Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Kultūra

Brīvības piemineklis un tēlnieks Kārlis Zāle – nejaušība vai likumsakarība? (11)

 
25.decembris 2015  07:19

“Tā bija likumsakarība,” apliecina režisors un rakstnieks Andrejs Migla, kas izracies cauri arhīvu kalniem, vācot informāciju par tēlnieku Kārli Zāli. “Zāle bija cilvēks ar apbrīnojamu uzņēmību un lielu gribasspēku,” atzīst Migla.

Andrejs Migla (attēlā) neskaitāmas stundas pavadījis dažādos arhīvos, bibliotēkās un muzejos, kā arī ticies ar konkrētiem cilvēkiem, ievācot informāciju par izcilo Latvijas tēlnieku Kārli Zāli.

Andrejs Migla (attēlā) neskaitāmas stundas pavadījis dažādos arhīvos, bibliotēkās un muzejos, kā arī ticies ar konkrētiem cilvēkiem, ievācot informāciju par izcilo Latvijas tēlnieku Kārli Zāli.

Par kaušanos izmeta no skolas
Andrejs Migla neskaitāmas stundas pavadījis dažādos arhīvos, bibliotēkās un muzejos, kā arī ticies ar konkrētiem cilvēkiem, ievācot informāciju par izcilo Latvijas tēlnieku Kārli Zāli. Kopā ar Valdi Rūmnieku viņš izdevis biogrāfisku romānu Trīs zvaignes, kurā attēlots Kārļa Zāles dzīves gājums.

Andrejs norāda, ka Zāle uzskatāms par liepājnieku, jo visu savu bērnību un agrīno jaunību – vairāk nekā divdesmit gadus – viņš aizvadījis Liepājā. Dzīvojis Klusajā ielā, kaut gan pats tik kluss nemaz nav bijis. Fiziski spēcīgs un pašpārliecināts puisis. Kad vajadzējis, savu taisnību aizstāvējis ar dūrēm. Par kautiņiem  izslēgts no J. Zelmaņa zēnu elementārskolas. Vidusskolu viņš tā arī nav pabeidzis. Turklāt dzīves sākumā jaunajam liepājniekam uzvārds bijis Zālīte, tikai vēlāk viņš kļuvis par Zāli. Viņa tēvs bijis mūrniekmeistars Fricis, kurš arī ierādījis dēlam pirmos darbus ar mālu un ģipsi. Jau pusaudžu gados Kārlis no māla veidojis dažādas figūriņas.

Krogs un tēli
Andrejs Migla uzsver, ka Zāle nācis no tās talantīgas latviešu paaudzes, kuras pārstāvjiem vajadzējis pierādīt, ka viņi ir labāki par vāciešiem un krieviem. “Lai viņus vispār pamanītu, viņiem vajadzēja būt pārākiem par citiem. Jaunībā Kārlis gribēja kļūt par jūrnieku un redzēt svešas zemes. Tā bija normāla vēlme, jo ostas pilsētā daudzi jaunieši gribēja kļūt par jūrniekiem. Tas bija laiks, kad no Liepājas ostas katru gadu tūkstošiem cilvēku devās darba un laimes meklējumos uz Ameriku. Tomēr Kārlis nekļuva par jūrnieku. Kāpēc? Jau ievērojami vēlāk Zāle saviem draugiem stāstījis, ka par tēlnieku nolēmis kļūt, redzot kādu vīziju Liepājas krogā. Tur viņam parādījušies tēli, kas nedevuši mieru. Pieļauju, ka tēlu parādīšanos sekmēja krogā izdzertais alkohols, tomēr – lai vai kā – Kārlis izlēma kļūt par tēlnieku. Paziņas viņam ieteica braukt uz Kazaņu un iestāties vietējā mākslas skolā. Tur viņu uzņēma kā brīvklausītāju, jo viņam taču nebija vidusskolas diploma. Tolaik Kazaņas mākslas skola bija Pēterburgas mākslas akadēmijas filiāle, kur varēja apgūt akadēmijas pamatus.”

Brīvības piemineklis un tēlnieks Kārlis Zāle – nejaušība vai likumsakarība?


Kokaīns un sievietes
Andrejs piemin kādu zīmīgu epizodi: “Kad Krievijā ar plašu vērienu svinēja Romanovu dinastijas trīssimt gadu jubileju, Kazaņā par godu Romanoviem veidoja ledus skulptūras. Šajā pasākumā Zāle visus pamatīgi pārsteidza. Savās skulptūrās viņš ievietoja elektriskās spuldzes, viņa veidotā māksla mirdzēja un laistījās. Zāles veikums tika augstu novērtēts, viņam piešķīra zelta medaļu. Diemžēl šajā pasākumā, veicot darbus ziemas salā, Kārlis dabūja smagu plaušu karsoni, kas atsaucās uz visu viņa turpmāko dzīvi.”
Rakstnieks stāsta, ka jaunais tēlnieks, mācoties Kazaņā, ik palaikam atbraucis uz Liepāju. “Te viņš iepazinās ar aktrisi Annu Briedi, ar kuru drīz vien apprecējās. Pēc tam abi devās uz Kazaņu, kur Kārlis turpināja mācīties, bet Anna pelnīja iztiku, pasniedzot privātstundas.” Migla piebilst, ka tas bijis laiks, kad jaunais tēlnieks Kārlis ar pilnu krūti meties bohēmas apskāvienos. “Valodnieks Juris Plāķis, kas tolaik Kazaņā strādāja par pasniedzēju, vēlāk savās atmiņās pieminēja arī Zāli. Cita starpā viņš rakstīja, ka jaunais un talantīgais tēlnieks krāpis savu jauno un skaisto sieviņu Anniņu. Kārlis gan mācījies, gan uzdzīvojis – tur bijis ne tikai alkohols, bet arī opijs, kokaīns un, protams, arī sievietes. Aizrautīga dēka viņam izveidojusies ar jauno tēlnieci Martu Liepiņu, kas mums pazīstama kā mākslinieces Džemmas Skulmes māte. Tas romāns izvērsies stipri nopietns. Man trīs cilvēki stāstīja, ka viņiem attiecības turpinājušās arī Latvijas laikā. Vēlāk Liepiņa apprecējās ar gleznotāju Oto Skulmi, viņiem piedzima meita Džemma. Dzirdēju versiju, ka mums labi zināmā māksliniece Džemma Skulme patiesībā ir Kārļa Zāles meita. To es neņemos apstiprināt, tomēr jāatzīst, ka ne tikai mākslā, bet arī sieviešu lietās Kārlis bija ar plašu vērienu – viņam bija daudzas mīļākās, to skaitā arī viņa studentes. Tā bija sanācis, ka Zāles sievai Annai nevarēja būt bērnu, viņi oficiāli adoptēja meiteni no Latgales. Meitenei deva vārdu Saskija.”
 
Ar parakstiem pret Zāli
Zāles devums Latvijas mākslā un kulturā ir nenovērtējams – tas ir gan Brāļu kapu memoriālais ansamblis, gan Brīvības piemineklis. Andrejs Migla stāsta, ka Brīvības pieminekļa būvniecības darbu vadītājs un arhitektoniski telpiskās kompozīcijas veidotājs bija vēl kāds liepājnieks – arhitekts Ernests Štālbergs. Viņš bijis Zāles labs draugs un paziņa jau kopš jaunības laikiem. Migla precizē, ka no 32 piedāvājumiem veidot Brīvības pieminekli tika izvēlēti trīs mākslinieku darbi – Kārļa Zāles, Teodora Zaļkalna un Kārļa Zemdegas projekti. “Tā bija personību cīņa, daudzi bija par Zaļkalna projektu. Kad par labāko atzina Kārļa Zāles metu, Brīvības pieminekļa komitejai, kuru tolaik vadīja valsts prezidents Alberts Kviesis, tika nosūtītas vairākas protesta vēstules ar simtiem parakstu pret Zāles iesniegto metu. Parakstījušies bija daudzi Latvijas inteliģences pārstāvji, piemēram, Edvarts Virza, Mirdza Ķempe, Kondrāds Ubāns, Leo Svemps, Jānis Akuraters, Viktors Eglītis, Elza Stērste un citi.”

Brīvības piemineklis un tēlnieks Kārlis Zāle – nejaušība vai likumsakarība?


Liepājas dome nedaudz kavējas
Andrejs Migla piemin vēl kādu interesantu faktu, kam jau pārklājusies neliela pelējuma kārta. “1989. gadā saistībā ar tēlnieka Kārļa Zāles 100. dzimšanas dienu Liepājas pilsētā tika izsludināts tēlnieka pieminekļa projektu konkurss, kurā uzvarēja tēlnieka Bruna Strautiņa un arhitekta Edgara Krūmiņa piedāvājums. Tapa piemineklis Kārlim Zālem. Toreiz Rīgā granītā tika izkalta ap 1,10 x 1,10 metru liela Kārļa Zāles galva, turklāt Ļeņingradā tika pasūtīts un izgatavots pieminekļa postaments. Vēl joprojām – jau 26 gadus! – pieminekļa granītā kaltā portreta daļa kopš tās izgatavošanas glabājās Mākslinieku savienības darbnīcā Rīgā, Gaujas ielā. Pirms pāris gadiem Liepājas dome beidzot sarosījās un sāka lemt par vietu, kur varētu novietot  tēlniekam Kārlim Zālem veidoto pieminekli. Tika lemts, ka monumenta atrašanās vieta varētu būt Kārļa Zāles laukumā 30, proti, krastmalā starp Tramvaja tiltu un atpūtas centru “Libava”. Bet ar to visas aktivitātes arī beidzās. Tagad nekas vairs nenotiek.”

Es aizstāvu, nevis apsūdzu
Andrejs Migla sadarbībā ar Valdi Rūmnieku sarakstījis ne vienu vien biogrāfisku grāmatu. “Vissgrūtāk man gāja ar Aleksandru Čaku, tur gadījās pārsteidzoši atklājumi,” atzīst Migla. “Vienubrīd pat negribēju tālāk rakstīt. Kāpēc? Par viņu uzpeldēja ļoti daudz negatīvas informācijas. Čaks bija diezgan tumša persona. Viņa saistība ar komunistiem, slepenajiem dienestiem un nagu maucējiem bija daudz lielāka, nekā pieņemts to uzskatīt. Vācot informāciju, man reizēm no pārsteiguma vai mati sacēlās stāvus.Turklāt vairāki cilvēki atteicās par viņu runāt. Apmēram tā: neko labu teikt nevaram, bet sliktu – negribam.”

Andrejs Migla uzsver vēl kādu būtisku aspektu. “Kad mēs ar Valdi Rūmnieku rakstām par personām, piemēram, par Aleksandru Čaku vai Kārli Zāli, mēs tomēr esam viņu advokāti. Mēs viņus aizstāvam, nevis apsūdzam. Prokurori mēs varam būt privātās sarunās vai intervijās, bet savās grāmatās mēs esam viņu pusē.”

Migla piebilst, ka abi ar Rūmnieki jau uzrakstījuši savu sesto grāmatu “Debess aiztur” elpu. “Manuskripts jau nodots redakcijā, tas ir par 1919. gada notikumiem Latvijā. Grāmata iznāks nākamgad martā.”

Brīvības piemineklis un tēlnieks Kārlis Zāle – nejaušība vai likumsakarība?


Ar dusošo skaistuli
Andrejs Migla ir cilvēks, kas savas dzīves lielāko daļu aizvadījis Rīgā, bet tagad pārcēlies uz dzīvi Liepājā. Atgriežoties pagātnē, jāatgādina, ka 60. gados viņš bija Liepājas teātra galvenais režisors. Tas bija laiks, kad viņš teātrī iesaistīja jauno un daudzsološo komponistu Imantu Kalniņu, ar kuru sadarbībā tapa vairākas izcilas izrādes. Tas bija radošās iedvesmas un pacēluma periods, kad Liepājas teātra izrādes brauca skatīties no Rīgas un citām Latvijas pilsētām.

Andrejs Migla rezumē: “Man drīz būs 75 gadi, pietiek mētāties apkārt kā vecai naudai. Tepat Liepājas skolā 1. klasē iet mans mazdēls, pēc mācībām viņš uznāk pie manis augšā. Netālu atrodas jaunā koncertzāle Lielais Dzintars, arī teātris ir netālu. Ar Liepāju man saistās spilgtas atmiņas – te notika manas jaunības trakumi un dullumi. Tēlnieks Kārlis Zāle šo pilsētu reiz nodēvēja par dusošo skaistuli. Man šeit patīk. Te ir klusums un miers, es šeit jūtos komfortabli.”

Andris Bernāts, žurnāls “100 Labi Padomi” /  Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS