Apmācies
Rīga
-3°
Apmācies
LV RU
Attiecības

Vai visi vīrieši ir cūkas? Atklāti par labvēlīgajiem un vardarbīgajiem seksistiem - vīriešiem (25)

 
13.novembris 2015  12:36

Visi vīrieši iedalāmi divās grupās – labvēlīgajos un vardarbīgajos seksistos. Ikviens vīrietis, lai cik jauki un pasakaini arī izturētos pret sievieti, vienalga ir šovinists, jo domā un rīkojas patriarhālās sistēmas ietvaros. Tā uzskata radikālā feminisma pārstāves, kas aicina veikt fundamentālas reformas vīriešu un sieviešu attiecībās.

Statistika rāda, ka 85% bezpajumtnieku ir vīrieši, un tas tikai vēlreiz liek aizdomāties, kurš patiesībā ir stiprais dzimums.

Statistika rāda, ka 85% bezpajumtnieku ir vīrieši, un tas tikai vēlreiz liek aizdomāties, kurš patiesībā ir stiprais dzimums.

Lai cik slikti vīrietis arī domātu par sievietēm, jebkura sieviete par viņām (sievietēm) domā vēl sliktāk. Tā vēsta aforisms, kas acumirklī zaudē aktualitāti, kad sākas diskusija par modernas sievietes lomu mūsdienu sabiedrībā. Tad vairākums sieviešu nostājas vienotā frontē un aizstāv savas tiesības iepretim vīriešu iebildumiem. Nereti izskan atziņa, ka sievietes varētu būt vēl varošākas, nozīmīgākas un veiksmīgākas, ja vien vīrieši viņas speciāli nebremzētu. Turklāt starp sieviešu tiesību aizstāvēm netrūkst karojošu feministu, kam raksturīgi diezgan radikāli un kategoriski spriedumi. Tiek pausts, ka visi vīrieši bez izņēmuma ir seksisti, kam ir nicinoša attieksme pret sievietēm. Un visi vīrieši ir sagrupējami divās grupās – vardarbīgajos un labvēlīgajos seksistos. Pie vardarbīgajiem seksistiem pieskaitāmi mačo tipa vīrieši, kas uzskata, ka sievietes ir pelnījušas īpašu izturēšanos. Šādiem vardarbīgiem seksistiem patīk izteikt nicinošus jokus par sievietēm, turklāt viņi dod priekšroku kalendāriem ar pusplikām dāmām, nevis kalendāriem ar ziediem vai jūru saulrietā.

Labvēlīgie seksisti ir vēl briesmīgāki par vardarbīgajiem. Viņi ir kā vilki aitas apģērbā, tieši viņu liekulīgā rīcība kavē dzimumu vienlīdzību sabiedrībā. Pieklājīgs, rūpīgs un sirsnīgs vīrietis ir falšs un bīstams. Viņš visādi izdabā un pakalpo sievietēm, jo uzskata viņas par bezpalīdzīgām un nekompetentām būtnēm. “Kamēr mēs neatzīsim, ka vīrieši ir seksisti – gan vardarbīgi, gan labvēlīgi, mēs vienlīdzību sabiedrībā nepanāksim,” spriež radikālās feministes. Viņas norāda, ka roku pret sievieti var pacelt arī tā sauktais labvēlīgais seksists. Kaut viņš gatavs gandrīz it visā pakalpot sievietei, tomēr – kad viņam sakrājas negatīvas emocijas, viņš var izpausties arī vardarbīgi.

Neapzinātais patriarhālisms

Jāatzīst, vēstures gaitā feminisms izmainījis daudzus agrāk valdošos uzskatus Rietumu sabiedrībā, no kultūras līdz pat likumdošanai. Sieviešu tiesību aizstāves pauž pārliecību, ka visiem dzimumiem pienākas vienādas politiskās, sociālās, seksuālās, intelektuālās un ekonomiskās tiesības. 19. gadsimta beigās feminisma darbība bija vērsta galvenokārt uz politisko tiesību iegūšanu, aizstāvot pamatā sieviešu vēlēšanu tiesības. Feminisma otrs vilnis attiecās uz aktivitātēm 60.–80. gados, kad sieviešu tiesību aizstāvēm vienlīdz svarīga bija arī sociālā un kulturālā vienlīdzība. Sievietes rīkoja dažnedažādas kampaņas, piemēram, par sieviešu juridiskajām tiesībām, par tiesībām uz abortu, kontracepcijas līdzekļu pieejamību, grūtnieču aprūpi, aizsardzību no vardarbības ģimenē, pret seksuālu uzmācību, par darba tiesībām, līdzvērtīgu apmaksu un pret citām diskriminācijas formām.

Šo laiku mēdz dēvēt par trešā viļņa feminisma vai arī postfeminisma periodu, kad ļoti daudz tiek runāts, spriests un analizēts par kopīgo un atšķirīgo starp sievietēm un vīriešiem. Ir feministes, kas atzīst, ka ir būtiskas iedzimtas atšķirības starp dzimumiem, bet ir arī tādas feministes, kas pauž uzskatu, ka iedzimtu atšķirību nemaz nav un dzimuma lomas tiek noteiktas sabiedrībā un caur audzināšanu.

Daudzas feministes ir pārliecinātas, ka galvenais sieviešu apspiešanas cēlonis ir vīriešu kontrolētā kapitālistiskā hierarhija. Sievietes var sevi atbrīvot, tikai tiekot vaļā no patriarhālās sistēmas. Kamēr sabiedrībā dominē uz vīriešiem orientēta autoritātes un spēka struktūra, sabiedrību nemaz nevar būtiski reformēt, un tikai radikālas sabiedrības izmaiņas var dot vēlamo rezultātu. Tālab radikālās feministes ir pārliecinātas – visi vīrieši bez izņēmuma ir seksisti, jo pat vīrieši ar labiem nodomiem neapzināti rīkojas patriarhāli.

Bez augstpapēžu kurpēm
Feministes norāda, ka diskriminējošs seksisms vēl joprojām izpaužas dažādās seksuāla rakstura reklāmās, kurās vīrieši tiek attēloti spēcīgi, enerģiski un kārtīgi saģērbušies, bet sievietes dumjas, vājas un pusplikas. Feministes ir pārliecinātas, ka seksistiskas reklāmas kaitē visai sabiedrībai, jo uztur patriarhālas varas struktūras sabiedrībā un palēnina virzību uz līdzvērtīgām attiecībām starp vīrieti un sievieti. Viņuprāt, šādas reklāmas mudina vīriešus līdzināties mačo un pieņemt vardarbīgu, seksuāli agresīvu uzvedību. Turklāt šādas reklāmas stiprina skaistumkopšanas industriju, kas rada sievietes pašapziņas atkarību no izskata un svara, un tas var novest pie ēšanas traucējumiem, depresijas vai pat pašnāvības.

Šā gada maijā izraisījās starptautisks seksisma skandāls Kannu kinofestivālā, kad tur neielaida kādu dāmu bez augstpapēžu kurpēm. Sašutušas par notikušo, daudzas sabiedrībā pazīstamas sievietes izvērsa akciju, ievietojot sociālajos tīklos fotogrāfijas, kurās viņas redzamas kedās, čībās un citos zempapēžu apavos. Akcijas mērķis bija nodemonstrēt, ka sievietes var eleganti izskatīties arī bez augstpapēžu kurpēm. Pēc notikušā skandāla Kannu kinofestivāla direktors Tjerī Frīmokss taisnojās, ka noticis pārpratums, jo ikviena sieviete var apmeklēt festivālu arī bez augstpapēžu kurpēm.

Pēdējos gados daudzi seksisma skandāli izraisījušies gan vidējās, gan augstākajās mācību iestādēs, kad ņipras un uzņēmīgas studentes vērsušās pret vīriešu kārtas pasniedzējiem, apsūdzot viņus seksismā. Visvairāk šādu skandālu fiksēts Amerikas Savienotajās Valstīs, jo tieši tur, kā noprotams, feminisms spēris visplatāko soli. Kā izrādās, pasniedzējam nav vēlams stāvēt pārāk tuvu studentēm, to var uztvert kā seksuālu uzmākšanos. Arī aizrādījumus par apģērbu studentes var uztvert kā aizvainojošus un diskriminējošus. Ar skandālu var beigties pārāk ilgs skatiens uz studenti, to var uztvert kā seksuālu uzmācību. Nekas labs nav gaidāms, ja – tieši pretēji – skatiens ir par īsu. Kāda Ņujorkas koledžas audzēkne uzrakstīja sūdzību par pasniedzēju, kurš nepietiekami ilgi paskatījies uz viņu. Studente norādīja, ka pasniedzēja paviršais skatiens ir sievieti diskriminējošs, jo uz vīriešu kārtas audzēkņiem viņš skatās daudz ilgāk.

Nevienlīdzība laika sadalē
Reizēm radikālo feministu aktivitātes izvēršas kuriozos. Piemēram, radikālās feministes uzskata, ka visa šī pasaule ir vīriešu iekārtota un ļoti daudz kas tajā ir sievietes aizvainojošs. Pat lozungs “Visi cilvēki ir brāļi” ir klaji diskriminējošs, tāpēc feministes ir izvirzījušas savu: “Visi cilvēki ir māsas.” Jau agrāk radikālās feministes pauda, ka sabiedriskās domas toleranci pret sieviešu smēķēšanu esot izveidojuši vīrieši, lai pieradinātu sievietes pie orālā seksa un tādējādi radītu vēl lielāku sievietes pazemošanu seksā. Turklāt skaistumkopšana nav nekas vairāk kā vīriešu fašistisks veidojums, lai radītu vienotu skaistuma standartu visām sievietēm.

Ne tikai radikālās feministes, bet arī pavisam saprātīgas sievietes norāda, ka diskriminācija vietām ir darba samaksas ziņā, proti, vīrieši pelna vairāk. Daži vīrieši gan mēģina iebilst, ka tas neko nenozīmē, jo nopelnīto naudu vienalga iztērē sievietes. Kāds pētījums apliecina, ka Rietumvalstīs sievietes tērē četras reizes vairāk naudas nekā vīrieši. Kaut vīrieši vairāk pelna, sievietes vairāk tērē.

Vīrieši kopumā lasa mazāk nekā sievietes
Daudzi uzsver, ka muļķīgi ir cepties par viena vai otra dzimuma sadomātu diskrimināciju, jo daudz ko regulē sabiedriskais pieprasījums. Piemēram, Latvijā liela uzmanība tiek pievērsta vīriešu hokejam un pavisam maz – sieviešu. Būtu pavisam nevietā šeit rīkot protesta akcijas, jo pieprasījums pēc vīriešu hokeja ir liels, bet pēc sieviešu – mazs. Savukārt vīrietim pavisam noteikti ir tiesības justies diskriminētam Narvesen veikalos, kur piedāvātā prese paredzēta lielākoties sievietēm. Tur plaukti mudž ar sieviešu žurnāliem, bet vīriešiem domāto izdevumu ir salīdzinoši maz. Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs – vīrieši kopumā lasa mazāk nekā sievietes.

Kad Latvijā viesojās Eiropas dzimumu līdztiesības institūta direktore Virdžīnija Langbaka, viņa uzsvēra: gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā kopumā lielākā nevienlīdzība ir laika sadalē. Tas nozīmē, ka vēl joprojām izplatīts ir tradicionālais darbu dalījums mājās, proti, sievietes velta daudz vairāk laika neapmaksātam darbam nekā vīrieši. “Lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu joprojām sievietes ir tās, kuras pēc darba nāk mājās un gatavo, tīra, gludina, palīdz bērniem ar mājasdarbiem, aprūpē vecākus. To mēs saucam par neapmaksāto darba laiku, un šajā jomā vienlīdzības nav nevienā Eiropas Savienības dalībvalstī, pat Ziemeļvalstīs, kas ir Dzimuma līdztiesības indeksa līderes. Un tas ir sabiedrības attieksmes jautājums, ko nevar regulēt ar likumiem. Un šādas pārmaiņas prasa ļoti ilgu laiku,” sacīja Langbaka. Tiesa gan, viņa piebilda, ka arī vīrieši tiek diskriminēti. Viņi cieš lielākoties no emocionālas vardarbības, kad sabiedrība uzspiež viņiem savus standartus un prasa tos ievērot.

Sieviete un baznīca
Viens no feminisma kustības virzieniem vērsts uz teoloģiju, aicinot pārskatīt agrāk valdošās tradīcijas un ieražas. Sieviešu tiesību aizstāves pauž uzskatu, ka nepieciešams palielināt sieviešu skaitu garīdzniecības un reliģisko vadītāju vidū, kā arī aicina pārskatīt vīriešu izveidotos priekšstatus par kārtību, kādā jākalpo Dievam. Šajā aspektā daudz pārmetumu saņēmis Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, kas līdz šim nelokāmi turējies konservatīvisma ierakumos un atšaudījies no feministu uzbrukumiem. Arhibīskaps vienmēr bijis pret sieviešu ordināciju, un par to arī ticis asi kritizēts. Jāņa Vanaga atbilde feministēm sameklējama viņa mājaslapā, kur viņš norāda, ka sieviešu ordinācija nav ne cilvēktiesību, ne arī sieviešu diskriminācijas jautājums. Arhibīskaps raksta: “Dažādi sabiedrības reformētāji mūsu kultūrā grib likt mums noticēt, ka vīrieši un sievietes ir pilnībā atvietojami savā starpā un ka viņu Dieva dotajām atšķirībām nav vietas mūsdienu sabiedrības dzīvē šai pasaulē. Tas ne tikai runā pretī skaidrajai dabas liecībai, tas runā pretī arī Bībelei. Bībele māca citādu skatījumu uz Dieva radību. Raksti māca, ka gan vīrieši, gan sievietes ir radīti Dieva līdzībā, bet ir divi atšķirīgi un īpaši Dieva radījumi. Mēs slavējam Dievu par gudrību, ar kādu viņš cilvēku radīja par vīrieti un sievieti. Mēs ticam, ka Dievs ir apdāvinājis vīriešus un sievietes ar dažādām atbildībām un pienākumiem. Piemēram, vīriešus Dievs ir apdāvinājis būt par vīriem un tēviem, bet sievietes būt par sievām un mātēm. Tā arī baznīcā Dievs vīriešus un sievietes ir apdāvinājis ar dažādām, savstarpēji papildinošām kalpošanas iespējām un atbildībām.”

Kādēļ Jēzus neaicināja sievietes par apustulēm?
Jānis Vanags uzsver, ka Dievs ir uzdevis atbildību kalpot par mācītājiem tikai atsevišķiem kvalificētiem vīriem. “Baznīca šos vīrus aicina mācītāja amatā kalpot par Jēzus Kristus, Dieva Dēla reprezentantiem. Sievietes nav aicinātas kalpot šādā veidā tādēļ, ka Dievs nav uzdevis šo atbildību sievietēm.” Viņš citē apustuli Pāvilu: “Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām. Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.”

Arhibīskaps turpina: “Kādēļ Jēzus neaicināja sievietes par apustulēm? Kādēļ Viņš caur apustuli Pāvilu sievietēm aizliedz kalpot par mācītājām baznīcā? Mums jāatstāj atbildes Dievam. Mēs paliekam ar to, ko Dievs mums ir devis savā vārdā. Dievs baznīcai nav devis iespēju aicināt un ordinēt par mācītājām sievietes. Mēs godājam un respektējam Dieva gribu šajā jautājumā un slavējam Viņu par daudzajām dāvanām, kuras Viņš mums ir devis, ieskaitot brīnišķīgās iespējas viņam kalpot, ko viņš dod gan vīriešiem, gan sievietēm.”

Oponējot Jānim Vanagam, feministes norāda, ka pasaulē eksistē un veiksmīgi darbojas ne mazums baznīcu, kur bez problēmām sievietes var kalpot par mācītājām. Arhibīskaps domā, ka tas nav īsti pareizi. “Baznīcas, kas ordinē sievietes, ir izvēlējušās Pāvila rakstus uzskatīt par viņa personīgo viedokli. Tādu nostāju ir grūti aizstāvēt, jo Sv. Pāvils vairāk nekā vienreiz atkārto, ka viņa pozīcija šajā jautājumā nav vienkārši viņa uzskati, bet Kunga pavēle.”

Kad cietēji ir vīrieši
Latvijas publiskajā telpā ik palaikam tiek fiksēta sieviešu diskriminācija. Piemēram, 2012. gadā labklājības ministre Ilze Viņķele acīgi pamanīja seksismu konkursā Labākā Latvijas sekretāre. Ministre norādīja: “Tomēr būtiski ir darbiniekus, tai skaitā sekretāres un sekretārus, vērtēt nevis pēc matu krāsas, auguma parametriem vai kafijas vārīšanas prasmes, bet gan pēc profesionālām prasmēm. Darba devējiem ir jābūt sociāli atbildīgiem, kliedējot stereotipus par sieviešu un vīriešu piemērotību kādai profesijai, jo profesijai nav dzimuma, vecuma un tautības.”

Seksismā tiek vainotas arī sievietes – tiekot dažādos amatos, viņas sāk diskriminēt vīriešus. Jau pirms diviem gadiem sociālantropologs Klāvs Sedlenieks norādīja, ka vīriešu diskriminācija novērojama Latvijas Republikas Veselības ministrijā. Viņaprāt, to uzskatāmi apliecina tās sagatavotais sirds un asinsvadu slimību izraisīto nāves gadījumu samazināšanas plāns. Sedlenieks atzīmēja, ka šis plāns norāda, cik vāja izpratne Veselības ministrijā ir par problēmām, kas ir saistītas ar dzimšu jautājumiem, kā arī liecina par sabiedrībā eksistējošiem dzimšu aizspriedumiem. Antropologs raksta: “Sabiedrībā dominē uzskats, ka veselība ir sfēra, kura ir saistīta ar sievietēm un sievišķību, tā rezultātā Veselības ministrijā novērojama izteikta sieviešu koncentrācija. Vīrieši tiek uzskatīti par tādiem, kas nedz interesējas par veselību, nedz arī viņiem būtu jāinteresējas par to. Līdz ar to jautājums par vīriešu veselības uzlabošanu tiek sistemātiski ignorēts. Abu iepriekš minēto faktoru kombinācija noved pie situācijas, ka Veselības ministrijā strādājošās sievietes izstrādā politikas dokumentu, kurā tiek skarts galvenokārt ar vīriešu veselību saistītas problēmas, bet paredzamās politikas rezultāts galvenokārt uzlabos sieviešu jau tā salīdzinoši labo stāvokli.” Sedlenieks rezumē: “Tā rezultātā vīriešu dzīves ilgums Latvijā ir par aptuveni 11 gadiem mazāks nekā sievietēm, un plaisa starp vīriešu un sieviešu paredzamo mūžu ir atkal viena no lielākajām Eiropā. Lai gan ministrija dažos aspektos ir paredzējusi īpašus pasākumus vīriešiem, ir vairāk nekā skaidrs, ka vīriešu problēmai netiek pievērsta pietiekoša uzmanība, bet it kā vienlīdzības vārdā ir paredzēts līdzekļus tērēt neracionāli, nevajadzīgi lielu naudas daudzumu ieguldot sieviešu un nepietiekami lielu – vīriešu mirstības samazināšanai.”

Sedlenieks secina: Latvijā dominē uzskats, ka veselības jautājumi – tā ir sieviešu kompetence. “Šis uzskats izriet no cita uzskata, proti, ka sieviešu dzīvē ķermenim ir daudz lielāka nozīme nekā vīriešu dzīvē, līdz ar to sievietēm ir jāpievērš ķermenim daudz lielāka uzmanība, bet vīrieši var salīdzinoši bezrūpīgi attiekties pret savējo. No šī uzskata izriet divas realitātes: medicīnas jomā dominē sievietes (ārsti, medmāsas ir galvenokārt sievietes, vīriešu īpatsvars pieaug tikai vadošajās pozīcijās). No šī paša aizsprieduma izriet arī uzskats, ka arī Veselības ministrija ir vieta, kur “visai dabiskā veidā” koncentrējas sievietes. Ieskatoties Veselības ministrijas kontaktu sarakstā dzimumu stereotipi atklājas kā uz delnas. Kopējais darbinieku skaits: 107, no tiem vīrieši ir 13.”

Atšķirību jēga

Kā apliecina dzīve, ilgtermiņā sievietes ir krietni izturīgākas par vīriešiem. Viņas ir daudz praktiskākas un prot labāk pielāgoties dzīves apstākļiem. Statistika rāda, ka 85% bezpajumtnieku ir vīrieši, un tas tikai vēlreiz liek aizdomāties, kurš patiesībā ir stiprais dzimums. Ne velti atsevišķās valstīs atskan vīriešu ierosinājumi iesaukt obligātajā karadienestā nevis viņus, bet gan sievietes.
Izrādās, sievietes arī dzird labāk par vīriešiem. Ziemeļkarolīnā tika veikti pētījumi, kuru rezultāti uzrādīja, ka sievietes labāk par vīriešiem atšķir gan zemos, gan augstos skaņas toņus. Turklāt sievietes labāk redz pustumsā un labāk uztver redzēto. Sievietes šo pasauli redz spilgtāk, viņām ir labāka intuīcija, viņas ātrāk atrod pazaudētās lietas.

Protams, kaut kur priekšā ir vīrieši. Viņiem vairāk attīstīta loģika, lietu uztveršana kopumā, orientēšanās laikā un telpā, tehniskā ievirze, panākumu gūšanas motīvi, centieni būt līderiem un tieksme uz novatorismu. Savukārt sievietēm – intuīcija, iedziļināšanās detaļās, konkrētība, prakticisms, roku veiklība, humanitāra ievirze, prasme pakļauties, noteikumu ievērošana, vēlme būt vienīgajai un neatkārtojamajai.

Sievietes smalkāk uztver attiecības starp cilvēkiem
Salīdzinājumā ar sievieti vīrietis ir noteiktāks, izlēmīgāks, ar tieksmi riskēt, pārliecinātāks par sevi, agresīvāks, uzņēmīgāks un aktīvāks, bet sieviete – jūtīgāka, elastīgāka, atsaucīgāka, piesardzīgāka, līdzjūtīgāka, centīgāka, sabiedriskāka un runīgāka.

Novērots, ka sievietes slimo apmēram divas reizes mazāk nekā vīrieši, turklāt viņu dzīves ilgums ir par 7–15 gadiem lielāks. Sievietēm ir mazāk iedzimtu kroplību, daudz retāk sastopams infantilisms. Arī pašnāvību sievietes izdara 3–4 reizes retāk nekā vīrieši. Sievietes labāk pārcieš sāpes, labāk tiek galā ar monotonu, vienveidīgu un neinteresantu darbu. Sievietes smalkāk uztver savstarpējās attiecības starp cilvēkiem, precīzāk reaģē uz niansēm. Veicot dažādus pētījumus, secināts, ka vismazāk konfliktu rodas jauktajos kolektīvos, kur strādā apmēram vienāds skaits vīriešu un sieviešu. Kā vieni, tā otri cenšas parādīt sevi no labākās puses, veidojas līdzsvarotas attiecības. Viena dzimuma darbinieku kolektīvā morālais klimats ir labāks, ja priekšnieks ir pretējā dzimuma pārstāvis.

Kāpēc meitenes ir izvēlīgas? Jo zemapziņā ir noteikts, ka dzīvības turpinājumam jābūt kvalitatīvam

Protams, abiem dzimumiem ir arī atšķirīga attieksme pret seksu. Kāda eksperimenta laikā meitenēm pēkšņi tika piedāvāts seksuāls kontakts, bet neviena tam nepiekrita. Toties 75% jauniešu bija gatavi nekavējoties doties uz gultu ar meiteni, kas nebija izdarījusi neko vairāk, kā pamirkšķinājusi ar aci. Kā uzskata eksperti, šādas rīcības izskaidrojums ir vienkāršs. Meiteņu nepieejamība ir atkarīga nevis no kautrīguma, bet gan no zemapziņā ieliktās programmas, ka dzīvības turpinājumam jābūt kvalitatīvam. Sieviete nevar dzemdēt biežāk kā reizi gadā, un viņai ir jābūt izvēlīgai attiecībā ar partneri. Savukārt vīrietis gada laikā var apaugļot daudzas sievietes. Viņa stratēģija ir nevis kvalitāte, bet gan kvantitāte. Tomēr pēdējos gados arī šajā jomā tiek veiktas reformas, postfeminisms ieviešas arī seksā. Tas skaidri vērojams sieviešu televīzijas seriālos, piemēram, Bridžitas Džounsas dienasgrāmata, Sekss un lielpilsēta un Alija Makbīla. Sievietes šajās filmās tiek rādītas kā neatkarīgas un savu seksualitāti baudošas, taču viņas pastāvīgi meklē to vīrieti, kas tam visam piešķirs jēgu. Nobeigumā atliek citēt kāda personāža retorisko jautājumu: “Varbūt mums nemaz nevajag tiekties pēc vienlīdzības, bet gan saskatīt jēgu atšķirībās?”

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS