Apmācies
Rīga
-3°
Apmācies
LV RU
Bizness

Latvijā ir vieta, kur nauda aug kāpostos! REPORTĀŽA no Brunavas (50)

 
18.novembris 2015  08:17

Eh, kā velk uz skābumiņu! Ziemā aizvien biežāk galdā celsim pie mums populāros skābētos un sautētos kāpostos. Par kāpostu skābēšanas tradīcijas aizsācējiem tiek uzskatīti vācieši. Arī krievi ir gatavi pretendēt uz populārā ēdiena pirmatklājēju godu. Tomēr vēl ne tik senā pagātnē arī pie mums katrā lauku mājā rudenī tika ieskābēta kāda kāpostu muca. Kāposti ir otra maize, mēdza teikt senatnē.

Labākais kāpostu skābēšanas laiks ir no septembra beigām līdz novembra vidum. Pareizi ieskābētu kāpostu uzturvērtība ir gandrīz tāda pati kā svaigiem, saka Kāpostnīcas saimniece Iveta Ļekūne.

Labākais kāpostu skābēšanas laiks ir no septembra beigām līdz novembra vidum. Pareizi ieskābētu kāpostu uzturvērtība ir gandrīz tāda pati kā svaigiem, saka Kāpostnīcas saimniece Iveta Ļekūne.

Lai noskaidrotu, kā kāpostus skābē mūsdienās, dodamies uz Brunavas pagasta piemājas saimniecību Kāpostnīca pie kāpostu skābēšanas meistares Ivetas Ļekūnes. Zemgales līdzenumi Lietuvas pierobežā līdzinās zaļai jūrai, kas plešas, cik vien tālu sniedzas skatiens. Blāvas rudens saules apspīdēta, ainava krāsojas silti sārtos un dzeltenos toņos gluži kā Purvīša gleznās. Ceļa malā pamests pārtikas veikaliņš, baznīca, dārzos ieslēpušās dažas mājas. Mierpilno, rimto dabas kārtību pārtrauc traktora rūkoņa un saimnieciska rosība. Pūšot gaisā siltus garaiņus, pļavā ar zāli mielojas raibas govis. Blāvi pelēkās, padomju laikiem raksturīgās saimniecības ēkas Brunavā nestāv pamestas, ieaugušas nezālēs kā citviet Latvijā – te iekārtojušies vairāki vietējie uzņēmumi.

 Tā, lūk, šie skābējas!
“Kad pirms piecpadsmit gadiem domāju, kā nosaukt saimniecību, prātā iešāvās visādi kāpostiņi, bet kaut kā labi neskanēja. Izvēlējos Kāpostnīca ar smuko izskaņu -nīca. Tas ir sens kāpostu sējamās dienas aprīlī nosaukums. Pie mums vēl šitādu tehniku var redzēt,” smejot Iveta Ļekūne rāda uz padomju laikus pārdzīvojušu mazu, bet draudīgi rūcošu traktoriņu ar kāpurķēdēm kā tankam un metāla iekšām. Galvenais, ka ripo.

Latvijā ir vieta, kur nauda aug kāpostos! REPORTĀŽA no Brunavas


Iveta aicina iekšā, uzņēmuma sirdī. Uzvējo reibinošs skābu kāpostu aromāts. Skatos uz milzīgu kāpostgalvu kalnu. Savāds tas dārzenis ar galvu uz mazītiņa kātiņa. Latīņu valodā kāposts (capitata) nozīmē ar galvu. Viduslaikos domāja, ka kāposta lapu forma līdzinās krucifiksam, tāpēc senais kāpostu dzimtas nosaukums bija cruciferae. Eiropā un Āzijā lietotie kāpostu nosaukumi radušies no ķeltu un slāvu vārdu saknes cap vai kap, kas arīdzan nozīmē galva. Vēsturiski precīzu laiku, kad sāka audzēt kāpostus, ir grūti noteikt, bet ir viedoklis, ka kāposti Eiropā bija pazīstami jau vismaz tūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Senie grieķi un romieši uzskatīja, ka kāpostam piemīt dziedinošas īpašības – tas var atbrīvot no locekļu un galvas sāpēm un saindēšanās. Vēl senās tautas domāja, ka kāpostu ēšana neļauj pārlieku apreibt no alkohola. “Šī ir Nīderlandes šķirne Novatons,” paskaidro Iveta, kad es kā brīnumā skatos uz lielajām kāpostu galvām. Tik diženas līdz šim nebija redzējusi. To vidējais svars ir no pieciem līdz 13 kilogramiem.
“Šis ir krievu laiku brīnums, ko es augstu vērtēju. Ar vienpadsmit nažiem tas lieliski tiek galā ar smago šķērēšanas darbu. Pats vērtīgākais ir nelielais konveijers, no kura sašķērētie kāposti iekrīt tieši spainī, un cilvēkam nav jāliec mugura līdz zemei. Iecavā ir palicis tikai viens meistars, kas tādas ripas prot uzasināt,” Iveta stāsta aizgūtnēm, rādot tumši zaļu, pamatīgu padomju laiku iekārtu. Tā skaļi iešņācas, iesūc kāpostgalvu un izmet uz konveijera lentes tādu kā kāpostu matu gubu, kas tūlīt pat iekrīt spainītī. Viss notiek tik ātri, ka knapi spēju izsekot procesam. Viena darbiniece kāpostu strēmeles veikli samaisa ar sāli. Tūlīt pie darba ķeras jauns puisis: ar senatnīgu koka stampu mucā blietē kāpostus tā, ka sula šķīst, uzveļ virsū lielu laukakmeni, un lieta darīta. Tagad kāposti skābēsies apmēram divas nedēļas, līdz virspusē parādīsies putas. “Lai paceltu laukakmeni, vajadzīgs spēks. Lūk, ir mums spēcīgs puisis, kas nav aizbēdzis uz Eiropu,” saka Iveta. “Kur bērītis?” Durvīs parādās sieviete. Par bērīti mīļi tiek dēvēta baltā automašīna, ar kuru pārvadā gatavo produkciju.

Dodamies uz fasēšanas cehu, kur gatavo produkciju saliek plastmasas spainīšos. Kāpostnīcas darbinieces Inga un Mārīte, baltās micītēs, apjozušas pamatīgus gumijas priekšautus, strādā ātri, tā, ka rokas vien zib. Abas smaida, saskābušu ģīmi Kāpostnīcā neviens nestaigā. Uz galda īpaši pārtikas spainīši, kas līdzinās zīdaiņu vannām, piepildīti ar rīvētiem burkāniem, blakus ķimenes. “Kāpostu ēšanas tradīcijas ir atkarīgas no mentalitātes. Krievi grib kāpostus ar burkāniem, latviešiem patīk ar ķimenēm, lietuviešiem – ar burkāniem un ķimenēm. Tā arī fasējam,” atklāj Iveta.

Latvijā ir vieta, kur nauda aug kāpostos! REPORTĀŽA no Brunavas

Lielāko daļu produkcijas gatavo pēc pasūtījuma, un tā nonāk pie vairumtirgotājiem. Inga piebilst, ka Kāpostnīcas labumi atrodami arī kādā veikaliņā Lapmežciemā. “Piecas dienas nedēļā braucam uz zemnieku nakts tirgu Rīgā. Tā ir visas Latvijas zemnieku un tirgotāju tikšanās vieta. Braucam arī viesizrādēs – uz Miķeļdienas tirgu Doma laukumā un Kalnciema ielas tirgu. Divas reizes nedēļā braucam uz Lietuvu, šad tad uz Pērnavu Igaunijā. Mārīte prot lietuviski, viņai tirgošanās iet no rokas,” stāsta Kāpostnīcas saimniece.

Kā jau nelielā uzņēmumā, kura peļņa atkarīga no pašu čakluma, darbinieki dara visu, ko vajag, paši skābē, fasē un tirgo. “Šīs ir topa preces, ar ko īpaši lepojamies,” Iveta ceļ galdā triju veidu salātus. Lūk, marinēti kāposti ar bietēm un ķiplokiem, ar papriku un burkāniem un pavisam neparasti koši dzeltenā krāsā – ar kurkumu, kariju un kaltētiem sīpoliem. “Dzeltenie nedaudz garšo pēc siļķu tīteņiem, dikti labi ar šņabīti iet kopā. Lietuviešiem košie patīk. Jaunums ir skābēti kāposti ar persikiem šampanietī.” Jā, no tiesas, īstā šampanietī! Un kur vēl vērtīgā kāpostu sula! Glāze kāpostu sulas nākamajā rītā pēc jautra vakara paģiras kā ar roku noņem. Pagaršoju no katra spainīša. Lieliski – maigi, kraukšķīgi, sulīgi. “Vēl mums ir skābēti kāposti ar ananasiem un arī ar kaltētiem tomātiem. Bija kāposti ar pētersīļiem un selerijām, bet tos pirka nelabprāt.”

No viena spainīša otrā kāposti pārvietojas zibenīgi. Te viss notiek pa īstam, dabiski, nekādas ķīmijas un konveijeru. Bilstu, ka te var nošpikot kādu recepti un mājās izmēģināt. Nav tik vienkārši, paskaidro Iveta. “Pirms vairākiem gadiem mēģinājām kāpostiem pievienot šampanieti, bet neizdevās, rūga un gāja pa gaisu, jo toreiz par kāpostiem tik daudz nezinājām kā tagad. Pagājušajā gadā piestrādājām pie receptes un atradām optimālo variantu.” Prasu, kas izgudro jaunas receptes. “Pati izdomāju, un meitenes iesaka, piemēram, salātu receptes. Varētu jau vēl izdomāt, bet darba ir tik daudz, ka nepaliek laika. Ir reizes, kad tūkstoš spainīšu jāpiepilda divās dienās, un tas viss ir smags roku darbs. Meitenes strādā, ka nozib vien.”
Jūs gan laikam kāpostus neēdat, tincinu. Ēdam gan, smejas Inga un Mārīte. Kā citādi, ja kāda šķipsna no katras mucas jāiemet mutē, lai pārliecinātos, vai kāposti nav sīvi, rūgti vai mīksti. Esmu dzirdējusi, ka kāpostus nedrīkst skābēt pilnmēness laikā. “Vecos laikos kāpostus rudenī ieskābēja, visu ziemu ēda, tagad tā vairs nedara. Nedēļā skābējam četras piecas tonnas un neskatāmies ne uz mēness fāzēm, ne debesīs, jo visiem kārojas svaiga skābējuma. Vecie cilvēki zināja, ja liek jaunā mēnesī, kāposti ir cieti, ja vecā, tad mīksti. Katra muca ir mazliet citāda, atkarībā no tā, kā siltums cirkulē. Ja muca stāvējusi tuvāk radiatoriem, kāposti ir mīkstāki,” stāsta Iveta.
Latvijā ir vieta, kur nauda aug kāpostos! REPORTĀŽA no Brunavas


Nauda aug kāpostos
Laikam ritot, kāposti savu popularitāti nav zaudējuši, jo ir izcils produkts – vairākus mēnešus saglabā minerālvielas un vitamīnus, galvenokārt C vitamīnu. Turklāt kāposti ir demokrātiski – senos laikos Eiropā kāposti bija gan bagāto, gan nabago ēdiens. Ir leģenda, ka slavenā jūrasbraucēja Džeimsa Kuka ekipāžu izglāba skābēti kāposti. Mēnešiem ceļojot pa jūru, vīrus mocīja cinga, bet viņi nenomira, jo kuģa krājumos bija skābēti kāposti. Senos laikos kāposti bija tikpat svarīgs ēdiens kā kartupeļi un maize. Ja pieliekamajā stāvēja skābētu kāpostu muca, ģimene visu ziemu bija paēdusi.

Ejot cauri kāpostu valstībai, kurā grēdās sagūlušas novāktās galviņas, Iveta stāsta, ka bijušo cūku kompleksu abi ar vīru Ziedoni privatizēja ap 1998. gadu. Toreiz kāpostu bizness vēl augstu vilni nesita, bet abiem jau bija skaidra vīzija, ka būs vajadzīga vieta, kur glabāt dārzeņus. Manu skatienu piesaista dižie laukakmeņi, kurus kā sendienās liek uz kāpostu mucām. “Braucam un salasām akmeņus no laukiem. Redz, cilvēks ir dikti slinks. Varētu uz mucas likt trīs normāla lieluma akmeņus, bet – nē, trīs reizes nelieksies, uzliek vienu,” smejas Iveta.

Paveram durvis, un mūs apņem siltums un pavisam citāda, sautētu kāpostu smarža. “Jums patiks,” saka Iveta. Nelielajā virtuvītē uz īstas veco laiku malkas krāsns četros katlos burkšķēdami sautējas kāposti. “Tā sautēšana ir vienkārša – ņem no mucas skābētos kāpostus, uzbirdini ķimenes, burkānus, katla apakšā lej ūdeni un liec vārīties, līdz sāk burbuļot. Tad nocel vāku un apmaisi. Kad kāposti ir mīksti, bet nesmukā, pelēkā krāsā, nolej šķidrumu un uz šīs burvīgās pannas, ko knapi rokā var noturēt, veido karameles – eļļā nobrūninātu cukuru – un liek klāt kāpostiem. Tad gan spēcīgi jāmaisa, līdz gatavs,” stāsta Iveta. Viņa iesaka mājās kāpostus sautēt ar apelsīnu sulu un medu – sanāk ļoti garšīgi. Savukārt es zinu, ka Krievijā kāpostus sautē ar baravikām. Uz galda biezas desu maizes – talciniekiem, kas drīz nāks no lauka apsildīties. Vai laukos talciniekus viegli atrast? “Visi talkotāji ir vietējie, jo ap šo laiku citi lauku darbi jau beigušies. Cilvēki zvana, prasa, kad sāksies kāpostu talka. Jāsaka paldies sezonas laukstrādnieku nodarbināšanas valsts programmai. Es katru dienu piereģistrēju cilvēkus – šodien ir ducis, un viņi samaksā tikai 15 procentu nodokli no aprēķinātajiem ienākumiem.”

Braucam uz lauku, lai dabā aplūkotu trakoti lielos kāpostus. Lauku klāj tāda kā viegla dūmaka. Kāpostlapas ir nedaudz apsalušas, un galvas atvērušās – lielas kā futbola bumbas. Kaut kur ķērc vārnas – pilnīga idille! “No četriem hektāriem trīssimt tonnu,” vērtē Iveta, pārlaižot skatienu laukam. Naudu viņa atrod kāpostos gandrīz vai burtiskā nozīmē. Ne velti naudu slengā mēdz dēvēt par kāpostu. Kāpostu pašizmaksa ir zema, tikai 5–7 centi par kilogramu, bet produkta pievienotā vērtība ir augsta. “Ar kāpostu glabāšanu ir grūtāk, sapņoju par jaunu glabātavu par Eiropas naudu,” saka Iveta.

Latvijā ir vieta, kur nauda aug kāpostos! REPORTĀŽA no Brunavas


Tā Ļekūniete drusku traka
Ar kāpostiem uz tu Iveta ir kopš bērnu dienām. Vēl pirms pusgadsimta rudens laukos bija kāpostu skābēšanas laiks. Muciņu tukšoja līdz pavasarim, kad kāposti jau bija pavisam skābi. “Vecos laikos, kad kāpostus mucās turēja visu ziemu, tie pārskāba, nācās mazgāt trijos ūdeņos. Toreiz darīja tā: koka mucā ieklāja plastmasas maisu un ķērās pie kāpostu ēvelēšanas. Serdes vajadzēja izgriezt. Skābējot pagāja visa diena. Kamēr tēvs ēvelēja, man, tādam skuķim, bija jāstampā. Biju tā nostampājusies, ka neko vairs negribēju. Murgs! Likās, ka nekā šausmīgāka par kāpostu skābēšanu uz pasaules nav. Bet, re, kā dzīvē iznāk! Bērnībā es dzīvoju netālajā Kurmenes pagastā. 1987. gadā atnācu uz Brunavas padomju saimniecību, strādāju par ekonomisti un ieprecējos – apņēmu iekārotāko Brunavas atraitni. Pirms vairākiem gadiem bija mirusi Ziedoņa dzīvesbiedre, un viņš dzīvoja viens, strādāja saimniecībā par šoferi. Es visu mūžu esmu bijusi aktīviste, vienmēr visādas muļķības pa galvu maisās. Ar savu uzņēmību es daudz ko panāku. Vietējie saka: “Tā Ļekūniete drusku traka.” Ar tādu masku, kad no tevis drusku baidās, viegli dzīvot,” stāsta Iveta.

Ļekūnu mājas Sprīdīši ir netālu no saimniecības ēku kompleksa, kurā atrodas Kāpostnīca, blakus liellopu ganāmpulks un siera ražotne. Stereotips, ka lauki ir pamesti, darba nav un vispār viss ir slikti, pārplīst kā ziepju burbulis. Darba ir pārpārēm, un dzīve kūsāt kūsā! Uz lauka divi lieli, ar plēvi apvilkti kalni, ko klāj automašīnu riepas. Izskatās sirreāli – riepu lauks. Tā esot skābbarība, ar ko piebaro gaļas liellopus. Sprīdīši vairāk līdzinās modernam Pierīgas īpašumam, nevis lauku mājām un kontrastē ar blakus saimniecību, pa kuru bubina padomju laiku traktors. Stiklota siena, terase ar atpūtas krēsliem, dārza grils un burvīgs dārzs. “Mūsu laulībai ar Ziedoni ir 26 gadi, mājai divdesmit trīs. Tā bija skaidbetona pēckara celtne – pilnīgi nekāda.”

“Kad klausījos lekcijas par dārzu iekārtošanu, mums sacīja, ka ģipša rūķis ir sliktas gaumes kalngals. Tad nu izdomāju, ka mums varētu būt pašu taisīts metāla sprīdītis.” Dārzā jaušams plašs vēriens – te ir daudz košumkrūmu un mūžzaļo augu, bet Iveta atmet ar roku un sauc to par slinko dārzu, jo zemi klāj ģeotekstils ar mulčas kārtu. Iveta rāda uz trim dažāda lieluma un garuma egļu bumbām. “Ideja radās no Tautas partijas reklāmas, kurā bija lielāks, mazāks un vēl mazāks. Aizbraucu uz mežu un sameklēju egles ar kupliem cekuliem un šķidriem zariem lejasdaļā. Pirmajā gadā tikai laistīju un katru gadu ņēmu nost divus apakšējos zarus. Pamazām cekuliņš gāja smukumā, un tad jau sāku veidot formu.” Līdzās aug kalnu kadiķis un zvīņainais kadiķis. Jaunums Ivetas dārzā ir vēlu ziedošās (augustā, septembrī) violetās perovskijas, kas līdzinās lavandai. Blakus izpletusies īve.

Latvijā ir vieta, kur nauda aug kāpostos! REPORTĀŽA no Brunavas


“Mēs esam sabiedriski aktīvi, ciemiņi brauc bieži. Kad cepam gaļu, es mudīgi no garšaugu dārza atnesu svaigu majorānu, timiānu.” Pie mājas sienas kā milzīgas smilgas vai varbūt skaraini karodziņi plīvo no Ķīnas un Japānas pļavām atceļojušās miskantes. “Lielākā vērtība tām būs ziemā, kad tās apsarmos, vizuļos un skrabēs,” fantastisko ainu dzīvi iztēlojas Iveta. Tālāk aug vēl viena no meža atnesta egle, kas ieguvusi kuba formu, uz kanalizācijas akas sakuplojušas rozes, visā krāšņumā izslējusies sārtā bārbele Erecta un slaida, elegantas formas sudrabegle. Par godu mazmeitai ticis iestādīts ābeļdārzs, bet aiz tā skalojas Mēmele. “Dzīvojam kraujas malā,” saka Iveta. Grūti noticēt, ka Iveta dārza mākslu apguvusi pašmācības ceļā. “Kad pašvaldības apvienojās, tām piešķīra diezgan daudz naudas. Mēs stādījām dārzus pie skolām, bērnudārziem, pašvaldības objektiem,” stāsta Iveta. Pat vecā koka laiva pilna ar puķēm. “Tā ir īsta laiva, kas piederēja vecamtēvam. Krievu laikos tai bija nosaukums Zvaigzne.”

No kāpostiem nav miera arī mājās. Saimniecības ēka šodien tiks piekrauta ar kāpostgalvām, kas tur glabāsies līdz 1. decembrim. Pagalma galā redzamas stikla siltumnīcas – tās pieder pie Ivetas vīra dārzeņu un graudaugu saimniecības. “Kad aprīlī kāpostu sezona iet uz beigām, pievēršamies puķkopībai, apzaļumojam Bauskas pilsētu. Laukos cilvēki cauru gadu ir nodarbināti – viss notiek pamīšus. Ziemā skābējam kāpostus, tad sākas puķu laiks, pēc tam loki, dilles, un tad jau atkal jāsāk skābēt. Visa dzīve saplānota.” Tomēr kāpostu bizness ir visienesīgākais, atzīst Iveta. “Rakstot biznesa plānu, vajadzēja pamatot, kāpēc esmu izvēlējusies tieši kāpostus. Minēju, ka tie saistīti ar senajām latviešu ēšanas tradīcijām. Tagad visi grib gatavu produkciju, neviens mājās pats neskābē, tāpēc kāpostu niša ir perspektīva. Tas, ka latvieši vienmēr ēdīs kāpostus, ir fakts. Arī Eiropā tie paši vācieši ir lieli kāpostu cienītāji.”

Skatos un priecājos – pat no komposta kaudzes Iveta radījusi skaistumu, apkārt uzceļot lazdu klūgu žogu. Uz soliņa veco laiku smagie gludekļi un ūdenskrūzes. Prasu, no kurienes cēlies tik interesants uzvārds. “Ļekūns ir lietuviešu uzvārds. Brunava kādreiz bija Lietuvas teritorija, te saglabājušies gan lietuviski uzvārdi, gan vietu nosaukumi,” stāsta Iveta.

Mārtiņdienas un Ziemassvētku svētku galdā bez sautētiem kāpostiem neiztiek nevienā kārtīgā latviešu mājā, bet skābētu kāpostu zupa ir ziemas klasika. Kāposti ir ēsti tūkstošiem gadu, un tos ēdīs vēl tikpat.

Mārtiņdienas un Ziemassvētku svētku galdā bez sautētiem kāpostiem neiztiek nevienā kārtīgā latviešu mājā, bet skābētu kāpostu zupa ir ziemas klasika. Kāposti ir ēsti tūkstošiem gadu, un tos ēdīs vēl tikpat.


Es reizēm dzīvoju sapņu dēļ
“Visi jau vēl nav aizbraukuši,” saka Iveta, sveicinot talciniekus, kad pie saimniecības ēkas pierūcina traktors. “Re, puiši kā ozoli, visi brīvi, tikai nav ko precēt, jo meitenes gan aizmukušas.” Šogad kāpostu raža ir laba, bet citus gadus, kad vasaras bija karstas un lietainas, kāposti aizgāja bojā, un tos nācās iepirkt no lietuviešiem. Tā mierīgi uzelpot var trešo gadu, atzīst Iveta. Pirms tam viegli negāja, viss panākts ar smagu darbu.

Iveta mūs aicina apskatīt pagājušajā ziemā pabeigto 72 kvadrātmetrus plašo viesību un semināru zāli. Tajā ērti var justies vismaz trīsdesmit cilvēku. Gaišo telpu ar pelēkiem un sarkaniem akcentiem veidojusi interjera dizainere Kristiāna Lepse-Kazarjana. No stiklotas sienas paveras skats uz netālo mežmalu un lauku. Nu, protams, ka kāpostu! “Pie mums septembrī orkāns plosījās, izrāva kokus,” Iveta rāda uz tādiem kā caurumiem ainavā. Grīdā iestrādātas gaismas diodes, kuru krāsu var mainīt, panākot atšķirīgu noskaņu. Sienu rotā Ivetas gleznas. Jā, Iveta mācās gleznot “Meistara Gotharda” studijā Bauskā.

“Es reizēm dzīvoju sapņu dēļ. Ja man ļoti kaut ko gribas, rodas enerģija un spēks to realizēt. Es eju, daru, sitos. Kad viens sapnis ir pārvērties realitātē, man jau ir nākamais. Es radīju dārzu, tad ģimenes svinību zāli, tagad iekārtoju ziemas dārzu.” Iveta vedina stiklotā verandā ar krāšņiem telpaugiem un nelielu strūklaku. “Te ziemā var palasīt un pafunktierēt. Šo palmu dāvanā kāzu dienā 1960. gadā saņēma mani vecāki. Tagad tā dzīvo otru mūžu,” stāsta saimniece. “Sapņi man sagādā lielu prieku. Ja es ar kaut ko esmu pārņemta, ne par ko citu nedomāju.”

Ļekūnu mājas durvis gaidītiem ciemiņiem vienmēr atvērtas. Lai godam uzņemtu radus, sen neredzētus draugus un rīkotu mācību seminārus, Iveta ar dzīvesbiedru Ziedoni iekārtojuši plašu viesību telpu.

Ļekūnu mājas durvis gaidītiem ciemiņiem vienmēr atvērtas. Lai godam uzņemtu radus, sen neredzētus draugus un rīkotu mācību seminārus, Iveta ar dzīvesbiedru Ziedoni iekārtojuši plašu viesību telpu.


Eh, kā laukos gan dzīvo, nodomāju, atlaižoties stūra dīvānā zem izgaismotiem, ziedu rakstu klātiem griestiem. Klaču stūrītī ir divi atpūtas krēsli un kafijas galdiņš privātai sarunai. “Esam nolēmuši aicināt pusdienās sen neredzētus draugus,” Iveta sapņo, kā aizpildīs ziemas pēcpusdienas. “Tagad modē ir dāmu komitejas, pie mums tiek rīkoti semināri, apmācības. Kad notika dendroloģes Aijas Kaškures vadītās nodarbības, kurās piedalījās 34 brunavietes un citu pagastu dārzkopes, jutāmies ļoti ērti.” Semināra telpa tiek izmantota sadarbībā ar Valsts lauku tīklu.

No virtuves uzvējo sautētu kāpostu un piparmētru tējas smarža. Mūs aicina pusdienās. Kāposti ir zeltaini brūni, mīksti un saldi. “Izņemot bēgļus, ko mēs visi tagad gaidām, citi cilvēki pie mums pagastā neienāk. Te ir ļoti noslēgta vide. Visi cits par citu visu zina. Es reizēm smejoties novēlu: “Lai tev būtu tik daudz naudas, cik kaimiņi domā, ka tev ir.” Dzīvojot šādā vidē, jābūt pietiekami gudram, lai spētu saskatīt potenciālu tajos cilvēkos, kas ir līdzās, – māmiņā, kas sēž mājās ar bērniem, kādā, kas dzīvo pāri strautam. Mēs te visi dzīvojam kilometra rādiusā. Ir jādod iespēja sevi pierādīt. Dažreiz ir tā, ka jābrīnās – pat iedomāties nevarēji, ka cilvēks ir spējīgs uz tik lielām lietām. Bija mums viens tāds dzērājs, bet vienu dienu kaut kas notika, cilvēks sajuka prātā, nokodējās un pārstāja dzert. Izrādījās lielisks strādnieks.”
Tā nu gan ir taisnība – Ivetai nepatīk kontingents, kas “visu laiku pieturiņā pie veikala sēž”. “Es šitādiem ceļu negriežu un labdienu nesaku. Visi saraujas, kad es piebraucu. Bezģeļņiki! Naudu bičot gan neviens pie manis nenāk.” Pirms dažiem gadiem Iveta piekrita piedalīties pašvaldību vēlēšanās. “Pietrūka trīs balsu, bet tas bija ārprāts – sapulces, mazajā pagastā vairākas partijas, kas savā starpā cīnās un karo.” Viens no tā sauktajiem sliktajiem puikām, kas dara gadījumu darbus un ierauj tā vairāk, saukts par Žili, toreiz teica pārējiem: “Jūs par to Ļekūnīti? Jūs tak traki esat! Kad jūs par viņu nobalsosiet, jūs visi aiz kokiem slēpsieties.” Iveta neslēpj – viņai ir šerpa daba, ja kaut kas nepatīk, uzreiz pasaka. Ar maigu raksturu grūti kaut ko sasniegt, nosaka “Kāpostnīcas” saimniece.

Mielojamies ar gardajiem kāpostiem, desiņām un runājam par to, ka Lietuvā, Biržu tirgū, viss ir pavisam citādi nekā Latvijā. “Tirgo visu kopā – dzelžus, humpalas, pārtiku, bet Lietuvas Pārtikas veterinārā dienesta prasības nav tik augstas. Mēs tur jūtamies balti un perfekti. Tirgoties braucam visa komanda, un tad ir vareni interesanti. “Kāpostnīcas” kolektīvs turas kopā kopš pašiem pirmsākumiem. Es ļoti skatos, ko aicināt darbā. Tā nav, ka laukos darba nebūtu. Tie, kas grib, visu izdara, bet, kas negrib, tā arī neko neizdarīs.” Jubilejas, gadskārtu svētkus viss kolektīvs svin kopā, brauc uz teātriem un koncertiem. Rudenī obligāta ir kāpostu balle, kad Iveta lielā grāpī gatavo kāpostu tīteņus.

“Tīteņi visiem patīk, jo tas jau ir ēdiens no cita repertuāra,” smejas Iveta. Kāpostu ēdienu patiesi ir bezgala daudz: pankūkas, šniceles, bumbiņas, pīrāgi, kāposti ar kūpinātu sieru, medu, putraimiem un āboli kāpostos. Iveta atceras, ka reiz viens no ekonomikas ministriem teicis: “Kad mēs Latvijā iemācīsimies kāpostiem piešaut ananasus, tādējādi radot pievienoto vērtību, tad mēs dzīvosim labi.” Tieši tāds produkts ir “Kāpostnīcā”.

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS