Mākoņains
Rīga
-4°
Mākoņains
LV RU
Bērni

Nedrošs bērns - ērts vecākiem un sabiedrībai. Kā izaudzināt drošu bērnu (10)

 
20.novembris 2015  15:48

Pastāv uzskats, ka bērna drošības izjūtas veidošanā svarīgs ir viņa pirmais dzīves gads. Tas ir laiks, kad mazulis caur saviem vecākiem vai aprūpes personu iepazīst sevi un apkārtējo pasauli.

Par vecāku nepiedzimst, par to kļūst, esot kopā ar bērnu un apzinoties, to, kas man kā vecākam ir jādara, lai es iegūtu sajūtu, ka esmu laba mamma vai tētis.

Par vecāku nepiedzimst, par to kļūst, esot kopā ar bērnu un apzinoties, to, kas man kā vecākam ir jādara, lai es iegūtu sajūtu, ka esmu laba mamma vai tētis.

Tas, cik bērns būs drošs, atkarīgs no tā, cik mamma, tētis vai aprūpes persona būs spējīgi atsaukties bērna signāliem, jo šie cilvēki ir tie, kuri veido piesaistes attiecības ar bērnu, tādējādi kļūstot par svarīgākajiem cilvēkiem bērna dzīvē.
 
Vecāku attiecības ar ... saviem vecākiem
Mazuļa piedzimšana izraisa daudz dažādu emociju un izjūtu vecākiem, sākot no prieka, beidzot ar lielu apjukumu, izmisumu un bezpalīdzību.  Neizpaliek arī bailes un šaubas par to, vai es kā vecāks ar visu tikšu galā.

Salīdzinoši ātrā laikā vecāki saprot, ka mazulim nepietiek ar to, ka viņu pabaro, pārtin un noliek gulēt. Bērniņš prasa attiecības – kontaktu ar vecāku. Tieši kontakta veidošana ar bērnu ir lielākais izaicinājums, jo nereti vecākiem pašiem ir gana sarežģītas attiecības ar saviem vecākiem. Bērna piedzimšana aktualizē tās izjūtas, ko vecāki piedzīvojuši savā ģimenē.

Bērnībā piedzīvotās izjūtas var būt par traucēkli drošu un atbalstošu  attiecību veidošanā ar savu bērnu. Tas nozīmē, ka tieši vecāku uzvedība un psihoemocionālais stāvoklis nosaka to, vai bērns būs drošs vai nedrošs par sevi un apkārtējo pasauli.

Kā izpaužas emocionālā nedrošība
Bērna nedrošību galvenokārt raksturo čtri aspekti. Pirmie trīs aspekti ir saistīti ar bērna iniciatīvu izrādīšanu.

Nedroši bērni maz rāda darbības iniciatīvas – piemēram, spēlējoties ar mantām, viņi īsti nezina, ko ar tām darīt, viņi nedroši kaut ko ņem, nav pārliecināti, kur to likt utt. Darbojoties smilšu spēles kabinetā, esmu ievērojusi, ka nedrošiem bērniem ir grūtības izvēlēties figūriņas no plaukta. Tad, kad ir izvēlējušies, uzmanīgi, lēni tām pieskaras, ņem ārā no plaukta, vēl uzmanīgāk izvieto smilšu kastē. Tas viss notiek ļoti lēni. 

Tāpat nedrošiem bērniem ir maz verbālo iniciatīvu – viņiem ir grūti pastāstīt, ko viņi dara, kāpēc to dara, kāda ir nozīme tam, kas tiek darīts.  Uz jautājumiem bērns bieži vien atbild ar vārdu: „Nezinu.” Vai neatbild vispār.
 
Nedrošiem bērniem ir grūtības arī ar emocionālo iniciatīvu izrādīšanu – viņiem ir grūtības pastāstīt, kā viņi jūtas, viņiem ir grūti parādīt kā viņi jūtas, lai citiem būtu skaidrs, kas ar viņiem notiek. Tāpat viņiem ir grūtības atpazīt citu cilvēku emocijas.

Nedrošus bērnus bieži vien pavada trauksme un bailes pazaudēt vecākus. Viņiem ir bailes palikt vieniem bez vecāka. Kabinetā ik pa laikam es novēroju situāciju, ka bērns baidās viens pats nākt pie manis un būvēt smilšu bildi, viņam vajag, lai mamma ir klāt. Reizēm viņi tik ļoti pielīp, piespiežas pie vecāka, ka rodas izjūta – „es bez mammas esmu pazudis”. Šajā gadījumā ir vērts aizdomāties, vai vecākam kaut kādā mērā ir izdevīgi, ka bērns viņam tik ļoti pieķeras, jo, varbūt, bērns ar savu nedrošību aizpilda vai nomaskē grūtības, kas radušās pāra attiecībās, jo, kamēr bērnam ir grūtības, pāra grūtību risināšanai nav laika.
 
Ceturtais aspekts – nedrošiem bērniem ir grūtības veidot un sarunas laikā noturēt acu kontaktu. Viņi maz vai nemaz neskatās uz savu sarunu vai spēļu biedru, ja arī kaut ko par sevi stāsta, tad neskatās uz to, kam stāsta.

Kā veidojas drošs bērns
Drošs bērns veidojas tad, kad viņš var īstenot savas iniciatīvas un vecāki šīs iniciatīvas pieņem, atbalsta un apstiprina. Jo vairāk bērns īsteno savas idejas, jo pārliecinātāks un drošāks par sevi kļūst. Bet jāsaka, ka droši un pārliecināti bērni nav ērti ne vecākiem, ne skolotājiem, ne sabiedrībai, jo šādi bērni prasa, ka ar viņiem veido kontaktu un sadarbību, viņi prasa, lai lietas un notikumi tiek skaidroti.

Tāpēc nedroši bērni ir vieglāk manipulējami, viņi pakļaujas vecāku prasībām, kā rezultātā viņi ir ērtāki gan vecākiem, gan sabiedrībai kopumā. Nedroši bērni neuzdrošinās paši kaut ko uzsākt, viņiem ir grūti iedraudzēties un veidot attiecības, jo viņi sevi nepazīst, kā arī šādi bērni ir pieraduši īstenot vecāku vēlmes un iniciatīvas. Nedrošs bērns vēlāk kļūst par nedrošu pieaugušo, kam ir grūtības veidot ne tikai partnerattiecības, bet ir arī grūtības būt par atbalstošu vecāku, kolēģi, draugu. Bērna nedrošība var slēpties aiz dusmu un agresijas maskas.
 
Atbalstīt, iedrošināt un ļaut būt radošam pašam
Reiz pie manis uz konsultācijām nāca 7 gadus vecs puika, kurš bija dusmīgs un agresīvs. Man ar viņu bija ļoti grūti veidot kontaktu. Lai redzētu, kā mamma atbalsta viņa iniciatīvas, es lūdzu nofilmēt mazu video, kur bērns spēlējas, bet mamma ir blakus. Video analīzē redzēju, ka, spēlējoties ar lego klučiem, zēns darīja to, ko mamma viņam teica. Ja arī viņam bija kāda ideja, ko darīt, mamma šo ideju neatbalstīja, bet piedāvāja savu. Kad par šo situāciju runāju ar mammu, viņa man uzdevu jautājumu: „Bet kā tad viņš pats zinās, ja es neteikšu priekšā?”

No vienas puses loģisks jautājums, bet stāsts ir par to, ka bērnam ir jāattīsta savs radošums, jāīsteno pašam savas idejas, lai viņš būtu par sevi pārliecināts un piedzīvotu izjūtu, ka var un ir spējīgs kaut ko īstenot pats saviem spēkiem. Arī zīdainis pats mācās turēt galviņu un pēc tam velties - tā ir viņa iniciatīva, mēs kā vecāki tur neko nevaram ietekmēt, jo tas notiek dabiski. Mūsu uzdevums ir šīs bērna iniciatīvas apstiprināt un par tām priecāties, jo tas ir tas, ko bērns ir paveicis pats : „Re kā tev sanāk, tu turi galvu, malacis!” No šī teikuma bērns saņem to, ka vecāks viņu redz, ar viņu viss ir kārtībā, viņš emocionāli jūtas piepildīts ar labām izjūtām un tas ir kā stimuls tālākai attīstībai.

Līdzīgi ir ar lielākiem bērniem – viņiem piemīt iniciatīvas, tikai šīm iniciatīvām ir vajadzīgs atbalsts – apstiprinājums – no pieaugušā. Tas nekas, ka no sākuma šīs iniciatīvas ir maz un nedrošas, saņemot apstiprinājumu, tās kļūst vairāk, bērns kļūst drošāks un vairāk uzdrošinās rādīt un darboties.
 
Lai bērns iegūtu drošības izjūtu, bieži vien jāmainās arī vecākiem. Ja vecāks ir veiksmīgs savā profesijā, tas nenozīmē, ka viņš būs veiksmīgs arī kā vecāks. Par vecāku nepiedzimst, par to kļūst, esot kopā ar bērnu un apzinoties, to, kas man kā vecākam ir jādara, lai es iegūtu sajūtu, ka esmu laba mamma vai tētis. Bieži vien konsultāciju laikā, kad es vecākiem uzdodu šo jautājumu: „Kā tu jūties kā mamma/tētis”- es saņemu atbildi : „Slikta/ slikts...”.

To sakot, acīs parādās asaras. Ir bezspēcības izjūta. Ir vilšanās, ka nesanāk būt par labu mammu vai tēti un neskaitāmās izlasītās grāmatas par bērna audzināšanu arī nepalīdz. Mēs esam pilni ar dažādām teorijām un labi izglītoti, tāpēc, esot kopā ar bērnu, ir jākļūst praktiskiem - mums ir jāatgriežas pie saskarsmes un komunikācijas pamatelementiem, kas rada labas izjūtas.

Pozitīva interakcija maziem bērniem var labvēlīgi ietekmēt viņu dzīvi visā garumā. Prasmīgi vecāki katru dienu ierauga bērna iniciatīvas, seko tām, regulē tās, vada tās strukturētā, uz mērķi orientētā, mērķtiecīgā veidā. Tas ir tas, ko esam iemācījušies no saviem vecākiem, bet ja neesam – tad mācāmies tagad, speciālista pavadībā, lai mums pašiem būtu laba sajūta par sevi kā vecākiem un, lai mūsu bērns būtu sevī drošs un laimīgs.

Inese Taube, psiholoģe, Marte Meo terapeite un smilšu spēles metodes praktizētāja

mammamuntetiem.lv / Foto: shutterstock






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS