Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-2°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Kultūra

Notiks Džemmas Skulmes personālizstādes "Viela un forma. Patoss un rezignācija" atklāšana

 
17.novembris 2015  11:06

Š.g. 27. novembrī, plkst. 14:00 Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā tiks atklāta Džemmas Skulmes personālizstāde Viela un forma. Patoss un rezignācija. Izstādi ir veidojusi mākslas vēsturniece un kuratore Inga Šteimane un tajā būs apskatāmi no 1945. gada līdz mūsdienām tapuši Džemmas Skulmes darbi. Tāpat 27. novembrī, izstādes atklāšanas ietvaros norisināsies Martas Skulmes dzejas krājuma Tumsā izšķīdis cukura grauds atvēršana.

Notiks Džemmas Skulmes personālizstādes "Viela un forma. Patoss un rezignācija" atklāšana

Izstāde Viela un forma. Patoss un rezignācija ir īpaši veidota Džemmas Skulmes personālizstāde. Harismātiskā māksliniece, ģeniālā mākslas dzīves vadītāja un spožā Atmodas politiskās skatuves līdere Džemma Skulme allaž bijusi atzīto pulkā, bet reti baudījusi saprašanu. Izstādes dramaturģija ir veidota tā, lai ik uz soļa rastos kāds jautājums, būtu kāds "nezināmais", kas pamudinātu domāt par grūti izprotamo radošo kārtību – Kā rīkojas mākslinieks? Kas transformē ikdienišķu vājumu un rezignāciju lielā jūtu pacēlumā un radīšanas patosā? Ekspozīciju, kas tematiski ir sadalīta trijās daļās, veido Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības krājumi, privātkolekcionāru - Zuzānu ģimenes, Aināra Gulbja un Gunta Belēviča kolekcijas, pašas mākslinieces arhīva materiāli. Izstāde piedāvā arī unikālu iespēju aplūkot pavisam jaunas Džemmas Skulmes gleznas.

Pēc izstādes kuratores Ingas Šteimanes vārdiem, kad Džemma Skulme piecdesmitajos gados ienāca mākslā un arī vēlāk, kad nobrieda viņas stils, viena no lielākajām problēmām, kā mēs tagad teiktu, bija mākslas politiskais statuss un tās ideoloģiskā funkcija. Uz papīra māksla piederēja tautai, bet viss, kas piederēja tautai, piederēja partijai jeb varai. Kaut gan darbnīcā māksla dzīvoja pati sev, ārpus ideoloģiskās telpas, mākslinieki, ar kuru palīdzību vara rakstīja savu vēsturi, nav piedzīvojuši pietiekami mērķtiecīgus jaunlaiku pirkumus, lai muzeju krājumos iekļūtu viņu personīgais laiks, viņu izcilie padomju perioda darbi, kas pēc ideoloģiskas nokritizēšanas personālizstādēs vai pat līdz izstādēm netikuši krājas darbnīcu plauktos.

Tieši ar telpu, kur oficiālais, šaubīgais un neoficiālais (padomju izpratnē) ir blakus, sākas Džemmas Skulmes izstāde Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Izstādes pirmajā telpā ir aplūkojami gan liriskie un virtuozie 50. gadu tautas svētki, gan dramatiskie, pat traģiskie 60. gadu figurālie darbi, ikoniskie gleznojumi uz koka no pirmās personālizstādes (1968), kā arī 60. un 70. gadu oficiālie pasūtījumi par tēmām, kuras māksliniece pati bija izraudzījusies kā svarīgas - Dziesmu svētki un latviešu strēlnieki. Izstādes otrā daļa balstās uz kolāžām, kuras ir tapušas no 1982. līdz 2012. gadam paralēli tīrajai glezniecībai un biogrāfiskajā līmenī simbolizē autores tiltu no padomju laikiem uz neatkarību. "Gribu, lai tās ne kā gleznas vien uztver, bet lai tās palīdz cilvēkam veidot domas," par darbiem, kuros izmantotas unikālas vēstures liecības, saka Džemma Skulme. Savukārt trešo izstādes telpu veido Modeļi un jaunie darbi, kuros māksliniece izmanto pati savus bērnības zīmējumus, kā arī iedvesmojas no meitas bērnības zīmējumiem. Tēli no bērnu zīmējumiem nonāk gleznās kā sižetisks ready-made, kļūstot par savdabīgu Džemmas Skulmes antitēzi pašai sev.

Izstādes atklāšana kļūs par zīmīgu notikumu arī visiem laikmetīgās dzejas cienītājiem, jo klajā nāks Martas Skulmes (1962) dzejoļu krājums "Tumsā izšķīdis cukura grauds". Grāmatas atvēršana notiks kopā ar Martas Skulmes tāda paša nosaukuma vizuālo darbu izstādi.

Martas Skulmes radošā dzirksts attīstījusies, augot mākslinieku dzimtā. Kā slavenās gleznotājas Džemmas Skulmes meita viņa ir pārmantojusi spēju uzrunāt ar tēliem. Ar šo grāmatu ir iemirdzējusies viņas individuālā jaunrade.

 Grāmatā iekļautie dzejoļi sacerēti laika posmā no 1990. līdz 2015. gadam. Kādā dzejolī Marta rotaļīgi ironiski vaicā “Kas to teica/ kur tu teci?”, šis retoriskais jautājums "dzen poētisko vagu cauri visai dzejoļu grāmatai, pat nepūloties piedāvāt atbildi, vienkārši konstatējot faktu, ka ikvienai dzīvībai ir ne tikai sava dzīve, bet arī liktenis” – skaidro Edvīns Raups, grāmatas sastādītājs. “Marta to izjūt skaudri, un sarkastiski viegli dejojoši vārdi it kā vēl vairāk izceļ kontrastu starp formu un saturu, starp dzīvi un likteni. Mēs esam tādi, kādi esam, tāpēc ka atpakaļceļa nav.”

Regīna Zommere / Publicitātes foto






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS