Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Dabasspēks

Svaigēšana. Jauni, pārsteidzoši fakti, kā uzturs palīdz izārstēties (15)

 
25.novembris 2015  06:02

Alans Hanters trīsdesmit gadus cieta no nesaprotamas pārtikas alerģijas. To izdevās uzveikt, kad viņš atklāja svaigēšanas ārstniecisko ietekmi. Alans pamato, kā uzturs var palīdzēt pārvarēt dažādas veselības problēmas.

Pēdējo simts gadu laikā ir bijuši daudzi pētījumi un ziņojumi par to, ka svaigēšana var uzlabot veselību vai izārstēt cilvēkus, kas cieš no ilgstošām veselības problēmām.

Pēdējo simts gadu laikā ir bijuši daudzi pētījumi un ziņojumi par to, ka svaigēšana var uzlabot veselību vai izārstēt cilvēkus, kas cieš no ilgstošām veselības problēmām.

1905. gadā New York Post izdevumā tika publicēts raksts par brīnumainu līdzekli, kas ārstē tuberkulozi un ticis atklāts Ņujorkas Absolventu slimnīcā. Pacientiem ar progresējošu tuberkulozi tika dotas svaigi spiestas dārzeņu sulas, arī no kartupeļiem, burkāniem un selerijas. Vienpadsmit pacienti tika pilnībā izārstēti, pārējie piecdesmit labi progresēja. Avīzes raksta nobeigumā bija teikts, ka šis pārsteidzošais ārstēšanas līdzeklis drīz būs pieejams aptiekās.

Dzerot lucernas, spinātu un pētersīļu sulu, 9 mēnešu laikā spēj piecelties no gultas
Dīvainā kārtā zāles aptiekās tā arī neparādījās, lai gan darbs ar svaigi spiestām sulām un termiski neapstrādātu pārtiku tuberkulozes ārstēšanā turpinājās. 50. gados Dr. H. E. Kiršners pārraudzīja divsimt tuberkulozes slimniekus Olive View sanatorijā Losandželosā – pacientu uzturu galvenokārt veidoja spageti, makaroni un cepti ēdieni. Dr. Kiršners slimnieku uzturam ik dienas pievienoja glāzi zaļa dzēriena, kas sastāvēja no lucernas, spinātu un pētersīļu sulas. Daži pacienti sāka atlabt un pirmo reizi deviņu mēnešu laikā spēja piecelties no gultas.

Savā privātpraksē Kiršners tuberkulozes pacientu zaļajām sulām pievienoja arī svaigi spiestu burkānu sulu, kura, kā viņš uzskatīja, palīdzēs straujāk atlabt nekā tikai zaļo sulu maisījums. Viņš runāja arī par citām hroniskām problēmām, ieskaitot sirds slimības, prostatas dziedzera slimības, vēzi, neirītu (nervu iekaisums) un hemoroīdiem, kuras varētu ārstēt ar svaigām dārzeņu sulām. Dažreiz viņš nozīmēja pat vairāk nekā divus litrus sulu dienā.

Ievērības cienīgi uzlabojumi diabēta pacientiem tikai novēroti jau 21 dienas laikā, un insulīna devu varēja samazināt no 15 vienībām uz 5 vienībām dienā. Taču, iespējams, visspilgtākais gadījums
Kiršnera praksē bija ar pacientu, kuram bija smaga liesas leikēmija. Šim slimiekam tika dota svaigi spiesta burkānu sula – vispirms mazās devās, pakāpeniski palielinot tās līdz ļoti lielām –, un pacienta svars pieauga no 29 kg līdz 65 kilogramiem. Pilnīga atlabšana notika pēc 18 mēnešiem, un slimība vairs neatkārtojās.

Svaigu biešu sulas brīnumainais spēks
Lai cik šķebinoši izklausītos, svaigu aknu vērtība (B12 vitamīns) anēmijas ārstēšanā pazīstama jau gandrīz simts gadu. 20. gados Dr. Viljams P. Mērfijs un Dr. Džordžs R. Minots ārstēja smagus šīs slimības gadījumus. Viņi uzskatīja, ka aknās ir kāds nenoskaidrots faktors, kas liek vairoties sarkanajiem asinsķermenīšiem. Vispirms to nodēvēja par sarkano asins vitamīnu. Tagad ir zināms, ka nozīmīgi ir divi faktori: folskābe un B12 vitamīns, kas termiskas apstrādes rezultātā iet bojā.

Svaigēšana. Jauni, pārsteidzoši fakti, kā uzturs palīdz izārstēties

Citi ārsti Eiropā, kas tuberkulozes ārstēšanai izmantoja svaigi spiestu biešu sulu, sasniedza līdzīgus rezultātus. Profesors Čārlzs Ričets bija viens no pirmajiem, kas izmantoja svaigi spiestu biešu sulu un uzrādīja lieliskus rezultātus. Vēlāk ārsti izmantoja šo pašu metodi un nodēvēja to par zomoterapiju, tādējādi aprakstot slimības ārstēšanu ar svaigu gaļu vai svaigi spiestu sulu. Viņi apgalvoja, ka ar zomoterapiju iespējams ārstēt vairākas slimības, ieskaitot, anēmiju, neirastēniju (tagad pazīstama kā neiroze), bezspēku un latentu, sākotnēju vai aktīvu tuberkulozi.

Termiski apstrādāts ēdiens nav īsti dabīgs
Kāpēc termiski neapstrādātam ēdienam ir tik ārstnieciska ietekme? Karsējot pārtikas produktus, tiek iznīcināti dzīvību dodošie enzīmi, kas ir dabīgos produktos. Enzīmi ir atbildīgi par tūkstošiem dažādu bioķīmisku reakciju mūsu organismā, un tie iet bojā temperatūrā, kas lielāka par 48 grādiem. Piena pasterizācija (intensīva karsēšana), piemēram, notiek, kad pienu karsē virs 72 grādiem.

Visas ķīmiskās funkcijas organismā – gan tās, kas nepieciešamas normālai vielmaiņas darbībai, gan tās, kuras vajadzīgas detoksifikācijai, – ir atkarīgas no enzīmiem. Jo vairāk darba ir darāms, jo vairāk enzīmu nepieciešams. Lai saražotu enzīmus, organismam nepieciešami dažādi koloidāli minerāli, kurus visvairāk atradīsiet svaigos augļos un dārzeņos.

Principā visi rūpnieciski pārstrādātie produkti – skārda bundžās, plastikāta iepakojumos, pudelēs utt. – ir tikuši karsēti, lai varētu ilgāk glabāties veikalu plauktos, un tajos trūkst enzīmu. Enzīmi ir katalizatori, tos rada dzīvas augu un dzīvnieku šūnas, lai varētu notikt nepieciešamie ķīmiskie procesi, kas turpina dzīvību un eksistenci.

Kad sēklās tiek iznīcināti enzīmi, tās zaudē augšanas potenciālu un praktiski ir nederīgas. Tas, vai ēdiens tiek saukts par dzīvu vai mirušu, ir atkarīgs no tā, vai enzīmi tajā ir dzīvi vai jau iznīcināti. Pierādījumi par to, ka termiski apstrādāts ēdiens nav īsti dabīgs, ir rodami procesā, ko dēvē par leikocitozi – balto asins ķermenīšu daudzuma palielināšanos, kas notiek tikai pēc tam, kad esam apēduši termiski apstrādātus produktus.

It kā nedrošais piens

Piena pasterizēšana sākās Vācijā 1901. gadā, un tai sekoja īsta cingas epidēmija visā Berlīnē. Izmeklēšanā secināja, ka to izraisījusi jaunā piena karsēšanas tehnoloģija, kas nogalina vairumu baktēriju, – tā saucamā pasterizācija, un, kad šo procesu pārtrauca, cinga pazuda tikpat ātri, kā bija parādījusies.

1917. gadā amerikāņu zinātnieks Dr. Alfrēds F. Hess no Kolumbijas universitātes publicēja sava pamatīgā pētījuma rezultātus par cingas izraisītājiem un ārstēšanu. Viņš norādīja, ka cingu var vai nu veicināt, vai novērst, vienkārši mainot zīdaiņu uzturu, īpaši, ja tiem dod vai nu svaigu, vai pasterizētu pienu. Zīdaiņiem, kuri saņēma pasterizētu pienu, bija tendence saslimt ar cingu sešu mēnešu laikā. Tiem, kas uzturā saņēma svaigpienu, slimība neattīstījās, turklāt, ja svaigpienu pievienoja sasirgušo uzturam, viņi atlaba.

30. gados Dr. Evelīna Spravsone no Londonas slimnīcas pētīja zobu aplikumu bāreņu namu bērniem. Viņa atklāja, ka aplikuma daudzums proporcionāli atšķīrās bērniem, kuri uzturā lietoja vai nu svaigu, vai pasterizētu pieni.

    Leikocitoze nekad neparādās pēc svaigu produktu lietošanas
    Medicīnā balto asins ķermenīšu pieaugums, kā arī procentuālas izmaiņas dažādu balto šūnu vidū, ir zīme, ka organismā notiek kāds slimības process. Kad sākusies infekciju slimība vai kaitīgi savienojumi nonākuši organisma sistēmā no apkārtējās vides, šīs izmaiņas ar balto asins šūnu skaitu notiek vienmēr. Leikocitoze, kas seko karsētas pārtikas uzņemšanai, ir veids, kā organisms pavēsta, ka mēs darām kaut ko nepareizi. Biologi dažreiz to dēvē par gremošanas leikocitozi un nav lietas kursā, kā organisms reaģē, ēdot svaigu pārtiku un termiski apstrādātu. Viņi pieņem, ka tā ir normāla gremošanas procesa reakcija.
    Taču Nobela prēmijas laureāts Dr. Pols Kučakofs no Klīniskās ķīmijas institūtā Lozannā, Šveicē, ir veicis vairāk nekā 300 detalizētu eksperimentu, kas norāda uz leikocitozes esamību tikai pēc termiski apstrādātu produktu ēšanas. Tā nekad neparādās pēc svaigu produktu lietošanas.

    1930. gadā, uzstājoties Pirmajā starptautiskajā mikrobioloģijas kongresā Parīzē, Dr. Kučakofs uzsvēra, ka pārejoša leikocitoze sākas pēc tam, kad tiek ēsti aptuveni līdz 83–87 grādiem karsēti produkti. Ja termiski apstrādātajam ēdienam pievieno atsevišķus svaigus produktus, leikocitozi var novērst. Tomēr, ja ēdiens tiek karsēts virs 100 grādiem, nekāds svaigo produktu daudzums nelīdz leikocitozes novēršanai. Līdzīgi ir arī tad, ja ēd termiski apstrādātus produktus, kuri izgājuši sarežģītas rūpnieciskās apstrādes fāzes, – tad leikocitoze ir nenovēršama.

    Hroniskas sūdzības
    Pēdējo simts gadu laikā ir bijuši daudzi pētījumi un ziņojumi par to, ka svaigēšana var uzlabot veselību vai izārstēt cilvēkus, kas cieš no ilgstošām veselības problēmām.

    Multiplā skleroze no modernās medicīnas skatpunkta tiek uzskatīta par neārstējamu slimību. Taču Dr. Džozefs Evers no Vācijas 600 pacientus ārstēja ar uzturu. Tajā nebija rafinētu produktu, un to galvenokārt veidoja svaigi augļi, rieksti, sakņaugi, medus, diedzēti graudi, nevārītas auzu pārslas, pilngraudu maize, jēls šķiņķis, bekons un jēli liellopa filejas gabali.

    Eversa terapeitisko uztura pieeju pārbaudīja arī pazīstami zinātnieki dažādās universitātēs, klīnikās, slimnīcās un sanatorijās. Rezultāti bija pārsteidzoši labi, un 42% no visiem pacientiem uzrādīja ievērojamu veselības stāvokļa uzlabošanos vai pat pilnībā atlaba.

    Ja, vienkārši pievienojot parastam uzturam svaigus produktus, mēs varam panākt tik būtiskas pārmaiņas cilvēka veselībā, varētu gaidīt, ka ēdiens, kas sastāv tikai no svaigiem produktiem vai vismaz veido lielāko daļu no tā, ko ēdam, vēl labvēlīgāk ietekmēs veselību un varēs panākt ātrākus un labākus rezultātus. Tas arī ir pierādījies Potengera sanatorijā Kalifornijā, kur dažādu veselības problēmu risināšanā tiek izmantots plašs termiski neapstrādātu produktu klāsts.

    Dr. Potengera kaķi

    Dr. Franciss Potengers juniors, viens no pasaules lieliskākajiem mediķiem un pārtikas zinātniekiem, veica nozīmīgus eksperimentus ar dzīvniekiem. Savā sanatorijā Monorvijā, Kalifornijā, viņš tiem veselus desmit gadus deva svaigu un termiski apstrādātu ēdienu. Rezultāti izklāstīti viņa grāmatā “Potengera kaķi: uzturzinātnes pētījums” (Price-Pottenger Nutrition Foundation, 1995).

    Kopumā tika izpētīti 900 kaķi, un gandrīz par 600 kaķiem tika glabāti pilni apraksti. Paaudzi pēc paaudzes dzīvnieki tika baroti ar gaļas pārpalikumiem (ieskaitot gan muskuļus, gan kaulus, gan iekšējos orgānus), pienu un mencu aknu eļļu. Daži kaķi saņēma pilnīgi jēlu gaļu un svaigpienu; citiem tika dotas divas trešdaļas termiski apstrādātas gaļas un viena trešdaļa svaigpiena. Dažos gadījumos tika lietota svaiga gaļa un pasterizēts piens. Daļa kaķu saņēma arī kondensētu pienu, tvaicētu pienu vai svaigu, D vitamīnu saturošu pienu un jēlu gaļu.

    Visi kaķi, kas ēda jēlu gaļu un svaigpienu, saglabāja teicamu veselību. Viņu fiziskā attīstība bija ideāla, un kaķi no paaudzes uz paaudzi radīja pēcnācējus bez jebkādām izmaiņām. Tiem bija spēcīgs galvaskauss un krūškurvis, plata seja ar izciliem vaigu kauliem un acu dobumiem. Tāpat tiem bija plašas un labi veidotas zobu arkas, optimāls deguna dobums un skaists ķermenis.

      Karsēti dārzeņi uzrādīja tendenci veicināt anēmiju
      Dr. Potengers raksta, ka pacientu ārstēšanai tiek lietoti “tikai visaugstākās kvalitātes svaigpiens, jēla gaļa, svaigi dārzeņi un augļi”. Viņš arī uzsver, ka “ir izdevies uzlabot fizioloģiskās atbildes reakcijas bērniem, kuriem iepriekš bijušas attīstības problēmas”, līdzīgi, kā tas bija eksperimentos ar kaķiem, kurus baroja ar termiski apstrādātiem produktiem.

      1897. gadā Cīrihē atvēra Birčera-Bennera klīniku un sanatoriju, kur plaši lietoja termiski neapstrādātus produktus un daži pacienti saņēma tikai svaigus produktus. Dr. Maksimiliāns Birčers-Benners, viens no šīs iestādes dibinātājiem, uzskatīja, ka “svaigi, termiski neapstrādāti dārzeņi ir vislabākais ārstniecības līdzeklis, kāds vien pastāv”. Dr. Dagmārs Lihts fon Brašs, kurš pēc Birčera-Bennera nāves turpināja vadīt klīniku, sacīja, ka svaigēšana varētu “izārstēt daudz un dažādus veselības traucējumus un nopietnas slimības, kur parastie medikamenti nav izrādījušies gana labi”.

      Kāda pacienta pārsteidzošā atlabšana no neārstējamās Hertnera-Heubnera slimības (glutēna sensitivitātes) pievērsa Cīrihes bērnu slimnīcas uzmanību, un tajā arī ieviesa svaigēšanu celiakijas pacientu ārstēšanas protokolā. Slimnīcas galvenais ārsts pat publicēja kāda gadījuma aprakstu par to, cik pārsteidzošus panākumus izdevies panākt.

      Svaigēšanas ārstniecisko ietekmi pētījuši arī mediķi un zinātnieki D. C. Hare, J. F. Kinderheilks, V. Heupe, I. Kanajs un M. Kuratsūns.

      Sirds slimību gadījumos svaigēšana palīdz novērst šķidruma aizturi
      Dr. Hare no Royal Free slimnīcas Anglijā saviem artrīta pacientiem uz divām nedēļām nozīmēja 100% svaigu produktu uzturu, tad pēc vairākām nedēļām pārgāja uz uzturu galvenokārt no termiski neapstrādātiem produktiem. Lielākā daļa viņa pacientu sāka justies labāk 1–4 nedēļu laikā, un nākamajās nedēļās uzlabojumi turpinājās.

      Kinderheilks demonstrēja, ka svaigēšana palīdz, ārstējot cilvēkus ar avitaminozi (vitamīnu deficīts), nefrītu (nieru iekaisums), diabētu un hroniskiem aizcietējumiem. Kinderheilks novēroja, ka sirds slimību gadījumos svaigēšana palīdz novērst šķidruma aizturi.

      Dr. Heupe, kurš strādāja Universitātes Medicīnas poliklīnikā Frankfurtē, ziņoja, ka uzturs palīdzējis bērniem ar caureju, sirds un nieru slimībām, aptaukošanos un diabētu.

      Kanajs no Berlīnes universitātes pētīja svaiga un termiski apstrādāta veģetāra uztura ietekmi uz oksidāciju (skābekļa pārstrādi organismā). Viņš ievēroja, ka, lietojot karsētus veģetārus ēdienus, tiek traucēta oksidācija. Ja tika ēsti svaigi produkti, slāpekļa daudzums urīnā palielinājās, norādot uz labāku absorbciju, turklāt labāk pieauga svars.

      Dr. Kuratsūns no Kjušū universitātes Japānā arī testēja svaiga un termiski apstrādāta veģetāra uztura ietekmi, un rezultāti neapšaubāmi bija labāki, ja ievēroja svaigēšanas principu. Karsēti dārzeņi uzrādīja tendenci veicināt anēmiju, kuru varēja novērst, iekļaujot uzturā svaigus dārzeņus.

      Zobu ķirurgs Dr. Harolds F. Hokins ziņoja, ka pareiza uztura kontrole, kad pusi no diētas veido svaigi produkti, ir svarīgs faktors piorejas (nopietns smaganu iekaisums, peridontāla saslimšana) ārstēšanā.
      Atsaucoties uz Dr. Hokinsu, būtiski ir izstrādāt ēšanas režīmu, kas ietver svaigu produktu lietošanu, piemēram, svaigu pienu, svaigas olas, austeres, svaigus dārzeņu salātus un svaigus augļus. Dr. Hokins uzsver, ja uzturs ir adekvāts, “smaganu krāsa būtiski uzlabojas 60–90 dienu laikā un rentgena izmeklējumos pēc gada manāms kaulu blīvuma pieaugums”.

      Dr. Miltons T. Henks trīs gadus, sākot no 1929. gada, pētīja simtiem skolēnu Mūzhērtas pilsētā Ilinoisā. Viņš vēlējās noteikt, kāda ir svaigi spiestu citrusaugļu sulu ietekme, ja tās papildus pievieno parastam uzturam. Pirmā gada laikā bērni tika pētīti kā kontroles grupa, otrais gads bija testēšanas periods, bet trešais – atkārtotas pārbaudes laiks.

      341 skolēnam katru dienu tika dots aptuveni puslitrs svaigi spiestas apelsīnu sulas, kam pievienoja svaigi spiestu sulu no viena citrona. Kontroles posma laikā bērniem novēroja strauju augšanas ātruma pieaugumu, kā arī par 50% samazinājās zobu kariesa veidošanās un gandrīz pavisam pazuda gingivīts (smaganu iekaisums). Trešajā gadā, kad sulas daudzums tika samazināts aptuveni līdz 100 ml dienā, bērnu paātrinātā augšana saglabājās, taču zobu aplikums atkal pieauga, un lielākai daļai atgriezās gingivīts.

      Vīnogu solījumi
      Vīnogu terapijā pacienti 4–6 nedēļas pārtiek gandrīz tikai no svaigām vīnogām, to veiksmīgi lieto, lai ārstētu: aizcietējumus, reimatismu, ekzēmu, malāriju, augšējo elpceļu iekaisumus, žultsakmeņus, dzelteno kaiti.

      Svaigēšana. Jauni, pārsteidzoši fakti, kā uzturs palīdz izārstēties


      Gērsona pieeja

      Iespējams, Gērsona terapija ir vislabāk pazīstamā svaigēšanas terapija, un tā ir kļuvusi par vienu no alternatīviem vēža ārstēšanas veidiem. Taču sākumā viss bija pavisam citādi.

      Dr. Makss Gērsons strādāja tuberkulozes klīnikā Minhenē. Lai atbrīvotos no migrēnas, kas viņu mocīja kopš medicīnas studijām, viņš sāka eksperimentēt ar uzturu. Gērsons izvairījās no sāls, taukiem, marinētiem un kūpinātiem produktiem un ēda svaigus augļus un dārzeņus. Viņš ievēroja, ka, sekojot šādai diētai, viņu vairs nepiemeklēja migrēnas lēkmes.

      Gērsons sāka dalīties ar savu uztura programmu ar tuberkulozes slimniekiem, kuri bija klīnikā, un viens no tiem pat apgalvoja, ka tā izārstējusi viņam ādas tuberkulozi.

      Klīnikas galvenais ārsts Dr. Ferdinands Sauerbruks izpētīja Gērsona uztura pieeju. 1929. gadā to kā ārstēšanas līdzekli cīņā ar ādas tuberkulozi atzina tā laika 12 pasaules vadošie, zinātnieku atzītie medicīnas žurnāli. Sauerbruks pastāstīja par klīnisko pētījumu, kurā, ievērojot šos uztura ieteikumus, no tuberkuloze satbrīvojās 446 no 450 pacientiem.

      Gērsons lasīja lekcijas lielākajās Eiropas pilsētās, taču pirmskara politiskās situācijas dēļ 1933. gadā viņam nācās emigrēt uz Ameriku. Šajā laikā Gērsons sev par draugu ieguva Nobela prēmijas laureātu Albertu Šveiceru. Viņš izārstēja Šveicera sievu Helēnu no tuberkulozes – tradicionālā ārstēšana viņai vairs nesniedza uzlabojumus.

      Šveicers vēroja, kā Gērsona uztura terapija tika veiksmīgi lietota plašam pataloģiju klāstam, ieskaitot sirds un nieru mazspēju un pat vēzi. Arī Šveicera diabēts, kas bija parādījies pieaugušā vecumā, veiksmīgi reaģēja uz uztura korekciju.

      1938. gadā pirms Pepper-Neely pretvēža senāta apakškomitejas sanāksmes, kurā tika caurskatīta prasība, lai prezidents Franklins D. Rūzvelts sāktu karu pret vēzi, kopā ar Gērsonu parādījās arī viņa izārstētie vēža pacienti. Lai gan tikai daži no zinātnieku atzītiem žurnāliem bija atvērti šīm it kā revolucionārajām idejām,

      Gērsons turpināja publicēt savus atklājumus gan ASV, gan citur pasaulē.
      Pēc 30 gadus ilgiem klīniskiem eksperimentiem Gērsons 1958. gadā publicēja darbu “Vēža terapija: 50 gadījumu rezultāti” (Cancer Therapy: Results of Fifty Cases), kurā detalizēti aprakstīja savas teorijas, ārstēšanu un sasniegtos rezultātus. Atjauninātu izdevuma versiju publicējusi Gērsona meita Šarlote Gērsone kopā ar Mortonu Valkeru “Gērsona terapija: pierādīta uztura programma vēzim un citām slimībām” (The Gerson Therapy: The Proven Nutritional Program for Cancer and Other Illnesses. Ņujorka: Kensington Publishing Corp., 2001).

      Gērsons nomira 1959. gadā. Drīz pēc viņa nāves vēža ārstēšana ar uzturvielām ASV tika kvalificēta kā krimināls pārkāpums. Gērsona institūta ārsti bija spiesti pārcelties uz klīnikām Meksikā un Ungārijā.

        Vīnogu terapija

        Citiem augļiem un sulām arī ir terapeitiska iedarbība. Vīnogu terapija ir labi pazīstama vairākās Eiropas zemēs, un to plaši izmanto sanatorijās un kūrortos Merāno pilsētiņā Itālijā, atsevišķos Francijas reģionos un Vācijas dienvidu daļā.

        Pacientu uzturs 4–6 nedēļu laikā sastāv gandrīz tikai no svaigām vīnogām. Sākumā viņi apēd aptuveni 500 g vīnogu dienā, bet pakāpeniski daudzumu palielina līdz 2,2–3,6 kg dienā.

        Džoanna Branta, grāmatas “Vīnogu terapija” (The Grape Cure) autore, stāsta par vairākiem gadījumiem, kad ar vīnogām izārstēts vēzis. Citi tās veiksmīgi izmanto, lai ārstētu aizcietējumus, reimatismu, žultsakmeņus, gļotu veidošanos augšējos elpceļos, ekzēmu, malāriju, dzelteno kaiti, asins izplūdumus un citas sūdzības. Vīnogu terapija tiek rekomendēta arī dažu mentālu problēmu novēršanā un ja novājināta kopējā muskuļu sistēma, ieskaitot sirdi.

        Savukār svaigu kāpostu sulu ar lieliem panākumiem izmanto, ārstējot čūlas. Dr. Garnets Čenejs no Stenfordas uiversitātes ar svaigu kāpostu sulu ārstēja 13 kuņģa čūlas pacientus – septiņi no tiem atveseļojās vidēji pēc 10,4 dienām, bet seši atguva veselību jau 7,3 dienu laikā. Vidējais visu trīspadsmit pacientu atlabšanas laiks bija deviņas dienas. Vairumā gadījumu sāpes pazuda dažu dienu laikā.
        Dr. Čeneja pieredze tika atkārtota arī Teksasas universitātē, kurā darbojās Dr. Viljams Šīvs un viņa kolēģi. Šīvs atklāja, ka svaigu kāpostu sula, tāpat kā citu dārzeņu sulas, novērš un ārstē čūlu. Viņš izpētīja 100 smagu čūlu gadījumus, kad pacienti ēda standarta ārstniecisko uzturu (čūlu gadījumā parasti iesaka ēst ēdienus, kuri ir mīksti, nav asi un satur maz šķiedrvielu) un pretčūlu medikamenti nebija devuši nekādus uzlabojumus. Pacienti, kuri izdzēra aptuveni litru svaigi spiestas kāpostu sulas dienā, ziņoja par sava stāvokļa uzlabošanos.

        Svaigi ceptu ābolu diēta ir sens vāciešu ārstniecības līdzeklis caurejas un aizcietējumu gadījumos. Arī mūsdienu zinātnieki izmantojuši svaigus ābolus, lai ar panākumiem ārstētu cilvēkus ar šādiem stāvokļiem. Tobiass L. Birnbergs ar gataviem, svaigi rīvētiem āboliem 52 bērniem ārstēja caureju un 88% gadījumu guva panākumus. Viņš ievēroja, ka atvieglojums no vēdera sāpēm tika panākts gandrīz acumirklī, normāla izkārnījumu konsistence parādījās pēc 24 stundām, un drudzis samazinājās pēc 48 stundām. Gļotas pavisam izzuda pēc 60 stundām.

        Labvēlīgā ietekme konkrētajos gadījumos tika panākta, pateicoties ābolu sastāvā esošajiem hidrofilajiem koloīdiem, kuri uzsūc papildu ūdeni un veido masu, lai kontrolētu zarnu peristaltiku (zarnu kontrakcijas).
        Arī Vācijā kādā 1990. gadā veiktā pētījumā par svaigu produktu lietošanu secināts, ka tie ir “neatņemama cilvēku uztura sastāvdaļa un ir absolūti nepieciešami imūnajai sistēmai. Svaigas pārtikas terapeitiskie efekti ir kompleksi, un svaigo produktu un to sastāvdaļu labvēlīgā ietekme uz veselību ir dokumentēta. Svaigai pārtikai piemīt antibiotiski, pretalerģiski, audzēju incidenci samazinoši, imūnsistēmu atbalstoši, pretiekaisuma efekti. Pateicoties šīm īpašībām, termiski neapstrādāti produkti var kalpot kā lielisks papildinājums medikamentiem, ārstējot alerģiskas, reimatiskas un infekciozas slimības.”

        1998. gadā pētnieku grupa no Somijas ziņoja par kontrolētu pētījumu, kurā pētīja svaigas pārtikas ietekmi uz reimatoīdo artrītu. Viņu darbs parādīja, ka termiski neapstrādāta vegāna diēta samazina sāpes, uzlabo miega kvalitāti un atvieglo locītavu stīvumu, – to apliecināja pacienti, stāstot par savām subjektīvajām sajūtām.

        Slimības aktivitātes rādītāju tests liecināja, ka, ievērojot svaigēšanas diētu, lielākajai daļai pacientu bija mazāka slimības aktivitāte un labāks progress.

        50. gados cilvēkiem, kuri apmeklēja Humlegārdenas sanatoriju netālu no Humlebekas Dānijā, tika nozīmēta ekskluzīva svaigēšanas diēta, kas sastāvēja tikai no augļiem, dārzeņiem, riekstiem, kukurūzas miltiem, diedzētiem graudiem un pākšaugiem, medus un piena. Dr. Kristīne Nolfi sanatoriju izveidoja pēc tam, kad bija izmantojusi svaigēšanu, lai atbrīvotos no vēža, kā arī uzlabotu gremošanu un augšējo elpceļu veselību (samazinātu pastiprināto gļotu veidošanos).

        Aptuveni 1000 pacientu ik gadu dodas uz klīniku, un sasniegumi, kas tiek panākti Humlegārdenā, tiek dēvēti par fenomenāliem. Dr. Nolfi to skaidro ar svaigēšanu, īpaši izceļot svaigu ķiploku un svaigu kartupeļu lomu.

        Pacienti atlaba no dažādām slimībām, ieskaitot vēzi, neauglību, aptaukošanos, diabēto, sirds slimības, paaugstinātu asinsspiedienu, reimatismu, epilepsiju, astmu un citas. Dažos gadījumos pat sirmi mati ieguva tumšāku nokrāsu.

        Rakstā izmantota Alana Hantera grāmata Curing Chronic Illness (“Hronisku slimību ārstēšana”).

         
        Žurnāls “Ko Ārsti Tev Nestāsta” / Foto: Shutterstock








        Komentāru noteikumi

        SVARĪGĀKAIS