspēcīgs: vienalga, ko jūs tur sakāt, es mīlu! Kaislības neprāts, sacensību gars un vainas sajūta – diezgan briesmīgi, ja šie spēki plosās iekšā vienlaikus. Ar vecākiem apledoja attiecības, ar visiem radiem sagāju naidā: tu sliktā, jo sāpināji, iejaucies, izjauci, sajauci. Pat pēc askētiskajām kāzām šie mezgli vēl ilgi neatraisījās. Izlīdzināties ar to Aivara dzīves daļu, ko biju izaicinājusi uz sacensību, izdevās tikai pēc daudziem gadiem. Un tomēr vēl tagad ik pa laikam izšaujas jautājums sev, vai darīju pareizi. Īstās atbildes joprojām nav.

– Kā toreiz tiki galā ar situāciju?
– Gan satraucoši, gan skaisti, gan kreņķīgi – tāds bija šā laika emocionālais fons. Septembrī mums piedzima feins puika. Kad viņš mazliet apvēlās, sadomāju vēl pamācīties – iestājos Filoloģijas fakultātē neklātienē. Atkal nepabeidzu, bet šoreiz daudz argumentētāku iemeslu dēļ – jaunai mātei un darbiem apkrautai zemniecei ilgā prombūtne eksāmenu sesiju laikā īsti neder.

– Kā sadūšojies uz šādu kūleni?
– Abiem uznāca dullums – kļūsim par Breša zemniekiem! Agri rīti, nenormāli daudz lopu – govis un buļļi, cūkas un sivēnmātes, pat savs kuilis, vārdā Puika. Regulāri mums palīgā brauca mans tētis, siena žāvētājus un biešu smalcinātājus pats konstruēja. Šad tad aizvedu puiku mammai, kura dažu kilometru attālumā dzīvoja, tomēr Rolands jau agri kļuva par vērā ņemamu palīgu. Vēl skolā negāja, kad jau mācēja ar traktoru braukt, siena zārdus kraut un malku skaldīt. Lai cik jocīgi, to darbu smagumu tagad pat neatceros, viņš arī ne, vairāk tas milzīgais pacēlums prātā palicis. Un pārsteigums, cik daudz tomēr var padarīt.
Dzīve gāja uz augšu līdz paziņojumam, ka drošākā no bankām – banka Baltija – bankrotējusi ar visiem mūsu iekrājumiem. Mājas piens, bet nav kur to likt. Gaļas pietiek, un pašu ceptās maizes arī, taču naudas kafijai, benzīnam un cigaretēm nav. Mēģinājām ķepuroties. Braucu uz Ventspils tirgu. Vedām visu – sākot ar loku buntēm, āboliem, biezpienu un krējumu, beidzot ar gaļas klučiem. Viss naktī jāsagatavo. Man savi kundes bija. Tirgus blēžus pēc skata pazinu, tik un tā kādreiz uzrāvos. Vienreiz čigāni apšmauca, kad gaļu tirgoju. Nāk cits pēc cita: cik smuka cūciņa. Un tik ņem. Beigās skatos: ne gaļas, ne naudas. Nodullināja.

Tabita Kalniņa un viņas Spāres muiža. REPORTĀŽA


– Cik ilgi  tas turpinājās?
– Astoņus gadus. Kad sapratām, ka ar lopkopību neies, metāmies uz cukurbietēm. Arī maize ir cepta, kāposti skābēti, māja pārplūdināta ar kabačiem. Bet, kad sāka ieplūst lētā ārzemju prece un nevienam vairs neko vietējo nevajadzēja, gribot negribot bija jāliek punkts. Pirmais sāka strādāt vīrs. Aizgāja atpakaļ par šoferi. Viņš tam darbam dzimis. Es – mājsaimniece. Bet netālu no mūsu mājām atradās kolhoza ēdnīca. Pusdienlaikā tur parasti liela ļaužu straume – pašu šoferi un garāmbraucēji, siltumnīcu kompleksa strādnieki. Mani palūdza kasē pasēdēt. Ēdnīcās vienmēr klāja galdus arī dažādiem godiem. Tādās reizēs vajadzīgas galda meitas, palīgi virtuvē. Gudra sieva tur kļuvu. Iemācījos tādus kulinārijas meistarstiķus, ar kuriem vērts lepoties. Lupatiņu zupu vēl tagad ik pa laikam uzvāru, kaut arī tas ir tradicionālais bēru ēdiens – stiprs buljons ar mazām frikadelītēm, kurā pirms likšanas galdā iekaisa zaļumus un ieber plāni izceptu, sīkās sloksnītēs sagrieztu omleti.

Smilšu saujas acīs
– Kā no virtuves iekļuvi kultūrā? 
– Jau biju jaunajā dzīvē ieskrējusies, kā zvana muzikanti – kā ar telpām balles spēlēšanai? Kas man par daļu! Viņi aizķerti: kā, mums teica, ka tagad par visu, kas klubā notiek, atbildi tu. Biju ielikta par kultūras darba organizatori. Divus nākamos gadus kaut kā mēģināju to savienot ar mājas saimniecību, bet tas vairs nebija iespējams. Jau nakts, bet cūkas nebarotas. Jāmetas uz pasākumu, bet mati ož pēc staļļa. Virtuvē izlietne pilna ar traukiem, ēdiens nav pagatavots, bet es mirdzošām acīm: mīļo dēliņ, paklausies, cik labs izdevās rītdienas pasākuma scenārijs. Cilvēkiem būs tāds prieks!

– Kā uz to reaģēja vīrs?
– Gāja visādi. Zemapziņā jutu, ka kļūstu aizvien sliktāka sieva, taču vīra pārmetumiem ar īsto situāciju nebija nekāda sakara, un tas mani briesmīgi sāpināja. Viņam šķita, ka klubā vadu laiku nebeidzamās izpriecās un izlaidībā. Abi bijām tik uzvilkušies, ka dziļāk par pašu ārpusi viens otra sarūgtinājumu kausā ieskatīties nespējām. Ak tu man pārmetīsi to, kā nav bijis? Arī man ir smilšu sauja, ko tev iemest acīs! Ar lielu blīkšķi izšķīrāmies.

– Turpinājumā bija brīvības prieks vai depresija un vientulības sajūta?
– Man nepatīk ņaudētāji, čīkstuļi, sevis žēlotāji. Kuram interesanti, ka tev ir čābiski? Kāda saruna var sanākt, ja viens vaid, kā naktī visas malas sāpējušas un murgi mocījuši, tāpēc gulēt nedabūjis, bet otrs ar to pašu piebalso? Ko tagad darīsim – divi tādi sliktie saskrējušies? Ar savu sliktumu un nogurumu – fizisko, garīgo un finansiālo – tikt galā iespējams tikai pašam.

Tabita Kalniņa un viņas Spāres muiža. REPORTĀŽA


Pēc šķiršanās daudz runāju ar sevi. Sevi izzinot. Sapratu un pieņēmu, ka pēc dziļākās būtības tomēr esmu vientuļniece, lai cik ļoti tas nepiederas tādam, kas augu dienu cilvēkos. Tieši vientulības deva man dod spēku pēc tam justies labi arī visblīvākajā drūzmā. Bet līdztekus otrs fenomens – arī tad, ja mājās esmu viena, man tomēr vajag, lai radio istabā būtu maksimālajā skaļumā. Mašīnā tāpat. Lai televizors darbojas no rīta līdz rītam. Lai laika ziņās tiek piesolīta saulaina diena. Tad atplaukstu. Man nepatīk ziema un aukstums. Arī tāpēc, ka, atgriežoties no darba vēlu naktī, nekurinātā istabā grūti aizmigt pat tad, ja visi suņi un kaķi klāt. Manis dēļ lai saule spīd līdz pat valsts svētkiem – ziemai pilnīgi pietiktu ar pāris dienām Jaunā gada pasākumiem. Taču tas nenozīmē, ka cilvēki man vienaldzīgi. Man viņi vajadzīgi, ļoti vajadzīgi. Dzīvot vietā, kur tevi kopš bērnības visi pazīst, no vienas puses, ir diezgan apgrūtinoši, bet, no otras, fantastiski aizraujoši, jo nekur nav iespējams sameloties, neko nav iespējams padarīt pa roku galam.

– Tātad svarīgākais ir darbs, nevis privātā harmonija?
– Ar mani laikam tiešām tā ir. Apkārt vajag savu lauku, kurā otram grūti iekārtoties, tādu īpašu. Pietiekami norobežotu, lai tajā visu būtu iespējams izlemt pašai, nevis gaidīt, kamēr kāds to izdara manā vietā. Citādi iznāk: pateici priekšā, viss nogāja šķībi – tu tagad vainīgs! Savās veiksmēs un neveiksmēs gribu vainot tikai pati sevi. Bet gana plašam tam laukam jābūt. Lai skaidri pārskatāms arī tas, kas ārpusē. Tāpēc man patīk, ka stiklotais logs ir pa visu sienu līdz pašai zemei. Un aizkarus neciešu. Lai kāds skatās iekšā, ja grib, bet man vajag sajūtu, ka arī es jebkurā brīdī varu būt skaidrībā par to, kas ārpusē stāv. Paskatīties viņam acīs.

Vīrs, starp citu, pēc kāda laika atnāca atpakaļ. Tagad zem viena jumta atkal esam abi – it kā kopā, it kā paši par sevi. Ļoti ticējām, ka veco iespējams aizmest un visu sākt no jauna. Neizdodas. Arī tā var dzīvot, tikai jautājums – vai vajag... Tāpēc attiecību zona privātajā dzīvē joprojām ir mana neapgūtā zeme. Ja sevi iedomājos kā skapi ar ļoti daudzām atvilktnēm, tad šī nu ir tāda, kur visu laiku notiek pašdarbība, valda juceklis.

Pavisam citādi ir tajās, kur darba lietas iekšā. Lai cik daudzkrāsainas, raibas un haotiski nepārskatāmas tās varētu šķist nezinātājam, tur valda mērķtiecības un izlēmības noteikta kārtība. Kad šķita, ka darbā iespēju griesti sasniegti, man ir garlaicīgi, iestājos Liepājas Universitātē, tiku līdz diplomam kultūras darba vadīšanā. Paralēli mācījos gidu kursos Talsos un Ventspilī. Pusotru gadu nostrādāju Talsos, Tūrisma centrā. Visvērtīgākā skola un visjaukākie kolēģi! Traks laiks tas bija – darbadiena divdesmit stundu garumā, jo vakarā bija Spāre, dienā Talsi. Vēlāk man piedāvāja kļūt par pasākumu organizatori Talsu kultūras namā. Tomēr, ja nebūtu pieņēmusi šos izaicinājumus un nebūtu apgrozījusies līdz tam neiepazītā vidē – iestāžu, firmu vadītāju un pazīstamu personu sabiedrībā –, diez vai mēs būtu tikuši pie morāla un finansiāla atbalsta Spāres muižas turpmākai pastāvēšanai. Tagad tā neapšaubāmi kļuvusi par vietējās sabiedriskās dzīves centru.

Tabita Kalniņa un viņas Spāres muiža. REPORTĀŽA

 
Pasaulē ir tev paredzētā vieta
– Pēc kādas skalas īsti mērāms kultūras darbinieka gandarījums? 
– Piedalos laulību ceremonijās, lasu un rakstu dzeju, bērēs izvadu, kapu svētkos runāju, jau deviņpadsmito gadus vadu amatierteātri, organizēju ekskursijas, bet lielāko prieku man joprojām raisa tieši pasākuma sagatavošanas process. Ja ar to viss kārtībā, zini, ka rezultāts tik un tā būs labs. Tāds ir tas galvenais gandarījums – zināt, ka esi savā vietā.

Man pēc kārtējās virzienu maiņas pat sacīts: tu kā tāds taurenītis, nevari un nevari atrast īsto puķīti, uz kuras apmesties. Bet arī tā taču var būt! Vismaz man tā ir. Ja par kaut jūti, ka tas nav tavs, nevajag mocīties, jo pasaulē noteikti ir arī tāda vieta, kas tieši tev paredzēta. Tāpēc neko savā dzīvē nenožēloju. Visas skolas un augstskolas, visi darbi, ko līdz šim esmu darījusi, man nākuši tikai par labu. Arī manas kļūdas. Tās ir tikai tādi greizie rati – vajag piebremzēt, ērtāk un taisnāk apsēsties, un ceļu var turpināt.

– Kas, tavuprāt, ir sievietes gudrība, un vai tāda maz pastāv?
– Visu laiku būt kā uzvilktai bultai, tas laikam ir ārpus dzimuma robežām. To, ka esmu sieviete, bieži aizmirstu. Ieeju veikalā, apgrozu rokās kurpi, somu. Bet vai man vajag? Ja vēlāk izrādās, ka vajadzēja gan, manta jau ir nopirkta. Vedekla dažreiz sapurina, ka vairāk jāpucējas, jāuzkrāsojas, par sevi jārūpējas. Tas man vēl jāmācās. Bet kādreiz ar draudzenēm (man tādu ir ļoti maz, tikai viena ar pusi, un viņu vidū pašas vedekla) arī par tādām lietām pačalojam. Varbūt nebūtu nemaz tik slikti kādreiz būt sievišķības koncentrātam cacas formātā: blakus cilvēks, kurš nopērk aviobiļeti, palīdz nest ceļojuma somu, saber vannā rožu ziedlapas, pēc tam sadāvina jaunas drēbes un apkarina ar briljantiem. Bet beigās vienmēr nonākam pie secinājuma: par velti dots nekas netiek, par visu jāmaksā. Jo vairāk saņem, jo vairāk jādod pretī, bet tā maiņas valūta bieži ir tāda, kas pašu padara pliku un nabagu pat tad, ja mugurā dārgas drēbes. Tas nav mans variants. Tāpēc augstākā sievišķība laikam ir būt skaidrībā par to, kas esi. Un pieņemt sevi tieši tādu.

– Vai esi kādreiz domājusi, kas tavā dzīvē bijis viegli sasniedzams un nācis līdzi kā balva un kas dots kā pārbaudījums, lai taptu gudrāka?
– Balva? Tā spēkpilnā gaišuma sajūta, kas nāk līdzi no bērnības. Kamēr dzīvojām Stendē, dienas lielāko daļu pavadīju pie mammas vecākiem. Viņi pieskatīja savus mazbērnus un kaimiņu bērnus, turēja lopus, audzēja kartupeļus un bietes un ar apskaužamu pacietību piecieta mūsu bērnišķīgās palaidnības. Pārstāvim no katras sētas ik pa laikam bija jāgana visi apkārtnes lopi, tad gāju omammai līdzi. Valdis Atāls saka: “Manas bērnības govs ganās saulē.” Manējās arī – Tulpes, Gaujas un Volgas. Dzīvnieku mīlestība man no tiem laikiem. Lai cik nejauki varbūt izklausās, dzīvnieku ciešanas mani uzrunā vairāk nekā cilvēku sāpes.
Stende ir laiks, kas iespiedis atmiņā arī skaistāko smaržu. Opaps bija mazā bānīša mašīnists. Kur bānītis tuvojās pārmijām, vectēvs piebremzēja, mēs salēcām iekšā, bet pretī omammas mājām viņš izlaida mūs laukā. No tā laika zinu, ka nekas nesmaržo tik labi kā saulē sakarsuši dzelzceļa gulšņi un uzbēruma malā ietecējušās meža zemenītes. Un tikko uzasināti krāsainie zīmuļi. Kopā tas rada sajūtu, ka pasaulē viss ir aicinoši brīnišķīgs – puķes, dzīvnieki, cilvēki, tāpēc nākotnē viss būs iespējams.

Tabita Kalniņa un viņas Spāres muiža. REPORTĀŽA


Pie balvām noteikti pieskaitāma arī atskārsme, ka materiālais dzīvē nav galvenais. No tā, ka naudas nav, nemirst. Mirst no tā, ka spēka nav. Ka prieka nav. Ka dvēsele sāp. Ka ir slikti, jo pats esi pieļāvis, ka ir slikti. Bet pie pārbaudījumiem laikam pieskaitāma sajūta, ka nekad nebūšu tikai pati par sevi, tikai viena, tikai es. Vienmēr, jau kopš bērnības, man jābūt kopā ar kādu, jānes līdzi tāda kā zemledus rūpe par kaut ko noteikti padarāmu. Tā nav balva vai sods, bet viena no atvilktnēm manā skapī.

– Vai tajā skapī ir arī tāda atvilktne, ko vēl neesi citiem rādījusi?
– Manas mājas. Mūsu mājas – tagad Kalnimantas – atrodas Spāres ezera krastā. Aizvien biežāk domās atkārtoju: mīļo dieviņ, palīdzi, lai kādreiz varam sakārtot ezermalu. Tad tur būtu skaista viesu māja, arī divas vasaras mājiņas. Gribu piepildīt sapni, ka mūsu dārzā aug piparmētras un lavandas, lielā dīķa malā ganās ēzelītis vai ponijs un visiem gribas iebāzt rokas zemē. Un visiem patīk te būt. Īstenībā mani atkal tramda vajadzība kaut ko dzīvē mainīt...

– Nav bail, ka var pietrūkt laika, lai īstenotu?
– Cilvēki bieži uztraucas par laiku. Prasa, cik pulkstenis. Cik tagad laiks? Bet laiks nav tas, ko var nosaukt stundās un minūtēs, gadu skaitā. Laiks ir tas mirklis, kurā tu dzīvo tieši patlaban. Un tas mērāms vienīgi ar to, cik šajā mūžības zibsnī pats spēj iecerēt un izrunāt, uzcelt un satikt, kam noticēt un pēc kā tiekties. Ko un par cik procentiem tajā mirklī īsti mīli, kam ļaujies. Tāpēc vajag ļauties, ja tevi aicina kaut kas patiess un liels, vienalga – kaislība, azarts, jauna neprātība. Ja pienāk diena, kad nekas vairs nevelk, neviens vairs nekur neaicina, tad ir ziepes, jo tas gan nozīmē, ka tavs laiks ir garām.

Tabita Kalniņa un viņas Spāres muiža. REPORTĀŽA


Tabitas spārnotās spāres
Vai zināt vietu, kur agros vasaras rītos saule nekautrējoties izkāpj tieši no ezera, apžilbina rāmo ūdens spoguli, pamodina niedrēs gulbjus, pakāpjas ozolu un bērzu trepēs un, samirkšķinājusies ar netālajiem Ūdru kalniem, iemet siltu drupaču vecā muižas parkā? Pusceļā no Rīgas uz Ventspili tāda ir – teiksmu apvītā Spāre. Vietā, kur tagad snauž rāmais Spāres ezers, vīdējusi tikai sīka ūdens tērcīte. Tās malā kāda sieviete reiz mazgājusi veļu. Viņas puikiņš, kurš, lūkodamies debesīs, skaitījis mākoņu aitiņas, pēkšņi iesaucies: “Mamm, re ku spārni!” Tajā pašā mirklī neparastais veidojums apstājies, apmetis cēlu loku un nolaidies zemē. Tā radies ezers, kas ieguvis nosaukumu – Spārņu ezers. Apdzīvotā vieta, kas tam apkārt, nu kļuvusi Spārne. Gadsimtiem ritot, tā tikusi locīta dažādo pārigājēju un caurstaigātāju mēlēs – Spahren, Sparskaja un kā tik vēl, līdz beidzot ieguvusi savu īsti piederīgo vārdu – Spāre.

Brīnumjaukajā vietā ezera krastā 17. gadsimtā uzcelta muiža, kas arhitektoniskajā risinājumā lepojas ar pieticīgu eleganci un rimtu atturību, kā arī ar ļoti savdabīga plānojuma parku. Un, protams, ar gadsimtos krātām leģendām. Nostāstos par pirmajiem Spāres muižas dzimtkungiem daudz baisu minējumu, taču vairākas pēdējo muižas īpašnieku paaudzes – baronu fon Grothusu dzimta – ļaužu atmiņās palikušas kā patiesi gaismas cilvēki. Varbūt tieši tāpēc 1905. gadā, kad uguns mēles aprija ļoti daudzas Latvijas muižas, nesaudzējot arī to īpašniekus, gan ēku komplekss Spāres ezera krastā palika neskarts, gan tā cilvēki. Kad pēdējais Grothuss 1939. gadā repatriējās uz Vāciju, sarežģītajā muižas telpu labirintā sāka skanēt bērnu balsis – tur tika ierīkota skola. Tas, ko barons bija gribējis, bet īstenot nepaguva, – vietējiem bērniem nepieciešama sava skola –, nu bija noticis.

Skola Spāres muižā darbojās vairāk nekā pusgadsimtu. Taču 2012. gadā, kad tur vairs mācījās tikai astoņpadsmit bērnu, to slēdza. Un tad pagasta ļaudīm bija jāatbild uz skaudro jautājumu, kas ar Spāres muižu notiks turpmāk. Ģibuļu pagastā atbilde bija nepārprotama: muižai jādzīvo. Viena no idejas karognesējām, bīdītājām un uzstājīgākajām sienu caursitējām bija vietējās kultūras dzīves vadītāja Tabita Kalniņa. Tālākais jau bija Talsu novada vadības un pašu degsmes un darboties spējas ziņā.
Brīnums ir noticis – patlaban Ģibuļu pagastā darbojas daudzfunkciju kultūras, tūrisma, sporta un sabiedrisko aktivitāšu centrs – Spāres muiža. Tur ir bibliotēka, notiek koncerti, izrādes, teatralizētas ekskursijas, tiek rīkotas nometnes, dažādi godi. Turpinās telpu remonts, un tad iespēju būs vēl vairāk.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS