Skaidrs
Rīga
Skaidrs
LV RU
Esi vesels

Latviete, kura negribēja mirt. Anita par dzīvi Berlīnē pēc aknu transplantācijas: "Zālēm vajag 500 eiro mēnesī" (66)

 
12.decembris 2015  07:15

Anita Galandere no Rīgas aizbrauca pirms deviņiem gadiem. Piespiedu kārtā un smagu sirdi, jo – negribēja mirt. Tieši to nozīmētu palikšana Latvijā – jaunā sieviete slimoja ar kaiti, ko Latvijā neārstē. Tagad, atbraukusi ciemos, atzīstas: lai arī jūtos vesela un ar dzīvi apmierināta, dvēselē daudz smeldzes. Un ne tikai tāpēc, ka atkal jādodas prom – no mīļākās vietas pasaulē, no tuvākajiem cilvēkiem…

Latviete, kura negribēja mirt. Anita par dzīvi Berlīnē pēc aknu transplantācijas: "Zālēm vajag 500 eiro mēnesī"

Anitai atklāja mazpazīstamu kaiti – progresējošu bilāro aknu žultsvadu sašaurināšanos. Palīdzēt varētu dilatācija – žultsvadu paplašināšana, taču Latvijā tas nebija iespējams. Endoskopijas centrā Anitai ieteica vērsties pēc palīdzības Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā, kuras pienākums pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā bija arī Latvijā nepieejamo veselības pakalpojumu nodrošināšana citās valstīs. Šī organizācija apmaksāja dilatāciju Šaritē slimnīcā Vācijā, taču pēc otrās reizes vācu profesori secināja: nepieciešama aknu transplantācija. Aknu pārstādīšanu Latvijā neveica, valsts budžets arī nefinansēja šādas operācijas izdarīšanu ārzemēs, tāpēc Veselības ministrijas ierēdņi palīdzēja tikai ar padomu – meklējiet sponsorus pati. Anitai pat nebija iespēju iestāties aknu transplantācijas pretendentu rindā.

Pārliecībā – kamēr cilvēks elpo, bezizejas nav – nepilnus četrdesmit gadus vecā sieviete, tuvinieku atbalstīta, sāka cīņu par savām tiesībām dzīvot. Viņas tēvs, bioloģijas doktors un kādreizējais Latvijas Universitātes docents Ivars Galanders, toreizējā Hansabankā atvēra Anitas aknu transplantācijas fondu, kurā lūdza ziedot meitas dzīvības glābšanai. Viņa pati neskaitāmas reizes devās gan uz Veselības ministriju, gan uz Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru cerībā pierādīt, ka arī cilvēkiem ar reti sastopamām diagnozēm ir tiesības dzīvot.

Anita bija atnākusi arī uz redakciju, kurā tolaik strādāju. Viņa bija gaišu nākotnes cerību spārnota: sarežģītās un dārgās operācijas veikšanai esot atrasta jauna tehnoloģija – ļoti komplicēta lāzeru iekārta, kas ļauj izmantot nevis miruša donora aknas, bet pavisam nelielu šā orgāna daļiņu, kas iegūta no tuvinieka. Izrādās – aknas labi atjaunojas, vajadzīgs tikai pusgads, lai tās atgūtu sākotnējo apjomu un funkcijas. Viņas operācijai par donoru pieteikusies pašas meita, kura tikko pabeigusi vidusskolu un aizbraukusi uz Vāciju – apgūt valodu un mazliet piepelnīties. Nu Anitai transplanta gaidītāju rindā vairs nebūs jāstāv, bet likumdošana, cerams, pavisam drīz mainīsies par labu cilvēkam, jo ne viena viņa tāda, kam vajadzīga aknu transplantācija. “Ļoti ceru, ka man priekšā vēl daudzi skaisti gadi,” atvadoties sacīja Anita 2006. gada vasarā.
 
Spriedums: pēc divām nedēļām mirsiet
– Kopš mūsu tikšanās pagājuši deviņi gadi, liels prieks jūs redzēt starojošu un veselu. Tātad cīņa par tiesībām uz dzīvību uzvarēta!

– Senajās sajūtās atgriezties sāpīgi, atceroties, kādos amatos bija tie neskaitāmie ierēdņi, kuri solīja, ka zvanīs, interesēsies, mēģinās palīdzēt, bet neko neatrisināja. Dzīvei atvēlētā laika palika aizvien mazāk. Kļuva tik slikti, ka sapratu – tās ir beigas, ja steidzami nerīkošos. Braucu uz Berlīni un devos uz Šaritē, kur biju jau ārstējusies. Tā ir Berlīnes universitātes slimnīca, lielākais medicīnas, zinātnes un medicīniskās izglītības centrs Vācijā; tur pirms vairākiem gadiem tika glābts arī Rīgas mērs Ušakovs. Kā man toreiz noderēja saziedotā nauda! Par ārstēšanos bija jāmaksā pašai – 100 eiro dienā. Analīzes tomēr bija tik sliktas, ka mani no terapeitiskās nodaļas aizsūtīja uz ķirurģisko, kur pateica: ja neatradīsiet aknas transplantācijai, jums dzīvošanai atlikušas tikai divas nedēļas. Bet kāda es meklētāja, ja joprojām nebiju Nīderlandē izveidotā centra Eirotransplant uzskaitē? Tajā uzņem tikai pēc dalībvalsts ārstu konsīlija slēdziena, ka pārstādīšana tiešām nepieciešama un cilvēks operāciju izturēs. Tāpat jābūt garantijai par pakalpojuma samaksu. Ne tikai par operāciju, bet arī par īpaši aprīkotā helikoptera un medicīniskā personāla izmantošanu, jo aknas pārstādīšanai der tikai piecas stundas pēc cilvēka nāves.

Kad, spriedumu noklausījusies, satriekta atgriezos uz savu nodaļu, liftā satiku profesoru Bergu, kurš mani ārstēja tad, kad Vācijā nokļuvu pirmo reizi. Raudu, bet viņš mierina: netici nevienam, kurš runā par divām nedēļām! Es tev saku, ka aknas dabūsi un vēl ilgi dzīvosi. Vai tici man? Pasmaidīju: ja jūs sakāt, ticu. Kopš tās reizes uz daudziem nākamajiem gadiem Bergs man kļuva par sargeņģeli.

– Kāpēc uztraucāties par Eirotransplant uzskaiti, ja par donoru tika izraudzīta un atzīta par derīgu jūsu meita?
– Pirmā patstāvīgā Vācijas vasara viņai izrādījās liktenīga. Ivanda samīlējās un palika stāvoklī. Par donoru vairs nederēja. Manai vecākajai mazmeitiņai jau astoņi gadi.

– Vai atrast citu donoru nav vieglāk nekā sadabūt nepieciešamo milzu naudu?
– Lai izslēgtu jebkuru manipulāciju iespēju saistībā ar cilvēku orgāniem, Vācijā par aknu daļas donoru var kļūt tikai ļoti tuvs radinieks. Mani vecāki tam bija par vecu.

– Kā izķepurojāties?
– Klīnikā mani no spriedumā noteiktajām divām nedēļām kaut kā izvilka, bet tā bija ļoti nosacīta veselības uzlabošanās. Aknas vairs nespēja ražot eritrocītus, ik pa pāris mēnešiem vajadzēja atjaunot asins sastāvu. Viena procedūra – 2000 eiro. Labi, ka vismaz daļu no šīs summas sedza Latvija, pārējā bija jāizkaro no Vācijas veselības apdrošināšanas sistēmas. Pēc pirmās ārstēšanās reizes biju Vācijā gadu strādājusi un, būdama sociāli apdrošināta, kārtīgi veikusi iemaksas slimokasē. Kad saņēmu pārmetumus, ka šis laiks tik lielai summai par mazu, mani glāba profesora Berga autoritāte. Viņš uzrakstīja vēstuli, kurā norādīja: ja šī sieviete nomirs, viņas nāve būs uz jūsu sirdsapziņas.

Tomēr par gaidāmo transplantāciju apdrošinātāji bija strikti noraidoši: nevaram atļauties maksāt! Vienīgais, ko man piedāvāja Latvija, – nodrošināt transplantācijai nepieciešamās aknas. Kad Šaritē to pateicu, man atbildēja: nenopietna attieksme. Pārstādāmais orgāns ir tikai viena problēmas daļa, otra – svarīgākā – ļoti sarežģītā atgādāšana. Lai varētu izmantot specializēto transportu, Latvijai vispirms jākļūst par Eirotransplant organizācijas dalībvalsti.
 
Bija atlikušas tikai divas stundas
– Rindā tomēr iekļuvāt?
– Jā, bet par to bija pašai jāmaksā. Tur aizgāja ne tikai atlikusī ziedojumu nauda. Vecāki pārdeva dzīvokli, klavieres, gleznas – visu, kam varēja atrast pircējus. Palīdzēja, kas varēja. Īpaši mans labais draugs Klauss. Viņš Vācijā bija man galvenais atbalsts. Ja tāda nav, svešas valsts vidē, cilvēkos un likumos grūti iekļauties. Klauss Berlīnes priekšpilsētā īrēja palielu savrupmāju, divas istabas tajā atdeva man. Laikā, kad veselība vēl turējās, viņš kļuva arī par manu darba devēju. Būdams klavieru skaņotājs, biznesu paplašināja ar instrumentu tirdzniecību un mani pieņēma par savu menedžeri. Tas, ka protu ne vien vācu, bet arī krievu valodu, noderēja darījumos ar Latviju. Vēlāk, kad ar Vācijas apdrošinātājiem nācās tiesāties, bez viņa sameklētā advokāta kaut ko panākt būtu grūti.

Kad kļuva aizvien sliktāk, pie manis pārcēlās mamma. Tas laiks bija drausmīgs: kājas sapampušas, vēders kā futbola bumba, ķermenis deg drausmīgā niezē. Pat iet vairs nespēju. Izturēt palīdzēja cerība uz operāciju. Dzīvojām kā uz adatām, lai brīdī, kad uzrodas donors, stundas laikā varētu tikt līdz slimnīcai.

– Kāds šis brīdis izrādījās?
–  Naktī pēkšņi paziņojums: donors atrasts! Pēc mirkļa klāt ātrie – aizveda mani gatavot operācijai. Diemžēl trauksme izrādījās veltīga, ķirurgs secināja: veca cilvēka aknas, jaunai sievietei tādas neder. Nākamajā reizē, tas bija 2009. gada 16. martā, operācija notika, taču pēc nepilnas nedēļas jaunais orgāns atteicās funkcionēt. Izrādījās, ka donora bojāejas brīdī tur bija iekļuvusi infekcioza mikroflora no zarnām, uzreiz to konstatēt nav iespējams. Dzīvība atkal karājās mata galā. Man teica: lūdziet Dievu, lai nākamo 24 stundu laikā izdodas atrast pārstādīšanai derīgas aknas. Šoreiz mans vārds Eiroptransplant listē esot bijis pašā augšā, sarkaniem burtiem. Kad bija palikušas tikai divas dzīvošanai atvēlētās stundas, pie gultas pienāca ārsts: gatavojamies operācijai. Tas bija 2009. gada 24. martā.

Vēlāk uzzināju, ka tās ir jauna spāņu puiša aknas. Motociklists. Vairāk par viņu neko nezinu. Tā ir informācija, ko neizpauž. Ne viņa meitenei, ne vecākiem vārdos nevaru pateikt paldies. Tikai domās.

– Kāds bija pēcoperācijas laiks?
– Brūce, tā sauktais mersedesa griezums, ilgi nedzija, jo vēders ar ļoti īsu intervālu tika vērts vaļā divas reizes. Abas operācijas katra vilkās deviņas stundas. Plaušās strauji krājās gļotas – lai nesāktos pneimonija, bija vajadzīga ventilācija. Ķermenī vienlaikus atradās 17 dažādas caurulītes. Sāpes briesmīgas. Divas nedēļas intensīvās terapijas stacionārā, tad mēnesis nodaļā. Izdilu kā salmiņš. Tomēr dziļāk par šīm atmiņām prātā palicis prieks. Augšupceļošā sajūta, kas ne mirkli nepameta: redzu gaismu, esmu dzīva, tāpēc izturēšu visu, kam jāiet cauri.

– Kad varējāt sev pateikt, ka esat ne tikai izdzīvojusi, bet atgriezusies dzīvē?
– Tikai pēc pusgada. Pirmie seši pēcoperācijas mēneši laiku atelpai nedeva. Lai organisms pārstādītās aknas – svešķermeni – neatgrūstu, imunitāte ar medikamentiem tika speciāli bloķēta, tāpēc visu laiku bija jāsargājas no infekcijas draudiem. Uz sejas maska, rokās cimdi – sākumā tāds bija pat istabas apģērbs. Telpā nedrīkst būt ne puķes, ne dzīvnieki. Maltītē tikai ēdiens, kā sterilitāti var garantēt. Lai nenotiktu saskriešanās ar kādu pelējuma sēni – nekādi svaigie salāti, augļi, rieksti vai zemenes, nekādi kamembēra sieri; sākumā pat kefīru bija noliegts lietot. Taču gada otrajā pusē jau varēju iziet ārā pastaigāties. Labi, ka nedzīvoju Berlīnē, bet Klausa mājā nelielajā piepilsētas ciematiņā, tur atļāvos masku kādreiz arī noņemt, lai brīvi ieelpotu svaigo gaisu.

– Jūs ar Klausu bijāt pāris?
– Mūs vairāk vienoja tā stīga, kas ielikta ikviena cilvēka dabā, tikai ne vienmēr ieskanas: izdarīt otram labu, grūtā brīdī viņam palīdzēt. Un just par to prieku. Klauss bija viens no Dieva sūtītajiem cilvēkiem manā dzīvē. Mēs bijām ļoti labi draugi. Pat slimnīcā mani regulāri apmeklēja. Atrodoties tādā nevarībā, ir brīnišķīgi, ja klāt cilvēks, kuram vari bez kautrēšanās pateikt, kurā tava skapja atvilktnē atrodas tīrā veļa un kur – piezīmju grāmatiņa. Diemžēl atdarīt ar labu viņam nepaguvu. Kad sāku atkopties, Klauss nomira. Vēzis. Man māja bija jāatstāj.
 
Dieva sūtītie cilvēki
– Atkal sākāt visu no nulles?
– Mana lielā laime ir tā, ka īstajā brīdī uzrodas vajadzīgie cilvēki. Sargeņģelis vai sargeņģeļi – brīžiem tā gribas domāt. Jau augustā ar slimnīcā iepazīto paziņu palīdzību izdevās veiksmīgi noīrēt dzīvokli. Ļoti jauku, Berlīnes centrā, tuvu zoodārzam.
Sākumā jutos diezgan briesmīgi: tukšajā istabā uz grīdas tikai matracis līdzās smeldzei par Klausa nāvi un neziņai par nākotni. Jo slimokase, kurā bija apdrošināta, vēlējās tikt no manis vaļā. Saprotot, ka esmu un arī turpmāk būšu ļoti dārga kliente, man atteica ikmēneša nodrošinājumu ar zālēm. Tā kā biju godīgi maksājusi nodokļus, apņēmos tik vienkārši nepadoties. Vienai to īstenot būtu ļoti grūti.

Latviete, kura negribēja mirt. Anita par dzīvi Berlīnē pēc aknu transplantācijas: "Zālēm vajag 500 eiro mēnesī"


– Kas palīdzēja?

– Manā dzīvē ienāca Olivers. Tas notika 3. oktobrī, Vācijas apvienošanās gadadienā. Kopā ar meitu bijām pie Brandenburgas vārtiem. Man mugurā sarkans mētelis. Jutu – kāds tajā stingri ieķēries. Tikko pagriezos, atskanēja nelaba brēkšana. Sīks puisītis pūlī bija pazaudējis savu māti, kurai arī sarkans mētelis, tad ieraudzījis mani, bet sapratis, ka kļūdījies. Mēģināju mazo nomierināt, bet veltīgi. Palīgos metās kāds patīkams vīrietis. Tā iepazināmies, kaut vācieši ir atturīgi un parasti uz ielas cits citam klāt neiet.
Kopā nedzīvojam. Vācijā tas ierasti, sevišķi Berlīnē. Bet visu šo laiku Olivers man ļoti daudz palīdz. Ar padomiem, ar ieskatu likumos. Arī advokātu man ieteica, kurš palīdzēja tiesāties ar slimokasi. Tiesa lēma, ka slimokasei man jāmaksā par zālēm. Olivers man arī palīdzēja nokārtot parādsaistības ar Šaritē slimnīcu par otrās operācijas izmaksām.

– No kā īsti Vācijā varētu iztikt tāds cilvēks kā jūs – ar trauslu veselību, bez pastāvīgiem ienākumiem –, ja neviena, kas atbalsta, nebūtu?
– Sistēma, kas ļauj cilvēkam noturēties virs ūdens, tur noregulēta līdz tādai pakāpei, kāda, Latvijā dzīvojot, par prātā neienāk. Pirmos trīs pēcoperācijas gadus man tika piešķirta simts procentu invaliditāte – 400 eiro mēnesī, plus maksa par dzīvokli, kopā 800 eiro. Vācijā pret slimiem un vārgiem ir liela lojalitāte. Cilvēkus ar invaliditātes grupu nedrīkst atlaist no darba, atvaļinājums jādod viņiem izdevīgā laikā. Atbilstošo dienestu ierēdņiem līdzdzīvošana citu bēdām varbūt tik liela nemaz nav, bet cilvēki rīkojas tā, kā noteicis likums, savukārt likumdošana pakārtota nostājai, ka cilvēks ir vērtība un viņa dzīvība ir svēta. Vācieši ir izteikti likumpaklausīga sabiedrība.

Tā kā biju jau strādājusi, kopš brīža, kad ārsti atzina darbspēju atjaunošanos 60 procentu apmērā, man pienācās arī bezdarbnieka pabalsts – 800 eiro mēnesī. To ir tiesības saņemt tik ilgi, kamēr tiek sameklēta piemērota nodarbošanās. Man ir medicīnas māsas un kosmētiķes izglītība, tomēr, ņemot vērā ārstu norādes, drīkstu strādāt tikai piecas stundas dienā, tāpēc piemērotu nodarbošanos atrast grūti.

Lai būtu vieglāk iekļauties darba tirgū, bezdarbniekiem tiek piedāvāti dažādi kursi. Sešus mēnešus ar lielu aizrautību mācījos par ārsta palīgu. Kad biju izskolota un veiksmīgi nokārtojusi eksāmenus, ierēdņi secināja, ka tāds darbs man tomēr neder, jo nedrīkstu būt tik ciešā kontaktā ar slimniekiem. Tad izvēlējos iespēju kļūt par hailpraktiker – alternatīvās medicīnas speciālistu ar tiesībām atvērt savu dziedināšanas praksi. Strādāšana ar zālītēm, homeopātija un adatu terapiju man ļoti patīk. Martā trīs zināšanu apguves gadi būs pagājuši, tad kārtošu eksāmenus. Tas ir ļoti nopietns pārbaudījums, ko parasti izturot tikai trešā daļa, bet esmu cītīgi mācījusies, tāpēc ceru, ka būs labi. Arī par darba perspektīvām nākotnē pārāk nesatraucos. Vācijā pēc visa dabiskā, īpaši aktivitātēm, kas saistītas ar veselīgu dzīvesveidu, pieprasījums ir aizvien lielāks. Ļoti daudz veģetāriešu un svaigēdāju. Uz katra soļa vegānu restorāni. Arī pati gaļu tikpat kā nelietoju. Manī ir liela pārliecība, ka tas izdosies – atvērt savu salonu ar plašu, pastāvīgu klientūru – tāpat kā Rīgā, kad strādāju par kosmētiķi.
 
Cilvēki un Vācija
– Varbūt gribēsiet izveidot Berlīnes latviešu centru?
–  Uz saviem tautiešiem pārāk neceru. Viņi ir diezgan savrupi, vismaz Berlīnē – katrs par sevi. Savukārt ar vāciešiem ir tā: lai cik labi protu valodu, kamēr jaušams, ka tā nav dzimtā, vietējo attieksme ir korekti rezervēta, bet šādā darbā komunikācijā svarīgas arī ļoti smalkas saprašanās nianses. Iedzīvoties svešā zemē līdz serdei, līdz sirdij nav viegli – mentalitāte citāda. Mans pluss ir tas, ka runāju arī krieviski, bet Vācijā krievu daudz. Tiešām atvērtas dvēseles. Man Berlīnē nav nevienas latviešu draudzenes, toties krievietes vairākas: oi, Aņitočka, kāpēc tu sabēdājusies? Kas man jāizdara, lai tu atkal sāktu smaidīt? Tāpēc manā salonā sākumā laikam visbiežāk skanēs krievu valoda. Un vācu tikai tad, kad būšu pierādījusi, ka esmu ļoti laba speciāliste.

– Kā ar neierastajām valodām? Kā vācieši izturas pret to nākotni, ko noteikti ietekmēs nepārskatāmās bēgļu straumes? Un kā jūs pati?
– Par to Vācijā publiski nerunā. Man šķiet – vāciešos tas vainas komplekss iedzīts tik dziļi, ka neļauj cilvēkiem būt līdz galam atklātiem. Ja grib kādu oponentu apklusināt, pietiek pateikt, ka tu izturies kā nacists. Tas attiecas arī uz sabiedriskās domas veidotājiem, pat pazīstami žurnālisti privātās sarunās atzinuši, ka pastāv obligātais brīvprātīgi ievērojamais labais tonis. Tāpēc bēgļu jautājumā pārsvarā tiek uzsvērta tikai pozitīvā puse – cik augstu vērtējams pienākums palīdzēt, cik daudz ārstu un inženieru ieradīsies. To, ka sešdesmit procenti no patlaban jau ieplūdušajiem ir analfabēti, skaļi neapspriež. Arī to neuzsver, cik dramatiski daudzu uzvedība un tradīcijas atšķiras no Vācijā ierastās.

Kaut kāda divkosība šajā attieksmē ir. Bet arī tā ir taisnība: tikko korektais un racionālais vācietis ierauga nosalušos, nonīkušos bēgļu bērnus, sirds atsilst. Un tad vēlme palīdzēt. Dažāda veida pretimnākšana ir ļoti patiesa, īpaši inteliģences vidū. Vācijā izveidojusies ārstu kustība, cilvēki bez maksas sniedz bēgļiem palīdzību, tiek piedāvāti arī citi labdarības veidi. Bet tā vien šķiet, ka īstais problēmas dziļums vēl nav apjausts, jo pārtikusī sabiedrības daļa pagaidām dzīvo izolētā, pašpietiekamā un komfortablā pasaulītē. Strādā labi atalgotos darbos, brauc ar savu auto, ēd dārgos restorānos, mīt lepnos savrupnamos, saņem pietiekamu pensiju. Grūti prognozēt, kas notiks, kad abas šīs pasaules satiksies un vienai no kaut kā būs jāatsakās otras labā.

– Patiesībā jūs arī esat gandrīz vai bēgle. Izdzīta no savām mājām, savas vides. Kā izjūtat vāciešu attieksmi pret sevi?
– Aizvainojošu izturēšanos šajos gados neesmu manījusi ne reizi. Pat tad ne, kad man tiesības uz zālēm vai citas palīdzības saņemšanu nācās pierādīt tiesas ceļā. Attieksme bija lietišķa, korekta, likumdošanā balstīta. Bīdīšana no viena kabineta otrā, lai tikai tiktu no cilvēka vaļā, solījumi, par kuriem jau iepriekš zināms, ka tie netiks izpildīti, tur nav iedomājami, un tas vienalga, esi vietējais vai svešais. Taču mana kontaktēšanās visu laiku vairāk aprobežojusies tikai ar inteliģenci – ierēdņiem, ārstiem, juristiem, pasniedzējiem. Ar izglītoto sabiedrības daļu, kas savās izpausmēs ir toleranta.
 
Cilvēki un Latvija
– Esat piepildījusi to, par ko sapņojāt pirms deviņiem gadiem? Sacījāt taču: dzīvot – tas nozīmē strādāt, ieliekot darbā sirdi. Sagaidīt pirmo mazbērniņu, tad nākamos. Kopā ar tuvākajiem izslēpoties, izstaigāties, pavizināties ar riteņiem.
– Jā, lielākā daļa no šīm vēlmēm ir īstenojusies. Uzturu pastāvīgus kontaktus ar vecākiem un draugiem Latvijā, ar meitas ģimeni – viņi dzīvo 70 kilometrus no Berlīnes. Liela izslēpošanās gan nesanāk, jo veselības stāvoklis pagaidām vēl liek katru soli kontrolēt. Reizi mēnesī jānodod dažādas analīzes, ik pa pusgadam jāierodas Šaritē uz magnētisko rezonansi un vispārējo veselības pārbaudi. Regulāras sonogrāfijas, reizi divos gados aknu punkcija, diezgan stingra ēšanas režīma ievērošana. Zāles visu turpmāko mūžu – cerībā, ka ar gadiem devu varēs samazināt. Taču regulāri eju uz sporta klubu – peldu, vingroju. Kamēr tik intensīvi nemācījos, sportošanai veltīju vēl vairāk laika, jo zinu, ka tik niknām zālēm daudz blakusefektu. Lai turētos pretī, vajadzīgs stiprs organisms.

Tomēr pati svarīgākā vēlme, cerība, vīzija ir piepildījusies – esmu dzīva. Un jūtu par to neizsakāmu pateicību gan Dievam, gan visiem tiem krietnajiem un līdzjūtīgajiem cilvēkiem gan Latvijā, gan Vācijā, kuri man šajā ceļā palīdzējuši. Raudāju kā mazs bērns pateicībā savas zemes brīnišķīgajiem cilvēkiem, kad šajā ciemošanās reizē sāku šķirstīt tos dokumentu kalnus, kas papucim pa šiem gadiem iekrājušies. Viņš saglabājis visas liecības par šo cīņu. Arī bankas izrakstus par ziedojumiem Anitas aknu transplantācijas fondam, lai visiem, kuri norādījuši adresi, varētu pateikt paldies. Ziedots no viena lata līdz vairākiem simtiem – ko kurš var atļauties. Īpaši jūtams līdzekļu pieplūdums sākās pēc raksta žurnālā. Cik aizkustinoši ir klātpievienotie uzraksti: “Lai tev veicas, Anita!”, “Anitas veselībai”, “Šī man pēdējā naudiņa”, “Vārdamāsai.”, “Savējie sapratīs”, “Lai izdodas!”, “Tas ir vienīgais, kas man šobrīd ir”, “Tev ir jādzīvo, Anita, lai veicas!” Cilvēki no Rēzeknes, Rīgas un Liepājas – ļoti pateicīga viņiem par to esmu, katru gribētu apskaut, samīļot un pateikt personīgu paldies, jo bez šīs naudas manis nebūtu.

(Pēc tam arī es pārskatīju šos izrakstus ar Anitas aknu transplantācijas fonda valdes locekļa, Anitas tēva Ivara Galandera lūgumiem ziedot operācijai, ar kuriem viņš vērsās pie Saeimas deputātiem, miljonāriem, sabiedriskajām organizācijām un bankām. Pretstats šokēja: “..nolēmām Jūsu lūgumam atteikt ” (AS Latvijas gāze), “..tieša finansiāla rakstura pabalstus mēs diemžēl nesniedzam” (SIA Domeniks), “..ierobežoto finansiālo resursu dēļ nav iespējams atbalstīt visus labdarības projektus” (AS Latvijas balzams), “..mūsu atbalstam paredzētie līdzekļi ir ierobežoti, tādēļ nevarēsim atsaukties Jūsu lūgumam” (SIA Lattelecom), “..šobrīd mums nav iespējas ziedot Jums līdzekļus” (AS Latvenergo), “..esam spiesti atteikt Jūsu lūgumam” (SIA Latvijas Mobilais telefons), “..esam spiesti Jūsu priekšlikumu noraidīt” (AS Grindeks). Tāda pati attieksme uzrunātajām bankām: nevaram, jo esam iesaistījušies dažādu sociālo projektu un kultūras pasākumu atbalstīšanā. Lielākā daļa deputātu, izņemot Sandru Kalnieti, ar atbildi uz vēstuli nemaz nav sevi apgrūtinājuši. Atbildējušie norāda, ka aknu transplantācija pieaugušajiem diemžēl nav iekļauta valsts budžeta apmaksājamo pakalpojumu sarakstā.)

– Tagad, kad esat nostājusies uz kājām, vai plānojat kādreiz atgriezties?
– Es ļoti mīlu Latviju un atgriezties gribētu vairāk par visu. Atvērst savu salonu te. Strādāt saviem cilvēkiem. Bet, ja gribu dzīvot, tas joprojām nav iespējams. Zālēm vien man vajadzīgs vismaz 500 eiro mēnesī... Ja ticētu pārdzimšanai, varbūt būtu vieglāk, bet, būdama kristiete, esmu pārliecināta, ka cilvēkam dota tikai viena dzīve. Tā ir ļoti vērtīga, jo dievišķa. Tāpēc man jābrauc atpakaļ un jācenšas iemīlēt to zemi, kam esmu parādā par otrreiz dāvāto iespēju dzīvot. To pierādīt varu tikai ar savu darbu, jo citas valūtas man nav. Diemžēl manā zemē pats galvenais joprojām vēl nav mainījies – cilvēks nav kļuvis par vislielāko vērtību.

– Kādu domās redzat sevi pēc pieciem gadiem?
– Veselu, stipru un priecīgu. Un tādu, kura var atļauties uzdāvināt savai mammai un tētim vecumdienas, kādas bauda godīgu mūžu dzīvojušie pensionāri visā pasaulē.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris / Vida Press






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS