Mākoņains
Rīga
-1°
Mākoņains
LV RU
Sabiedrībā

"Ir ļoti, ļoti grūti – to ne izstāstīt, ne saprast..." Zolitūdes traģēdijā pirms 2 gadiem viņas zaudēja mīļo Jūliju (107)

 
21.novembris 2015  07:16

Ludmila Zolitūdes traģēdijā zaudēja savu vienīgo meitu, bet Daniela savu mammu - Jūliju Burdukeviču. Viņas ir stipras, turpina dzīvot, bet bez mīļotās meitas un mātes, kurai 27. novembrī būtu 40. dzimšanas diena. Tajā liktenīgajā dienā Jūlija devās uz tuvējo veikalu, lai iepirktos dzimšanas dienas svētku galdam.

Divi gadi kopš Zolitūdes traģēdijas. Bet toreiz no drupām pēdējai iznestās upures Jūlijas Burdukevičas mātei Ludmilai un meitai Danielai liekas, ka viss noticis vakar. To nevar ne piedot, ne aizmirst, teic Jūlijas māte.

Divi gadi kopš Zolitūdes traģēdijas. Bet toreiz no drupām pēdējai iznestās upures Jūlijas Burdukevičas mātei Ludmilai un meitai Danielai liekas, ka viss noticis vakar. To nevar ne piedot, ne aizmirst, teic Jūlijas māte.

Viņa ļoti gribēja dzīvot, gatavojās savai dzimšanas dienai, bet liktenis bija lēmis citādāk... Pagājuši divi gadi kopš 2013. gada 21.novembrī notika šausmīgā traģēdija un zem sagruvušās „Maxima” drupām dzīve aprāvās 54 cilvēkiem, tostarp arī Jūlijai. Tomēr gan Ludmila, gan Daniela teic – viss it kā būtu noticis vakar, nekas nav pagaisis no atmiņas un arī nemaz nevar tikt aizmirsts. Ir ļoti, ļoti grūti – to ne izstāstīt, ne saprast citam...

Aizgāja pēc saldējuma un vairs neatnāca
Vēl piecas minūtes pirms sabruka lielveikala jumts Jūlija zvanīja uz mājām mammai un teica – nopirkšu saldējumu un tūlīt došos mājās. Mājās viņa neatnāca. Atgriezās vien viņas audžumeita - 15 gadus vecā Diāna, ar kuru Jūlija bija aizgājusi kopā iepirkties. Toreiz Jūlija dzīvoja kopā ar tēvu, māti, meitu Danielu un divām audžumeitām – Diānu un Sņežanu (kādreizēja civilvīra meitām, par kuru audzināšanu tēvs nelikās ne zinis). Tagad ģimenes dzīvoklī turpat Zolitūdē, kādā Paula Lejiņa ielas daudzstāvu namā, ir divreiz mazāk ļaužu nekā pirms diviem gadiem. Diāna un Šņežana aizbraukušas dzīvot pie saviem radiem uz Daugavpili, bet Jūlija uz palikušajiem noraugās no mākoņa maliņas.

Ludmila un Daniela piekrita Kasjauns.lv dalīties savās pārdomās un atmiņās. Ir smagi. Ludmilai bieži acīs sariešas asaras un tad viņu apmīļot klēpī ieraušas kaķis, mīļi saukts par Centiku (īstajā vārdā – Centralions). Septembrī, īsi pirms savas aiziešanas mūžībā, Jūlija kaķi atnesa uz mājām. „Viņa it kā nojauta, ka aizies un kāds jāatstāj savā vietā. Tagad Cents man neļauj raudāt, kad raudu, viņš raušas man klēpī un mierina,” saka Ludmila. Vēl sarunā piedalās vācu aitu suns Grāfs, kurš ģimenē dzīvo jau 8 gadus. Jūlija ļoti mīlēja vācu aitu šķirnes suņus. Mīlestība uz dzīvniekiem arī saprotama. Jūliju pazina daudzi jo daudzi Zolitūdes iedzīvotāji, jo viņa strādāja par pārdevēju tuvējā zooveikalā, kas atrodas lielveikala „Mego” telpās. Cilvēki bieži pie viņas nāca ne tikai iegādāties ko saviem četrkājainajiem mīluļiem, bet arī parunāties ne tikai par mīļdzīvnieku, bet arī par savām – cilvēciskajām problēmām, stāsta Ludmila.

"Ir ļoti, ļoti grūti – to ne izstāstīt, ne saprast..." Zolitūdes traģēdijā pirms 2 gadiem viņas zaudēja mīļo Jūliju


„It kā tas viss notika vakar”
„Divi gadi pagājuši, bet sajūtas ir tādas, ka tas viss notika vakar. Dvēselē viņa (Jūlija) visu laiku ir ar mums – gan ar Danočku (tā vecmāmiņa mīļi sauc savu mazmeitiņu Danielu), gan ar mani. Eju uz kapiem un runāju ar debesīm, it kā viņi visi (Zolitūdes traģēdijā bojāgājušie) būtu tur. Sapņos viņa gan pie mums nenāk.

Jūlija strādāja zooveikalā, visi viņu pazina. Viņa bija ļoti laba un laipna gan kā pārdevēja, gan kā cilvēks, ļoti pozitīva. Pie viņas nāca ne tikai iepirkties, bet arī lai vienkārši parunātos. Šo kaķi (Centu) viņa mājās atnesa septembrī, bet novembrī viņas jau vairs nebija. Jūlija jau dzimusi kaķa gadā, šogad viņai būtu 40. dzimšanas diena...

To, kas noticis, nekad neaizmirsīsi un nepārdzīvosi. Tas viss ir kopā ar mums, mūsos iekšā,” saka Ludmila.

Nav spēka uzlūkot bojāgājušās Jūlijas foto
Traģēdiju no atmiņas neizgaisināt, un mammu Danielai neviens neatdos, bet spēku izturēt viņai dod gan bijušie skolasbiedri un skolotāji no 53. vidusskolas, gan deju studijas „Arabeska” vadītāja Jūlija Tihomirova un dalībnieki, gan arī biedrība „Zolitūde 21.11”.

„Kad (biedrībā „Zolitūde 21.11”) visi sapulcējamies, tad viens otram izstāstām arī savus noslēpumus. Kāds arī man mēģina dot padomus, uzrunāt... bet ne jau tā, ka mammu aizstāt. Esam kā viena liela ģimene,” stāsta Daniela.

Tagad viens no Danielas pienākumiem ģimenē ir no vecmāmiņas slēpt fotoalbumu, lai viņa neredzētu bojāgājušās meitas Jūlijas fotogrāfijas, jo tad asaras sakāpj acīs. Lai uz galda nebūtu jātur Jūlijas fotogrāfija, to istabā uz galda aizstāj eņģelīša figūra. Ludmilai asaras acīs atkal sakāpa, tad kad rakstīja piemiņas grāmatu par Zolitūdes upuriem.

„Tā ir ļoti smaga grāmata, grāmata no dvēseles. To nerakstīja ne žurnālisti, ne literāti, tajā nav parastas biogrāfijas. To rakstījām mēs paši – upuru radinieki. Viena lapa ir gaiša, kurā mēs rakstām savas labās atmiņas, bet otra tumša, kurā jau ir „Maxima”....

Kad es sēdēju un rakstīju, visa lapa bija slapja. Ilgi nevarēju rakstīt. Tas ir tik grūti, to nevar izstāstīt. Divas dienas sēdēju, rakstīju un vienkārši kaucu aiz bēdām. Arī katra no meitenēm rakstīja savas atmiņas par mammu,” stāsta Ludmila.

"Ir ļoti, ļoti grūti – to ne izstāstīt, ne saprast..." Zolitūdes traģēdijā pirms 2 gadiem viņas zaudēja mīļo Jūliju



Sapnis par dejotājas karjeru piepildās

„Mana Juļa ļoti gribēja dzīvot. Viņai 27.datumā būtu bijusi dzimšanas diena, viņa gāja uz veikalu, lai tai sagatavotos. Tātad cilvēks gribēja dzīvot, domāja par savām meitenēm – kā viņas pacelt, kā viņām dot labu izglītību,” teic Ludmila.

Jūlijas meita Daniela trīsarpus gadu vecumā sāka iet deju studijā „Arabeska” un to joprojām nav pametusi. Šoruden viņa iestājās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, budžeta grupā, un mācās par horeogrāfijas pedagoģi. Tagad viņa pati māca trīsgadīgiem bērniem dejot, Danielas sapnis kļūt par profesionālu dejotāju piepildās. Viņa daudzos gan Latvijas, gan starptautiska mēroga deju konkursos saņem balvas un iegūst pirmās vietas.

„Tagad ar dejošanu veicas daudz labāk. Kad vēl nemācījos par skolotāju un palīdzēju Jūlijai Tihomirovai, man bija cits piegājiens. Kad sāku mācīties un pēc diviem mēnešiem sāku pasniegt dejas mākslu bērniem, uzreiz bija savādāks skatījums, sapratne, savādāk bērniem mācēju paskaidrot. Mums akadēmijā māca, kā strādāt ar bērniem,” saka Daniela.

„„Maximai” eju apkārt ar līkumu”
„Tagad „Maximai” eju apkārt ar līkumu. Ar vīru pārsvarā iepērkamies citā tuvējā veikalā – tas tagad ir mūsu veikals, un arī Imantas un Centrālais tirgus. „Maximā” nevaru – pat to vārdu negribu dzirdēt...

Kad biedrībai „Zolitūde 21.11” ģimnāzijā notika lielā sanāksme, uz kuru atbrauca arī premjere Laimdota Straujuma un galvenais prokurors, tajā prokurors visu laiku teica – celtnieki vainīgi, celtnieki vainīgi... Tad neizturēju, piecēlos uz uzdevumu jautājumu: „Es klausos, sakāt, ka celtnieki vainīgi. Bet kur „Maxima”?” Izrādās, ka pirms traģēdijas 37 reizes ieslēdzās signalizācija, bet tā visu laika tika izslēgta! Tā vietā, lai cilvēkus vestu laukā no veikala un viņus tajā vairs nelaistu iekšā, viņi tieši pretēji – cilvēkus vēl laida iekšā veikalā.

Mana meita veikalā iegāja piecos vakarā un pēc 40 minūtēm viņas vairs nebija. Jūliju visi zināja un pazina – viņa parunāja ar vienu, ar otru, un tā tas laiks arī paskrēja. Aizgāja pēc saldējuma un viņai virsū no griestiem uzkrita lielais bloks, kuru pacēla pēdējo. Viņu arī kā pēdējo – 54. iznesa no drupām.

Uzskatu, ka vainīga ir valdība, jo tā taču deva atļaujas visiem celtniecības darbiem, zināja, ko dara. Vainīgi arī celtnieki. Tāpat arī „Maxima”, kas visu laiku izslēdza signalizāciju un neevakuēja cilvēkus.

To piedot nevar! Sodīt vajag visus, kas tajā bija iesaistīti. Kas vainīgs, tam jānes atbildība. Bet iesaistīti bija visi, katrs no savas puses. Pirmām kārtām, tas bija naudas jautājums. Un savā ziņā labi, ka traģēdija notika tieši tad, kad tā notika. Triecienu uz sevis saņēma šie 54 bojāgājušie, starp citu, man ir šaubas – vai tik tiešām bija tikai 54 upuri? Un ja nu virs veikala jumta būtu uzbūvēts bērnu laukums ar slidotavu un tur tajā brīdī būtu bijis daudz bērnu...,” saka Ludmila.

"Ir ļoti, ļoti grūti – to ne izstāstīt, ne saprast..." Zolitūdes traģēdijā pirms 2 gadiem viņas zaudēja mīļo Jūliju


„Kaut kā jau iztiekam – galvenais, lai ir maize, sāls un ūdens”
Runājot par saņemto atbalstu un palīdzību, Ludmila teic, ka tā pienācās tikai bojāgājušo bērniem, bet ne vecākiem. Daniela līdz pilngadībai (pagājušā gada decembrī viņai apritēja 18 gadi) gadu no „Maxima” saņēma pabalstu – aptuveni 800 eiro mēnesī, tad vienreizēju pabalstu no „Ziedot.lv”. Savukārt Rīgas dome apmaksāja visus izdevumus, kas bija saistīti ar Jūlijas bērēm. Tagad vairāk nekādu palīdzību ģimene nesaņem.

„Mēģinām kaut kā tikt galā – es un arī vectētiņš ir pensionāri. Iztiekam, dzīvojam. Galvenais, lai būtu maize, sāls un ūdens,” nosaka Ludmila. Tomēr citiem palīdzība vēl joprojām ir vajadzīga – vieni traģēdijā kļuvuši par fiziskiem invalīdiem, citi atkal cīnās ar garīgām problēmām. Prasību pēc palīdzības ir ļoti daudz, un stāsti, kādēļ tā vajadzīga, esot šausmīgi. Ludmila kopā ar vīru ir Zolitūdes traģēdijā cietušo un viņu radinieku biedrības „Zolitūde 21.11” valdē, kura joprojām spriež par ziedotāju piešķirtās naudas sadali.

Traģēdija ir saliedējusi cietušos un viņi bieži pulcējas kopā, jūtas kā viena liela ģimene, kopā cenšas atzīmēt arī Lieldienas un Ziemassvētkus, izrunā savus noslēpumus. Reizēm biedrības cilvēki arī pulcējas Ludmilas un Danielas dzīvoklī - tad, kad nav lielākas sanāksmes. Lielajām sanāksmēm telpas piešķir Zolitūdes ģimnāzija.

Jau divus gadus bez Jūlijas: meita Daniela, māte Jūlija un viņas ģimenes mīluļi

Daniela Burdekeviča


Elmārs Barkāns/Foto: Mārtiņš Ziders, deju studija „Arabeska”






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS