Apmācies, dūmaka
Rīga
Apmācies, dūmaka
LV RU
Viedokļi

Latviete Liene par bēgļiem: "Klausoties viņu stāstos, ar pūlēm valdīju asaras" (320)

 
07.novembris 2015  06:10

Būt vai nebūt bēgļiem Latvijā? Savu viedokli skaidro ANO Bēgļu aģentūras komunikāciju speciāliste Liene Veide.

Liene ciematā Bamarne Irākas Kurdistānas reģionā. Viens no kungiem ir vietējais, otrs – iekšzemes bēglis.

Liene ciematā Bamarne Irākas Kurdistānas reģionā. Viens no kungiem ir vietējais, otrs – iekšzemes bēglis.

Kad pirms pāris mēnešiem pārcēlos no Irākas uz Šveici, draugi un paziņas priecājās. Protams, tās ir labas ziņas, taču jebkura pārcelšanās nozīmē izaicinājumu – vai spēšu atrisināt visus ar jauno mājvietu saistītos jautājumus, neprotot valsts valodu. Integrēšanās vienmēr ir sarežģīta, pat neraugoties uz to, ka jau vairāk nekā septiņus gadus nedzīvoju Latvijā. Pirmā mēneša laikā Šveicē vairākkārt pieķēru sevi domājam, cik viegli būtu bijis palikt Irākā, Kurdistānas reģionā, kur dzīvoju un strādāju pēdējos divus gadus, tā bija kļuvusi par manu komforta zonu. Taču tas ir nieks salīdzinājumā ar pārdzīvojumiem, kas skar cilvēkus, kuri bēg no vardarbības un kara izpostītām zemēm. Viņi bija laimīgi un pat nedomāja, ka kādreiz nāksies iedzīvoties Eiropas ziemeļos. Un ir vēl grūtāk, apzinoties, ka šīs citas, nezināmās valsts cilvēki negrib nevienu svešinieku redzēt, un tā vietā, lai atvērtu durvis un pateiktu laipnu vārdu, apber (arī tos, kas neplāno Latvijai tuvoties) ar rupjībām un riebumu.

Vērojot, kas notiek Latvijas online medijos, redzams, ka sabiedrības domās valda haoss. Vieni ir gatavi atbalstīt bēgļu uzņemšanu un kulturāli cenšas paskaidrot savu nostāju, daļa izmisīgi cenšas pārliecināt, ka ietiepīga aprobežotība un cīņa pret valsts morālo un fizisko attīstību ir pielīdzināma patriotismam, bet citi domā, ka cilvēki ar atšķirīgu ādas krāsu un reliģisko piederību apdraud Latvijas teritoriju. Rodas jautājums, kāpēc ir tik izteikta un nepārvarama vēlme norobežoties no procesiem, kas notiek Eiropā un visā pasaulē. Kāpēc radusies tieksme ieskaidrot sev un citiem, ka Latvija nav Eiropas daļa un vispār atrodas uz citas planētas? Vispārsteidzošākais ir tas, ka mēs – Latvijas iedzīvotāji – latvieši, krievi, armēņi, ukraiņi un jebkuras citas tautības pārstāvji – esam izkliedēti pa visu pasauli un labi zinām sajūtu, kad viss, ko vēlamies, ir, lai mūs pieņem tādus, kādi esam.

Atmiņā atkal un atkal ataust, kā kopā ar kolēģi viesojos kādas bēgļu ģimenes teltī nometnē Irākas ziemeļos. Bija svētā Ramadāna laiks un vasara pilnbriedā – laukā ap plus 46 grādiem. Teltī, pateicoties ventilatoriem, pāris grādu mazāk, tomēr visa ģimene, izņemot mazākos bērnus, ietur gavēni. Tiklīdz esam apsēdušies, ģimenes galva mums piedāvā ūdeni un tēju, no kā atsakos. Augumā raženais vīrs paskatās uz mums un jautā, vai ieturam gavēni. Atbildu, ka nē, un vēlreiz pieklājīgi atsaku piedāvājumam. Vīrs ar siltu smaidu sejā turpina: “Tā ir mūsu izvēle – gavēt, un tam nevajadzētu jūs ietekmēt” un lūdz vienai no meitām pagatavot mums tēju un atnest ūdeni. Kas būtiski – šī saruna bija nepiespiesta, bez vēlmes pierādīt atšķirību starp tautībām: mani – latvieti, manu kolēģi – amerikāni – un viņiem – sīriešiem.

Bēgļus, kuri kādu dienu sasniegs Latviju, neviens vēl nav iepazinis, bet daudzi jau ir pārliecināti, ka viņi mēģinās mainīt visu, ko Latvijā var izmainīt, turklāt uz slikto pusi. Vēlos uzsvērt, ka cilvēki, kuri ar laivām cenšas nonākt Eiropā, nav piedzīvojumu meklētāji un anarhisti. Divu gadu laikā Irākā man bija iespēja nepiespiestā gaisotnē parunāt par dzīvi un tās neprognozējamiem pavērsieniem ar simtiem Sīrijas bēgļu, vēlāk arī ar Irākas iekšzemes bēgļiem, un es neatceros nevienu no viņiem sakām, ka Eiropa ir vieta, kur viņi gribētu dzīvot. Nē. Visi kā viens apgalvoja, ka vēlas atgriezties mājās. Arī sīriešiem un irākiešiem bija savas pašu rokām celtas mājas, iekopti dārzi, mājlopi, skolas biedri un ģimenes draugi. Klausoties šo cilvēku stāstos un iztēlojoties viņu vietā sevi vai jebkuru radinieku vai draugu, ar mokām valdīju asaras, taču izmantot papīra kabatas lakatiņus, kas vienmēr bija pa rokai, nācās bieži. Sēsties laivā ar cerību nonākt vietā, kur ir kaut niecīga iespēja iegūt drošu patvērumu un palīdzību, ir pēdējais cerību salmiņš, kam pieķerties. Turklāt arī šo lēmumu pieņemt nav viegli – tie vīri, kas izvēlas ceļot ar visu ģimeni, apzinās, ka viņiem nav citu alternatīvu, kā riskēt ar sievas un bērnu dzīvībām, bet tie, kas ģimeni var uz laiku atstāt kādā relatīvi drošā vietā un ceļo vieni, vēlāk atbalsta otrā krastā palikušo ģimeni. Vai tu spēj kaut uz mirkli iztēloties, kā justos, ja būtu jāpieņem šāds lēmums?

Dzirdēts viedoklis, ka bēgļi ir bēgļi, kamēr uzturas kādā kaimiņvalstī, bet, ja brauc tālāk, ir laimes meklētāji. Bet kā tad ar mūsu vecvecākiem, kuri, bēgot no kara, nonāca Austrālijā un Kanādā? Arī viņi bija laimes meklētāji vai vienkārši centās nonākt drošībā un cerēja, ka jaunās mītnes zemes valdība un iedzīvotāji par viņiem parūpēsies? Visas Sīrijai blakus esošās valstis jau ir bēgļu pārpildītas – Turcijā ir 1 938 999 reģistrēti Sīrijas bēgļi*, Jordānijā – 628 887, Libāna, kas ir sešas reizes mazāka par Latviju (tās teritorija ir apmēram 10,5 kvadrātkilometri) augusta beigās bija uzņēmusi jau 1 113 941 Sīrijas bēgli, un Irākā, kur ir ap miljonu pašas Irākas iekšzemes bēgļu, ir arī 248 503 reģistrēti Sīrijas bēgļi. Uzsveru – reģistrēti bēgļi, jo ļoti daudzi vēl nav nonākuši ANO Bēgļu aģentūras redzeslokā un nav piereģistrējušies, neraugoties uz to, ka mēs visās valstīs strādājam roku rokā ar attiecīgās valsts valdību, lai apzinātu un piereģistrētu katru patvēruma meklētāju.

Svarīgi saprast, ka vārds “bēglis” nenozīmē piederēt pie neizglītotu cilvēku grupas bez darba pieredzes. Protams, uz Kabulā vai Damaskā iegūtu universitātes diplomu var raudzīties ar neticību, bet no savas pieredzes varu teikt, ka arī uz manu Rīgas Stradiņa universitātes diplomu pasaulē skatās ar tikpat lielām aizdomām. Lielākā daļa cilvēku, kas bijuši spiesti pamest mājas un doties bēgļu gaitās, savā jomā ir profesionāļi, un būs priecīgi savas zināšanas lietot Latvijas uzņēmumos. Manuprāt, tas ne tikai dos stabilitāti un patstāvību bēgļiem, bet arī ieviesīsi jaunas vēsmas uzņēmumos. Visbeidzot ieguvēji būs visi.
Un vēl – tieši tāpat kā lielai daļai Latvijas iedzīvotāju nepatīk atrasties bezdarbnieka statusā un būt atkarīgiem no pabalstiem, arī citu valstu iedzīvotājiem nav tādas vēlmes. Otra populārākā atziņa, ko dzirdēju no bēgļiem Irākā, viņi vēlas strādāt, lai spētu par sevi parūpēties paši. Uzskats, ka bēgļi vēlas atņemt Latvijas pensionāriem pensijas, ir maldīgs. Medijos jau vairākkārt uzsvērts, ka pabalstus bēgļiem maksā tikai gadu, līdz ar to, manuprāt, ir nekorekti bēgļu un patvēruma meklētāju pabalstu salīdzināt ar pensijām. Un ir tikpat nekorekti salīdzināt Latvijas pensijas ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotāju pensijām un prasīt lielākas, ja brīdī, kad jāiesaistās problēmu risināšanā, mēs esam gatavi pagriezt muguru visai Eiropai. Jā, piekrītu, Latvijā sociālās garantijas ir mazākas nekā citās Eiropas Savienības valstīs, bet vai tas ir iemesls aizvērt durvis to cilvēku priekšā, kuriem virs galvas nepieciešams jumts un drošība?

Nevajag baidīties. Mūsu tradīcijas neviens nevar atņemt, ja paši tās neaizmirsīsim, būdami pārāk koncentrējušies uz citu nopelšanu. Iepazīstot svešu kultūru un pieņemot atšķirīgas paražas, iespējams tikai iegūt un izkrāsot savu vērtību pasauli.

*ANO Bēgļu aģentūras dati.

Avots: žurnāls “OK!” / Foto: no Lienes Veides privātā arhīva







Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS