Apmācies, vājš smidzinošs lietus
Rīga
Apmācies, vājš smidzinošs lietus
LV RU
Sabiedrībā

Islāmu pieņēmusī latviešu meitene Fatima Una stāsta par neiedomājamu naidu no tautiešu puses

 
01.decembris 2015  05:39

Pirms diviem gadiem islāmticību pieņēmusī 17 gadus vecā latviešu meitene Fatima Una Katrīna Patmalniece baidās viena iziet no mājām. Viņa savas ticības dēļ jau vairākkārt ir sastapusies ar neizskaidrojami riebīgu tautiešu attieksmi. Tagad, pēc teroraktiem Parīzē, viņa to izjūt sevišķi sāpīgi.

Islāmticīgā latviešu meitene Fatima Una Katrīna pēc Parīzes teroraktiem piedzīvojusi neiedomājamu tautiešu agresiju. Viņa līdz šim nebija iedomājusies, ka daži latvieši var būt tik riebīgi.

Islāmticīgā latviešu meitene Fatima Una Katrīna pēc Parīzes teroraktiem piedzīvojusi neiedomājamu tautiešu agresiju. Viņa līdz šim nebija iedomājusies, ka daži latvieši var būt tik riebīgi.

Fatima dzīvo nelielā ciematā netālu no Tukuma un katru dienu ar vilcienu mēro ceļu uz skolu Tukumā. Tiesa gan, nesen viņai nācās skolu mainīt, jo iepriekšējās skolas pedagogi pret meiteni viņas ticības dēļ izturējās nicīgi. Tagad viņa mācās ģimnāzijā Tukumā un teic, ka skolā jūtas labi. Tomēr ārpus skolas viņa piedzīvo naida uzliesmojumus un pēc Parīzē notikušajiem teroraktiem viņa baidās rādīties sabiedrībā ārpus skolas un savām mājām. Viņa staigā hidžābā (musulmaņu sievietes ietērps, kas nosedz viņas ķermeni, atklātu atstājot tikai seju) un tas izraisa neizskaidrojamu apkārtējo cilvēku dusmas. Meitenes mamma Līga Patmalniece saka, kā meitas ietērps viņas bērnu nav mainījis: „Mans bērns uzvelk lakatu, iziet ārā, pēc tam atnāk mājās, un tas ir tieši tas pats mans bērns – nekas nav mainījies”.

Fatima Una: „Viņš ar niknuma pilnām acīm skatījās uz mani un sacīja: „Kaut tev acis izkristu!””.
Tomēr mainījusies ir cilvēku attieksme. Fatima Una Kasjauns.lv pastāstīja kā jūtas:
„Pirmajā pirmdienā pēc Parīzē notikušiem teroraktiem, man pirmo reizi mūžā nācās izjust tik izteiktu cilvēku naidu pret islāmticīgajiem.

Man tā bija parasta pirmdiena. No rīta iekāpju vilcienā līdz Tukumam, un tālāk eju kājām uz skolu. Paldies Dievam, vienmēr no rīta ir blakus klasesbiedrene, kas mani ļoti atbalsta. Rīts tagad jau tumšs. Vienu vārdu sakot, vairāk nekur nestaigāju viena pati, kā mēdzu agrāk, jo vienkārši vairs nav droši.

Pēc skolas atkal dodos uz vilcienu. Tā pati meitene brauca kopā ar mani, tāpēc gājām kopā. Viņa vienmēr cenšas nākt kopā ar mani, lai būtu droši. Līdzi nāca vēl viena meitene (tuva draudzene). Viņa mūs pavadīja līdz stacijai.

Kad bijām stacijā, līdz vilcienam vēl bija kāds laiciņš. Stacijā gandrīz neviena nebija. Uz soliņa tikai sēdēja kāds iedzēris vīrietis. Visas trīs kopā stāvējām un pļāpājām. Vīrietis sāka staigāt mums apkārt un dīvaini skatīties. To pamanījām mēs visas. Vienu brīdi viņš pienāca mums klāt un pajautāja, cik ir pulkstenis. Mēs pieklājīgi atbildējām un runājāmies tālāk. Tad vīrietis atkal pienāca mums klāt un sāka kaut ko nesaprotami teikt, līdz viņš nopētīja mani un iepleta acis. Iesaucies „woow”, viņš nenolaida skatienu. Viņš pastiepa roku pret mani un centās pienākt man klāt. Viena no draudzenēm ātri noreaģēja un piegāja man priekšā, nostājoties aizsargpozīcijā. Viņa teica vīrietim, lai liek mani mierā un iet prom. Viņš ar niknuma pilnām acīm skatījās uz mani un sacīja: „Kaut tev acis izkristu!”.

Abas meitenes lika viņam iet prom, bet viņš tikai turpināja: „Es tevi varētu nožņaugt tajā tur, kas tev tur aptīts ap galvu!”. Sacīdams šos vārdus, viņš ar rokām žestikulēja, norādot uz manu šalli (hidžābu).

Viss beidzās ar to, ka meitenes mani aizveda prom. Kopš šī notikuma vairs nekur neeju viena pati.

Parasti ikdienā es tikai sastopos ar cilvēkiem, kas, ieraugot mani, iebļaujas „Allahu Akbar”, it kā cenšoties mani aizskart, lai gan pie tā jau esmu pieradusi.

Vienreiz gadījās, ka kāds vīrietis pienāca man klāt un divreiz mēģināja pieskarties manai šallei (hidžābam), jautājot: „Kas tas tāds? Kam tev tas?"..

Vienreiz izkāpu ārā no vilciena un pamanīju kāda vīrieša dīvaino skatienu, sajutos dīvaini, pat apdraudēti, tāpēc sāku iet ļoti ātri, lai tiktu ātrāk mājās. Viņš nāca man pakaļ. Dzirdēju, kā viņš pie sevis kaut ko runā. Pēkšņi vīrietis man no mugurpuses pieskrēja klāt un iesaucās: „Kur tad tu iesi, mācītāja meita?”. Teicu, lai liek mieru man, un ātri ieskrēju mājās, vēl paspēju sadzirdēt, ka viņš atkal kaut ko pie sevis pateica. Ir bijuši gadījumi, kad piedāvā pavadīt it kā līdz mājām.

Skolā viss ir kārtībā. Ja ir kāds strīds, tad tas tiek atrisināts mierīgā ceļā”.

Unas Fatimas mamma: „Latvijai vēl tāls ceļš ejams”
Unas Fatimas mamma uzskata, ka neseno Parīzes notikumu iespaidā ir pastiprinājusies agresija pret viņas meitu un islāmticīgajiem kopumā.

Viņa uzrakstījusi vēstuli Latvijas musulmaņu kopienai, kurā cer, ka tā palīdzēs nest sabiedrībā domu, izglītot to, ka bērni nav vainīgi, ka ir jāmāk atšķirt ticība no terorisma.

„Es saprotu, ka tagad ir grūti laiki, daudzi jo daudzi cilvēki ir noskaņoti radikāli un šo atšķirību nespēj un/vai negrib saprast, bet par to ir jārunā. Ir skaidrs, ka Latvijai ir tāls ceļš ejams līdz multikulturālas sabiedrības pieņemšanai, bet es un mans bērns gribam justies droši savā valstī. Ja citviet baidās no teroristiem, vai tad tiešām mums jāsāk baidīties no saviem tautiešiem,” raksta Unas Fatimas Katrīnas mamma Līga.

Islāms Latvijā (par Fatimu Unu no 1.27 min., Kivi TV)



Elmārs Barkāns/Foto: ekrānuzņēmums no video

SVARĪGĀKAIS