Apmācies, vājš smidzinošs lietus
Rīga
Apmācies, vājš smidzinošs lietus
LV RU
Intervijas

Politiķu parodētājs Skutelis: “Vējonis bija ļoti humorīgs”

 
12.novembris 2015  07:01

Ar komiķi Jāni Skuteli ir kā ar bitēm – teikuma sākumā viņš ir pati nopietnība, bet aiz komata sāc atskārst, ka tevi nes cauri. Šo un citus savus talantus Jānis izmanto uz pilnu klapi – viņš ir Karaliskā improvizācijas teātra dibinātājs, vadītājs un improvizators, veido stand-up komēdijas, Televīzijas pusnakts šovu septiņos, piedalās televīzijas raidījumos, parodē politiķus un vēl, un vēl...

Politiķu parodētājs Skutelis: “Vējonis bija ļoti humorīgs”

Pirms kāda laika teici, ka tipāžs, kuram netiec garām, nedomādams par parodēšanu, ir Andris Bērziņš. Viņš nu ir norietējis, vai mums ir jauna saule?
Tik jaudīga neviena nav! Citādi – vairākas. Tā pati Solvita man liekas ļoti jauka. Ne parodējama, bet ļoti labi apcerama ir Rīgas dome ar visām apakšvienībām un iepirkumiem, ārkārtīgi jauks bija stāsts par Dzanuškānu, kurā visjaukākais bija Nila apgalvojums, ka pētījuma rezultāti viņu apmierinot.

Kādas politiskās aktivitātes šobrīd pievērsušas tavu uzmanību?
Tikko “Pusnakts šovā”, kura pirmo daļu taisām kopā ar žurnālu “Ir” (tas pieslēdzas problēmu meklēšanai un informācijas sagatavošanai), iztirzājām to, ka beidzot izglītībai jākļūst arī tikumīgai, turklāt nedefinējot vārdu tikumība, bet atstājot to brīvai interpretācijai. Mēģinājām saprast, kas no programmas paliks literatūrā, jo lielākā daļa tomēr ir uzvedinoša. Noprotams, ka skolā seksuālās audzināšanas nebūs; to, kā rodas bērni, sāks mācīt augstskolā. Līdz tam attiecīgi neviens nebūs lasījis ne par Romeo, ne Mērnieku laikus, bet 1989. gada slavenā Zīlīte turpmāk būs augstskolas mācību materiāls.

Ar šo tematu var izvērsties ne pa jokam...
Nerunā, paldies tiešām viņiem liels! Tagad visas cerības uz Laimdotu – ka viņa izveidos darba grupu, kura pētīs, kas ir tikumība. Lai definētu tikumību­, vispirms jāsaprot, kas ir netikumība. Tur daudz kam jāiet cauri. Gan internetā, gan vispār.

Vai prezidentu Vējoni arī aiztiksi?
Vējonis tikko bija Pusnakts šova viesis. Izrunājām visas ieraušanas lietas, arī to tikumību, nedaudz par bēgļiem un vēl – kas tajā Ogrē labāks nekā Jūrmalā.

Un kas tur labāks?
Jūrmalā māja esot par lielu, viņam bailes, ka nevarēšot sievu sameklēt, būšot jāzvana. Man gan ir aizdomas, ka tas ir to divu eiro dēļ – negrib maksāt par iebraukšanu. Vispār jau prezidentam laikam būtu jāievēro viss, kas amatam nāk līdzi, un, ja pienākas Jūrmala, jādzīvo Jūrmalā. Izvēles iespējai nevajadzētu būt paredzētai. Bet mūsu iepriekšējais prezidents to vien darīja, kā visu ko izvēlējās. It kā tā būtu tāda pakete – pilnā prezidenta pakete, puspakete... Atteicās no algas, bākugunīm, eskorta, izvēlējās neuzstāties, jo prezidents taču nav tas, kuram jāmāk runāt.

Tev bija padomā izrāde Vecais vīrs pilī par Andri Bērziņu, taču tās vietā izdevi grāmatu. Kas notika?
Juris Bartkevičs, kuram bija jāatveido galvenā loma, ieraudzījis materiālu – diezgan daudz lappušu, kas ātri jāiemācās –, saprata, ka ar viņa tā brīža slodzi tas nebūs iespējams. Tā radās grāmata, ārā tak nemetīs!

Tagad ir tapis zīmols Comedy KIT. Kas mums par to jāzina?
Jā, tas jāpaskaidro, jo mūsu idejas cilvēki ne vienmēr izprot. Tas pats Pusnakts šovs septiņos. Daudzi prasa, cikos šovs sākas, lai gan tas ietverts jau nosaukumā. Ar Comedy KIT doma ir ļoti vienkārša. Es sāku kā improvizācijas teātra vadītājs, un visi pārējie projekti ir Karaliskā improvizācija teātra blakusprodukti. Tas cilvēkus mulsina, viņiem šķiet, ka viss, ko daru, arī Pusnakts šovs un Stand-up, ir saistīts ar improvizāciju, taču improvizācija ir atsevišķs žanrs. Comedy KIT ir komēdijas pakete, kurā ietilpst viss minētais.

Jautāt tev, kas īsti improvizācijas teātris, laikam būtu nepiedienīgi. Atgādināsim tikai, ka tajā tiešām, tiešām visu improvizē uz līdzenas vietas.
Nu ja, izņemot to, cikos izrāde sākas un cikos – beidzas. Vispār, ja kāds vēl nezina, kas ir improvizācijas teātris, pats vainīgs!

Vai tu kādreiz arī atpūties?

Biju paņēmis ļoti nopietnu atvaļinājumu vasaras garumā. Piedalījos pāris bērnu nometnēs, pamācīju improvizāciju, un tas bija viss, ko es darīju.

Ko darīji pārējā laikā?
Neko! Elīna, mana draudzene, bija nometnē Spānijā dejot, es braucu līdzi kā masieris. Kā nemasējošais masieris. Bijām arī Londonā un Edinburgā, pēc tam – Liepājā. Laika nosišanai ir daudz veidu, es to darīju, pārvietojoties un lasot. Varu ieteikt ārkārtīgi interesantu grāmatu Domā ātri, domā lēni – par to, kā formulējas vai neformulējas domas. Vēl esmu ticis jau labā pusē milzīgi biezai grāmatai par Vorenu Bafetu.

Politiķu parodētājs Skutelis: “Vējonis bija ļoti humorīgs”

Vai tev ir kāda bērnības trauma?
Man ir! Skolotāja. Es ļoti labi dziedu – to gan zina retais, jo ne visi spēj novērtēt. Tāpat kā ar vīnu – jo labāks vīns, jo lielāku ekspertu vajag. Bet skolā man gāja gauži. Gatavojāmies konkursam, un bija jāiet skolotājai atrādīties, kā kurš dzied. Man pateica – labāk nevajag... Labu brīdi pie tā turējos, bet tagad ik pa laikam salūstu – improvizācijā šur tur arī iedziedos. Bērnudārzā bija problēmas ar diendusu, bet tur man viss bija baigi sarunāts, mamma gandrīz katru dienu rakstīja zīmi, ka ģimenes apstākļu dēļ pēc pusdienām varu iet mājās. Visi gāja gulēt, es – uz mājām. Un tad gaidīju to baru atpakaļ, jo visi mana vecuma draugi bija bērnudārzā.

Tavi vecāki bija normāli?
Kā to ņem. Mamma vēl cīnās. Tētis... Normāls tētis – kad skaidrā.

Vai tev ir bijušas cilvēciskas vilšanās?
Jā, un, manuprāt, tas ir dabiski. Cilvēks pats izdomā, iztēlojas, kā iekārtota pasaule, tāpat arī to, kā iekārtoti tie citi. Iespējams, ignorējot realitāti. Līdz ar to baigi bieži var iznākt vilties, jo tu esi izdomājis situāciju, procesu vai cilvēka reakciju, bet notiek pavisam citādi.

Sevišķi bieži tā gadās attiecībās. Uzdzejo varoni, bet šis...
Arī ar to jārēķinās. Nu, kā – cilvēki stabili melo! Īpaši attiecību sākumā. Kurš atklās savas sliktākās īpašības – kurš ir tik stulbs? Es nemaz arī neieteiktu uzreiz visu atklāt, jo mums ir problēmas ar dzimstību, mums jāmelo. Ilgtermiņā viss tāpat izlīdīs.

Vēl nereti viens otram piedēvē īpašības, kuras tam nekad nav piemitušas, bet pēc tam pārmet, ka, izrādās, viņam to nav.

Tā ir mana ikdiena. Ja cilvēki mani ir redzējuši tikai uz skatuves vai ekrānā kādā joku raidījumā, tas ir viņu vienīgais priekšstats par to, kādam man, viņuprāt, jābūt. Tāpēc ik reizi, ieraugot mani ārpus tā, ir vilšanās. Jo es tiešām tā neizskatos, man nav pielīmētas ūsas.

Par to, kā mēs sadomājamies un gaidām, man ir kolosāls piemērs. Februārī biju Ņujorkā, un tieši tad izsludināja papildizrādi uz Luiju Sī Kei (Louie CK), vienu no maniem favorītiem stand-up komēdijās. Man ir biļete, es priecīgs, abi ar draudzeni iesim, viss super. Tad sākās tā vētra (kad Ņujorkā ir ļoti daudz sniega, viņi to sauc par vētru), pusi pilsētas aizslēdza, stress un panika. Iedomājies, eju pa ielu, un man atnāk nevis īsziņa, bet paša aifona paziņojums, ka pēc vienpadsmitiem nedrīkst atrasties uz ielas. Un tā visiem vienlaikus – visi cilvēki izvelk telefonus un skatās. Tāda pasaules gala sajūta. Nākamajā dienā daudz kas nestrādāja, atcēla arī izrādi. Biju panikā, bet labā ziņa bija, ka izrāde jau iepriekš bija nofilmēta, un viņš ielika video savā mājaslapā. Nopirku to video, mums bija jāpārbrauc uz Meksiku, nospriedu – noskatīšos Meksikā. Tu gaidi to brīdi kā Ziemassvētkus, atliec visgaršīgāko uz beigām... Meksikā izņemu datoru – nu gan skatīšos to standapu! Un... ko es redzu? Baigi daudz nepabeigtu joku, pēkšņi viņš ķēmojas ar balsīm, ko iepriekš nav darījis, tematika šķita izsmelta. Noskatījos, bet sajūta tāda izčākstējusi. Nu, nesanāca un nesanāca. Atgriezāmies Ņujorkā, iekrita brīvs vakars, nodomāju – joka pēc paskatīšos vēlreiz. Skatos – un neredzu vairs itin neko no tā, ko redzēju pirmajā reizē! Nedz nepabeigtus jokus, nedz ķēmošanos. Patiesībā tagad man šķita, ka viņš mēģina kaut ko jaunu, skatās, ko var pamainīt. Un tad es iedomājos, cik ļoti man tas būtu jāatceras un jārēķinās ar skatītājiem, taisot izrādes! Jo tu nekad nevari zināt, kāds tas cilvēks atnāks. Ja pēc izrādes secini – riktīga draza, tu nevari zināt, vai draza tāpēc, ka tev bija tāda diena, vai tiešām draza. Un tad jālasa Domā ātri, domā lēni – te jau vajag analizēt, jo tas nav impulsīvs secinājums.

Labi, ka tas notika ar vienu un to pašu cilvēku – tevi, un labi, ka tas bija ieraksts.
Jā, citādi varētu teikt – šoreiz viņam labāk sanāca. Vispārsteidzošākā bija atskārsme, ka – es taču ar to nodarbojos, man vajadzētu skatīties objektīvi! Un, ja es, cilvēks, kurš pats to dara, nespēju objektīvi novērtēt, ko gan var gribēt no kāda, kurš kaut ko ieraksta internetā?

Kāds ir tavs pēdējais spilgtais iespaids teātrī?
Tikko biju uz Uguns un nakts pirmizrādi. Kolosāli! Noteikti iesaku. Ņemot vērā, ka darbs ir ārkārtīgi smags un sarežģīts (manuprāt) un to vispār nevienam nekad nevajadzētu uzvest, viņi ir panākuši to, ka tas ir skatāms! Mūsdienās grūti iedomāties, ka no skatuves varētu runāt dzejā tā, lai tas nekristu uz nerviem, bet viņiem tas ir izdevies spīdoši. Pirmizrāde parasti ir notikums, kur izteikti jūti aktieru stresu un uz kuru varbūt atnāk kādi labi cilvēki. Var paskatīties Solvitu (arī šoreiz Solvita bija). Ar Zatleru arī bija jāparunā, tādi visādi darbiņi, parasti šis aspekts arī ir vienīgais. Tāpēc biju ļoti pārsteigts, jo neatceros, kad pirmizrādē būtu redzējis gatavu izrādi. Iespējams, kaut kas viņiem aizgāja greizi, bet man tas nebija redzams. Anže ir ģeniāls! Ir arī pamatīgs šoka moments, jo pirmajā brīdī, kad uznāk Lāčplēsis, tu skaties – nu, pilnīgs idiots! Šķiet baigi dīvaini – Lāčplēsi, tādu simbolu, taisa par stulbeni. Izrādes laikā viņš, protams, aug.

Politiķu parodētājs Skutelis: “Vējonis bija ļoti humorīgs”

Varonīgs taču automātiski nenozīmē gudru.
Kā tad, varonis taču var būt viss kaut kas! Ne velti augsti intelektuālās Holivudas filmas X cilvēki varoņiem piemīt katram savas spējas, viņiem obligāti nav jābūt gudriem. Lāčplēsis bija ļoti stiprs. Kad valsts karo, nepieciešamās spējas ir spēks, bet, kad brīvība izkarota, spēks ir mazāk aktuāls. Skatījos dokumentālo filmu par Čērčilu un britiem. Viņi, šķiet, to izdomājuši krietni ātrāk – kara situācijā uzreiz bija klāt Čērčils, kolīdz tā beidzās, Čērčils bija prom. Kara laikā viņš bija supervadītājs, ja kara nebija – šausmīgs.

Vai tev ir arī savas politiskās simpātijas?
Redz, mans darbs ir meklēt pretējo, tāpēc jāpadomā. Tas, kas nāk prātā uzreiz – mana saruna ar Vējoni Televīzijas pusnakts šovā pulksten septiņos. Viņš bija ļoti humorīgs. Man ārkārtīgi jauks likās pirmais uznāciens ar to “vispirms jāierauj”! Tas aizgāja tādā smukā inercē pēc Bērziņa, jo mēs jau pa četriem gadiem esam pieraduši, ko no prezidenta var sagaidīt.

Par šo frāzi Vējonim daļa tautas uzreiz metās virsū.
Jā, bet, manuprāt, drusku padauzoties, nekas slikts nenotiks, otrādi – ja kāds tajā vidē ienes mazliet jautrības, tas nāk tikai par labu. Kā vēsta sens teiciens – stulbākās lietas pasaulē ir izdarītas ar ļoti nopietnām sejām. Ja kāds pajoko un pārējie apvainojas, arī tas ir kolosāli, jo uzreiz noskaidrojas, ka mums ir daži tik stulbi cilvēki, kuri nesaprot, kad cilvēks joko, kad runā nopietni un ka tur ir liela atšķirība. Amerikā prezidenti ik pa brīdim taisa stand-up – viņu uzrunā arvien ir kāds joks, kas man šķiet absolūti pieņemami. Iespējams, tā arī ir mūsu problēma, ka cilvēki nespēj atšķirt jokus no nopietnības. Viņi laikam uzskata, ka prezidents var runāt tikai nopietni, un, ja viņš saka – jāierauj, tad domā tā no visas tiesas. Tad tu vari sašūties, jā. Bet problēma, protams, nav prezidentā. Ar jautājumu par lielo vīziju, ko tad jaunais prezidents pats iecerējis izdarīt, mēs īsti galā netikām. Man arī nav tāds hard talk formāts, kad par katru cenu vajag iztincināt.

Politiķu parodētājs Skutelis: “Vējonis bija ļoti humorīgs”

Kas tev šķiet lielākais absurds? Sabiedrībā, politikā. Esi izteicies par Grigules ievēlēšanas fenomenu.
Tas nav lielākais absurds, tas ir bezgala skumji. Mani mulsina vārds vislielākais. Katrā jomā tas varētu būt savs. Skatoties uz Rīgas domi, nolaižas ne tikai rokas. Viens no super absurdiem – ka mēs par naudu pērkam dzeramo ūdeni. Tas, manuprāt, ir kaut kas kolosāls! Es ļoti gaidu, kad ieviesīs atsevišķas elpojamās vietas ar ļoti labo, īpaši dzidrināto, ar speciālu atmiņu bagātināto gaisu, kuru pirms darbadienas paelpot. Varbūt katrā birojā būs vesela telpa – iemetīsi eiro un varēsi saelpoties. Vienā no man tuvajām grāmatām Ceļvedis galaktikas stopētājiem bija vieta par lielāko absurdu. Kāds vīrietis bija uzbūvējis māju otrādi, ar fasādi uz iekšu un interjeru uz āru, pats dzīvoja iekšā, bet pārējo, kas apkārt mājai, sauca par trako namu. Pie lēmuma pašizolēties šis vīrs nonāca, nopircis zobu bakstāmos, kam klāt bija lietošanas instrukcija. Tad viņš saprata – okei, te visi ir nojūgušies, es aizeju dzīvot viens pats. Manam pirmajam datoram uz iepakojuma bija rakstīts – do not eat! To stāstīju arī vienā stand-up izrādē. Tātad ir bijis precedents, kāds acīmredzot ir riktīgi sarijies.

Tu daudzkārt esi bijis Indijā. Ko tu saki – vai tur var dabūt to garīgumu?
Indija nav pēdējā vieta, jā. Tur ir izcils ezoteriskais mārketings, valsts ļoti labi pozicionējusi piedāvājumu – pie mums tas ir iespējams. Tas ir kolosāli, ja cilvēkiem ik pa brīdim ievajagas kaut ko tādu atrast! Turklāt liecina, pirmkārt, par vēlmi veseļoties, otrkārt, visdrīzāk arī par kādu slimību. Nu, ja mums puse valsts brauc uz Indiju, tad jau ar to pusi kaut kas nav riktīgi. Daži cilvēki Latvijā ģērbjas kā indieši. Savā ziņā dīvaini, bet tā viņi grib parādīt savu piederību. Tas neatšķiras no hiphoperiem, metālistiem vai gotiem, kas arī ģērbjas specifiski, jo grib, lai visi to redz. Lai jau izdauzās cilvēki. Starp citu, tajā pašā Indijā Goa visus šos paveidus var redzēt ļoti uzskatāmi – tur viņi beidzot var izdzīvoties! Tur tu redzi čali, kurš noīrējis čoperi, sadabūjis īsus džinsu šortiņus, ādas vestīti, nosauļojies, automātiski ļoti simpātisks, iet uz kaut kādu jogu un sarunājas ar dāmām kā ļoti vieds meditētājs. Mājās viņš varbūt ir apkopējs birojā, bet atbrauc šurp, un vari tusēties ar tikpat augsti garīgiem cilvēkiem kā tu, izbaudīt, kā tas ir. Ļoti veselīgi – tu vari aizbraukt tālu prom un būt jebkas: saģērbies, piemēram, par pažarnieku un staigā, tāpēc nav jākļūst par ugunsdzēsēju. Kolosāli! Re, es, lai to visu apietu, spēlēju teātri.

Politiķu parodētājs Skutelis: “Vējonis bija ļoti humorīgs”

Tev pašam nekad prātā neienāk mūkamās domas? Ja vajadzētu mukt, kurp tev patiku?
Man ļoti patika Ņujorka. Nezinu, vai būtu labi tur dzīvot ilgi, bet – tur tiešām ir viss, iespējams, tas arī pievelk. Viņi ir spējuši radīt sajūtu, ka Ņujorka ir pasaules centrs. Protams, tas ir ilgstoši piekopts mārketings, kaut vai ar tādām dziesmām kā New York, New York, tomēr, tur nonākot, jātic vien ir. Tiešām – uzcēluši tās mājas augstu un daudz, un tur ir viss, ko vien var iedomāties, turklāt diezgan augstā līmenī.

Nav sakāpinātas trauksmainības – visi skrien, man jāskrien līdzi? Var padzīvoties savā nodabā?
Vienreiz tāda mistiska trauksmainības sajūta man bija Berlīnē. Amerikāņi, ja tu apstāsies un novērsīsies, tevi pat nepamanīs. Tāpēc vari kaut uzvilkt pandas galvu un vazāties pa ielu – neviens neko nejautās. Bet, ja gribas ar kādu parunāties, sarunas biedru atradīsi ātri. Aizgāju kafejnīcā uz tualeti. Stāvu pie pisuāra, pie blakus pisuāra pienāk viens čalis darīt to pašu, ko es, un aiziet ar mani sarunā. Manuprāt, šis ļoti dīvains brīdis, lai sāktu sarunu ar svešinieku – kā tev iet un vispār, bet – no kuras puses skatās. Šīs abas galējības tur dzīvo blakus. Ņujorkā, man šķiet, ir šitik (novelk ar plaukstu gar kaklu), ko darīt – izvēle ir milzīga.

Vai esi domājis, kāpēc ir labie un ļaunie cilvēki?
Domāju, ka cilvēki nevis ir labi pēc būtības, bet, ņemot vērā situāciju, ir spiesti tādi būt. Tas arī ir daudz foršāk un lietderīgāk. Mana pārliecība ir ļoti tuva Holivudas multenei Megamainds, kas lieliski izskaidro daudzu ļauno pieaugušo eksistenci – sliktie ir tie, kam nesanāk būt labiem. Tur ir divi varoņi, abi kaut ko prot, bet vienam sanāk, otram nesanāk. Vienu visi mīl, otru – nemīl. Un tas otrs izdomā, ka viņš būs ļaunais. Gribēja būt vislabākais, neiznāca, okei, būšu sliktākais. Grāmata Domā ātri, domā lēni arī varētu šito skaidrot. Manuprāt, n-tās lietas cilvēkam ir saistītas ar senseniem instinktiem – ja to nebūtu, tu neizdzīvotu. Mūsdienās jāiemācās tos vajadzīgajā brīdī atslēgt, neizmantot.

Kurš no Latvijas teātriem tev ir tuvāks?
Tuvāks ir Jaunais, jo meklē un eksperimentē. Nacionālā teātra Jaunā zāle arī eksperimentē, tomēr biežāk nonāku Lielajā zālē. Iepriekš negāju uz Improvizācijas teātri, bet tagad savus paradumus esmu mainījis. Ja kaut kur izbraucu, eju uz visu pēc kārtas, pārsvarā gan uz improvizāciju vai stand-up. Lielie teātri ir drusku cita pasaule, katrā no tiem var rakt, un, ja gribēsi saprast visu par visiem, man liekas, pļukš vien iznāks.

Uz Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu Dailē esi bijis?
Nē, apvainojos uz Bartkeviču un neiešu. Mazliet nopietnāk runājot, man ļoti patika filma.

Vai nākas piedzīvot arī kaut ko mazpatīkamu no skatītāju puses?
Masā ne. Ar skatītājiem ir cita sarežģīta lieta. Tā nav saistīta ar rakstura īpašībām vai uzvedības stilu, bet ar to, ka tu jau pirms izrādes pieņem, ka zini, uz ko nāc. Nevis gaidi, lai saprastu, kas tas ir, tajā brīdī, kad tas notiek, bet atnāc jau iepriekš uz kaut ko noskaņojies. Tad ir baigi sarežģīti. Arī dramatiskajā teātrī, spēlējot vienu un to pašu lugu, viss notiek tagad un arvien no jauna. Ja tu esi dzirdējis pusi no tā, kas lugā notiek, bet pārējo piedomājis klāt, tu diemžēl skaties pats savu ludziņu, un tie aktieri tur sevi par velti dedzina.

Parasti izrādes laikā vismaz vienam zālē zvana mobilais telefons, nemaz nepieminot veco anekdoti, ka tie, kam ir klepus, neiet vis pie daktera, bet uz teātri. Kā tev ir ar to?
Manā žanrā tas tik ļoti netraucē, bet tikko pirmizrādes laikā Ugunī un naktī vienam zvanīja aifons, pēc melodijas zinu. Tādā publikā tas bija diezgan tā... Es viņa vietā kaunētos, bet to cilvēku nav jēgas kaunināt, jo, manuprāt, stress, ko viņš pārdzīvo brīdī, kad telefons iezvanās, nav salīdzināms ne ar kādu kaunināšanu. Ja viņš ir aizmirsis izslēgt. Kinoteātrī ir ļoti kaitinoši, ka cilvēki atbild uz zvaniem, skaidro, ka viņi ir kino un nevar runāt.

Vai kādreiz mēdz būt, ka, neraugoties uz to, ka zināms, izrāde vai filma ir izcila, tev attiecīgo tematiku vienkārši negribas skatīties?
Man līdzīga sajūta bija ar Nimfomāni (Larsa fo Trīra drāma divās daļās). Mēs noskatījāmies pirmo daļu, bet otrā tā arī karājas. Nezinu, vai maz gribu to redzēt, turklāt nojaušot, ka tas neattīstīsies labi. Kādā filmu festivālā rādīja daudz korejiešu un tā gala šausmeņu, un es nesapratu, kā vispār var ienākt prātā, ka kaut kas tāds jāfilmē.

Tu saproti cilvēkus, kam tas patīk?
Nu, nē, diemžēl ne. Bet esmu dzirdējis, ka šausmu filmām esot visprecīzākā mērķauditorija, uz tām ļoti labi iet, jo skaidri zina, ko saņems. Komēdija vēl var būt diskutabla, bet šausmas ir šausmas. Laikam kaut kas ar adrenalīnu saistīts tur ir, kādreiz šo to skatījos, ļoti laba bija Citi ar Nikolu Kidmenu, tāda viltīga. Psihozes iespaidā skatījos arī Troņu spēles, bet vienā brīdī viss kļūst tik nežēlīgi, ka saproti – tam nav cita pamatojuma kā vien nežēlība nežēlības dēļ. Tad ir grūti skatīties.

Kas ir būtiskais cilvēkā, lai tu viņu pieņemtu savā Comedy KIT?
Pirmām kārtām es nepiekrītu tiem, kas saka, ka svarīga ir sakritība uzskatos. Tās ir muļķības!

Politiķu parodētājs Skutelis: “Vējonis bija ļoti humorīgs”

To ir teicis Jānis Skutelis...
Es viņā neklausītos, nopietni! (Es gan zinu, kādas izjūtas toreiz teikto izraisīja.) Es taisu jokus, un man ir svarīgi, vai cilvēks to spēj un vai saprot. Tā ir tāda vispārēja laukuma un pasaules izjūta. Tas, vai sakrīt viedokļi, skatījums uz reliģiju vai vēl kaut ko, absolūti nav svarīgi. Piemēram, Pusnakts šovā pulksten septiņos man ir otrs scenārists, kas palīdz rakstīt, Ieva Bite. Kad viņa uzraksta joku, es to momentāni saprotu un uzreiz varu pateikt kā savējo, bet pats tādu nekad neuzrakstītu. Tas ir kolosāli! Es pēc būtības domāju citādi un meklētu citu veidu, kā to izstāstīt, bet pilnībā saprotu šo. Diskusija der-neder atkrīt vispār. Būt uz viena viļņa ir baigi svarīgi.

Vēl kaut kas?
Varu izstāstīt negatīvo piemēru – kā nevajadzētu būt. Nedarīt tā kā es. Pa vasaru man bija garāks laika posms pārdomām, un es atskārtu, ka ārkārtīgi daudziem darbiem piekrītu nepiekrītot. Man piedāvā – vai tu, Jāni, varētu atnākt novadīt šo pasākumu? Un es – jā-a, labprāt, kaut patiesībā gribu teikt – nē. Beidzas ar to, ka, šo pasākumu vadot, jūtos diezgan sūdīgi, jo – neesmu veltījis pietiekami laika, lai sagatavotos, jo patiesībā mani tas it nemaz neinteresē un es vispār nesaprotu, kāpēc to daru. Nākamreiz notiek atkal tas pats. Man šķiet, tā ir diezgan izplatīta parādība – ka tu kaut kam piekrīti nepiekrītot. Vienkārši nedari!

Ne velti Bernards Šovs ir teicis, ka vissvarīgākā no prasmēm ir prasme pateikt nē.
Bernards ir lielisks! Kur Bernards bija ātrāk? Trīsdesmit trīs gadus man Bernards bija jāgaida... Tomēr nu jau arī bez Bernarda man iet daudz labāk, pēdējos gadus es riktīgi daudz trenējos. Vislabāk man iet, ja tajā dienā jau esmu pa īstam aizņemts, tad ir ļoti viegli atteikt.

Vai šogad Karaliskajā improvizācijas teātrī kaut kas mainīsies?
Man šogad ir plāns ik pa brīdim pamainīt sastāvu. Piemēram, pieaicināt kādu no Rīgas Improvizācijas teātra, mēs divatā nospēlētu vienu formu vienu reizi, ko pēc tam vairs nekad nedarītu. Gribu drusku pamaisīt, jo ir iespējami daudzi interesanti savienojumi, kas līdz šim neveidojās, jo nevarēji pamest savējos. Ja tu gribi ar mani spēlēt un vide nav atvērta, tev jāmaina grupa. Tas ir šausmīgi, jo improvizatori savā starpā ir arī draugi, ne velti tāds tādu atrod. Lai to apietu un tiktu pie jauna formāta, radās šis plāns. Savādi, kad biju to izdomājis, pēc laiciņa dzirdēju, ka Jaunajā Rīgas teātrī spēlēs Skrastiņš, Nacionālajā – Guna Zariņa. Tātad esmu uz kopējā viļņa – mēs visi sākam staigāt.

Vai tev kādreiz otra vietā aiz kauna ir gribējis zemē ielīst? Zinu cilvēku, kurš skrien ārā no istabas, nespēdams noraudzīties Hiacintē no Smalkā stila...
Man bija otra galējība. Man televizora nav, baigi maz ko tur ieraugu, bet, kad ieraugu, vienmēr esmu ārkārtīgi priecīgs. LNT, izrādās, ir raidījums Dzīves krustcelēs. Adaptēts no Vācijas vai kurienes, mūsu pašu filmēts, tie laikam nav profesionāli aktieri. Sākumā nospriedu – mani izjoko, kāds ākstās, līdz lēnām sāku atskārst, ka tas taču laikam ir nopietni domāts! Tad, lūk, bija sajūta, ka gribas kaut kur ielīst, bet es paliku un noskatījos gandrīz visu sēriju, jo biju vājprātā nohipnotizēts.

No tā, ka tāds stulbums vispār ir iespējams?
Tas pat nav stulbums, tas vispār ir ārpus kritikas un epitetiem! Tur rāda kaut ko absolūti neizdarītu, neprofesionālu, it kā tas būtu reāls seriāls ar kaut kādām attiecībām. Es tiešām skatījos, centos aptvert, bet manā galvā tas nekādi neietilpa, zobrati gāja tukšgaitā. Tas ir nākamais posms aiz tā, kad gribas ielīst zemē, kad tu vairs nespēj nekur pat ielīst, jo pārtopi par dārzeni.

Beidzot ir atrasts veids, kā nolēmēt Jāni Skuteli?
Jā, šī bija tāda situācija! Pieraksti – viņš ieslēdza televizoru un palika stāvam kā lēmēts.

Politiķu parodētājs Skutelis: “Vējonis bija ļoti humorīgs”

Saki galavārdu!­
Klausījos interesantu raidījumu, gribu uzteikt Latvijas Radio – malači! Arnis Krauze diskutēja ar mediju pārstāvjiem no Delfiem, TVnet un Latvijas ziņu dienestu par bēgļiem. Bija arī stāsts par to, ka kopā ar bēgļiem nākot teroristi. Un Ivo Leitāns bija sameklējis, no kurienes tas raksts ir. Tas izrādījās pagājušā gada decembra raksts par pavisam citu tēmu, kurā kāds pajoliņš no Islāma valsts mēģina blefot, ka Islāma valsts šādi vedot iekšā cilvēkus un viņiem neviens neko nevarot padarīt. Absolūti nepārbaudīts, ne uz ko nebalstīts. Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka viss jāpārbauda! Ja kaut kas ir aizdomīgi par daudz satraucošs, bet nav paziņojuma no Ministru prezidenta vai prezidenta mutes, tad, visdrīzāk, tā nav taisnība. Arī tad, ja izlasāt, ka vislielākais gurķis, kuru nevar pacelt Bergmanis, izaudzis Bauskā, pirms mesties ticēt, tomēr vajadzētu padomāt. Lūk, to arī es novēlu gan sev, gan tev, mans mazais klausītāj!

Māra Vilde, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs, no Jāņa Skuteļa arhīva

SVARĪGĀKAIS