Apmācies, dūmaka
Rīga
Apmācies, dūmaka
LV RU
Attiecības

Neuzticības dažādās sejas. "Patīk, un viss!" - Beāte par mīlestību pret precētu 3 bērnu tēvu (101)

 
25.novembris 2015  07:07

Vai ir pareiza un nepareiza mīlestība? Vai mīlēt precētu ir grēks? Bet varbūt tomēr izmisums, lielā izdevība, gatavība spēlēt uz visu banku, jo katrs pats savas laimes kalējs?

Aiz muguras viņu aprunā, sak, gan Dievs tevi sodīs, kā tu tā vari, kā nav kauna, bet Beāte atcērt: vai tad lielākais grēks nav nodot mīlestību? Viņa cīnās par savu laimi.

Aiz muguras viņu aprunā, sak, gan Dievs tevi sodīs, kā tu tā vari, kā nav kauna, bet Beāte atcērt: vai tad lielākais grēks nav nodot mīlestību? Viņa cīnās par savu laimi.

Ko darīt, ja prāts ir gudrs, bet sirds brēc – gribu! – un, līdz asinīm maļoties starp pareizi un nepareizi, tu tomēr mīli, tik ļoti mīli precētu... Nodevība drīzāk ir likumsakarība nekā izņēmums. Domājams, nav cilvēka, kas kaut reizi dzīvē nebūtu to izjutis.

Aiz sausiem zinātniskiem skaidrojumiem par to, kāpēc mēs tā darām, vienmēr slēpjas cilvēciskas sāpes, tomēr daba ar gudru ziņu iekārtojusi, ka tas nav tāds dzīves trieciens, ko nebūtu iespējams pārdzīvot. Agrāk vai vēlāk tā stunda sit – jūs sajūtat vilinājumu, kārdinājums ir pārāk liels, izejat medībās, dodaties laimes meklējumos. Domu graudu ‘es dzīvoju, kamēr mīlu’ droši var attiecināt uz laulību un partnerattiecībām, jo ne velti Šekspīrs savus varoņus nogalināja brīdī, kad viņi nonāca augstākajā mīlestības punktā, viņš vienkārši nezināja, ko ar tiem tālāk darīt...

Neuzticība ir iedvesmojusi skaistākos mākslas darbus
Akmens laikmetā jēdzienu ‘uzticība’, ‘neuzticība’ nebija, jo ģenētiski mūsos ir iekodēta poligāmija. Neuzticība ir vēstures dzinulis. Iekrāsojot melnbaltu pasauli ar košiem emociju krāsu triepieniem, neuzticība ir iedvesmojusi skaistākos mākslas darbus. Vīrietis aizvien ir gatavs doties ceļā, meklējot savu sapņu sievieti, kas mūžīgi gaida viņu – īsto un vienīgo.

Mans mīļotais ir precēts vīrietis, saka miljoniem sieviešu visā pasaulē. Un, pirms nosodīt krāpēju, jāpatur prātā, ka katra indivīda neuzticībai var būt cits iemesls, kas ne vienmēr nozīmē pliku piedzīvojumu kāri vai spontānu iegribas apmierināšanu. Piemēram, ļaušanās aizliegtai mīlestībai nereti ir nopietns grūdiens, lai beidzot pieņemtu lēmumu izbeigt sen mirušas attiecības. Tāpat dažreiz gadās, ka piemānītajam dzīvesbiedram jāsaka paldies otras puses mīļākajiem, jo reizēm laulība tiek saglabāta, tikai pateicoties sānsoļiem, citādi to nevarētu izturēt.

Es vienmēr esmu svētki
Psihoterapeits, pārmaiņu treneris Artūrs Šulcs saka, ka monogāmas attiecības, “kamēr nāve mūs šķirs”, ir tikai pēdējā laika eksperiments, jo tūkstošiem gadu sabiedrība bijusi poligāma. “Lielākā daļa cilvēku mūsdienās vairs nav ar mieru visu mūžu nodzīvot kopā ar vienu partneri, bet no emocionālā viedokļa šķiršanās ir smags process, pēc kura vajadzīgs rehabilitācijas periods un varētu būvēt jaunas attiecības. Lai no šā nepatīkamā procesa izvairītos, cilvēki veido jaunus spēles noteikumus – legalizē ārlaulības sakarus un dzīvo laimīgi, neplēšot to, kas ir vērtīgs un funkcionē. Demokrātiskajā pasaulē ir tendence uz šo parādību raudzīties aizvien tolerantāk, stereotipi par laulības neaizskaramību pamazām aiziet pagātnē.”

 “Atnāca kā armagedons, patīk, un viss, ej kaut kārties,” saka dzīvespriecīga četrdesmitgadniece Beāte. Viņai ir grūti pieņemt, ka mīļotais vīrietis ir precējies, jo viņa pati uzaugusi ģimenē, kurā tradicionālās vērtības uzskatītas par neaizskaramām un viņai kopš bērnības potēts, ka lielākais grēks ir izjaukt svešu ģimeni. Bet viņa jauc pa ķieģelim vien, spārdās un pieprasa, neraugoties uz to, ka brūkošajā ģimenē aug trīs bērni. Viņa cīnās par savu laimi. Aiz muguras viņu aprunā, sak, gan Dievs tevi sodīs, kā tu tā vari, kā nav kauna, bet Beāte atcērt: vai tad lielākais grēks nav nodot mīlestību?

“Es eksistēju paralēlā pasaulē, paralēlā laikā, es esmu cita dimensija,” saka slaida, gara 36 gadus veca rudmate, vārdā Zane. Viņai ir veiksmīga karjera, lieliski vecāki, draudzenes, plašas intereses, un ģimenes pavardu iekurt viņa nesteidzas. Tomēr pilnīgi vienai būt arī negribas, tāpēc jau vairākus gadus viņa, kā pati smejas, kronējusi sevi mīļākās godā. Jā, jā, nepārklausījāties, piešķīrusi sev godpilnu mīļākās titulu. Ļausim viņai paskaidrot.

“Sabiedrība mīļākajām uzspiedusi tādu kā zīmogu, sak, viņa jau ir zemākas zortes, kaut kur priekšpēdējā vietā. Tas ir vecmāmiņu mīts, nekā tamlīdzīga! Kā jūs domājat – kolīdz pasē zīmogs, tā uzreiz augstāka pozīcija? Es vienmēr esmu svētki, un šis vīrietis ir svētki man. Mūsu tikšanās ir mūžīgas dzīres, salūts un prieks. Man nav jāpērk viņam čības, halāts un jāsagaida ar kāpostu zupas katlu, nav jārēķina budžets, ko varam un ko nevaram atļauties, es drīkstu savās iegribās būt kaprīza. Viņš pie manis atnāk smuks, kopts, iesmaržojies, ar puķu pušķi, un arī es nekad nenolaižos, vienmēr esmu līmenī, sapucēta, īsta princese. Es baudu visas viņa labās īpašības, smaidus un glāstus, bet savas sliktās rakstura šķautnes, nīgru noskaņojumu un izsvaidītas zeķes viņš aiznes mājās. Es zinu spēles noteikumus, un pagaidām mani tie apmierina. Kā būs tālāk? Mīļie, nebūsim naivi, uz šīs pasaules nav nekā pastāvīga, viss plūst un mainās!”

 “Vīriešiem apnīk klausīties mīļākajās, kas īd pie auss: kas es tev esmu, kā mēs dzīvosim tālāk... Šai izrādei ir cits scenārijs,” turpina Zane. “Man mīļotais vīrietis nav jāpamāca, kā dzīvot, nav jānorāda uz nepilnībām, man viņš jāuzliela, jāpakasa aiz auss, lai radītu komforta zonu. Viņš skrien pie manis pāri jūrām, un man tas patīk. Tas ir ieildzis sapnis, bet, kad sapnis piepildās, tas mirst.”

Tā jau gan saka: kad vīrietis mīļāko beidzot apprec, viņa saņem caurumu no kliņģera, jo tolaik, kad viņš atskrēja uz stundu, viņš bija pati pilnība, bet tagad nogāzies no troņa, kļuvis ikdienišķs, ar vājībām un nepilnībām.

Raitim bija divas dzīves: viena "pareizā", cilvēkiem rādāmā, bet otra - ar lauku skolotāju
Zane vēl ir jauna, sparīga un trokšņaina, bet nākamais stāsts būs par ieilgušu sapni, kas nepiepildījās. Aleksandrai ir 76 gadi, sāpošas kājas, neremontēts dzīvoklis, pa kuru klejo caurvējš, un melns pūdelis, vārdā Mefistofelis – no Gētes „Fausta”. Viņa dzīvo mazpilsētā un ir dažādās vietās strādājusi par latviešu valodas skolotāju. Kad blondā lauku skolotāja bija 29 gadus veca, draudzene viņu iepazīstināja ar Raiti – izskatīgu 45 gadus vecu vīrieti no Rīgas, omulīgu un atraisītu, lielu priekšnieku, sabiedrības cilvēku, bet precējušos. Saša apskurba, acis iemirdzējās – lūk, viņas sapņu princis!

Galantais kungs izdevību garām nelaida un drīz vien ieradās pie meitenes ar septiņām tumši sārtām rozēm, armēņu konjaku un konfekšu kasti. Tā tas sākās – viņš nāca un gāja, nāca un gāja. Aleksandra gludināja kreklus un pacietīgi gaidīja. Bija arī skaisti brīži, reizes trīs 25 gadu laikā viņi kopā pavadīja veselu (!) nedēļu, vienreiz pat aizbrauca uz Karpatiem un vienreiz aizgāja uz Operu. Nekas nemainījās, Raitis pa dzīvi peldēja kā niere pa taukiem, viņam bija divas dzīves, divas ģimenes – galvenā, radiem un kolēģiem rādāmā, un miera osta – tur, ar to lauku skolotāju.

Aleksandra aizgāja pensijā, un šķita, ka nu beidzot var uzelpot – kaulos vēl mundrums, dzīvesprieka pārpārēm, pensija laba, pašai savs jumts virs galvas. Tikmēr 16 gadus par viņu vecākais Raitis saslima, kaite progresēja, un no stalta kunga viņš pārvērtās sagrabējušā večukā, kļuva kopjams, jocīgi runāja un uzvedās, gadījās, ka čurāja istabas kaktos. Tāds viņš nebija vajadzīgs ne sievai, ne meitai. Aleksandras stunda bija situsi! Raitis pārcēlās pie mīļākās, pārvēršot viņas dzīvi nebeidzamās rūpēs. Kad slimība piekala viņu pie gultas, vecis pa naktīm klaigāja, bet uzticamā mīļākā nekurnēdama mainīja „pamperus”, raudzījās, lai viņš ir paēdis un laikā iedzer zāles. Tāds, lūk, mīlas stāsts!

Sieviete vīrietim fabrika

Attiecību konsultanti saka, ka trijstūri cilvēks tiecas veidot, kad mīlas laiva ir avarējusi, un mīļākā ar kaut ko pievelk kā magnēts. Tieši tā – ar kaut ko... Ne vienmēr mīļākā ir jaunāka, slaidāka, smukāka un labāka par sievu. Ir pilnīgi iespējams, ka sieva ir inteliģenta, kopta, vārdu sakot, šarma un elegances esence, bet mīļākā ir ne visai gaumīga saulespuķu sēkliņu tirgotāja, taču viņā ir kaut kas, kāds knifiņš, fluīdi, cits mīlas rokraksts. Savukārt precētu vīru mīļākās nereti, pašas to neapzinoties, baidās no attiecībām, bet, nevēlēdamās to atzīt, tīšuprāt izvēlas precētu. Bet to, protams, ne tuvu nevar attiecināt uz visiem gadījumiem.

Sausā un bezkaislīgā statistika liecina, ka 75% vīriešu laulības laikā bijuši seksuāli sakari ārpus laulības. Variāciju gamma ir plaša – no piecām gadījuma epizodēm līdz pilnvērtīgiem mīlas stāstiem mūža garumā. Pazīstamais krievu seksologs Aleksandrs Poļejevs stāsta, ka savā praksē pieredzējis divu precētu cilvēku mīlas stāstu, kas ildzis 23 gadus. Tas sācies institūta piektajā kursā un beidzies, kad piedzimuši mazbērni. Par tādiem saka: skaists romāns. Par sievietēm zinātnieku viedoklis atšķiras. Vieni uzskata, ka vīrus krāpj ne vairāk kā 26%, citi ir pārliecināti, ka laulību pārkāpušo vīriešu un sieviešu attiecība balansē uz robežas 50 pret 50.

Stereotipiski tiek uzskatīts, ka krāpēji ir vīrieši, jo sieviešu ir vairāk un viņas dzīvo ilgāk, bet vīrietis ir poligāms dzīvnieks, un tēviņa funkcija ir apaugļošana. Tomēr ir arī cits viedoklis – sieviete līdzīgi dažiem eksotiskiem augiem barojas ar vīriešiem – kukaiņiem. Patiesība ir vidū – krāpj gan vienā, gan otrā frontes pusē. Interesanti, ka, pēc statistikas, mīlas dēku skaita ziņā pirmajā vietā ir ārsti kardiologi.

Mīlas lietu struktūra - sarežgītāka. Krāpšana nav parasts "sliktais darbs"

Zinātnieki raksta, ka sieviešu un vīriešu neuzticība nav viens un tas pats. Vīriešu sānsoļu cēlonis meklējams viņu psiholoģijā un fizioloģijā. Vīriešus audzina daiļā dzimuma pārstāves, un viņi visu mūžu cenšas iegūt mammas, bērnudārza audzinātājas un pirmās skolotājas labvēlību. Triju, septiņu gadu vecumā tas neizdodas, bet iet gadi, māksla likt sevī iemīlēties ir rokā, un pēc šādas pašapliecināšanās prasās vēl un vēl. Psihoanalītiķi par to saka: vajadzība pēc sieviešu uzmanības, ko gribējās mazam puisītim, paliek vīrietī kā neirotisks komplekss, tāpēc nepieciešamas arvien jaunas uzvaras.
Piedzīvojumu kāri zinātnieki skaidro arī bioloģiski – izrādās, sieviete ir maza bioloģiski aktīvu vielu fabrika, kas komunikācijā ar vīrieti lielos daudzumos izdala vīrietim ļoti vajadzīgas vielas. Visas burvju vielas vēl ne tuvu nav zināmas un sintezētas, daudz kas vēl jāpēta. Šīs ķīmiskās un bioloģiskās vielas veicina vīrieša seksuālo funkcionēšanu. Jāņem gan vērā, ka šosejas malas darbiniece pat kvalitatīva seksa gadījumā ar bioloģiski aktīvām vielām vīrieti neapveltīs, drīzāk gan ar kādu Veneras vārdā nodēvētu kaiti.

Kā jau sen pierādīts, viss labais rodas tikai uz mīlestības un patikšanas fona. Flirta laikā sieviete vīrietim translē veselu kalnu ar labumiem, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Paaugstina imunitāti, stiprina veģetatīvo nervu sistēmu, uzlabo asinsriti, sirds, kuņģa un citu iekšējo orgānu darbību.

Kad ir runa par jaunu partneri, visi rādītāji burtiski palecas, tāpēc progresīvie seksologi uzskata, ka krāpšana ir universāls līdzeklis pret daudzām vīriešu kaitēm. Tātad – aizej pie ģimenes ārsta, un viņš zāļu vietā tev ieteiks šļūkt pa kreisi.

Tajā pašā laikā visam uzskaitītajam var viegli oponēt – nu, ziniet... Muļķības kaut kādas! Ko nozīmē – uzlabo asinsriti un vēdera izeju? Kur gan dzirdēts, ka melošana un krāpšana var kaut ko uzlabot? Alternatīvi pētījumi rāda, ka brīdī, kad rīkojamies slikti, mānāmies, visi mūsu orgāni atsakās pareizi funkcionēt, katra ķermeņa šūna izkropļojas un kliedz nē, bet kosmosā mēs sūtām negatīvus signālus. Tomēr ar neuzticību, izrādās, nav tik vienkārši kā ar parastajiem sliktajiem darbiem, mīlas lietu struktūra ir komplicētāka un sarežģītāka.

"Kas viņš par vīrieti, pat mīļāko nevar atrast!"
Kad tu iemīlies, tu aizdedzies, pacelies pēdu virs zemes un lidinies gaisā – vaigi sasārtuši, acis valgas, mati stāvus gaisā. Psiholoģiski cilvēks vēlas emocionālu sprādzienu, salūtu, nevis dzīvi kā blāvu spuldzīti. Mediķi ir vienisprātis: to, kā funkcionē cilvēka organisms, nosaka zemapziņa, psihe. Tātad, ja visas sajūtas gavilē, uzlabojas arī organisma darbība.

Monogāmija nav nekas vairāk kā mīts, apstiprina Artūrs Šulcs. “Ja cilvēkam ir vāji izteikta seksualitāte un zems seksuālo vajadzību līmenis, viss ir kārtībā, viņš var nodzīvot laulībā 30 gadus un ne reizi nepiekrāpt sievu. To var salīdzināt ar gastronomiskajām vajadzībām un baudām – ir cilvēki, kas jūtas paēduši ar viena veida maizi, margarīnu, kartupeļiem un kotleti, bet ir cilvēki, kas kāro avokado, garneles, vīģes, nektāru. Tāpat arī seksuālajā jomā – ir cilvēki, kam nepietiek ar standarta piedāvājumu, stratēģiskajām precēm, kas vajadzīgas, lai nenomirtu badā, viņiem vajadzīga dažādība un smalkums.”

Tramvajā dzirdēju divu draudzeņu sarunu. Viena teica: “Nu, labi, tavējais iedzer, nevar atrast darbu, bet vismaz turas pie mājas, nevazājas apkārt.” “Kā tad, viņš pat mīļāko nevar atrast,” atbildēja otra. “Kam tāds bez naudas un karjeras vajadzīgs? Būtu labāk šad tad gājis pa kreisi, bet pelnījis un dzīvojis, kā normālam vīrietim pieklājas...” Tā redz – ja tev izdodas, tad visās jomās, bet, ja esi nulle, tad paliec zaudētājos arī citās dzīves spēlēs.

Ģimene – novietne nestabiliem cilvēkiem?

Ak, vai! Zinātnes sasniegumi, pareizāk sakot – daba, runā par labu neuzticībai. Izrādās, vīrieša komunikācijā ar jaunu sievieti krietni labāk darbojas galvenais bioloģiskais mehānisms – ir ne vien labāka erekcija un lielāks daudzums sēklas šķidruma, bet uzlabojas arī sēklas kvalitāte. Attiecībās ar sievu vīrietis izšļāc vidēji 800 tūkstošus spermatozoīdu, no kuriem 6% ir spējīgi apaugļot olšūnu, bet attiecībās ar jaunu partneri spermatozoīdu skaits pieaug līdz 3,5 miljoniem, no kuriem apaugļošanai ir gatavi 12 procenti.

Būtu lieliski, ja bagātu, veiksmīgu un veselīgu vīriešu mīļākajām dzimtu bērni. Bet kā pie mums notiek? Redzam bariem nošņurkušu vīreļu un skaistas, gudras neprecētas sievietes. Mātes modelis ‘skolotāja – traktorists’ viņām nav vajadzīgs, viņas blakus grib atbilstošu vīrieti. Kāpēc gan foršs, materiāli nodrošināts vīrietis, kuram ir sieva un divi bērni un kurš vēlas vēl bērnus, bet sieva noskalda “neesmu sivēnmāte, vairāk nedzemdēšu”, nevarētu kļūt par tēvu trešajam un ceturtajam bērniņam, ko pasaulē laistu cita sieviete? Ja sabiedrība uz poligāmām attiecībām raudzītos tolerantāk, mūsu demogrāfiskā situācija uzlabotos.

Artūrs Šulcs skaidro: “Sievietēm ap 40 gadiem ir tā dēvētais otrais reproduktīvais riņķis, kad bērni jau izauguši, bet sieviete ir vesela, aktīva, spējīga radīt bērnus. Agrā laulība ir izjukusi, un viņa meklē savam sociālajam statusam atbilstošu vīrieti. Iespējams, vīrietim ir 45 gadi, bērni izauguši, bet viņš vēlas un spēj apgādāt vēl kādu bērnu. Te nu satiekas šie divi cilvēki. Vīrietim reproduktīvais periods ilgst tikmēr, kamēr viņš ir sociāli aktīvs, spējīgs gādāt par bērnu, nodrošināt ģimeni. Šie divi faktori ir pragmatiskais pamats, kas liek domāt par polimorfām attiecībām kā par demogrāfiskās situācijas risinājumu, uztverot attiecību formas kā reproduktīvās tehnoloģijas. Piemēram, Itālijā lielākā daļa bērnu dzimst nereģistrētās laulībās, jo cilvēkiem kļūst aizvien skaidrāks, ka tradicionālā ģimene ir fikcija, tāds pats mīts kā komunisms un kolhozs – lauksaimnieciskās sistēmas kalngals. Ģimene ir novietne nestabiliem cilvēkiem, kam bail palikt vieniem. Motivācija būt kopā ir nevis kaisle, tiekšanās, mīlestība, bet “kā es nomaksāšu rēķinus”, “kas man uzraks dārzu”, “kas ieliks veļas mašīnā kreklu” . Tā ir negatīva motivācija, un nekā atbalstāma tajā nav. Demogrāfijas kontekstā priekšstati par tradicionālo ģimeni būtu pārskatāmi. Poligāmas attiecības nevar veicināt, bet nevajadzētu tās arī bremzēt.”

Aleksandrs Poļejevs saka: gēns, kas velk pie jaunām partnerēm, ir visiem vīriešiem. Kā āmen baznīcā, citādi sensenos laikos cilvēki nemaz nebūtu izdzīvojuši. Tēviņa uzdevums bija dāsni šļakstīties ar sēklu, kuras ir daudz, sievietes uzdevums – izvēlēties stiprāko, veselīgāko partneri, jo olšūna ir viena. Britu zinātnieki, pētot stepes peles, kas ir izteikti monogāmas, un tai paralēli kādu amorālu un izlaidīgu lauku peļu sugu, kas nerūpējas par pēcnācējiem, atrada uzticības gēnu.

Monogāmo peļu smadzenes izstrādāja vozopresīnu (tēviņi) un okstitocīnu (mātītes). Šīs peles veidoja pārus un pēc medusmēneša turpināja rūpēties par mazuļiem, bet peles staigules par bērnu turpmāko likteni neinteresējās, un mātītes pastāvīgus partnerus nemeklēja. Presē ir parādījusies informācija, ka, izmantojot šos hormonus, esot radītas uzticības zāles cilvēkiem, tomēr zinātnieki brīdina, ka eksperiments noticis tikai ar dzīvniekiem. Varbūt nākotnē tiks radīta vakcīna pret vēlmi krāpt laulāto? Nē, tikai ne to, vakcīnu nevajag, brēc vīrieši. Neatņemiet mums šo prieku!

Nedari nemaz vai dari ar prieku!

Līdz galam neatklāts paliek jautājums, vai krāpšanas pamats ir dzīvniecisks, miesisks vai tomēr dvēselisks. Bioloģija nav galvenais faktors, tukšā vietā neuzticības sēkla neuzdīgs. Psihologi apgalvo, ka bailes no krāpšanas provocē neuzticību, pat ja partneris nav par to domājis. Bailes un aizdomas piesaista, pievelk nelaimi, ko mēs zemapziņā translējam uz partneri, ar savām rokām iegrūžot viņu neuzticības ķetnās. Kad visu laiku par to jāklausās, izvairīties no neuzticības ir grūti.

Psihologi māca –  ja negribi, lai tevi krāpj, nepievērs uzmanību informācijai par šo tēmu, kas virmo gaisā. Un piebilst: ja tu tomēr partneri krāp, tad nevajag izjust sirdsapziņas pārmetumus, kas saēd dzīvi, līdz tev pārtrauc uzticēties priekšnieks, kolēģi, draugi, bērni. Vai nu nedari nemaz, vai dari ar prieku! Vēl der atcerēties, ka ir tāds psiholoģisks fenomens – devītās dienas panika, kas sākas, kad partneri ir ilgstoši šķirti. Interesanti, ka tā raksturīga tikai vīriešiem un iestājas pilnīgi visiem, kam ir partnerattiecības. Vienam – 12. dienā, citam – astotajā dienā, bet izbēgt no tās nevar neviens. Drošības tehnika ir vienkārša – vīrieti, kas jaunāks par 50 gadiem, ilgstoši vienu neatstāt.

Tomēr, ja viss būtu tik vienkārši, visi vīri krāptu sievas, bet tā tas nav. Ir cilvēki, kas nekrāpj laulāto un nekad pat nav domājuši to darīt. Ir cilvēki, kas aprobežojas ar vieglu patikšanu un nevainīgu flirtu, nepārkāpjot robežas. Bioloģiski aktīvās vielas izstrādā arī sieva, pat vairāk nekā mīļākā, bet partnera organisma jūtība pret tām ar gadiem pazeminās. Lai sasniegtu maksimālu erekciju, vīriem vajadzīgs jaunu bioloģisko vielu pieplūdums.

Neuzticību nav iespējams noslēpt, uzskata psihologi

Laulību psihologi min trešā un septītā gada krīzi, kad laulāto jūtas un izjūtas saplok. Ja sieviete spēj būt elastīga, mainīga, pārsteidzoša un attiecībās radīt gleznu, vīrietis neskries pa kreisi. Stāvēt uz vietas ar aizplīvurotu skatienu, kļūstot par garlaicības iemiesojumu sev un citiem, nevar atļauties neviena dzimuma un vecuma pārstāvis. Tad nu nav ko žēloties, ka otrs dodas naksnīgajās ielās meklēt zvaigznes un laimi. Un vispār ... kurš teica, ka dzīvot arī vīrieti ir viegli?

Psihologi mēdz teikt, ka neuzticību nevarot noslēpt, atliek vien ciešāk palūkoties uz otru cilvēku. Smaržas, vannas istabā un pie spoguļa pavadīts ilgāks laiks nekā parasti, runas maniere, skatiens, kāds nodevīgs mats uz džempera – tas viss nodod, bet, ja otra puse neko nemana, jājautā – kāpēc? Tāpēc, ka patiesībā otrs ir vienaldzīgs kā novalkāta tupele vai arī negribas redzēt acīm redzamo, labāk izvēloties melus. Reiz ar draudzenēm spriedām par kopēju paziņu – viņam tik jauka ģimene, bet mīļākās uz katra stūra, žēl sievas, viņa taču gadiem dzīvo neziņā. Šerpākā no mums cirta pretim: “Par ko viņu žēlot – par stulbumu un vienaldzību? Kādam ledus gabalam gan jābūt, lai gadiem nemanītu, ka ar tuvāko cilvēku kaut kas notiek?”

Kad kāds amerikāņu psihoterapeits, uzstājoties dažādos semināros, mēnesi bijis prom no mājām, kolēģe pajautājusi, ko viņš darītu, ja sieva pa šo laiku kļūtu neuzticīga. Viņš atbildējis: “Es atvainošos, ļoti atvainošos par viņai sagādātajām neērtībām.” Kolēģe nodomājusi, ka profesors nav pareizi sapratis jautājumu, bet viņš turpinājis: “Jā, jā, jo neuzticība ir psiholoģiska attiecību un garīguma problēma.”

10 dēkas – labi un veselīgi
Pētnieki uzskata, ka vīrietis krāpj, lai atbrīvotos no stresa un gūtu baudu, bet sieviete kaut ko kompensē. Aleksandrs Poļejevs saka: nevajag pārāk kritizēt sievieti, jo vajadzība saglabāt emocionālo līdzsvaru viņu aizvedīs pie cilvēka, kas izteiks komplimentus. Ārstējoties no zemas pašapziņas, viņa ar prieku atdosies šim vīrietim. Runā arī, ka sievietes esot diezgan ļauni radījumi, ciniskākas nekā vīrieši. Sieviete visu dzīvi it kā aizsargājas un, ja reiz atriebjas, tad ieliek šajā procesā visu būtību.

Aleksandrs Poļejevs stāsta, ka pirms neilga laika atklāta ovulācionārā jeb impulsīvā neuzticība, kas nozīmē, ka sievietei ovulācijas laikā tā pieaug vajadzība pēc seksa, ka viņa, daudz neprātojot, metas ikvienā mīlas avantūrā. Riska grupa ir sievietes vecumā no 30 līdz 33 gadiem. Jau Nīče ir teicis, ka tēvs – tā vienmēr ir nejaušība. Tāpēc nav ko liekuļoti brīnīties par faktu, ka ik ceturtais bērns ir ieņemts situācijā, kad sievietes organismā atradusies vairāku vīriešu sperma.

Zinātnieki secinājuši, ka eksistē faktiski neregulējams bezapziņas mehānisms, kas ovulācijas laikā liek sievietei stāties seksuālos kontaktos ar partneri vai citu vīrieti. Tā kā sēkla dzīvo 72 stundas, sievietes organismā var satikties divu vīriešu sperma un uzsākt cīņu. Uzvarēs veselīgākā un spēcīgākā. Seksoloģijā šim procesam dots apzīmējums – spermu karš. Aleksandrs Poļejevs stāsta, ka ovulāciju perioda neuzticības atklāšana Amerikas sabiedrībā sākumā izraisījusi šoku, daudzi skrējuši taisīt bērniem DNS analīzes, tomēr drīz vien sabiedrība nomierinājusies un kļuvusi iecietīgāka.

Pēc seksologa domām, attieksme pret neuzticību civilizētajā pasaulē ir toleranta. Tomēr nemaz tik sens nav laiks, kad sievas krāpšanu pielīdzināja dzimtenes nodevībai. Pēc speciālistu domām, attiecības ar laulāto vai partneri nākotnē nosaka divi faktori: 3–5 gadu vecumā redzētais vecāku attiecību modelis un ģenētiskais mantojums. Ja dzimtā ārlaulības attiecības no tēva vai mātes puses bijusi norma vai strīda akmens, bērns šo modeli manto. Iespējams, pieaugušais mēģinās dzīvot pilnīgi pretēji, bet tas neizdodas, jo zemapziņa citu modeli nezina, tur atrodama tikai viena programma.

Krāpt nav grūti, grūti ir mīlēt visu mūžu vienu cilvēku, dienu no dienas, gadu no gada atklājot viņā kaut ko jaunu

Spēja mīlēt vienlaikus ir dāvana un sarežģīta māksla. Neuzticības sākums ir sīka doma, kas iešaujas prātā, šaubas, mirkļa vājums. Tomēr seksologi mierina, ka periodiski romāni laulības dzīvei būtisku kaitējumu nenodara. Desmit romāni 30 laimīgas laulības dzīves gados ir tikai normāli, labi un veselīgi, teic Aleksandrs Poļejevs. Pēc statistikas, neuzticības dēļ laulība izjūk tikai retos gadījumos, biežāk tam ir citi iemesli. Krāpšana esot vakcīna pret neapdomātiem lēmumiem un spēcīgiem jūtu uzliesmojumiem, tā teikt, pārvari slimību vieglā formā, un viss kārtībā.

Pāru psihologi gan iebilst, ka bēgšana no problēmām pa kreisi nevienu laimīgu nepadara, jo pilnvērtīgas attiecības iespējamas tikai ar pastāvīgu partneri. Pēc statistikas, sievas nekrāpj tikai 25% vīriešu, un tie laulības dzīvei ir visbīstamākie, domā seksologi, jo, kad viņi vienreiz noraujas, tad ir cauri – kā iet, tā aiziet.

Artūrs Šulcs par šiem 25% pareizo teic, ka vēl nevar zināt, kādi ir šo cilvēku patiesie iemesli. Tā var būt gan slēpta homoseksualitāte (kas nav nekas slikts), gan gļēvums un tik liels pašapziņas trūkums, ka cilvēks baidās pat aiziet uz pirmo randiņu. Tikpat labi tas var būt vienkārši naudas trūkums, bailes, kauns vai slinkums. Atšķirībā no normatīvajiem krāpniekiem, kas parasti sievu un bērnus nepamet, uzticīgie šo varbūt savu vienīgo izrāvienu pa kreisi veic ar aligatora aukstasinību. Ja tāds 45 gadu vecumā pēkšņi ierauga un idealizē citu sievieti, viņš sagrauj ģimeni.

Savukārt sievietei, kurai ir pāri četrdesmit, tas var izvērsties par īstu traģēdiju, jo vīrieši atšķirībā no sievietēm ir precinieki vēl 70 gadu vecumā, prāto Aleksandrs Poļejevs. Pētījumi rāda, ka nominālā krāpnieka vidējais ārlaulības sakara ilgums ir 2–3 mēneši un tajā ietilpst 6,5 intīmie sakari un 23 stundas ilgas sarunas, lielākoties pa telefonu. Un tomēr katram pašam jājūt robeža, kad normatīvais krāpnieks pārtop ļaunprātīgā krāpniekā. Ir vēl tāda parādība – seksoholisms – neirotiska slimība, kas ir tuvu alkoholismam, kam pamatā ir smadzeņu darbības traucējums. Cilvēks vairs nespēj kontrolēt savas vēlmes, pašapziņa ir tik pamatīgi nobrukusi, ka remdēt vēlmes spēj tikai arvien jauna sieviete, bet arī tikai uz īsu brīdi, jo seksoholoķim nekad nav gana. Šis skrējiens noved pie depresijas. Ar šo atkarību pasaulē slimo 300 miljoni cilvēku. Seksoholiķi no simulantiem atšķiras ar to, ka romāns seko romānam bez pārtraukuma, turpretī simulantam pēc kārtējās mīlas dēkas kādu laiku ir miers.

Neuzticības nākšana gaismā ir lūzuma punkts attiecībās un dzīvē, iespēja pārdomāt, ko varētu mainīt, kā dzīvot tālāk un nepalikt zaudētājos, bet kļūt laimīgiem.

Pagaidām tablešu nav, tāpēc katram pašam jālemj, kā dzīvot un mīlēt, krāpt vai piedot. Protams, neuzticība sāpina, bet, filozofiski raugoties, ja nāve ir obligāts evolūcijas nosacījums, varbūt arī krāpšanu var uzskatīt par stihisku nelaimi, pēc kuras jāsākas jaunai dzīvei. Krāpt nav grūti, grūti ir mīlēt visu mūžu vienu cilvēku, dienu no dienas, gadu no gada atklājot viņā kaut ko jaunu. Uzticība ir īpaša Dieva dāvana, kas dota tikai izredzētajiem.

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Shutterstock






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS