Apmācies, stiprs lietus
Rīga
Apmācies, stiprs lietus
LV RU
Novadu ziņas

Latvijas Malta, čigāni un kapi, kur glabā pašnāvniekus (30)

 
22.novembris 2015  07:16

Vidusjūras Maltas nosaukums cēlies no sena vārda, kas nozīmē medus sala. Bet arī Latvijā ir veselas trīs Maltas! Maltas vārdā Latvijā nosaukta upe, ciems Viļānu novadā un pagasts Rēzeknes novadā. Par ko mūsu senči domāja, nodēvējot apdzīvotās vietas Maltas vārdā, varam tikai minēt. Skaidrs ir viens – latvieši Maltu mīl, tāpēc uz vienu Patiesā Dzīve devās ciemos.

Latvijas Malta, čigāni un kapi, kur glabā pašnāvniekus

Latviešos vienmēr dabiski sadzīvojusi vajadzība pēc viensētas, nošķirtības, tradicionālās vērtības un vēlme pēc sava zemes pleķīša reizē ar tiekšanos pēc tālēm zilajām un vēlēšanos uzzināt, kas ir aiz horizonta. Aizej tur, nezin kur... Globālo sapni mūsu senči dažādos laikos realizējuši, dodot ciematiem, viensētām, mežiem un purviem tālu zemju un pilsētu nosaukumus. Latvijas kartē atrodama Ēģipte, Tuksnesis, Gambija, Amerika, Parīze, Maskava, Sibīrijas pļavas, Berlīne, Kuba, Džungļi, Ukraina un Varšava. Daži tiekušies vēl tālāk, viensētas nodēvējot par Marsu un Saturnu. Tomēr visvairāk latvieši mīl Maltu. Iespējams, ka viņi pat nenojauta par mazo, saulaino salu valsti Vidusjūrā un nosaukumu darināja no sev daudz tuvākiem jēdzieniem malt un maltuve.

Malta maļ
Lai noskaidrotu, vai Latgales Maltām ir kāda līdzība ar saulaino un visu gadu zaļo Maltas Republiku, dodamies uz tā saukto lielo Maltu, kas atrodas 210 kilometru no Rīgas un 21 kilometru no Rēzeknes. Nedaudz paguruši no tālā ceļa cauri dienvidu Vidzemei, pēc tam Jēkabpilij, Līvāniem un Preiļiem, beidzot ieripojam Maltā. Patiesi, Eiropas elpa! Pagasta centru šķērso moderns, plats un svaigi atjaunots starptautiskas nozīmes autoceļš Sanktpēterburga–Varšava. Gar ceļa malām vienādas Latgales mazpilsētām raksturīgas mājas. Ļoti demokrātiskas – sakoptas, vienkāršas, nelielas, bet ērtas. Pie pagastmājas rēgojas neatliekamās medicīniskās palīdzības dzeltenzaļais sāns. Tas tāpēc, ka maltieši panākuši – ātrajai palīdzībai jāpaliek uz vietas. Toties policijas pagastā ar vairāk nekā 2000 iedzīvotājiem nav vispār, bet par to nedaudz vēlāk. Sāksim visu pēc kārtas.

Dzīvo tikai nost! Ādolfs 25. janvārī svinēs 80 gadu jubileju. “Neko nevar teikt, dzīve ir laba,” viņš saka. Jaunībā Ādolfs bija ekskavatora vadītājs.

Dzīvo tikai nost! Ādolfs 25. janvārī svinēs 80 gadu jubileju. “Neko nevar teikt, dzīve ir laba,” viņš saka. Jaunībā Ādolfs bija ekskavatora vadītājs.


Vitālijs Skudra ar stingru roku un saimniecisku tvērienu Maltas pagastu vada jau astoņpadsmit gadus. Tagad viņš ir pārvaldes vadītājs, pirms tam bija pagasta padomes priekšsēdētājs, vēl senāk – Maltas sakaru līdzekļu rūpnīcas priekšnieks. Viņš pats rūpnīcu dibināja un ielika pamatakmeni. Tādam vīram neviens amata grožus no rokām neizņems!

“Malta ir ceļu krustpunktā – viens ved no Sanktpēterburgas uz Varšavu, otrs uz Dagdu un Viļāniem. Šogad ceļu aprīkos ar modernu apgaismojumu un trotuāru,” stāstu par Maltu pagasta vadītājs sāk par ceļu tīkliem, jo vēsturiski Maltas pagasta vārds saistīts ar 1838. gadā izbūvēto ceļu Pēterburga–Varšava. Dažus gadus vēlāk tika atklāta arī dzelzceļa līnija, kas ved no Krievijas uz Poliju. Apkārt jaunbūvētajai dzelzceļa stacijai, kas tika nodēvēta skaistā vārdā Antonopole, veidojās apdzīvota vieta Borovaja, kas, pateicoties izdevīgajam ģeogrāfiskajam izvietojumam, kļuva par nozīmīgu tirdzniecības centru. Borovaja bija iekļauta Rozentovas pagastā, kas 1925. gadā tika pārdēvēts par Maltas pagastu, bet Borovajas ciems kļuva par Maltu. “Maltas nosaukuma izcelsme dokumentāri nav pierādīta,” stāsta Maltas vēstures muzeja vadītāja Silvija Pīgožne, bet Vitālijs Skudra rāda uz ģerboni, kurā iestrādāts rats. Tātad – visai ticami, ka Maltas vārds saistīts ar malšanu. “Tā ir tikai vārdu spēle, varbūt kādam spēle ar Vidusjūras Maltu,” piebilst pagasta pārvaldes vadītājs. Vārdu spēles ar vietu nosaukumiem šai pusei raksturīgas. “Vieta, kur atrodamies, kādreiz bija Borovaja. Tulkojumā no krievu valodas бор nozīmē priežu sils. Latviskojot sanāk Silmale. Kādreiz par Maltu sauca vietu, kas atrodas piecus kilometrus no šejienes. Tad mēs apmainījāmies nosaukumiem – mēs kļuvām par Maltu, bet netālais ciems par Silmali. Interesantāks stāsts ir par dzelzceļa staciju Antonopoli, kam Eiropas kartēs joprojām ir tāds nosaukums.”

Dievs mīl Maltu. Romu mazākumtautība Maltā dzīvo kopš seniem laikiem. Roza Čubreviča saka, ka Malta ir labākā vieta uz pasaules, “Dieva svētīta zeme”, ko viņa nemainītu ne pret ko.

Dievs mīl Maltu. Romu mazākumtautība Maltā dzīvo kopš seniem laikiem. Roza Čubreviča saka, ka Malta ir labākā vieta uz pasaules, “Dieva svētīta zeme”, ko viņa nemainītu ne pret ko.


Svešus negaida, par savējiem domā
Vidusjūras Maltā dzīvo aptuveni 400 000 iedzīvotāju, Rēzeknes novada Maltā – 2300 cilvēku, visā lauku teritorijā – 3100 iedzīvotāju. Nav ne vainas! “Jums tas šķiet daudz?” vaicā Vitālijs. “1997. gadā, kad sāku strādāt, te dzīvoja 3900 cilvēku. Te bija Maltas sakaru līdzekļu rūpnīca, Līvānu māju celtniecības kombināts, starpkolhozu celtniecības organizācija, meliorācijas nodaļa, zonālā slimnīca, partijas komiteja. Malta vispār bija rajons!”

Taisnības labad jāteic – padomju laiki Maltā ienesa izaugsmi. Kad no 1950. līdz 1967. gadam Malta bija rajona centrs, te tika uzcelta skola, pienotava, slimnīca un vairāki simti individuālo māju, kas veicināja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu. “Vēsturiski Malta piederēja ebrejiem. Pirms sešiem gadiem viņsaulē aizgāja pēdējā ebrejiete, un nu vairs nav neviena šīs tautības pārstāvja,” paziņo pagasta saimnieks. Palikusi tikai sinagogas ēka, kurā tagad atrodas dzīvokļi. Maltā draudzīgi sadzīvo katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku draudzes, pagastā raksturīga lojalitāte pret mazākumtautībām. Maltā deklarēti ap 50 romu, bet realitātē dzīvo vairāk. “Kas tas par vārdu roms?” Vitālijs parausta plecus. “Pie mums visi ir normāli čigāni, un šajā vārdā nav nekā aizvainojoša. Es no sava čigāna neesmu dzirdējis, ka viņš sevi par romu sauktu. Mūsu čigāni prot trīs valodas – savu, krievu un latviešu.” Maltā dzīvo nedaudz vairāk cittautiešu nekā latviešu. “Kur viens krievs, tur četri latvieši runā krieviski. Tas ir tāds neizskaidrojams fenomens,” prāto muzeja vadītāja. Daļa krievu Maltā ienākuši padomju laikā, tomēr lielākajai daļai te ir vēsturiskas saknes. “Kad Pēteris I, nogriežot bārdas, padzina vecticībniekus no Krievzemes, viņi atbēga uz šejieni,” skaidro Vitālijs. Lai nu ar ko, bet ar mācību iestādēm Malta lepojas. Maltas vidusskolā (Maltā līdzās atrodas divas vidusskolas, kas nu apvienotas vienā) mācās 530 skolēnu.

Latvijas Malta, čigāni un kapi, kur glabā pašnāvniekus

Maltas speciālajā internātpamatskolā mācās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem ne vien no Latgales reģiona, bet visas Latvijas. Skolā tiek piedāvāta arī profesionālā izglītība – bērni apgūst galdnieka, šuvēja, pavāra palīga arodu. “Vidusskolas programmā ir iekļauta rotkalšana. Rotkaļa Riharda Cibļa vadībā jaunieši darina senās latgaļu rotas,” palielās Maltas galva. Vai Maltas viesi var aplūkot rotas, varbūt iegādāties? Nē! Maltā nav ne suvenīru bodītes, ne tūrisma informācijas centra. Tūrisma infrastruktūra tuvu nullei, jo arī viesnīcu te nav. 1937. gadā Maltā bija ap 70 tirdzniecības vietu – bodītes, darbnīcas, ieskrietuves, taču tagad sakoptajā Eiropas līmeņa autoceļu cauraustajā zilo ezeru zemē, kas atrodas netālu no Rāznas Nacionālā parka, nav pat nevienas kafejnīcas. Lai tiktu pie tasītes karstas tējas ar sviestmaizi, tūristam nekas cits neatliek, kā mērot ceļu uz Rēzekni. Malta tūristus pie sevis neaicina, toties par savējiem domā – Eiropas naudu garām nelaiž. “Lai neskaustu, varu teikt, ka ņemam visu, ko var. Kopumā esam apguvuši tuvu pie desmit miljoniem.” Kad prasu, vai līdzfinansējums nāk no Rēzeknes novada, Vitālijs Skudra gandrīz apvainojas. Maltai savas naudas pietiek! Tas tikai tāds stereotips, ka mazs pagastiņš pats neko nevar. “Bijām vieni no pirmajiem, kas sakārtoja ūdenssaimniecību. Noasfaltējām trīs ielas, nosiltinājām daudzdzīvokļu mājas, rekonstruējām skolas,” uzskaita pagasta vadītājs. Savā ziņā Malta ir pašpietiekama: trīs futbola komandas un daudz sabiedrisko organizāciju – jauno ģimeņu biedrība, māmiņu, šaha un dambretes klubs, pūtēju orķestris. “Pūšam un spēlējam uz akordeona,” lielās pagastvīrs. Maltas mūzikas skolā ir piecas nodaļas, mācās vairāk nekā 80 bērnu.

Latvijas Malta, čigāni un kapi, kur glabā pašnāvniekus

Tātad Malta ir Rēzeknes satelīts, un darba vietas pārsvarā ir pilsētā, skaļi prātoju. Pagasta vadītājs to nenoliedz, tomēr piebilst, ka darbs ir arī uz vietas, kā nekā Maltā ir mācību un valsts iestādes, pašiem savi ugunsdzēsēji, tikai policijas nav. Nu tad beidzot kāda līdzība! Arī siltā, saules lutinātā Malta ir miera osta ar zemu noziedzības līmeni, un policiju tur nemana. Nē, tā nu gluži neesot – učastkovijs uz Maltu atbrauc reizi nedēļā, kad pagastā ir policijas pieņemšanas dienas. Ko tad jūs darāt, ja kas atgadās – jautāju. “Mums pašiem savas metodes, iesim jau stāstīt, kā darām,” smejas Vitālijs. “Gadās, viens otram pa degunu sadod – nu i kāda vaina? Nu izsit logu, salamājas, pēc tam paši tiek galā. Ja ir problēmas ar čigānu, aizej pie viņu barona un vakarā redzi, kā notiek vainīgā publiska nomizošana,” pa pusei jokojot, pa pusei nopietni stāsta Vitālijs. Uz jautājumu, vai Maltā uzņems bēgļus no Sīrijas un Āfrikas, vīrs savelk uzacis: “Mēs šajā ziņā neesam patrioti. Es šo kustību, ja to tā var nosaukt, neatbalstu. Cilvēkam jādzīvo tur, kur viņš ir piedzimis.” Viņš pats esot īstens maltietis vairākās paaudzēs. Vitālijs ir pret briestošo teritoriālo reformu, ko plāno ieviest līdz 2021. gadam, bet, cīnoties pret iepriekšējo, 2009. gada reformu, kas atņēma Maltai daļu pašnoteikšanās tiesību, aizgāja pat līdz Satversmes tiesai.

Vietējie labumi. Terēza no Rēzeknes cauru gadu Maltā tirgo svaigas un kūpinātas zivis. Dažas zivis šurp atvestas no Liepājas, bet svaigās, kuru spīdīgās muguras dus starp ledus klucīšiem, nāk no vietējiem dīķiem. Acīm spīdot, Terēzas rosīšanos uzmana viens no neiztrūkstošajiem klientiem – tukls kaķis. Terēza stāsta, ka viņai ir savi pastāvīgie pircēji, kas iecienījuši zivju produkciju.

Vietējie labumi. Terēza no Rēzeknes cauru gadu Maltā tirgo svaigas un kūpinātas zivis. Dažas zivis šurp atvestas no Liepājas, bet svaigās, kuru spīdīgās muguras dus starp ledus klucīšiem, nāk no vietējiem dīķiem. Acīm spīdot, Terēzas rosīšanos uzmana viens no neiztrūkstošajiem klientiem – tukls kaķis. Terēza stāsta, ka viņai ir savi pastāvīgie pircēji, kas iecienījuši zivju produkciju.


Smuka kā konfekte
Uz Antonopoli ved viena no senākajām ielām, kas bruģēta laikos, kad zirgu pajūgos pa to no pienotavas uz staciju veda sviestu, pienu un krējumu. Starp mājām spīd Sauliķu ezers. Latgaliešu valodā sauliķis nozīmē saules atspulgs. Maltā ir vēl divi ezeri – Černostes un Vertukšņas. Ne velti Latgali dēvē par ezeru zemi. Pilsētiņu caurvij Maltas upe. “Upe skatās uz Vidusjūras Maltas pusi,” smejas Vitālijs Skudra. Uz upes kādreiz esot darbojušās septiņas maltuves.

Ievēroju, ka sinagogas ēka ir nolupusi, visai bēdīgā stāvoklī, toties bibliotēka smuka kā konfekte. Tāpat uzmanību saista mazs namiņš uz riteņiem. Tās ir Maltas atkritumu tvertnes, kuras lūkoties braukuši pārstāvji no visām Latvijas pašvaldībām. “Ik pēc pāris dienām tās uz visu dienu tiek atstātas noteiktā vietā, pēc tam atkritumus izved. Maltas kartē ir iezīmēti 42 atkritumu savākšanas punkti. Namiņi uz riteņiem ir četrdesmit divi,” stāsta pagasta vadītājs. Tas nu ir tiesa: Maltā valda ideāla tīrība un kārtība. 2003. gadā Malta ieguva Latvijas sakoptākā pagasta titulu. Uzslavas par kārtību apdzīvotā vieta saņēmusi arī pirms un pēc tam.

Visi ceļi ved uz Maltu! Maltas pagastu šķērso autoceļš Sanktpēterburga–Varšava. No Maltas ērti var aizbraukt uz Viļņu, Daugavpili, Viļāniem un netālo Rēzekni. “Esam ceļu krustpunktā,” saka Maltas pagasta pārvaldes vadītājs Vitālijs Skudra.

Visi ceļi ved uz Maltu! Maltas pagastu šķērso autoceļš Sanktpēterburga–Varšava. No Maltas ērti var aizbraukt uz Viļņu, Daugavpili, Viļāniem un netālo Rēzekni. “Esam ceļu krustpunktā,” saka Maltas pagasta pārvaldes vadītājs Vitālijs Skudra.


Vitālijs mūs vadā pa pagastu – lūk, kultūras nams, placis, kur pirmās brīvvalsts laikā bija Borovajas tirgus, tur piemineklis Otrā pasaules kara laikā no nacistiem cietušajiem ebrejiem. Maltā ir vērts iegriezties kaut vai tādēļ, lai pa čaukstošu dzeltenu kļavu lapu paklāju ieietu 1836. gadā celtās zirgu pasta stacijas pagalmā. “Tā ir viena no pirmajām mūra ēkām Maltā, kurai nākamgad būs 180 gadu jubileja,” informē muzeja vadītāja. Otrā ielas pusē ir ugunsdzēsēju depo un sena mūra ēka, kurā tagad mājo aptieka, daži pārtikas un humpalu veikali. Toties pamestā mūra pienotavas ēka par spīti visam saglabājusi augstprātīgu skatu. Jaunais īpašnieks to gribot atjaunot, bet pagaidām lietas nekust no vietas. “Maltā piensaimniecība visos laikos bija attīstīta,” stāsta muzeja vadītāja. Jau 19. gadsimta otrajā pusē poļu muižnieka Bogomoļeca laikā atvēra piena pārstrādes rūpnīcu un produkciju veda uz Daugavpili, Pēterburgu un Londonu, kur Latgales piena produkti ieguva zelta medaļu par kvalitāti. Pēterburgā Rozentovas pagastam bija īpaša tirgošanās vieta.

Latvijas Malta, čigāni un kapi, kur glabā pašnāvniekus


Maltas dīķī pie greznas privātmājas gozējas mākslīgi gulbīši. Aptiekas logu aizklāj reklāma, kas mudina: “Atļaujies vairāk!” Nedaudz tālāk savu laiku nokalpojis, zem gadu nastas salīcis padomu laiku avīžu kiosks. Maltas apkaimē atrodas trīs pilskalni – valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi, taču visi apauguši ar kokiem un ir maz pētīti, tāpēc tūristiem pievilcīgas pastaigu takas pa tiem neved. Leimanišķu pilskalna tuvumā Maltas upes krastā atrodas akmens un bronzas laikmeta apmetne. Silvija pastāsta, ka 1961. gadā izrakumu laikā atrasti akmens laikmeta priekšmeti – kaulu rotas, dzintara izstrādājumi, kas norāda uz tirdzniecības sakariem jau 9. gadsimtā.

Noturīgā kapu kultūra
Piestājam pie Maltas Sv. Krusta Pagodināšanas Romas katoļu baznīcas, kas celta 1780. gadā un laika gaitā divas reizes paplašināta, jo izrādījusies par mazu pieaugošajai draudzei. Cik cilvēku pieder pie katras ticības, pagasta administrācijā nezina, jo “mēs nevienam dvēselē nelienam”. Luterāņu baznīcas nav, toties ir luterāņu kapi, Vitālijs sāk aizrautīgi stāstīt par peripetijām, kas virmojušas ap kapiem. Lieta tāda, ka Latgalē kapu kultūra ir bagātīga un noturīga. Vitālijs atceras, ka pirms gadiem viņam kā pagasta priekšniekam bija divas vīzijas par kapiem. Pirmā – jāsakopj brikšņos ieaugušo sīciņo luterāņu kapu stūrītis, otra – jānojauc valnis, aiz kura tika apglabāti pašnāvnieki. Brīnos: hei, ir 21. gadsimts, bet Maltā vēl diskutē, kuru apglabāt kapos, kuru aiz žoga. “Valni nojaucām un paplašinājām katoļu kapus. Mūsu prāvests, lai viņam vieglas smiltis, tolaik atteicās svētīt tos kapus,” nopietni paskaidro Vitālijs. Pēc kādiem 600 metriem kapsētas vidū krustu ielokā ieraugu brīnumu – no guļbaļķiem celtu miniatūru namiņu ar sīpoliņu uz jumta.

Latvijas Malta, čigāni un kapi, kur glabā pašnāvniekus

Tā ir 1928. gadā celtā Maltas Visusvēto pareizticīgā baznīca. Fasādi grezno dzelteni saules stari un gaiši zils dievmātes tēls. Sapārotie logi ar zaļiem rāmjiem, plastikāta nojume virs kāpnēm, sīka, pamatīgi nostaigāta taciņa, novītušas puķes dzelteni krāsotas riepas vidū – tas viss ir tik ļoti no sirds, pa īstam, ka gribas apķert un samīļot mazo baznīciņu. Blakus baznīcai, pussoļa attālumā no kapu kopām ir ar vaska drānu apvilkts galds un soli, kur pēc bērēm pieminēt aizgājējus vai tāpat piesēst un parunāt. Starp vecajiem krustiem ir pulēti melnā granīta pieminekļi ar mirušo portretiem. Kapu kopiņas dāsni rotātas ar mākslīgiem ziediem dzīvi apliecinošās krāsās. Šķiet, ka simtgadīgie krusti no visiem kapu nostūriem sūta zilus, dzeltenus, oranžus sveicienus. Uz dažām kopiņām uzklāti zāli imitējoši zaļi pārklāji. “Pa labi katoļu kapi, pa kreisi pareizticīgo, aiz manis luterāņu,” nostājies centrā, rāda Vitālijs. Kad aplūkojam pašnāvnieku kapu stūrīti, kas nu pievienots pārējiem kapiem, sāk līņāt. “Ne pie katra ne savā nāvē mirušā kapa ļāva likt pieminekli, tikai pie paklausīgo. Citiem tika mazs akmentiņš,” skaidro Vitālijs, kad es aplūkoju kādu 20. gadsimta sākuma kopiņu, kurā apglabāts 25 gadus vecs puisis.

Šmakovka un čigānu tiesa
“Šefa autiņu laikam pazīst visi,” saku. Vitālijs smejas. “Neviens no savējiem uz mani nav abižojies. Policisti man saka: “Stāsti, kur jums tur ir točkas.” Es saku: “Stukaču laiki beigušies, kas man ko stāstīt, ko zinu, lai paliek pie manis.” A, kā tad bez točkām? Mums ir šmakovka – augstāka līmeņa par kandžu.” Kad pajautāju, no kā gatavo pašbrūvēto, Maltas saimnieks uz mani savādi paskatās: “Jūs, ko? Nezināt, no kā kandžu taisa?” Šmakovku gatavo no miltiem, maizes, putraimiem, cukura, medus, cukurbietēm, stipra alus. Dažiem kandžas sinonīmiem ir skaists skanējums: mēnesnīca, grāvju vaimanas, krūmu šalkas. Kandžas pirmsākumi meklējami krievu – japāņu kara laikā. Dzēriena līdziniece nāk no Tālajiem Austrumiem. Par mēnesnīcu kandžu dēvē, jo dzīšana parasti notika naktī. Ko maltieši ceļ galdā, malkojot savu mēnesnīcu? Noskaidroju, ka Latgalē ir iecienīti kartupeļu ēdieni, piemēram, kartupeļu klimpas, ko pasniedz saldkrējuma mērcē ar sēnēm. Gardu muti tiek notiesāta cūkgaļas karbonāde ar kartupeļu biezeni, skābēti kāposti ar kūpinātām ribiņām. Bet mūsdienīgās saimnieces galdā ceļ izsmalcinātus ēdienus – nātru salsu un burkānu krēmu.

Latvijas Malta, čigāni un kapi, kur glabā pašnāvniekus


“Ir tādi latvieši, kas ar čigāniem bērnus baida. Tas nav pareizi. Čigānu mājās vienmēr ir kārtība, kurpēs istabā neviens neiet, tikai zeķēs. Čigānu vidū tikpat kā nav dzērāju.” Nosaka Vitālijs, redzot, kā pa sīku priežu mežu ar melnu taksi pastaigājas sieviete, ietinusies pelēkā vilnas lakatā. Pagasta vadītājs piestāj un sāk sarunu: “Kā klājas, kā ar veselību?” Roza Čubreviča mūs tūlīt pat laipni aicina ienākt mājā, istabā ir silti, uz galda Bībele. Roza ir kristiete. Kad sākam runāt par vārdu roms un čigāns lietošanu, Roza saka: “Pie mums Maltā visi ir vienlīdzīgi. Kad sabiedrība pret tevi labi izturas, tu aizmirsti, ka esi citāds. Preiļos – tur gan jūtama negatīva attieksme.” Rozas vecākais dēls ir beidzis Bībeles koledžu un Daugavpilī pilda mācītāja palīga pienākumus. Jaunākais dzīvo pie mammas un strādā te vienā, te otrā vietā tepat Maltā. Pati Roza pateicas Dievam par izveseļošanos, jo viņa vairākus gadus smagi slimoja, staigāja ar kūjiņu. Vitālijs Rozu slavē: sieviete piedalījās čigānu ābeces tapšanā un bērnu apmācībā dzimtajā – čigānu – valodā. Roza stāsta, ka čigānu valoda dažādos reģionos atšķiras. Maltas čigānu valoda līdzinās baltkrievu. “Kad ciemos atbrauca Kuldīgas čigāni, es nesapratu, ko viņi runā,” atzīstas Roza. Dēli vairāk runājot latviešu valodā, protot arī angļu.

Atmiņā paliekošie dievnami. Maltiešu ticība Dievam ir izturējusi laika pārbaudījumu. Maltas Visusvēto pareizticīgo baznīca un vecticībnieku kopienas lūgšanu nams ir vietējās nozīmes kultūras pieminekļi, Maltas katoļu baznīcai piešķirts valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Maltas dievnami uzrunā emocionāli spēcīgi. Ir vērts tos apmeklēt!

Atmiņā paliekošie dievnami. Maltiešu ticība Dievam ir izturējusi laika pārbaudījumu. Maltas Visusvēto pareizticīgo baznīca un vecticībnieku kopienas lūgšanu nams ir vietējās nozīmes kultūras pieminekļi, Maltas katoļu baznīcai piešķirts valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Maltas dievnami uzrunā emocionāli spēcīgi. Ir vērts tos apmeklēt!

“Jūs man jautājāt par Maltu. Ziniet, man ir piedāvājuši pārcelties citur, bet es Maltu ne pret ko nemainītu. Šai vietai ir Dieva svētība, te es bērnus izaudzināju, te izdziedinājos, te ir cilvēki, kas man dārgi,” saka sieviete. Prasu, vai čigāniem ir savs barons. “Mums barona nav. Dzimtā ir cienījams, vecāks cilvēks, kura viedoklī ieklausījās. Mums ir čigānu tiesa. Ja cilvēks ko nodarījis, vispirms viņu tiesā čigānu tauta. Tikai tad, ja viņš ir pārlieku vainīgs un mēs paši netiekam galā, nododam valsts tiesai. Sods var būt norobežošanās, liegums ieiet cienījamās mājās.” Roza pastāsta, ka pa Baltkrieviju joprojām ceļo čigānu tabori. “Pie mums, paldies Dievam, taboru nav. Tas ir šausmīgi – bērni nemācās, perspektīvas nekādas, ziemā guļ uz ielas. Es zinu dažus cilvēkus – vezumniekus. Mūsdienās viņi brauc ar mašīnām un busiņiem.” Sirsnīgi atvadāmies no viesmīlīgās un inteliģentās Rozas.

Apmetam vēl pēdējo līkumu gar vecticībnieku baznīcu, kas nokrāsota maigos pasteļtoņos. “Vecticībnieki atbrauca pie manis uz pagastu saskaņot krāsas. Būšot zila baznīca,” atceras Maltas pagasta vecis. Es teicu: “Nē, zilā man nepatīk! Auksta krāsa. Baznīcai jābūt cilvēkiem pievilcīgās, gaišās krāsās!” Vitālijs ir Maltas saimnieks, zina – “kādam jau jāklausa, kā citādi lai dzīvo.”

Latvijas Malta, čigāni un kapi, kur glabā pašnāvniekus


Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Rojs Maizītis






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS