Skaidrs
Rīga
Skaidrs
LV RU
Sabiedrībā

Kā Māris pazuda radikālajā islāmā: māte pēdējo vēstuli saņēma 2013.gada oktobrī no Sīrijas... (91)

 
22.novembris 2015  21:29

Kaujiniekiem Sīrijā 2013. gadā pievienojies Latvijas pilsonis Māris Bergholds, vēsta Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”. Viņš piedalījies gan Aleppo cietumā ieslodzīto atbrīvošanā, gan kaujās pie vienas no Sīrijas lidostām. “de facto” izpētījis Bergholda dzīvesgājumu, kā viņš no socioloģijas studenta kļuvis par kaujinieku grupējuma locekli Tuvajos Austrumos.

Māra Bergholda māte Regīna (attēlā vidū) uzskata, ka ,,ir divi varianti, vai nu vairāk viņa nav, viņš ir gājis bojā Sīrijā, vai nu viņš ir nebrīvē, bet tam, ka viņš kļūtu par šahīdu, spridzinātu citus cilvēkus, es nekad tam nenoticēšu”.

Māra Bergholda māte Regīna (attēlā vidū) uzskata, ka ,,ir divi varianti, vai nu vairāk viņa nav, viņš ir gājis bojā Sīrijā, vai nu viņš ir nebrīvē, bet tam, ka viņš kļūtu par šahīdu, spridzinātu citus cilvēkus, es nekad tam nenoticēšu”.

Strauji novecojis un oranžas krāsas ieslodzītā drēbēs – tāds pēc trīs mēnešiem pavadītiem Irākas cietumos pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijā atgriezās toreiz vēl socioloģijas students Māris Bergholds. Iespējams, tieši tur pavadītais laiks bija skaudrs pavērsiens viņa līdzšinējā dzīvē, kas ietekmēja arī tālākos viņa lēmumus.

2003. gada vasarā, 22 gadu vecumā Bergholds kā jauns musulmanis devās uz Tuvajiem Austrumiem. Kā vēlāk Bergholds apraksta savā grāmatā, viņa mērķis bija iemācīties rituālo lūgšanu un iegūt papildu zināšanas par Islāmu. Turklāt, ja atliktu laiks, plānots bija veikt socioloģisku aptauju savam bakalaura darbam par demokrātiju arābu valstīs. Tā kā uzturēšanās Turcijas galvaspilsētā Ankarā bija dārga un Bergholdam tur neizdevās iegūt Sīrijas vīzu, viņš nolēma doties uz vienu no Irākas senākajām pilsētām Irbilu. Izvēlētais maršruts veda cauri Mosulai. Tajā kāds vietējais viņam nozaga fotoaparātu. Bergholds interesējās, vai kāds nepazīst zagli. Taču rezultātā vietējie Bergholdu nodeva ASV karavīru rokās, kuri viņu jau uzskatīja par ārvalstu kaujinieku.

,,Viņš aizbrauca kā Māris, bet iekšēji sirdī jau mazliet kā Ahmeds I,” atceras Bergholda māte Regīna. Viņa turpina, ka ,,īsti viņš vēl nebija musulmanis. Pavadītais laiks cietumā un Korāns kā vienīgā lasāmviela viņu “paņēma”. Kā viņš pats teica, ka viņš izveidojās par Ahmedu II.”.

Bergholdu esot spīdzinājuši un vadāja no viena cietuma uz otru. Jau vēlāk pasaules medijus pāršalca fotogrāfijas no Irākas Abugraibas ieslodzījuma vietas. Tieši tajā pašā laikā, kad cietumos mita Bergholds, ASV karavīri nežēlīgi mocījuši un izsmējuši irākiešus.

Bergholds savā grāmatā apraksta piedzīvoto: ,,Ja neskaita Humvee durvju triekšanu pret manu galvu, tad man nozīmīgu rētu nepalika, jo lielākoties viņi dauzīja ar plastmasas pudeli vai grāmatu pa galvu, jo tas neatstāj zilumus, lai gan var izraisīt smadzeņu satricinājumus. (...) Lai nu kā, es pavadīju šajos cietumos kopsummā gandrīz 3 mēnešus. Rituālo lūgšanu es iemācījos, un no dauzīšanas mana veselība atkopās. Lai gan vispār „Camp Bucca” cietumā amerikāņi veica neglītu vēršanos pret cietumnieku veselību. Viņi ūdenim piebēra tik daudz hlora, ka tas kļuva kaitīgs veselībai. No tā dzeršanas sāpēja kuņģis, nieres un galva. Jo hlora ūdenī bija tik daudz, ka pēc mazgāšanās hlors noēda ādu no plaukstām un pēdām. (...) Es neiebraucu karā, bet tiku ievests, jo Irākas Kurdistānā nav un nebija kara. Arī Krievijai tajā laikā notika karadarbība Čečenijā, bet neviens taču nesaka, ka vilciens Rīga - Maskava ved uz karu.” Pēc piedzīvotā, atgriežoties mājās, gūtā atziņa bija skarba. ,,Ja Amerikā grib cīnīties pret terorismu, tad no desmit raķetēm divas vajadzēja aizsūtīt uz Balto namu Vašingtonā,” iznākot no lidostas sacīja Bergholds.

Turpmākie gadi aizritēja samērā mierīgi. Bergholds absolvēja universitāti. Aizvien aizrautīgāk interesējās par Islāmu un izveidoja musulmaņu kopienas forumu internetā. Piecus gadus pēc atgriešanās no Irākas, 2008. gadā Bergholds nolēma braukt uz Sudānu studēt arābu valodu. Tur neesot gājis viegli. Sadzīves apstākļi bijuši briesmīgi. Taču Bergholds neesot sūdzējies. ,,Arī šeit Latvijā, tad, kad viņš cieta, tad, kad viņu izsmēja, tad, kad garīgi viņš cieta, viņš bieži klusēja. Viņš neteica. Viņš ļoti daudz laika pavadīja internetā, forumos. Ļoti daudz lasīja. Viņš nebija sabiedrisks,” dēlu raksturo māte Regīna.

Esot Sudānā, Bergholds uzrakstīja grāmatu. Tajā viņš izklāsta Islāma pamatnostādnes un dalās personīgajā pieredzē. Tajā nav nekā radikāla. Taču drīz pēc grāmatas izdošanas Bergholda dzīve mainījās. Viņš pazuda. Savukārt Latviešu musulmaņu kopiena publicēja paziņojumu. Imrāns Oļegs Petrovs rakstīja: ,,Oficiāli kopš 2012. gada vasaras Ahmeds ir pazudis bez vēsts. Pēc neapstiprinātas informācijas, viņš ir izgājis Dieva ceļā Tuvajos Austrumos, kur visdrīzāk ir kļuvis par pirmo Latvijas šahīdu.” Šahīds ir moceklis, kurš miris, apliecinot savu ticību.

Tomēr “de facto” izpētītais liecina, ka vismaz tobrīd Bergholds nebija kļuvis par teroristu – pašnāvnieku. Taču tas nenozīmē, ka viņa dzīvē nebija izmaiņu. Apmēram pēc pusgadu ilgas klusēšanas Bergholds uzrakstīja savai mātei, ka nonācis Sīrijā. Tajā pašā laikā norādot, ja viņš iegūšot biļeti uz paradīzi, viņai par to tikšot paziņots. “de facto” rīcībā esošā informācija liecina, ka 2013. gada pavasarī, Bergholds centies atbrīvot ieslodzītos no Allepo cietuma. Visticamāk, viņš bija iesaistījies kādā no kaujinieku grupējumiem. Tobrīd Berghlods jau pats apzinājās, ka Rietumvalstīs viņš tiek uzskatīts par teroristu un ASV drošības iestāžu pārstāvji apciemojuši Amerikā dzīvojošo māsu. Vienā no kaujām Bergholds savainojis roku. 2013. gada oktobra beigās māte saņēma pēdējo ziņu no tobrīd 33 gadus vecā dēla. Taču tā nebija atvadu vēstule. Tajā viņš aprakstīja, kā dzīst viņa roka, un interesējās par savu māsu.

Bergholda māte Regīna uzskata, ka ,,ir divi varianti, vai nu vairāk viņa nav, viņš ir gājis bojā Sīrijā, vai nu viņš ir nebrīvē, bet to, ka viņš kļūtu par šahīdu, spridzinātu citus cilvēkus, es nekad tam nenoticēšu”.

LTV “DeFacto”, Kasjauns.lv/Foto: Facebook/ekrānuzņēmumi no lu.lv arhīva






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS