Apmācies
Rīga
-3°
Apmācies
LV RU
Kultūra

Džemmas Skulmes dzīve – kā skaists kino (34)

 
21.novembris 2015  08:45

Aplūkojot Džemmas Skulmes pēdējo gadu pārdrošos un nedaudz huligāniskos darbus, daži pat izteikuši minējumus, ka Džemma uz vecumu palikusi traka. Pati māksliniece norāda, ka vecumā atļaujas būt neiztapīga un dara tā, kā grib. Un vienalga, ko par to teiks citi. Un tādi radošie brīži dara viņu laimīgu.

Laiku griežos. Džemma Skulme ir cilvēks, kas pavisam droši var teikt, ka savā mūžā daudz ko pieredzējis. Piemēram, piedzīvojusi piecas valsts varas. Vispirms Latvijas parlamentāro republiku, tad Kārļa Ulmaņa valdīšanu, pēc tam padomju varu, vāciešu valdīšanu, tad atkal padomju varu un vēlreiz – Latvijas Republiku.

Laiku griežos. Džemma Skulme ir cilvēks, kas pavisam droši var teikt, ka savā mūžā daudz ko pieredzējis. Piemēram, piedzīvojusi piecas valsts varas. Vispirms Latvijas parlamentāro republiku, tad Kārļa Ulmaņa valdīšanu, pēc tam padomju varu, vāciešu valdīšanu, tad atkal padomju varu un vēlreiz – Latvijas Republiku.

Kad pirms pieciem gadiem māksliniece vērtēja pēdējā dzīves posma paveikto, viņa atzina: “Laikam vēlme atļauties būt brīvai apspiestības gados manī ir akumulējusies un tagad izlauzusies ārā. Pašreizējā vecumā esmu nonākusi pie tā, kas man sniedz iekšēju atbrīvošanos, patiku un gandarījumu. Patiesībā tagad es esmu aci pret aci ar sevi.” (1)

Žonglēšana uz vienas kājas
Džemma Skulme dzimusi 1925. gadā 20. septembrī Rīgā gleznotāja un teātra scenogrāfa Oto Skulmes un tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes ģimenē. Viņa atceras, ka ģimenē savstarpējās attiecības vienmēr bijušas ārēji atturīgas. Mīlestības un maiguma izpausmes nav demonstrētas, valdījusi zināma distancētība. Arī intīmas lietas ģimenē nav apspriestas. “Tas nāk no audzināšanas gan mammai, gan man. Mums nav bijušas samīļošanas, jo uz tādu fizisku saskarsmi nebija ne vecmāmiņa, ne mamma, un to viņas ielikušas arī manā raksturā.” (2)

Gleznotājas tēvs bija Dailes teātra galvenais mākslinieks un strādāja ciešā sadarbībā ar izcilo režisoru Eduardu Smiļģi. Māksliniece piemin, ka uzaugusi Dailes teātrī un iedvesmojusies no Smiļģa lielā gara. “Viņš varēja visus sīkumus noslaucīt ar vienu rokas vēzienu, viņu interesēja tikai lielais, nozīmīgais. Līdzīgi domāja arī mans tēvs un vīrs. Tāpēc arī mūsu attiecības bija kā māksla.”

Skulmes ģimene bija gluži vai piesūcināta ar mākslu, tāpēc lielas šaubas par turpmāko izvēli Džemmai neradās. Viņa beidza Mākslas akadēmijas monumentālās glezniecības nodaļu un vēlāk – Ļeņingradas Glezniecības un skulptūras institūta aspirantūru. Viņa atceras, ka tikai trīsdesmit astoņos gados sajutusies kā īsta personība, tas bijis gadu pēc meitas Martas piedzimšanas. Arī viņas darbi nopietni vērtējami tikai pēc šā vecuma. Sava veida radošā kulminācija Džemmai notikusi piecdesmit gados, tad atkal – astoņdesmit gados. Tad viņa gluži vai norāvusies no saites un izdarījusi to, ko gribējusi. “Pēkšņi ieraugu, ka mani zīmējumi, gleznojumi tagad ir tādi paši kā mani bērna darbi. Tik vien nācis klāt kā profesionālā māka. Vairāk nekas. Tātad – es vienkārši saredzu vairāk patiesības, gribu atrasties te – tuvāk būtībai. Tam, ko mākslinieks meklē visu mūžu. Viņš grib atrast to, ko neviens nav atradis. Kādu noslēpumu, vai ne? Neapzināti viņš to meklē. Tā ir iekšēja tiecība. Un pēkšņi tas atklājas.” (3)

Džemma nekad nav gleznojusi pie molberta, bet gan darbnīcā uz grīdas. Skaidrojot savu gleznošanas tehniku, māksliniece teic, ka viņai vienmēr paticis strādāt ar šķidru krāsu un lielām otām lielos laukumos. Lai nerastos krāsu notecējumi, milzīgos lielformāta darbus taisījusi, rāmī iestiepto audeklu noliekot uz grīdas. “Ja gleznojot man radās pēkšņs impulss, nedomājot esmu ķērusi vajadzīgo otu, aizsniegusies ar to līdz īstajam krāsu traukam un, noturot līdzsvaru, sagriezusies līka un žonglēdama uz vienas kājas, vajadzīgo triepienu gleznā esmu ievilkusi. Tas nenotika, ar prātu apsverot, kā es to spēšu izdarīt, vai kustības nebūs pārāk krasas un tāpēc necietīs mana mugura. Man tā laika glezniecība zināmā mērā bija kā ekstāze. Viss tika darīts ar lielu ekspresiju, lai būtu izteiksmīgāk, lai būtu straujāks un trāpīgāks vēziens. Mani vadīja liela nepacietība, jo negribēju pazaudēt mirkļa asumu.” (4)

Pirmā lielākā nauda parādījusies, kad Skulme sākusi ilustrēt grāmatas. Tolaik ar grāmatu ilustrācijām varēja ļoti labi nopelnīt. Pašas pirmās ilustrācijas bijušas Viļa Plūdoņa poēmai Uz saulaino tāli. Par tām viņa saņēmusi deviņus tūkstošus rubļu un savam toreizējam vīram Artūram Dimiteram nopirkusi moskviču. Radoši veiksmīgs un atraisīts periods bijis septiņdesmitajos gados. “Atklāju tos izteiksmes līdzekļus, kas prasīja gleznot ne tikai ar garīgo spēku saspringumu, bet burtiski ar fizisku piepūli. Gleznoju uz grīdas, nevis pie molberta, noliekusies ar galvu uz leju. Tas ir brīnišķīgs stāvoklis, jo tad asinis saskrien galvā un domāšana ir daudz veiksmīgāka.” (5)

Bet par savu popularitāti Skulme ir diezgan skeptiska: “Vai es esmu iemīļota māksliniece? Diez vai. Neesmu publikai. Man neizdodas tā īsti izpatikt, ja es pat to mazliet gribētu. Drusku par brutālu, drusku par... Sarkanā daudz. Drusku par spalgu, par tādu kā neizskaistinātu. Cilvēki droši vien mani mitoloģizē. Tas varbūt ir saistīts ar vārdu. Ar visas Skulmes dzimtas vārdu.” (5)

Viņa neslēpj, ka nav vairs nav tādas enerģijas, lai gleznotu katru dienu. Tomēr savā darbnīcā ir ik dienu, jo vienmēr atrodas ko darīt. Kaut kas jāsakārto vai jāizmet ārā.
 
Saprašanās no pusvārda
Džemma spriež, ka mākslu nav viegli savienot ar pārējo dzīvi, jo kaut kas vienmēr zaudē. Viņa neuzskata, ka saviem bērniem bijusi ideāla māte. Abi Džemmas Skulmes bērni – Marta Skulme un Juris Dimiters – ir mākslinieki, radošu piepildījumu guvis arī mazdēls Jānis Skulme, kas darbojas kinomākslā. Savas atvases viņa apzināti virzījusi mākslas laukā – gan Juris, gan Marta ir gleznotāji. Juris dzimis pirmajā laulībā, Marta – otrajā. Mākslinieces pirmais vīrs bija aktieris Artūrs Dimiters, kas viņas agrajā jaunībā bija galvenais mīlētājs Dailes teātra izrādēs, bet vēlāk veiksmīgi izpaudās raksturlomās. “Tas, ko redzēja uz skatuves, meitenes iztēlojās kā īsto dzīvi, un aktieri viņa tēlu uztvēra, it kā tas būtu viņš pats,” stāsta Džemma. “Dimiters mani vispirms piesaistīja ar savām lomām, un tikai pēc tam mums radās mīlestība dzīvē. Gāju pie tēva uz teātri strādāt, un Dimiters sāka man aplidot.” (6)

Džemmas tēvs Oto Skulme tolaik bija Dailes teātra scenogrāfs, kas savu meitu brīdi pirms studijām Mākslas akadēmijā iekārtoja Dailes teātrī par krāsotāju. Viņu starpā liktenīga kļuva 1945. gada Jāņu nakts, ko abi svinēja Pārdaugavā pie profesora Paula Stradiņa. Akadēmijā Džemma mācījās vienā kursā ar Stradiņa meitu Irēni, kas bija viena no trim viņas akadēmijas laika draudzenēm. “Četrdesmit piektajā gadā uz Jāņu svinēšanu pie Stradiņiem bija uzaicināti daudzi aktieri, un tur notika lielas lustes. Tajos Jāņos mums ar Dimiteru viss sākās. Viņam tolaik jau bija trīsdesmit. Dzīvē pieredzējis vīrietis. Es – naivs skuķis. Par kaut kādām tuvības lietām ar vīrieti es nezināju pilnīgi nekā. Vecāki ar mani par to nekad nerunāja.”5 Pirmā tuvība ar Dimiteru notikusi pie Kārļa Sebra viņa puspagraba dzīvoklītī Ģertrūdes ielā. Abi vēlāk apprecējušies, piedzimis dēls Juris, tomēr ar laiku šī laulība izirusi. Īstā dzīves saderība Džemmai izveidojās ar mākslinieku Ojāru Ābolu. Tā bija tik iedvesmojoša saskaņa, ka tagad viņa var teikt: “Mans sievietes un mākslinieces mūžs ir bijis laimīgs. Neapšaubāmi. Ja ir liela mīlestība, tad daudz kas dzīvē izlīdzinās. Tāda mīlestība, kāda bija mums ar Ojāru, ir svētlaime, un tā nebeidzas ar cilvēka aiziešanu. Ojārs vēl arvien ir manā sirdī. Man ir atmiņas.” (5)

Eleganta un iznesīga. Īsta dāma. Šā gada 20. septembrī māksliniecei Džemmai Skulmei apritēja 90 gadu. Attēlā kopā ar mākslinieci Ievu Iltneri.

Eleganta un iznesīga. Īsta dāma. Šā gada 20. septembrī māksliniecei Džemmai Skulmei apritēja 90 gadu. Attēlā kopā ar mākslinieci Ievu Iltneri.


1961. gadā abi uzcēluši privātmāju Mežaparkā un strādājuši vienā darbnīcā. Viena darbnīcas puse bijusi Džemmai, otra – Ojāram. Džemma gan atzīst, ka abu radošie rokraksti un raksturi bijusi atšķirīgi, taču pratuši viens otru veidot un pielāgoties, ievērojot toleranci. “Mēs dažkārt atļāvāmies būt abpusēji indīgi, bet vienmēr zinājām, ka lielās līnijās mums ir jābūt komandai. Mūs vienoja patriotisms un māksla. Māksla ļoti palīdzēja – mūsu sarunas vienmēr bija vērtīgas, nekad nenotika kašķēšanās par sīkumiem.”1
Māksliniece stāsta, ka abi ar Ojāru nav bijuši bohēmas cilvēki. Bohēma gan patikusi, taču nelielās devās. Gājuši gan uz kolēģu jubilejām, gan Mākslas dienu ballēm. Kādu laiciņu pakavējušies un steigušies uz mājām, jo abiem pieticis pašiem ar sevi. Vīrs viņu sapratis no pusvārda, savukārt viņa pratusi novērst nevēlamo. “Sievietēm dota spēja gandrīz neapzināti saprast, kur vīrietis kļūdās. Esmu spējusi gudri veidot dialogu bez dusmām, bet ar filozofēšanu. Tas diviem cilvēkiem ir ļoti vajadzīgs, jo dzīvi padara interesantu; tu it kā iepeldi citos ūdeņos, topi bagāts. Tik skaisti to izjust reāli: kopīgi pieskarties praktiskai filozofijai un atrast atbildes. Man bija tikai piecdesmit astoņi gadi, kad vīru zaudēju. Biju ļoti braša, bet man ne prātā nenāca savā dzīvē ielaist kādu citu. Esmu uzticīga vienīgi viņam.” (7)

Kad vīrs nomiris, Džemma nezinājusi, kā tālāk dzīvot. Kopīgi celtā māja kļuvusi auksta un tukša. Zaudējot Ojāru, māksliniecei licies – no viņas palikusi tikai puse. “Trīsdesmit četrus gadus viņš bija man blakus. Varbūt tas skan mazliet sentimentāli, bet mēs bijām viens otram lemti. Tas bija mūsu liktenis – satikties. Mūsu būtības it kā saplūda, tomēr reizē palikām atšķirīgi, un tieši tas bija piepildījums, pēc kura abi tiecāmies.” (5)
 
Dubultā intelektuālā dzīve
Māksliniece allaž bijusi arī sociāli aktīva. Jau 14 gadu vecumā uzrakstījusi vēstuli toreizējam Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim un lūgusi palīdzēt viņas kaimiņiem. Kaimiņos dzīvojusi trūcīga ģimene, gados paveci un slimi ļaudis, kam bija trīs bērni. Džemma lūdza, lai Ulmanis sagādā šai ģimenei Ziemassvētku dāvanu – miltus, speķi, žāvētu gaļu un drēbes. Un tiešām – Kārlis Ulmanis lūgumu izpildījis. Arī turpmāk Džemma saglabājusi sociāli aktīvu dzīvesveidu, viņas aktivitātes ik palaikam transformējušās dažādos priekšnieku amatos un deputātu mandātos. Džemma bija Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāja, LPSR Augstākās Padomes deputāte un PSRS Augstākās Padomes deputāte. Aktīvi iekļāvās Atmodas procesos un Tautas frontes dibināšanā. 1989. gadā viņu Maskavā pat izvirzīja PSRS Mākslinieku savienības priekšsēdētājas amatam, taču tas bija laiks, kad latviešu mākslinieki kopā ar lietuviešiem un igauņiem stājās ārā no PSRS Mākslinieku savienības.

Piemērojoties padomju laika prasībām, Džemma iestājās arī komunistiskajā partijā. “Tas deva sistēmas redzēšanu no iekšpuses, bet man nekad nav glaimojusi iespēja atrasties tuvu varas elitei. Starp viņiem un mums bija tāda kā stikla siena. Tie vienmēr palika viņi, bet es nebiju disidente, es neriskēju ar savu dzīvību, ģimeni, darbu.” (6)

Džemma spriež, ka tolaik kultūras cilvēkiem visnomācošākā bija dubultā intelektuālā dzīve. Sistēmas ārējos rituālus nav bijis grūti pieņemt, taču lauzt sevi iekšēji – tas bijis traģiski. “Tas nav tik būtiski, vai tu klanies tā vai šitā. Bet, ja mākslā sevi ir pilnīgi jāmaina, ja viss, ko esi atradis par savu, tiek padarīts par neko un viss ir jāsāk no gala, tas ļoti smagi iespaido. Tā ir sevis nodošana, un to nevar aizmirst. Es nevaru aizmirt to, kas tika nodarīts maniem vecākiem, Ojāram, citiem māksliniekiem. Arī man.” (5)

Kādā intervijā viņa atklāj, ka par 50 procentiem nožēlo, ka pārāk daudz nodevusies sabiedriski politiskai darbībai un šis laiks atņemts mākslai. Toties kā sieviete viņa bijusi absolūti laimīga. Laimes varbūt bijis pat par daudz, tāpēc tik agri viņai atņemts vīrs. “Sabiedrisko pienākumu dēļ esmu izšķiedusi ārkārtīgi daudz laika, ko būtu varējusi atvēlēt darbam, gleznošanai. Tāpēc man nav nostalģijas pēc tiem gadiem, kad vadīju Mākslinieku savienību. Man nebija ne kripatiņas nožēlas, kad no turienes aizgāju.” (5)

Džemmai gan ir jautājuši – kāpēc viņa nav gribējusi kļūt par politiķi, jo tādas iespējas taču bija. Uz to māksliniece norādījusi, ka profesionāla politika – tas nav viņai. “Esmu māksliniece ar savu temperamentu, no manis nekādu absolūto patiesību nevar prasīt. Atklāti sakot, man ir drusku dumpinieka daba un patīk politiski skandalozas situācijas. Nekad neesmu gribējusi un nemaz nespētu kļūt par profesionālu politiķi.” (8)

Viņa gan arī atzīst, ka sabiedrībā ir daudz labāk zināma nekā viens otrs izcils mākslinieks, un tas viss – pateicoties sabiedriskajām aktivitātēm.
 
Atmiņas. Džemmas Skulmes veikums atstājis pamanāmus nospiedumus gan mākslā, gan personīgajā, gan sabiedriskajā dzīvē.

Atmiņas. Džemmas Skulmes veikums atstājis pamanāmus nospiedumus gan mākslā, gan personīgajā, gan sabiedriskajā dzīvē.


Ar atbildēm sevī
Vecums diktē savus noteikumus, tāpēc jāievēro zināmi nosacījumi. Māksliniece spiesta piedomāt – ko ēst un ko neēst. Viņa neatļaujas būt kārumniece, jo katrs lieks kilograms viņas gados ir jūtama nasta. Liekie kilogrami nepatīk ne viņas kājām, ne ceļgaliem, ne mugurai. Diezgan manāmi Džemmas veselības stāvokli ietekmējis viņas gleznošanas stils, līdz ar to samocīta mugura.

Māksliniece pēc pamošanās tikai pamazām iekļaujas turpmākajās darba gaitās. Pēc kafijas tases malkošanas, kas ieilgst, turpmākā diena aizrit, kā saka Džemma, interešu pilnā piesātinājumā. “Apzinos, ka daudz ko vairs nevaru, ka man jābūt prātīgākai, bet ķermenis un gars jānodarbina līdz mūža galam. Līdz pēdējam cilvēkam ir sevi jādzen kustēties. Līdz pēdējam, jo, tiklīdz iegulsies un sašļuksi, tas būs beigu sākums. Pietiek tikai cilvēkam nolaisties, lai ar viņu būtu cauri. Piecelties ir ļoti grūti.” (4)

Džemma Skulme joprojām uztur interesi par notiekošo Latvijā un pasaulē. Daudz klausās Latvijas Radio 1. programmu, kas skan cauru dienu. Kad nokāpj lejā darbnīcā, ieslēdz radioprogrammu Klasika. Brunči, kas derēja pirms septiņdesmit gadiem, Džemmai der arī tagad. Pirms kāda laika māksliniece sev nosolījās itin neko jaunu vairs neiegādāties. “Man lupatu pietiek, un tās vēl arvien ir labas. Tādas, kādas esmu vēlējusies, nav dārgas, bet man piestāvošas. Ciemojoties Amerikā pie māsīcas Vivianas, ievēroju firmas Chiko apģērbus. Es negāju uz lielajiem veikaliem, tādos neko neesmu pirkusi, bet labas lietas, kaut ko interesantu un manai gaumei atbilstīgu atradu mazos butikos, krāsainas peruāņu jakas, piemēram. Taču tagad, kad esmu tik gudra un savā iPod visu ko atrodu, skatos, ka mans mīļais Chiko šajos laikos taisa tādas bezgaumības un banalitātes, ka neko no tā sev vairs nepirktu.” (6)

Māksliniece uztur formā ne tikai ķermeni, bet arī smadzenes. Viņai pa rokai noliktas piezīmju klades, kurās pieraksta izteikumus, domu pēkšņos impulsus. Džemma ir pārliecināta, ka teju visas atbildes var atrast sevī. “Ja būsi ar sevi strādājis, domājis, analizējis, tad arī gandrīz uz visiem jautājumiem atradīsi atbildes, izņemot par pasaules diplomātiskajiem gājieniem, kas ir ļoti samezgloti. Meklē sevī, atrodi atbildes sevī, tad arī sevi pazīsi – tāds ir mans uzskats. Visu laiku pie sevis ir jāstrādā. Par to, kur esi kļūdījies un klupis, tiec kaut kādā mērā nosodīts. Tā apziņa, ka par visu dzīvē ir jāmaksā, man ir pilnīgi skaidra.” (6)

Māksliniece ironizē, ka dažkārt iztiek no vecāku pabalsta, proti, pārdodot tēva un mātes darbus. Lai uzturētu savu privātmāju Mežaparkā, šo to pārdevusi arī no pašas darbiem.
 
Vecuma plusi un mīnusi
Māksliniece uzskata, ka latvieši diemžēl pazaudējuši savu stilu, kas ticis saglabāts pat padomju laikos. “Padomju vara mūs lauza, lieca un nīdēja, bet mēs nezaudējām savu stilu. Mēs it kā bijām tai kopējā saimē, bet tomēr bijām ļoti atšķirīgi no pārējiem. Mums piemita fantastiska spēja saglabāt savu stilu. To mēs izturējām cauri visiem padomju laikiem, cauri visai nospiestībai, cauri visām represijām un depresijām. Bet tagad mēs strauji zaudējam stilu. Bez izņēmuma visās jomās. Esam pakļāvušies. Lai gan tieši tagad neviens mums nedraud ar šāvienu pakausī, ar aizsūtīšanu uz Sibīriju. Mēs esam pakļāvušies tik lielā mērā, kā Latvijā nekad nav bijis.” (9)

Zinātāji teic, ka Džemma ir cilvēks, kas vienmēr gatavs jauniem izaicinājumiem. Turklāt viņa spēj turēt rūpi ne tikai par sevi, bet arī par apkārtējiem. Prot paskatīties uz procesiem nedaudz tālāk un vērtēt lietas kopsakarībās. Viņa ir atvērta visam jaunajam. Var apgūt planšetdatoru un atklāt tur agrāk nezināmu pasauli. Viņai nekad nav skumji un garlaicīgi. Džemma teic, ka viņai nepatīk jebkāda veida dogmas. Tāpēc simpatizē cilvēki, kas uzdrošinās lauzties ārā jau no gatavām klišejām.

Māksliniece neslēpj, ka viņai vienmēr bijusi pastiprināta interese par visu ko. Pat drusciņ par daudz. “Kāpēc gan es nevarētu likties mierā? Reizēm šķiet, ka tā sakāpinātā interese mani ir sabojājusi.” (3)

Lai vai kā, bet kādā intervijā viņa teic, ka neatceras sevi īsti nelaimīgu. Varbūt vienīgi reti, nenozīmīgi un pārejoši.

Pieņemot sava vecuma mīnusus, Džemma norāda arī uz plusiem: “Vairs nav dusmu. Vairs nav tādas naida sajūtas, agresivitātes... Tas ir zināms atvieglojums, ko tomēr dod vecums. Es diezgan daudz ar to savā prātā nodarbojos. Vecumā nomāc fiziskās būšanas. Tikai tās. Bet sajūtas – tās nenomāc. Es sāku ērti viņās justies. Etiķete kļūst vienaldzīga. Es varu atļauties.” (3) Un vēl: “Kad cilvēks ir manos gados, pārdzīvojumi par vecām lietām vairs neizraisa tādu izjūtu līdzpārdzīvojumu. Tas nenotiek, jo visu uzņem vairāk ar prātu, nevis sirdi, kā tas bija jaunībā. Tikai daži brīži, kas saistīti ar mīlestību, atmiņās atsaukti, liek sirdij tā kā iedrebēties, bet tie ir tikai daži brīži. Par Ojāru... Mana mīlestība ar Ojāru bija ceļš, kas nebeidzas, bet iet tikai uz augšu.” (6)

Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, māksliniece atzīst, ka bijuši brīži, kad rīkojusies pavirši un reizēm – pretēji savai sirdsapziņai. “Esmu kļūdījusies – ātrumā, neanalizējot, esmu izrīkojusies tiešām stulbi. To nožēloju. Nereti esmu pārprasta un nācies skaidroties. Par dažām lietām man ir kauns. Bet arī tas piederas pie dzīves un cilvēka gara attīstības, citādi jau nebūtu progresa. Kļūdas esmu pārdomājusi, veikusi savas eksistences analīzi.” (7)

Vērtējot Džemmu Skulmi, nekādi nevar nepievērst uzmanību viņas izskatam. Savā vecumā viņa izskatās pārsteidzoši labi. Māksliniece teic, ka jaunībā nepavisam nejutās skaista, tikai vēlāk, jau nosirmojot, sākusi uzklausīt komplimentus. “Novecošana prasa zināmu saņemšanos un koptību. Nenoliedzami, es par to piedomāju. Tāda bija mana mamma. Viņa sevi vienmēr turēja. Un arī man tas no viņas nācis.” (5)

Mākslinieces Džemmas Skulmes sumināšana 90 gadu jubilejā

Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Edijs Pālens/ LETA, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

1 NRA. Laura Brokāne. Dzīve trijos gadsimtos.
2 Ieva. Līga Blaua. Ārēji jūtās neizpaužamies.
3 NRA Viktors Avotiņš. Gribu atrasties tuvāk būtībai.
4 Ieva. Līga Blaua. Par visu būs jāsamaksā.
5 Jumava. Līga Blaua. Džemma Skulme. Nospiedumi.
6 Ieva. Līga Blaua. Diezgan līksma dzīvoju.
7 Santa. Ineta Meimane. Manas dzīves zelta likumi.
8 SestDiena. Romāns Koļeda. Ar lepnumu par savu tautu.
9 Kabinets. Arnis Terzens. Nav stila.







Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS