Apmācies
Rīga
-1°
Apmācies
LV RU
Attiecības

Dzīve nav rožu dārzs, un no vientulības mirst. Pa īstam (33)

 
02.decembris 2015  17:00

Dzīvošana vientulībā ir sasniegusi augstāko fiksēto līmeni ne tikai šajā gadsimtā, bet vispār, kāds jebkad bijis uz planētas. Turklāt zinātnieki paredz vientulības epidēmisku izplatīšanos un atzīst to par sabiedrības veselības draudu, tikpat bīstamu kā liekais svars un smēķēšana.

Vai tiešām esam tā radīti, ka vientulība var ietekmēt mūsu spējas atvairīt slimību un stress nolemj mūs nāvei? Drīzāk – esam radīti, lai nebūtu vieni. Dabiskā izlase ir devusi priekšroku cilvēkiem, kam bija vajadzīgi citi cilvēki.

Vai tiešām esam tā radīti, ka vientulība var ietekmēt mūsu spējas atvairīt slimību un stress nolemj mūs nāvei? Drīzāk – esam radīti, lai nebūtu vieni. Dabiskā izlase ir devusi priekšroku cilvēkiem, kam bija vajadzīgi citi cilvēki.

Pēdējos gados klajā nākuši satraucoši atklājumi par vientulības briesmīgo dabu: cik ļoti tā vājina cilvēka imunitāti, grauj veselību, pietuvina nāves risku, cik liela loma tajā ir iedzimtībai, kāda modificējoša vara tai ir pār mūsu gēniem, cik tā ir lipīga sabiedrībā un tamlīdzīgi.

Šie jaunumi ir gana biedējoši, zinātnieki jau pārdēvējuši vientulību par slimību, nevis simptomu. Taču šogad pētnieki gājuši vēl tālāk – viņi paziņoja, ka cilvēcei draud vientulības epidēmija, kas, iespējams, izraisīs vispārēju veselības krīzi un kļūs par izplatītu nāves risku.  

Dzīve nav rožu dārzs
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados vācu psihiatre Frīda Fromma-Reihmane piesēdās uzrakstīt eseju par tēmu, kam vairākums psihoanalītiķu – pat viņas slavenais laikabiedrs Zīgmunds Freids – bija pieskārušies tikai garāmejot. Par vientulību.

Iespējams, Frommu-Reihmani šim jautājumam iedvesmoja kāda jauna paciente, kataleptiķe (katalepsija – ilgstošs ķermeņa sastingums), kura komunicēšanai atsaucās tikai tad, kad ārste pavaicāja: cik vientuļa sieviete jūtas. “Viņa parādīja savu roku ar paceltu īkšķi un saliektiem pārējiem četriem pirkstiem,” rakstīja Fromma-Reihmane. Īkšķis bija viens pats, atšķirts no saliektajiem pirkstiem. “Tik vientuļa?” ārste precizēja. Un pacientes “sejas izteiksme atslāba it kā lielā atvieglojumā un pateicībā, un viņas pirksti iztaisnojās”.

Fromma-Reihmane vēlāk kļuva pasaulslavena kā maza, drukna psihoterapeite, kuru cita paciente sākotnēji pat kļūdaini noturēja par saimniecības vadītāju. Šī paciente bija Džoanna Grīnberga, šizofrēniska meitene, kuru uzskatīja par nedziedināmu, bet vācu psihiatrei izdevās šos maldus izgaisināt. Grīnberga izrakstījās no slimnīcas, pabeidza skolu un kļuva par rakstnieci, iemūžinot savu iemīļoto psihoanalītiķi kā dakteri Frīdu autobiogrāfiskajā bestsellerā Es nekad neesmu solījis tev rožu dārzu (1964). Pēc šā darba uzņemta filma, sarakstīta luga un viena no amerikāņu kantrimūzikas zelta fonda dziesmām I beg your pardon, I never promised you a rose garden (Lūdzu piedošanu, es nekad neesmu solījis tev rožu dārzu).

Fromma-Reihmane, kura emigrēja uz ASV, bēgot no hitleriskās Vācijas, bija pazīstama ar savu viedokli, ka neviens pacients nav tik slims, lai viņu nevarētu ārstēt ar uzticēšanos un tuvību. Viņa uzskatīja, ka vientulība ir pamatā gandrīz visām garīgajām slimībām un ka vientuļš cilvēks ir teju visšausminošākais skats pasaulē. Reiz viņa stingri norāja savus kolēģus par to, ka viņi atsakās no emocionāli nesasniedzamiem pacientiem. Vientulības baismīgais rēgs “pieskaras mūsu pašu iespējamai vientulībai”, viņa teica. “Mēs izvairāmies no tā un jūtamies vainīgi.”

Frommas-Reihmanes eseja Par vientulību (1959) tiek uzskatīta par pamatakmeni strauji augošajā zinātnisko pētījumu jomā, ko var saukt par vientulības izpēti. Pēdējā pusgadsimta laikā psiholoģijas zinātnieki lielā mērā ir pametuši psihoanalīzi un pievērsušies bioloģijai. Un, aizvien vairāk iedziļinoties šūnu un nervu darbībā, viņi ir atraduši apliecinājumus tam, ka vientulība ir tik briesmīga, kā Fromma-Reihmane apgalvoja. Tagad to saista ne tikai ar daudzām sen zināmām garīgajām slimībām, bet arī ar fiziskajām kaitēm.

Kas ir īsta vientulība?
Vientulības psiholoģiskais skaidrojums nav daudz mainījies, kopš to definēja Fromma-Reihmane. Īsta vientulība, kā viņa to sauca, nav dāņu filozofa Sērena Kjerkegora raksturotā kulturālo cilvēku aizvēršanās un dzīve vienatnē. Īsta vientulība nav arī tā laimīgā vienatne, kas vajadzīga ražīgam māksliniekam, vai pārejošais aizkaitinājums, kas pārņem, kad esi piesiets pie gultas ar gripu, kamēr draugi dodas kādā aizraujošā piedzīvojumā. Tas nav arī šā brīža neapmierinājums ar partneri – savu draugu, mīļāko vai dzīvesbiedru –, ja vien šajā situācijā nenonāk hroniski, kad tik tiešām cilvēks var justies vientuļš. Fromma-Reihmane nodalīja īstu vientulību pat no sērošanas, jo tie, kas labi pielāgojas, galu galā tiek tai pāri, kā arī no depresijas, kas var būt vientulības simptoms, bet reti kad cēlonis. Vientulība, viņa teica, – un nevienu tas nepārsteigs –, ir tuvības trūkums.

Mūsdienu psihologi atzīst Frommas-Reihmanes lietu uzskaitījumu par to, kas nav īsta vientulība. Un papildina, ka vientulība jāuzlūko kā iekšēja, subjektīva pieredze, nevis ārēji, objektīvi apstākļi. “Tas nav tas pats, kas būt vienam, arī būt kopā ar citiem negarantē aizsardzību no vientulības sajūtas,” skaidro amerikāņu psihologs Džons Kačiopo, viens no sociālās neirozinātnes pamatlicējiem un pasaulē vadošais pētnieks par vientulības tēmu. Pateicoties viņa darbiem, lielā mērā mainījies priekšstats par to, ko nozīmē būt vientuļam. Kačiopo pētījumi liecina, ka vientulība pastāv neatkarīgi no tā, cik daudz sociālo kontaktu cilvēkam ir. Kāds pat ar 3000 Facebook kontaktiem var izrādīties vientuļāks par tādu, kas vispār izvairās no sociālajiem medijiem. Ir iespējams justies vientuļam jebkurā pūlī – virtuālajā vai fiziskajā –, jo vientulība ir spēcīga sociālās izolētības sajūta, kas pastāv, neraugoties uz cilvēku skaitu kāda dzīvē.  

Kačiopo ir pārliecināts, ka vientulības izraisītās emocijas dod vaļu juceklim un kaitējumam ķermenī un smadzenēs. Ne visi pētnieki viņam piekrīt, protams. Citi ir pārliecināti, ka vientulība ir sociālo kontaktu trūkums – vientuļniekam kļūst sliktāk nekā nevientuļajam, jo viņam nav cilvēku, kas par to parūpētos; viņam nav sociālā atbalsta.

Veselības krīze vientulības griezumā
Agrāk vientulība uztrauca sabiedrisko domu galvenokārt kā sociāla problēma – vērtēta kā pārmērīga konformisma kultūras produkts vai sociālo normu sabrukums. Taču mūsu laikos vientulība jau atzīta par sabiedriskās veselības krīzi.

Amerikā, lai mērītu vientulību un sociālās izolētības sajūtu, plaši tiek lietota Kalifornijas universitātes izstrādātā Vientulības skala. Tā ir anketa ar 20 jautājumiem par vientulības sajūtu, atbildes tiek mērītas četrās pakāpēs – bieži (3 punkti), dažreiz (2), retumis (1), nekad (0). Vairāk punktu liecina par lielāku vientulību.

Par īpašu vientuļnieku riska grupu uzskata ļoti vecus cilvēkus, kam vientulība tikai vēl paātrina veselības sabrukumu, saīsinot mūžu. Taču arī ne tik vecu cilvēku –  pat jauniešu un bērnu vidū vientulības sērga uzmācīgi plešas plašumā.

Par īpašu vientuļnieku riska grupu uzskata ļoti vecus cilvēkus, kam vientulība tikai vēl paātrina veselības sabrukumu, saīsinot mūžu. Taču arī ne tik vecu cilvēku – pat jauniešu un bērnu vidū vientulības sērga uzmācīgi plešas plašumā.


Pēdējā laikā šīs aptaujas liecina, ka vismaz 30% amerikāņu jūtas vientuļi. Kas ir šie vientuļnieki? Tie ir tā sauktie autsaideri: ne tikai vecie ļaudis, bet arī nabadzīgie, huligāni, atšķirīgie. Aptaujas rāda, ka cilvēkiem, kas jūtas diskriminēti, ir lielāka tieksme kļūt par vientuļniekiem nekā tiem, kas tā nejūtas, pat ja viņi neiekļaujas iepriekš minētajās kategorijās. Sievietes ir vientuļākas par vīriešiem, lai gan neprecēti vīrieši jūtas vēl vientuļāki par neprecētām sievietēm. Afrikāņu izcelsmes amerikāņi arī ir lielāki vientuļnieki nekā baltie, taču neprecējušās afrikāņu amerikānietes nav tik vientuļas kā spāņu vai eiropiešu izcelsmes amerikānietes. Mazizglītotajiem ir lielāks risks justies vientuļiem nekā cilvēkiem ar labu izglītību un bezdarbniekiem un pensionāriem.

Par īpašu vientuļnieku riska grupu uzskata ļoti vecus cilvēkus, kam vientulība tikai vēl paātrina veselības sabrukumu, saīsinot mūžu. Taču arī ne tik vecu cilvēku –  pat jauniešu un bērnu vidū vientulības sērga uzmācīgi plešas plašumā. Amerikas Pensionāru asociācijas veiktais pētījums 2010. gadā, aptaujājot vairāk nekā 3000 cilvēku vecumā virs 45 gadiem, liecināja, ka vismaz trešā daļa amerikāņu šajā vecuma grupā jūtas hroniski vientuļi (vientuļi ilgiem periodiem), savukārt desmit gadus iepriekš to apgalvoja tikai piektā daļa. Vientulība raksturīgāka jaunākiem (43%  vecumā  no 45 līdz 49 gadiem), nevis vecākiem (25% vecumā virs 70 gadiem) aptaujas dalībniekiem. Vientulība arī izrādījās svarīgs sliktas veselības pareģotājs, jo to vidū, kas savu veselību vērtēja kā “lielisku”, bija uz pusi mazāk vientuļnieku nekā “sliktas” veselības pārstāvjiem (25% pret 55%).

Pagājušajā gadā pētījums par vientulību tika veikts arī Eiropas Savienībā, un atklājās, ka par Eiropas Savienības vientulības galvaspilsētu var dēvēt Lielbritāniju. No 28 valstīm tā ierindojās 26. vietā proporcionāli pēc iedzīvotāju skaita, kuri atzinās tuvu cilvēku atbalsta trūkumā, ja viņiem gadītos nopietna problēma, citiem vārdiem sakot – vientulībā. Ap pieciem miljoniem britu nav ne tuvu draugu, ne kaimiņu, uz ko paļauties. Vāciešiem ir vēl vājāka saskare ar kaimiņiem, toties viņi vairāk rūpējas par draudzības saitēm. Dānija un Francija, kas ieņēma pēdējās vietas, savāca vairāk punktu nekā Lielbritānija attiecībā uz kaimiņiem.

Latvijā atbilstoši laimes un ģimenes attiecību mērījumam Amigo laimes indekss trešā daļa sirmgalvju Latvijā jūtas vientuļi, bet 45% brieduša vecuma cilvēki baidās no vienatnes, turklāt, gadu skaitam pieaugot, arvien pastiprinās arī bailes palikt vienam.

Radīti sabiedriskai dzīvei
Vientulības galvenā nots ir sajūta, ka esi atraidīts, izstumts, izbrāķēts, un tā ir arī pati kaitīgākā sajūta. Psihologi to atklāja, pētot geju pieredzi AIDS epidēmijas pirmās desmitgades laikā. Tolaik sabiedrība krita panikā un skaļi pieprasīja gejus turēt karantīnā. Pētniekiem, kas mēģināja noskaidrot, cik lielā mērā sabiedriskā pieredze ietekmē veselību, AIDS nodrošināja ko līdzīgu dabiskam eksperimentam – iespēju novērot tik ekstrēmu apstākļu sekas, kuriem neviens ētisks cilvēks otru nepakļautu.

Tādējādi Kalifornijas universitātes zinātnieki varēja meklēt atbildi uz vienu no dzīves lielākajiem jautājumiem: vai sociālā pieredze ir pamatā tam, ka vieni cilvēki nomirst ātrāk par citiem? Astoņdesmito gadu otrajā pusē viņi ieguva atļauju ilgtermiņa pētījumam par gejiem, kuri nonāca pie viņiem, vēl nezinot, vai ir inficējušies ar HIV. Apmēram pusei vīrusa analīzes rezultāts izrādījās pozitīvs, un trešā daļa no viņiem atļāva zinātniekiem likt savu dzīvi zem mikroskopa, atbildot uz daudziem jautājumiem par narkotiku lietošanu, seksu, attieksmi pret savu homoseksualitāti, emocionālā atbalsta līmeni utt. 1993. gadā trešajai daļai no šīs grupas bija attīstījies AIDS, ceturtā daļa jau bija nomiruši.

Kad zinātnieki mēģināja noteikt sociālos faktorus, kas bija paātrinājuši šīs slimības progresu, atklājās, ka, piemēram, nabadzīgam stāvoklim vai ģimenes un draugu trūkumam nebija lielas nozīmes. Vislielāko ietekmi uz to, vai ar HIV inficētais gejs nomirs ātri, radīja cita sociālā pieredze, proti, vai pacients dzīvoja izolēti vai ārpasaulē. Izolētie slimnieki nomira vidēji divus, trīs gadus agrāk. To apliecināja vēl kāds eksperiments: papildinot AIDS inficētās asins šūnas ar norepinefrīnu, vīruss tajās savairojās 3–10 reizes ātrāk nekā inficētajās šūnās bez šā stresa hormona papilddevas.

Vai tiešām esam tā radīti, ka vientulība var ietekmēt mūsu spējas atvairīt slimību un stress nolemj mūs nāvei? Drīzāk – esam radīti, lai nebūtu vieni. Dabiskā izlase ir devusi priekšroku cilvēkiem, kam bija vajadzīgi citi cilvēki. Cilvēki ir daudz sabiedriskāki radījumi nekā vairākums citu zīdītāju, pat primāti, un, lai attīstītu mūsu sociālās smadzenes, kā tās sauc neirozinātnieki, mums jāprot labi sadarboties.

Vēl kāds slavens eksperiments, ko veica psiholoģe Naomi Eisenbergere no Kalifornijas universitātes, palīdz izskaidrot, kāpēc sabiedrības atraidījums liek mums reāli ciest un rada vēlēšanos izvairīties no tā. Eksperimenta dalībnieki laboratorijā pa vienam spēlēja datorspēli Kiberbumba – mētājot ekrānā bumbu ar diviem citiem spēlētājiem, kas patiesībā bija datorprogramma. Virtuālie spēlētāji kādu brīdi spēlēja, bet tad sāka ignorēt īsto cilvēku, metot bumbu tikai viens otram. Novērojamā dalībnieka smadzeņu magnētiskā rezonanse fiksēja, ka noraidošā attieksme pret viņu bija aktivizējusi smadzenēs to pašu daļu, kas atbild par ķermeņa fiziskajām sāpēm. Tāpēc vientulību nereti mēdz dēvēt arī par sociālajām sāpēm.

Sociālo sāpju anatomija
Kad izrādījās, ka vientulība var paātrināt slimnieku nāvi, Džons Kačiopo atklāja arī, ka tā var padarīt veselus par slimiem pēc tās pašas shēmas: liekot ķermenim darboties pēc modeļa cīnies vai bēdz. Deviņdesmito gadu vidū Kačiopo strādāja Ohaio universitātē, kur veica eksperimentu ar studentiem, sadalot viņus trīs grupās: kas nav vientuļi, kas reizēm ir vientuļi, un kas ir vientuļi. Septiņas dienas un naktis viņi tika novēroti – deviņas reizes dienā viņi aizpildīja anketas, tika mērīts viņu kortizola (stresa izdalīts hormons) līmenis un noteikts miega ilgums un kvalitāte.

Kā varēja gaidīt, visizteiktākie ķermeņa ciešanu simptomi (slikts miegs, augsts kortizols) bija vientuļajiem studentiem, kas jutās nelaimīgi, jo viņiem nebija tuvu draugu. Turklāt viņiem arī asinsvadu rezistence bija virs normas – tā ir saistīta ar augstu asinsspiedienu, kas liek sirdij strādāt smagāk, sūknējot asinis, un bojā asinsvadus. Ja tā turpinās ilgu laiku, var izveidoties sirds slimība.

Vienā no saviem jaunākajiem darbiem Kačiopo ir analizējis lielu skaitu pēdējo gadu zinātnisko pētījumu, kas kopumā iezīmē jaunu vientulības perspektīvu. Svarīgākais novērojums – pētījumi rāda, ka vientuļa cilvēka smadzenes ir strukturāli un bioķīmiski atšķirīgas no nevientuļajām smadzenēm. Turklāt šīs atšķirības nav tikai simptomi, bet gan papildu problēmu cēlonis.

Nenoliedzami, ka mūsdienu tendences – tehnoloģiju iespējas un darbs mājās – palielina vientulības pieaugšanas risku. Aizvien vairāk cilvēku dzīvo vieni, un saziņa ar sociālo mediju starpniecību viņiem aizvieto reālu attiecību veidošanu.

Nenoliedzami, ka mūsdienu tendences – tehnoloģiju iespējas un darbs mājās – palielina vientulības pieaugšanas risku. Aizvien vairāk cilvēku dzīvo vieni, un saziņa ar sociālo mediju starpniecību viņiem aizvieto reālu attiecību veidošanu.


Piemēram, viena no šīm atšķirībām ir apspiesta nervu atbildes reakcija uz pozitīvu stimulu. Pozitīvi attēli un notikumi neiespiežas tajās kā nevientuļnieku smadzenēs. Priekšstats par sociālo kontaktu ar draugiem vai ģimeni vairākumam cilvēku smadzenēs izraisa aktivitāti, taču vientuļniekiem šī reakcija ir pavājināta.

Vientuļnieku smadzenes uzrāda arī mazāku aktivitāti, mēģinot noteikt, ko citi domā, tā ir darbība, ko veicam ik dienu un ko zinātnieki dēvē par mentalizāciju. Kačiopo pieļauj, ka vientuļo smadzenes ir pieklusinājušas spēju mentalizēt, tas ir viņu sociālās pašaizsardzības līdzeklis pret sliktu ziņu saņemšanu no citiem.

Kačiopo arī pievērsies iedzimtības lomas pētīšanai un atklājis: “Vientulība ir pārmantojama apmēram 50% gadījumu, bet tas nenozīmē, ka vientulību nosaka gēni. Tikpat lielā mērā to nosaka situācijas faktori. Iedzimta varētu būt sāpju intensitāte sociālās izolētības sajūtas gadījumā.” Tomēr viennozīmīgi – vientulība tiek gan radīta, gan nodota jau ļoti agrā vecumā. Pietiek bērnu atraut no mīlošu, uzticamu vecāku uzmanības, un, ja nekas nekompensē šo trūkumu, viņš tiecas būt vientuļš visu mūžu. Turklāt vientulība, iespējams, var likt mums pakļauties garastāvokļa svārstībām, dusmām, pesimismam, kautrībai, hiperjūtībai pret kritiku, neizlēmībai.

Vientulība pavada milzumu slimīgu izpausmju, un nav viegli pateikt, kas šajā gadījumā ir vista un kas ola. Taču, lai kāds būtu cilvēka vientulības patiesais cēlonis, zinātne liecina: šis stāvoklis maina smadzeņu darbību, un šīs izmaiņas var radīt kaskādi papildu problēmu.

Vientulība tuvina nāvi
Bija laiki, kad visi zināja, ka infekcijas nogalina, bet nezināja – kā. Nebija vēl atklāti mikrobi, kas tās izplata. Tāpat arī ar vientulību – intuitīvi visi zina, ka tā pietuvina nāvi, bet tikai nesen psihobiologi atrada tam izskaidrojumu. Izrādās, vientulības sajūta sūta maldinošus hormonu signālus, pārkārto gēnu molekulas, kas nosaka uzvedību un sagroza citas organisma sistēmas.

Ilgstoša vientulība ne tikai liek justies slimam, bet var arī nogalināt. Emocionālo izolētību vērtē kā tikpat augstu mirstības riska faktoru kā smēķēšanu – tikpat kaitīga, kā izsmēķēt 15 cigaretes dienā – un alkoholismu.  

Šovasar ar jauniem faktiem klajā nāca Brigema Janga universitātes zinātnieki. Viņi savā pētījumā uzsvēra atšķirību starp subjektīvu, paša noteiktu vientulības sajūtu un objektīvu sociālās izolētības stāvokli. Abi šie vientulības gadījumi, izrādās, ir līdzīgā mērā kaitīgi. Proti, subjektīva vientulības sajūta palielina nāves risku par 26%, savukārt sociālā izolētība – vai sociālo kontaktu trūkums – un dzīvošana vienatnē ir vēl postošāka cilvēka veselībai, jo nāves risks pieaug attiecīgi par 29% un 32%. Gadījumos, kad cilvēks gan subjektīvi jūtas vientuļš, gan objektīvi atrodas sociālā izolētībā, šis risks varētu būt vēl jo lielāks.

Šie fakti vienādi attiecas gan uz cilvēkiem, kas jūtas vientuļi, lai arī apkārt ir citi, gan uz tiem, kas tīšuprāt sevi izolējuši no sabiedrības.  

Vai būs epidēmija?
Kāds pētījums, kurā bija iesaistīti vairāk nekā 5000 cilvēku, liecina par vēl vienu vientulības negatīvo pusi – tā var izplatīties līdzīgi kā parasts saaukstēšanās vīruss. Vīrusa mikrobi izplatās, piemēram, rokasspiediena ceļā, un vientulība var pārņemt cilvēku grupas negatīvas sociālās mijiedarbības veidā.

Agrākie pētījumi jau apliecināja, ka vientuļie cilvēki savās izpausmēs ir daudz kautrīgāki, naidīgāki, nemierīgāki un sociāli neveiklāki. Viņiem ir arī tendence uztvert sociālo mijiedarbību atšķirīgā veidā, bieži vien saskatot citu uzvedībā neesošu noraidījumu vai atgrūšanu.

Pētījuma dalībnieki atbildēja uz vientulības aptaujas jautājumiem, sniedza savu medicīnisko vēsturi un izgāja fizisko pārbaudi ik pēc diviem gadiem desmit gadu periodā. Viņi arī norādīja, kas ir viņu draugi un radinieki, un daudzi no viņiem arī piedalījās pētījumā. Analizējot dalībnieku sociālos tīklus un saskaitot vientulības dienas, ko viņi izjuta ik gadu, zinātnieki varēja noteikt, kā vientulība izplatījās pa grupām.

Tika secināts – cilvēki jūtas vientuļi vidēji 48 dienas gadā. Ja kādam ir tiešs kontakts ar personu, kas jūtas vientuļa, viņam par 50% pieaug risks arī justies vientuļi. Īpaši sievietes izjūt vientulību, un sevišķi tā izplatās pa sieviešu sociālajiem tīkliem. Vientulība vairāk pārnēsājas draugu lokā, nevis ģimenes vidū.

Nenoliedzami, ka mūsdienu tendences – tehnoloģiju iespējas un darbs mājās – palielina vientulības pieaugšanas risku. Aizvien vairāk cilvēku dzīvo vieni, un saziņa ar sociālo mediju starpniecību viņiem aizvieto būtisku, reālu – no miesas un asinīm – attiecību veidošanu.

Ko darīt, lai vientulības sajūta neaprij mūs līdz pat šūnu līmenim, mainot gēnus un radot draudus veselībai? Derētu mainīt savu tradicionālo priekšstatu par veselību, kā arī nenovērtēt par zemu cilvēka elastīguma, pielāgošanās spējas. Ir simts un viens veids, kā nosist grādus savā vientulības skalā un neiestigt simts vientulības gados.

Inguna Mukāne, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS