Apmācies, sasalstošs lietus
Rīga
Apmācies, sasalstošs lietus
LV RU
Kultūra

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš atzīst, ka esot feminists (6)

 
18.novembris 2015  07:25

Ja vien iespējams, parādu atdod – slepus iestādi parkā koku vai – vēl labāk – uzraksti grāmatu! Juris Zvirgzdiņš, vairāk pazīstams kā bērnu autors, atzīst, ka esot feminists. Un varbūt tieši tāpēc šī būs saruna par vīrišķību, labiem smiekliem un kādām ļoti zīmīgām piparkūku drupačām.

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš atzīst, ka esot feminists

Uz viņa galda mītot visādas radībiņas, ieskaitot koka degunradzi Mufu no Āfrikas un no verdzības izglābto lācēnu Čārliju Lī. Stāsts par viņu čukstus tiek nodots no auss ausī – Juris esot gājis gar kādu grāmatveikalu Marijas ielā un ieraudzījis, ka Čārlijs skatlogā uzsēdināts uz zīmuļa. Viņš iegājis veikalā, nopircis lāci, atbrīvojis no zīmuļa, kuru demonstratīvi salauzis uz letes, paziņojot, ka tas, lūk, esot īstākais fašisms. Tik varonīgs, redz, ir “vienkāršs čalis no Daugavas kreisā krasta”, kā par sevi mēdz teikt Zvirgzdiņš. Viņš joprojām raksta ar roku, atlaidies gultā, uz dēlīša. Vairākas no viņa grāmatām stāsta par lāci Tobiasu. Ja jums laimējas kādreiz ieraudzīt šo Jura pavadoni, Dieva dēļ, nesteidzieties spriest pēc ārienes – aiz lupatiņām pukst īsta, silta sirds.

Jūra taču viļņojas
– Tas man jāpajautā – esat atnācis viens vai divatā?
– Divatā, bet otrs nelīdīs no kabatas ārā.

– Varat atbildēt viņa vietā.
– Ļoti decēti.

– Tik, cik viņš pilnvarojis?
– Jā, protams.

– Ar kādām domām jums rit šis rudens?
– Gan jau pārdzīvosim – viens. Kas kādreiz sācies, kādreiz arī beigsies. Domas... Nu, īsts optimists es neesmu, jo tāds pat kapsētā redz tikai plusa zīmes.

– Kas jūs satrauc?
– Vai zināt, cik bieza ir Oksfordas vārdnīca? Vai Latviešu konversācijas...

– Cilvēks ar gadiem neiemācās mieru?
– Tas ir kopapzīmējums. Nav tāda vienota cilvēka, tāpat kā nav vienotas temperatūras slimnīcā. Ceru, ka asprātīgi pateicu. Es cenšos, bet tad man vajadzētu absolūti izolēties no radio, televīzijas, netikties ne ar vienu cilvēku. Tas ir dabiski... īsti mierīga dzīve bez kādām pārmaiņām, satricinājumiem noteikti ir bezgala garlaicīga. Kā taisna līnija. Bet kur gan ir jūras skaistums – tā viļņojas, taču vienmēr paliek jūra. Tāpat cilvēks – ar savām rūpēm, problēmām, priekiem, prieciņiem...

Jau citos ceļojumos
– Tikko redaktoram esat atdevis grāmatu...
– Redaktorei Gundegai Blumbergai. Man nepatīk, ja par sievieti saka – rakstnieks vai dzejnieks, tā, manuprāt, ir diskriminācija. Lai gan uzskatu, ka nav sieviešu žurnālistikas, vīriešu literatūras... Bet, jā, esmu atdevis!

– Kāda ir sajūta?
– Ziniet, pēc šiem labojumiem, papildinājumiem un pat vairākkārtējām nosaukuma maiņām, esmu jau citos ceļojumos. Romāns Virves dejotāji bija paredzēts krietni biezāks. Dažas līnijas man vienkārši neizdevās atrisināt. Redziet, šis gabals bija iecerēts manu vecāku piemiņai, viņu dzīves fragmentam, bet ielauzās sveši tēli, daudz tika mainīts, beigās uzvārdu Zvirgzdiņš nomainīju pret Zvirgzdu. Iepriekšējo romānu pieaugušajiem (Atgriešanās Itakā – Red.) varēju rakstīt brīvāk, jo tas ir par 18. gadsimteņa beigām un es tos cilvēkus pazinu tikai no vēstures, varēju fantazēt. Bet šoreiz man neizdevās pilnībā noturēties pie dzīves, un tas varbūt būtu arī pārāk intīmi, neraksturotu to laiku. Darbība sākas 1939., beidzas 44. gadā. Nu, kas iznāks, iznāks, negribu sevi slavēt.

– Jūs no tā laika pats neko neatceraties, bijāt pārāk mazs?
– Atceros! Tāpēc man romānā vajadzēja šo varoni – mazo Jurīti. Esmu dzimis 1941. gada 13. februārī – lasītājus lūdzu sūtīt dāvanas (smejas). Vācu kareivjus atceros tikai jau kā gūstekņus. Reiz braucām no Cēsīm, kur dzīvoja manas mātes vecāki, un redzēju cilvēkus, kuriem galvā bija nevis laiviņas kā vācu armijā, bet beretes. Tie bija spāņi, tā sauktā Zilā divīzija. Turaidā iekāpa vēžotāju kompānija, cienāja māti un droši vien arī mani ar vārītiem sarkaniem vēžiem, bet viens kungs izvilka milzonīgu, melnu vēzi – tādu baiļu man līdz šai dienai, paldies Dievam, nav bijis! Māte teica, ka tas bijis tolaik slavenais karikatūrists Ernests Rirdāns, ļoti interesants grafiķis, kurš pēc kara devās emigrācijā. Vēl atceros 44. gada septembra beigas, oktobra sākumu, pirms Rīgas krišanas, kad es pie 17. pamatskolas Torņakalnā – pēc mātes un vecāsmātes nostāstiem – esot racis patvertnes pelēm.

– Lai viņām būtu, kur paslēpties no bumbošanas?
– Jā. Man pašam bija mugursomiņa ar vilnas zeķēm, vēl kādu apģērba gabalu, lielu šokolādi un finiera birciņu ar uzrakstu “Juris Zvirgzdiņš Bauskas 8–12”. Bet pirmās atmiņas man ir tiešām dīvainas. Man bija kādi divarpus gadi, kad Cēsīs nomira mātes patēvs, ko viņa visu mūžu sauca par tēvu. Sapratu, ka no manis ko slēpj, nu, šo aiziešanu. Atceros galdu – apaļu, varbūt kantainu, gaismas apli tā vidū un vecātēva metāla tabakas kārbu (to vēlāk apskatīju, jau pieaudzis), uz tās bija ainas no krievu–turku kara ar ģenerāli Skoboļevu, kas tolaik mani šausmīgi intriģēja. Es esot vecotēvu meklējis.
 
Zemsvītras ļaudis
– Kāpēc sakāt, ka par šiem cilvēkiem vēsture klusē?
– Jā. Nu, ir cilvēki, kas ir pieminēti lielajā vēsturē...

– ... karavadoņi, piemēram?
– Arī masu slepkavas, slaveni komponisti... Bet ir arī tādi, kas nav pat zemsvītras piezīmēs. Pirms pāris gadiem izlasīju igauņu rakstnieka Jāna Krosa Lidojumu uz vietas, tur ir par šādiem cilvēkiem. Manā romānā ir gan reālas personas, gan tādas, kas no vairākām sakrustotas kopā. Ir mākslinieks, ja palielīties, manuprāt, izdevies viņa vārds – Reinis Matīss Kalnavārna, to stādos priekšā kā kaut ko vidēju starp Pauļuku un pirmskara gleznotājiem Strunki, Sutu.

– Un kā šie cilvēki pārlaida kara gadus – vienkārši cenšoties izdzīvot?
– Izdzīvot un arī dzīvot. Pats neesmu bijis Kurzemes cietoksnī, bet visi, kas tur bijuši un pēc tam palikuši šajā pusē, saka, ka tajā laikā ir ļoti daudz dziedāts. Tāpat kara laikā un tūlīt pēc tā cilvēki ļoti daudz lietoja alkoholu. Tas varbūt attālināja to... Mana iecere bija, lai pirmā nodaļa ļoti atšķirtos no pārējā, jo tajā man gribējās tādu absolūtu mierlaika dzīvi.

– Jūsu vecāki bija strādnieki?
– Mans tēvs, kā Uldis Bērziņš piemin kādā dzejojumā, bija kurpnieks un visu mūžu kāpa pa sava amata kāpnēm. No 1954. gada līdz pat 73 gadu vecumam viņš nostrādāja Rīgas Modeļu namā.

– O, tad viņš tiešām uzkāpa!
– Augstāk padomju režīmā nebija iespējams. Ja būtu turpinājusies pirmskara Latvija, domāju, viņiem ar māti noteikti būtu bijis savs uzņēmums, jo viņa bija ļoti izdarīga. Tas, iespējams, bija ģenētiski, jo viņa bija pusvāciete, pusbaltkrieviete. Tēvs – īsts latvietis no Zemgales. Varbūt Pirmais pasaules karš un revolūcija spieda asāk orientēties apstākļos – pirms kara manai mātei ar viņas pirmo vīru bija maizes ceptuve un maza konditoreja. No tiem laikiem ir palicis arī dzīparu papagailis, dzelteni oranžs.

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš atzīst, ka esot feminists

 
Aizvainojums
– Tas bija kā dekors vai jūsu rotaļlieta?
– Rotaļlieta man bija celuloīda lellis, ko saucu par Emci, bet tas kopā ar daudzām citām lietām pazuda. Man divreiz dzīvokli iztīrīja – Cēsīs un arī Rīgā. Gleznas, grafikas – to man ir žēl, grāmatas...

– Kāds ņem grāmatas?!
– Protams, visu, ko var aiznest līdz veikalam un apmainīt pret grādīgiem dzērieniem. Skatījos filmiņu par Jāni Rokpelni – viņam lauku mājās nozagtas kāpnes, cirvis un zāģis, nu, saimniecībā viss noder. Alumīnija krūzītes un karotes no dārza mājiņām tiek aiznestas.

– Kāpēc jums bija lellis, nevis mašīna?
– Nezinu. Nezinu.

– Jums sētā bija draudzenes?
– Godīgi sakot, es neatceros. Vēlāk pārcēlāmies uz māju blakus 4. vidusskolai Zuteņu ielā, tur man bija gan loks, gan tēva gatavots koka zobens. Tas varbūt bija viens no pirmajiem seksuālajiem pārdzīvojumiem – nāca vidusskolas meitenes, un es nez kāpēc nostājos ar zobenu viņām ceļam priekšā. Viņas – nu, ko tad tu, puisīt, ar tiem kokiem... Nezinu, tas bija seksuāls aizvainojums vai sociāls, ka to manu zobenu uzskata par koku.

– Bet jūs to atceraties vēl tagad!
– Gar skolu tecēja Mārupīte, un no tās es piecu gadu vecumā ar kociņu izķeksēju divas grāmatas, droši vien skolēni bija iemetuši. Viena bija V. Jana Čingizhans, otra – viduslaiku vēsture, abas bez vākiem, tie bija izšķīduši. Es grāmatas izžāvēju un varēju lietot. Bet mana pati pirmā grāmata bija Kā Brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu. Jā, man ir skumji, ka tagad nevaru turēt ne kaķi, ne suni, jo ceturtais stāvs un ļoti mazas telpas. Kad vecāki vēl bija dzīvi un viņiem bija māja Cēsīs, bija gan kaķis, gan suns, gan nāca eži dzert pienu. Viss paiet.
 
Proza ar ironiju
– Jums pirmā grāmata iznāca diezgan vēlu. Vai var teikt, ka jums dzīve ir tā kā divās daļās – līdz tai un pēc?
– Nē, līdz padomju okupācijas beigām un pēc tam. Pirmā grāmata man iznāca jaunajos, Latvijas laikos, lai gan publicēties sāku 1982. gadā. Par to man jāsaka paldies redaktoriem Guntai Prapei un Aivaram Kļavim – ar viņu gādību žurnālā Liesma tika nodrukāts mans stāsts Luns. Komiski, ka tas numurs sākās ar Brežņeva fotogrāfiju sēru aplokā, bet stāsts atradās zem nosaukuma Ironiskā proza. Tad režisore Māra Ķimele, man veca paziņa, palūdza, lai radio dramatizēju kādas gruzīnu rakstnieka pasaciņas. Radio režisore Biruta Zeiberliņa – fantastiska sieviete, intelekta kalngals, ar brīnišķīgu humora izjūtu – jautāja, vai es gribot vēl ko uzrakstīt. Tā strādāju gan ar citu autoru dramatizējumiem, gan rakstīju pats un līdz 1991. gadam, kad radio pēkšņi vairs nebija naudas, biju izveidojis jau 13 raidlugas.

– Sanāk, ka sākāt rakstīt, citu mudināts?
– Pirmie spalvas mēģinājumi bija jau 18 gados. Mēģināju publicēties, bet viens, nesaukšu uzvārdā, jo viņš jau ir miris, teica – atnesiet vēl. Pēc tam – atnesiet vēl. Pēc pusgada – ziniet, ar visiem papīriem ir izmests ārā. Nu, nezinu... Lai citi viņa soģi. Pēc tam domāju, ka tas padomju režīms un es esam pretnieki – tāds vecmodīgs vārds. Viņi pret mani, un arī es centos no viņiem pēc iespējas izvairīties.

– Strādājāt normālu darbu?
– Piedodiet, atšķirā no daudziem, kas tagad ir tādi disidenti, ka nav vairs, kur zīmogu likt, lai gan sastāvēja kompartijā un viens par otru ziņoja, es toreiz biju pietiekami fiziski spēcīgs, lai strādātu par krāvēju, maiznieku, sagādes aģentu, ugunsdzēsēju...

– Lai būtu pēc iespējas tālāk no ideoloģijas?
– Tiešām. Un ziniet, divreiz pamēģināju mācīties P. Stučkas vārdā nosauktajā universitātē un abas reizes sapratu, ka tas nav priekš manis. Tikpat labi varu sēdēt toreiz Komjaunatnes, tagad Jēkaba, ielas bibliotēkā un lasīt. Paldies Dievam, man bija pieejamas divas pirmskara personīgās bibliotēkas, no kurām nekas nebija izmests ārā. Viena bija Jāņa Akuratera atraitnes un meitas, otra – tādu Lejnieku, to bija savācis Latvijas Bankas galvenais grāmatvedis. Tur bija fantastiskas grāmatas, tās visas es ņēmu lasīt. Torņakalnā bija arī bērnu bibliotēka, kur nez kādu iemeslu dēļ nebija izmestas vecās grāmatas, pirmskara žurnāli.

– Kā viņiem tā izdevās?
– Nezinu, varbūt slinkuma pēc.
 
Kā mēs izlikāmies
– Jūsu pirmā publicētā grāmata bija bērniem?
– Reiz senos laikos Kurzemē 1999. gadā, bet arī tā radās kā raidluga, tikai ar citu nosaukumu – Par baltu velti.

– Kā jūs, jau nobriedis vīrietis, sapratāt, ka varat un gribat rakstīt bērniem?
– Tā sauktajā sociālistiskajā pasaulē ļoti daudzi, kuri oficiāli nevarēja publicēties, vai nu tulkoja (tāpēc padomju tulkotāju skola bija tik izcila), vai nodarbojās ar bērnu literatūru. Bija autori, kurus nedrukāja gadu desmitiem. Uldis Bērziņš grāmatu gaidīja desmit gadu. Daudzi nevarēja iekļauties padomju oficiālajā literatūrā un vai nu nenodarbojās nemaz, vai vienkārši nodzērās. Bohēma ir lieliska, taču dažreiz tā pilnībā degradē to, kas tev bija, teiksim, Dieva dāvana jeb talants.

– Jūs strādājāt smagu darbu, pēc tam var vienīgi atkrist gultā...
– Piedodiet, padomju laikā visi izlikās, ka strādā, un režīms izlikās, ka maksā. Tā bija pilnīgi cita realitāte. Redz, būtu tajā laikā gudrāki bijuši, vajadzēja puķītes audzēt, pēc tam varētu paziņot, ka 29 miljoni sakrāti ar puķkopja darbu.

– Jums nav gribējies savu dzīvi nokārtot tā, ka esat savā mājiņā ar dārzu, kaķi un suni?
– Redziet, man 1973. gadā gandrīz izdevās šo padomju Leiputriju nomainīt pret Rietumiem. Mana pirmā sieva, kas tagad jau mirusi, emigrēja, bet mēs to gribējām darīt abi, taču man nepalaimējās.

– Nepalaida?
– Tā bija padomju birokrātija. Iedomājieties, man bija 32 gadi, un vajadzēja attieksmi no vecākiem, bet viņi atteicās to rakstīt. Es arī viņus saprotu, tad es būtu pilnīgi cits cilvēks, noteikti dzīvojis Vācijā, studējis, pēc tam strādātu radio Brīvība vai Deutsche Welle, kur aplamātu un apmelotu padomju Latviju.

– Ko jūs būtu gribējis studēt?
– Vēsturi, filoloģiju. Ideālais gadījums būtu nodarboties, ar ko viens no maniem mīļākajiem latviešu autoriem Andrejs Johansons, – rakstīt esejas, kurās apvienota vēsture un literatūra. Mums tādu nav daudz, varbūt Rokpelnis ir vēl ko tādu rakstījis.

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš atzīst, ka esot feminists

 
Nenodot sevi
– Ernests Hemingvejs savu iedomāto vīrišķību centās kopt jau ar pirmajiem rakstniecības mēģinājumiem. Vai esat domājis par vīrišķību sevī?
– Nē. Sevišķi komiski, ja saka – dzejniece N ir ļoti vīrišķīga rakstura. Jo – kas ir vīrišķīgs raksturs? Vai mūsu nodzērušies vīrieši? Ja es būtu sieviete – atrast sev dzīvesdraugu ir kā vinnēt Sportloto! Agrāk cilvēkus kārdināja ar bailēm – ja nedarīsi tā, tad tev būs tā, tagad – ar naudu, varu. Tāpēc redzamas mūsu kalpu tautas sliktākās īpašības. Diemžēl. Un īpaši tas attiecas uz vīriešiem. Jo sieviete tomēr ir bērnu pasaulē laidēja, audzētāja un – tagad teikšu kā nekad – tā pacilāti – pavarda kūrēja (smejas) un glabātāja. Tur nu esmu feminists, pilnībā.

– Bet kas ir īstā vīrišķība?
– Uz to katram pašam sev jāatbild. Jo citādi tas ir vienkārši izdomāts vārds. Tas varbūt ir kā horizonts – jo vairāk tuvojies, jo tas attālinās. Nezinu, varbūt kvantu fizika... Galvenais jau vismaz sev, vienalga, kura dzimuma esi, nospraust robežas, kurām centies nepārkāpt. Jo kārdinājumu vienmēr ir ļoti daudz. Ne jau vienmēr jākliedz jā vai nē, pats sevi var nodot arī klusējot. Tagad šīs nacionālās, kristīgās vērtības... Atceros, reiz mans tēvs savam darba biedram, kurš teica – mēs, īstie latvieši! – pajautāja – klausies, Jāni, kas tad ir tie īstie latvieši? Mēs bieži lietojam vārdus, par kuriem nemākam pastāstīt. Man palaimējās – reiz strādāju Rīgas ūdensvada un kanalizācijas pārvaldē, kas ir viena no vecākajām firmām Rīgā, kopš 1620. gada, kopā ar čigānu puišiem. Viens, teiksim, mans draugs Mārtiņš Sunits, lasīja Rīgas Balsi, par vārdiem, kurus nesaprata, viņš jautāja man. Centos paskaidrot, un tas man ļoti palīdz rakstīt bērniem. Interesanti, ka mūsu bērnu literatūra, gluži tāpat kā bērns, tiek ielikta aizspriedumu būrī. Protams, ja šis cenšas iebāzt dakšiņu elektrības kontaktā, nevajag ļaut – es neesmu par absolūtu brīvību, bet mūsu nelielie literārie skolas skandāli par to, kādas grāmatas bērniem vajag un kādas nevajag... Es desmit gadu vecumā izlasīju melnādaina amerikāņu komunista jau padomju varas gados izdotu grāmatu Gribu dzīvot, kurā aprakstīja cietuma homoseksuālismu. Nu un?
 
Bez labām manierēm
– Vai ir kārdinājums rakstīt bērnu literatūru?
– Es pat nezinu...

– Bet vispār rakstīt?
– Arī nemāku teikt... Redziet, man pašam nav bērnu, tātad arī mazbērnu. Padomju laikā biju pārāk piesardzīgs, lai radītu vēl vienu vergu pulciņu. Taču visu mūžu esmu lasījis ļoti daudz, un lasīšana, tāpat kā kino, teātra skatīšanās, mūzikas klausīšanās, manuprāt, ir aizņemšanās. Mēs ņemam kultūru, kas radīta tūkstošiem gadu pirms mums. Tāpēc, ja tev ir iespējas kaut nedaudz šo parādu atdot, tas ir ļoti labi, jo tā taču ir pieklājīgi.
Pirms gadiem diviem ar kolēģi biju kādā Liepājas internātskolā. Sadalījāmies – es stundu biju ar mazākiem bērniem, viņa – pie 7.–9. klases. Viņa iznāca nobālējusi un teica – visam, ko es stāstīju, viņiem bija uzspļaut, viņus absolūti nekas neinteresē, viņi visi nokļūs cietumā. Tad aizgāju pie lielajiem, domāju – nu, zaķīši, es jums parādīšu! Esmu no Torņakalna! Tur bija kādas piecas meičas, droši vien salasījušās raibus žurnālīšus, kas jaunus cilvēkus pavedina pirkt un lietot, viņas savas rocības iespējās jau bija dāmas. Puiši... krieviski ir labs vārds – priblatņonnije – tuvu kriminālām aprindām. Sāku stāstīt, kāpēc vajag lasīt, vispirms meičām: jums visām šķiet, ka būsiet vai nu modeles, vai dziedātājas, bet lielākā daļa no jums strādās darbu, kas riebsies, un dzīvos ar vīrieti, kas vakaros dzers aliņu un skatīsies hokeju, un vismaz kādā brīvā brīdī varēsiet lasīt un dzīvot iedomu pasaulē. Mana krustmāte strādāja tekstilfabrikā, pēc kara – maiznīcā un lasīja lubu romānus mīkstos vākos. Prasīju – Lūcijastant, kāpēc? Un viņa teica – tajā brīdī es tieku kaut kur tālāk. Tāpēc daudzas dāmas lasīja Vējiem līdzi, kas ir profesionāli uzrakstīts lubu romāns. Tajā sievietes nelasa par karu, bet vīrieši – love story. Puišiem teicu: iedomājieties, kāds muļķis jums būs kaut ko uztetovējis, jūs nezināsiet, ko tas nozīmē, un cietumā sēdēsiet pie atkritumu bloka. Gan žurnālā, gan grāmatā var izlasīt daudz ko noderīgu, arī to, ka kriminālās aprindās atkārtojas tie paši primātu likumi, piemēram, runājot nekad neskaties sarunas biedram acīs, tas ir izaicinājums. Kad ar puišiem izgājām ārā, uzpīpējām, viņi prasa, vai esmu sēdējis. Saku – nē, jo lasīju grāmatas. Šie vēl – bet vai rakstnieki pelna daudz? Tas bija slapjdraņķī, man bija ļoti apvalkāti ziemas zābaki, saku – paskaties, tie jau sen prasa, lai sakrāju naudu un nopērku jaunus. Normāli čaļi, bet, redz, tas vecums – atceros, kādi paši bijām, proletāriskais Torņakalns nekad nav izcēlies ar labām manierēm. Pēc manām domām, ja neesi tik reliģiozs, ka jau ar atkāpi, tad kultūra varbūt ir kruķis, kas tev vismaz uz laiku palīdz samierināties ar to neizbēgamo aiziešanu. Dažreiz ar skaudību domāju par cilvēkiem, kas skaidri zina, ka šī dzīve nav vienīgā un pēdējā. Bet tādus esmu sastapis maz, jo cilvēks tomēr ir diezgan šaubīgs dzīvnieks (smejas). Tādā nozīmē, ka viņš šaubās.

– No vienas puses, labi.
– Varbūt. Un tāpēc daba mums ir sagādājusi tādu sublimāciju kā sekss. Tas nav tikai dzīvības turpināšanas instinkts, bet, domāju, arī kā atelpa.

– Tāpat kā alkohols un dziedāšana – aizmiršanās?
– Tu vari aurot stulbības, bet vari arī tā, ka sekss kļūst par mīlestību, agrāk būtu teikuši – Dieva dāvanu. Tur arī vajadzīga kultūra.

– Diriģents Ints Teterovskis saka, ka dziedāšana esot latviešu joga.
– Dziedot cilvēks nevar runāt jēlības, pat ja dzied tās rupjās tautasdziesmas. Un viņš nevar vienlaikus kādam spert ar kāju, jo ir aizņemts. Tāpat, lasot grāmatu, taču nešausi kādu nost.

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš atzīst, ka esot feminists

 
Mazais holandietis
– Esat teicis, ka ir labi apzināties robežas, kurām nevari pārkāpt. Jūs to par savām radošajām iespējām?
– Ā, man ir jauna teorija, ka kultūrā ir vajadzīgi arī mazie holandieši. 17. gadsimtā Holandē bija daudz tādu, kas gleznoja dabas ainiņas, sadzīves skatiņus, lai pilsoņi vismaz blakšu traipus uz tapetēm varētu piesegt ar bildītēm. Un arī literatūrā vajadzīgi...

– Bet nevar taču grāmatu rakstīt, lai būtu, uz kā krūzīti nolikt.
– Ziniet, man ilgus gadus bija māla trauks, kurā gatavoju kafiju, un tas vienmēr bija pārsegts ar Ļeņina darbu Materiālisms un empiriokriticisms. Es tajā laikā pētīju sociālistiskās mācības – marksismu, anarhismu. Jau kopš agras jaunības tas mani aizrāva.

– Kā domājat, mums tas pesimisms par vienīgo dzīvi palicis mantojumā no padomju laika?
– Varbūt tas vispār ir cilvēkam raksturīgi – dažreiz sīkumus pārvērst par gaiziņiem un Gaiziņu skatīties apgrieztā binoklī. Cilvēka sociālā redze ir ļoti individuāla – vienam pērles ir par smalku, otram zupa par biezu. Man šķiet, ka augstākās raudzes grāmata ir tāda, ko var lasīt gan gaļas veikala pārdevēja, gan Latvijas Universitātes profesore. Bet tādu ir ļoti maz.

– Piemēram?
– Sallijas Salminenes Katrīna. Arī visi Andra Kolberga kriminālromāni ir lieliski, tie bija vienīgie Padomju Savienības laikā, kuros bija arī sociālais moments, ne tikai tas, kurš kuru noslepkavojis un apracis.
 
Šis tas par šķaudīšanu
– Tādas ir arī lielās bērnu literatūras grāmatas, piemēram, Radjarda Kiplinga Blēņu stāsti maziem bērniem.
– Brīnišķīga! Nesen pirmoreiz mūžā biju Somijā, tikos ar latviešu un dažiem somu bērniem – Jaņa Rozentāla biedrība bija noorganizējusi. Un Somija mani tiešām pārsteidza ar skaidru skatu uz dzīvi, realitāti. Tur ir ļoti daudz nesomu. Iepazinos ar lielisku libānieti, kurš Somijā dzīvo jau 15 gadu. Sieva ir no Krievijas, ar viņu trim bērniem viņš runā arābiski, sieva – krieviski, viņš ar sievu – angliski. Bērni iet somu skolā un mācās angliski. Mēs ar sievu sēdējām Mohameda Elseidi kafejnīcā. Sākām ar īpašnieku runāt, viņš prasa, vai man nav kāda grāmata somiski vai angliski. Pirmajā brīdī teicu – nē, bet tad atcerējos, ka man ir grāmatiņa trijās valodās vienlaikus un arī grāmatiņa par Tobiasu krieviski pārtulkota. Apsolīju aizsūtīt, ko arī godīgi izdarīju.
Bet, runājot par Tobiasu un literatūru, īsto atzinību esmu ieguvis, ne saņemot kādu balvu, bet tas, šķiet, bija Ventspilī, kādā literārā sanākšanā, kad pie manis pienāca kāda sieviete un teica – paldies, es lasu savam dēliņam jūsu Tobiasu, un viņš smaida. Prasu, vai pats vēl nemāk lasīt un cik viņam gadu. Viņa saka – ziniet, astoņpadsmit, bet viņam ir problēmas. Tad sapratu, ka vismaz vienam cilvēkam esmu ko labu izdarījis. Man Vācijā ir paziņa, senegālietis – tādā krāsā (rāda uz pulti), vāciski ir izdotas senegāliešu pasakas viņa pārstāstījumā. Viņš braukā pa skolām un bibliotēkām un lasa priekšā. Viņam ir mazas bundziņas un strinkšķināmais instruments, stāstot viņš darbojas gan kā mīms, gan kā mūziķis, oficiāli tas saucas griots – tie ir Āfrikas mūziķi, pasaku teicēji, kuri klaiņo apkārt. Arī mums koklētāji tā darīja – agrāk jau nebija to meitiņu, kas sarkaniem nadziņiem kaut ko skripšķina.
Arī man ir stāstiņš, ko esmu lasījis bērniem Vācijā, Čehijā, Lietuvā un Latvijā, – par Tobiasu un šķaudīšanu. Prasu – vai jūs mākat šķaudīt? Bērni saka – jā. Saku – kad pacelšu pirkstu, jūs šķaudiet! Visi ar mieru. Stāstu: reiz Tobiass gāja pa ceļu, karsta vasaras diena, pēkšņi ieniezējās deguns, un viņš (paceļ pirkstu) nošķaudījās. Viņš gāja, gāja un brīnījās, kāpēc viņam tik karstā dienā, kad viņš diemžēl nav ēdis pat saldējumu, nāk šķavas. Kalna galā ieraudzīja dzirnavas un, jo tuvāk tām nāca, jo vairāk šķaudīja. Jo viņš vairāk šķaudīja, jo dzirnavu spārni griezās ātrāk. Piegājis tuvāk, viņš redzēja, ka tur rūķi maļ piparus. To daļiņas lido pa gaisu un rada viņam šķavas. Tobiass šķauda, un spārni griežas. Rūķi viņam spieda rokas, iedeva dažus kabatlakatiņus un atvadoties arī lielu maisu ar maziem maisiņiem, kuros bija dažādas piparu šķirnes, sakot, ka tas viņam noderēs Ziemassvētkos. Te es bērniem prasu – kā jūs domājat, priekš kam?

– Jums ir arī stāsts par piparkūku drupačām, kuras izbira no vecās rakstāmmašīnas.
– Man vēl ir tā rakstāmmašīna, kuru 1980. gadā mans paziņa nopirka no kādas vecas dāmas, pēc tam pārdeva man. Latvijas laikā dāma strādājusi kādā avīzē, bet 41. gadā viņu izsūtīja. Tātad viņa 1940. gada Ziemassvētkos bija kaut ko rakstījusi un grauzusi piparkūkas. Kad rakstāmmašīnu nopirku, no tās izbira putekļi un drumsliņas... Tā jau es varētu runāt ilgi, tikai neatbildēšu uz jautājumu, kāpēc izskatos kā ebrejs un kāda ir dzīves jēga.

– Kad pētnieki ienāks jūsu dzīvoklī 2060. gadā, ko viņi atradīs uz jūsu rakstāmgalda starp lapām?
– Man nav rakstāmgalda.

– Ak, jā, dēlītis!
– Jā, kā Rainim.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS