Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-5°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Garšīgi

Vārīt zaptes un taisīt tomātiņus želejā – tāds ir rūjienietes Sandras bizness (39)

 
05.decembris 2015  08:24

Rūjienietes Sandras Vilnes virtuvē top vairāk nekā pussimt veidu zaptīšu, mērcīšu, salātiņu un citu gardumu, kurus ieraugot jebkuram konservēšanas fanam, gluži kā kaislīgam kolekcionāram, acis sāk drudžaini spīdēt. Tā arī gribas sacīt pamazināmā formā: mērcītes, sīrupiņi, salātiņi, jo viss ir iepildīts mazās, simpātiskās un glīti noformētās burciņās.

Vārīt zaptes un taisīt tomātiņus želejā – tāds ir rūjienietes Sandras bizness

Kad “100 labi padomi” apciemoja Sandru viņas dzimtajā Rūjienā, uz galda bija saliktas neskaitāmas burciņas, sagrupētas noteiktā kārtībā. “Te man ir vienkāršie ievārījumi, bez īpašām piedevām, zināmā mērā – klasika. Es vāru arī pieneņu medu, vīgriežu medu un šogad savārīju arī sīrupiņus ar dažādām piedevām – veselībai. Vēl viena grupa ir salātiņi un mērcītes, bet nākamā – piedāvājums Vācijas tirdziņiem. Rūjienas novada tautskola rīkoja braucienu uz Magdeburgu, un es pagatavoju ievārījumus speciāli vācu tirgum, ar vāciskām etiķetēm. Un vēl ir speciālie Rūjienas grupas ievārījumi, ko pilsētas dome pasūta prezentācijām un pasākumiem. Šajos ievārījumos katrā burciņā ir cits sastāvs, bet tie visi lepojas ar Rūjienas nosaukumu.”

Tā tikai šķiet, ka katrs latvietis, kuram savs dārzs un saimniecība, rudenī ražu pats arī saliek burkās vai kā citādi pārstrādā. Ja tā notiktu, nebūtu pieprasījuma pēc Sandras gatavotās produkcijas. Katru sestdienu, vienalga, vai ir vasara vai ziema, jau vairāk nekā četrus gadus Sandra mēro ceļu no Rūjienas uz Skulti, uz “lielāko eko tirdziņu Ziemeļvidzemē”, kā viņa pati to raksturo.

Par savu pilsētu Sandrai sakāmi tikai labi vārdi, jo gan pašvaldība, gan dažādi konsultanti cīnās, lai mājražotāji ar savu produkciju ne tikai parādītos vietējos pasākumos un tirdziņos, bet arī izietu pasaulē. “Mūs ved ekskursijās, pieredzes apmaiņās, daudz ko redzam un iegūstam. Rezultātā mūsu produkcija ir aizceļojusi uz Japānu, japāņiem mūsu medus iet pie sirds. Arī Gruzijā šis tas ir nonācis un iepriekš pieminētajā Vācijā. Tur labāk “aizgāja” tie mani ievārījumi, kuriem bija klāt kabacis, ķirbis, ingvers. Burciņas ar ikdienišķāku, klasiskāku saturu viņus ne visai interesēja, bet tiklīdz padzirdēja vārdu “cukīni”, tā atgriezās pat tie, kuri jau bija aizgājuši stendam garām.”

Vārīt zaptes un taisīt tomātiņus želejā – tāds ir rūjienietes Sandras bizness


Visa pamatā – čaklums
Sandra stāsta: “Darbošanās griba sakņojas mūsu dzimtā – man bija čakla mamma un tētis. Mēs jau no mazotnes redzējām, kā tiek vārīts un konservēts, un mācījām to saviem bērniem. Tas mums laikam ir iedzimts, mans brālis ļoti labi konservē, bet māsa izmācījās par pārtikas tehnoloģi. Ja runājam par bērnības garšām, atceros, kā tēvs skābēja gurķus, – to garšu es joprojām jūtu mutē. Konkrētas receptes nebija, viņš prata skābēt tāpat, uz jušanu.”

Sandra pati ir profesionāla šūšanas rūpniecības tehnoloģe, taču dzīvē iemācījusies daudz citu prasmju. “Deviņdesmitajos gados, kad visas iestādes juka un bruka, mūsu ģimene izveidoja savu veikalu, un ar veikaliem ņēmāmies deviņpadsmit gadus. Sākām ar zivju veikaliņu, mazu, bet ļoti labu. Tad paņēmām klāt ziedu veikalu, – mums bija ziedu salons. Pēc kāda laika mainījām telpas un apvienojām pārtiku ar ziediem. Kad ienāca lielveikali, veikalam pielikām punktu, jo biju palikusi viena pati un nostrādājos tā, ka jutos kā saspiesta šprote bundžā.

Bet! Jau pirms punkta pielikšanas, pirms vairāk nekā četriem gadiem, izdomājām, ka nepaliksim uz vietas, ka noteikti darīsim ko citu. Un tāpēc brīdī, kad aizvērām veikalus, mums mājās jau bija gatava saimniecība! Ar trušiem un mājputniem. Drīz vien sapratām, ka mūsu produkcija aiziet, ka patīk, ka cilvēki to ir pamanījuši un novērtējuši.

Vārīt zaptes un taisīt tomātiņus želejā – tāds ir rūjienietes Sandras bizness


Topā – saldskābi marinējumi!
Pirmais, ko sāku vārīt un pildīt burciņās, bija ķirbji. Tolaik bija populāri ķirbji ar apelsīniem, kabači ar ķirbjiem un apelsīniem, tad pieliku klāt arī kokospienu. Pēc tam sākām ievākt meža veltes, jo mežā ir tik jauki, tāda bagātība – sēnes, ogas! Receptes man nav striktas un precīzas; ja ieraugu kādu recepti, kas ieinteresē, paņemu tikai pamatdomu, pamatideju un tālāk balstos uz savām garšas izjūtām. Man, piemēram, patīk saldskābi marinējumi! Ar saldskābu marinādi. Marinējumos es lieku daudz cukura, jo man nepatīk asi konservi. Saldskābā marinādē var likt gurķus, tomātus, sēnes – tās ļoti labi garšo šādā variantā. Nu, protams, arī tomāti saldskābā želejā ir lieliski.

Lūk, te man ir gurķu salātiņi, gandrīz kā gurķu ievārījums. Pēdējie gurķi, izauguši lieli, gandrīz pārauguši – nu, kā tos izmantot? Sēklaino vidu – ārā, gluži tāpat kā no kabačiem; tie lai tiek vistām un pīlēm. Gurķiem pielieku klāt zaļumus, sīpolus, saldskābo marinādi un sablendēju. Blenderis man patīk, tā ir laba lieta. Neko prom nemetu. Ja gatavoju, piemēram, apelsīnu džemu ar citronu, izmantoju to visu, nemetu prom nevienu pašu miziņu.  

Vārīt zaptes un taisīt tomātiņus želejā – tāds ir rūjienietes Sandras bizness


Tomāti želejā pārspēj visu
Redzu, ka ir cilvēki, kuriem joprojām patīk klasiskā garša, tie arī pērk klasiskos ievārījumus. Bet tomāti želejā pārspēj visu! Man šķiet, tos es varētu gatavot un gatavot, un tik un tā nopirktu visus līdz pēdējam. Tad ir arī cilvēki, kuri nesaprot atšķirīgu garšu kombinācijas, piemēram, zemenes ar čili pipariem. Viņi ņem burciņas, pēta, brīnās un nesaprot, kas tas varētu būt. Savukārt man pašai negaršo čatniji, arī citiem manā ģimenē tie negaršo. Un man vairs nepatīk tie konservi, kam banāni klāt. Nu, nav tas banāns vairs tik pievilcīgs kā pirms gadiem...

Cik veidu konservu man ir, to šogad vēl neesmu saskaitījusi, bet pērn bija vairāk nekā sešdesmit. Izskatās, ka šogad būs vairāk, jo priekšā vēl ir biešu un ķirbju laiks, arī tomātu kastes vēl gaida savu rindu. Man tomāti vienmēr līdz Jaungadam saglabājas, jo vēlu stādām, un tad var tos visādi izmantot.

Konservēšanas sezona ilgst visu cauru gadu. Nav tāda brīža, kad nebūtu ko ielikt burkās. Kad dzirdu runas, ka tagad jau nav nekā, ko varētu konservēt, man pilnīgi raudiens nāk! Novembrī var iekonservēt pēdējos tomātus, garšsaknes un zaļumus ar sāli, ābolus, piemēram, ar kanēli – Ziemassvētkiem. Var pagatavot ābolu kompotu un izspiest sulu. Ja kompots negaršo tavai ģimenei, gan atradīsies kāds cits, kuram tas garšos. Šogad vietām pilna zeme ar āboliem, un es saku vīram – nauda burtiski mētājas pa zemi, tikai jāpieliecas un jāpaceļ. Ziemā, piemēram, var konservēt kaut vai bietes, vārīt sagataves borščam un citām zupām, izmantot burkānus. Jo līdz pavasarim tas burkāns būs savu labumu zaudējis, un tāpēc labāk ielikt to burkā, kamēr vēl nav sažuvis, iekonservēt ķirbi, kamēr tas vēl nav sabojājies.

Vārīt zaptes un taisīt tomātiņus želejā – tāds ir rūjienietes Sandras bizness


Nav ko darīt? Kā tas iespējams?
Citi saka – nav ko darīt! Vai jums arī ir tā, ka nav ko darīt? Bet man ziemas mēnešos taču ir arī jāada! Kad tad es to darīšu? Reizēm pieceļos četros, piecos no rīta un adu. Kad braucu uz tirgu ar burciņām, vajag līdzi arī zeķes. Dažkārt ir tik liels pasūtījums, ka nevar pagūt izpildīt. Man jau arī diennaktī ir divdesmit četras stundas, bet liekas, ka tas ir drusku par maz... Tāpat jau savu reizi nogurums uzmācas. Taču enerģiju gūstu, satiekoties ar cilvēkiem, aizbraucot uz tirgu, atnākot uz kādu semināru tautskolā. Kad uznāk pagurums, ieprātojos, ka kaut ko vajadzētu pamainīt. Jo man jau nav tikai tās burciņas vien, man ir arī saimniecība. Mēs gan ģimenē esam vienojušies, ka uz maniem pleciem ir truškopība, bet vīra pārziņā – putni. Šogad mums ir gandrīz divsimt trušu, bet ir bijis arī vairāk. Un putni kopā – aptuveni trīs simti: visādu veidu vistas, pīles, zosis, tītari.

Agrāk dzinu sevi, mudināju, bet tagad esmu sapratusi – ja ir sajūta, ka pusi dienas nevajag skriet, tad arī neskrienu, un viss. Tagad pieņemu domu, ka visu burkās tik un tā neielikšu. Ja laiku velta tikai ievārījumiem, kaut kas cits paliek neizdarīts, trauki nenomazgāti un tamlīdzīgi. Tajās ģimenēs, tajās virtuvēs, kur tu ieej un viss ir tik tīrs un sakārtots, es vienmēr saku – zināt, jums šajā mājā nenotiek nekāda darbība. Ja notiek darbība, tad tu nekad nevari dabūt prefektu kārtību, vai ne?

Manuprāt, mājražotājiem pie mums klājas labi, bet ir jākustas, jāmeklē noieta vieta. Ja sēdēsi mājās, neviens klāt nebrauks. Protams, ir jābūt uzņēmībai, jāceļas četros no rīta, jāģērbjas, jābrauc uz tirgu vai kur citur, bez tā nevar. Nevar gulēt mājās un gaidīt, ka viss notiks pats no sevis.

Man ir trīs bērni un vēl trīs viņu otrās pusītes, tātad kopā seši bērni. Viņi mani nesauc par mammu, bet par Sandriņu. Un bērni nolēma, ka mani ievārījumi tā arī jādēvē – “Sandriņas ievārījumi”. Man ar vecākiem vienmēr bija labs kontakts, un to esmu centusies ieaudzināt arī savos bērnos. Arī ar vīru – tāpat jau savu reizi pārmijam kādu striktāku vārdu, bet es mēdzu sacīt tā: mūsu gados vairs nestrīdas, mūsu gados vienkārši nevar vienoties. Bet ir labi, ļoti labi! Mēs varam paši savu darba laiku saplānot, varam kopā ar bērniem pasākumus saorganizēt, ātrās ekskursijas sarīkot.

Vakaros skatos televīziju un adu. Un reizēm man ļoti patīk piecelties agri no rīta, apsēsties pie galda, adīt un dzert kafiju. Jā! Ir bijis tā, ka pieceļos trijos naktī, iedzeru kafiju, paadu, jo adīklis man vienmēr ir pie rokas. Es adu un dzeru kafiju, mierīgi, bez steigas, sakārtoju domas, un viss notiek...”

Iveta Galēja, žurnāls “100 Labi Padomi” / Foto: Juris Galējs






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS