Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-1°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Intervijas

Gunārs Jākobsons. Uz mūžu iemīlējies radio (16)

 
12.decembris 2015  06:34

12. novembrī viena no izcilākajām radio personībām Gunārs Jākobsons nosvinēja savus astoņdesmit. Viņa atsperīgā enerģija, tiešums, pašironija un īpašais šarms joprojām zied – rūgteni, bet ar dziļu dzīves mīlestību, kā jau rudens puķēm pienākas.

Gunārs Jākobsons. Uz mūžu iemīlējies radio

Kā jau sporta komentētājam, Gunāram Jākobsonam piestāv skaitļi, un arī viņa paša profesionālā statistika ir gana iespaidīga – par sporta žurnālistu nostrādājis vairāk nekā 50 gadu, pieder ātrlasīšanas rekords – vairāk par 300 vārdiem minūtē, vadījis reportāžas no 13 olimpiskajām spēlēm un 30 pasaules čempionātiem hokejā, ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un Cicerona goda nosaukuma laureāts... Gunāram pieder tautas mīlestība un kolēģu apbrīna. Mēs tiekamies senajās Latvijas Radio telpās. Jūs kaut ko teicāt par atpūtu un pensiju? Nē, Gunārs uz darbu iet vai ik dienu.
 
Dubļi rūda raksturu
– Sanāk, ka jūs esat tikai desmit gadus jaunāks par Latvijas Radio...
– Turklāt esmu apaļus divus mēnešus vecāks par Raimondu Paulu.
– Jūs te kā divi pīlāri...
– Pauls saka, esam dinozauri vai pēdējie mohikāņi.
– Esat no Jaunsvirlaukas, tad jābūt zemgaļu pamatīgumam, lēnīgumam, ne tādam temperamentam kā jums.
– Oi, esmu tik lēnīgs, ka jūs pat iedomāties nevarat!
– Tiešām nevaru.
– Temperaments acīmredzot ir no profesijas... Tikko biju aizbraucis uz savu veco Jaunsvirlaukas septiņgadīgo skolu, kas nodega pirms gadiem trīsdesmit, tagad tur ir drupu kaudze. Pateicoties manu skolas biedru – akadēmiķa Jāņa Freimaņa, Imanta Šleitera un komentētāja Voldemāra Hermaņa – iniciatīvai, pie tās tika izveidots piemiņas akmens. Parasti mēs katra augusta pēdējā svētdienā tur pulcējāmies, šoreiz biju aizbraucis individuāli, apskatīju savas dzimtās mājas un Jaunsvirlauku, kāda nu tā ir.
Atceros, krievu armija no amerikāņiem bija patapinājusi apavus, kurus sauca par tankiem, man tie bija divus trīs numurus par lielu. Ar tiem bridu uz skolu. Ziemā sniegs tam mazajam puišelim bieži vien bija pāri celim, tas to raksturu droši vien rūdīja. Mums saimniecība nebija liela, tēvs bija veikalnieks, tāpēc māju nosaukums bija Bodnieki. Uz skolu reti kad varēja mani aizvest, bija viens zirgs. Lielie saimnieki bieži vizināja garām savas meitiņas un dēliņus. Tad mums, ne tik bagātiem cilvēkiem, nācās pārbaudīt raksturu – varēs tikt līdz skolai vai ne.
– Un neapstājās, nepaņēma skolnieciņu?
– Dažreiz nepaņēma. Vēl tagad par to rūgtums kaklā iesēdies. Atceros tos gadījumus. Pēc kara mūs neizsūtīja, lai gan tālu no tā nebijām. Tā kā mana mamma ir krieviskas izcelsmes, dzimusi Kurskas apgabalā...
– No turienes tas jūsu temperaments!
– Varbūt. Es ar vecvecākiem runāju krievu valodā. Viņi dzīvoja Vircavā. Vecaistēvs atbrauca no Kurskas apskatīt, kas te ir, izdomāja, ka vajadzētu pārvākties dzīvot.
– Pēc revolūcijas?
– Pirms. Acīmredzot viņam bija nojauta, ka nekas labs tur nevar būt. Viņš atbrauca šurp, pēc tam uz Ameriku, kur kādus gadus nostrādāja celtniecībā. Tad atgriezās, nopirka mājas, aizbrauca uz Kursku, paņēma savu ģimeni – četras meitas un sievu, manu vecomāti – un atbrauca šurp. Nopirka 15 hektārus zemes un sāka šeit saimniekot. Pēckara laikā valodu prasmei bija liela nozīme. Armijas mainījās, tēvs nedaudz runāja vāciski, mamma – krieviski. Tas bija skarbs laiks.
 
Gunārs Jākobsons. Uz mūžu iemīlējies radio

Žurnālista patiesā dzīve

– Jūs bijāt īstajā puikas vecumā, kad tas laiks pārbaudīja ar dažādām šaubīgām rotaļlietām.
– Mums bija liela māja, tur īrnieki dzīvoja, arī tāds Bruģu Jānis, vecāks par mani, viņš bija tendēts uz ieročiem. Vienu dienu uzeju pie viņa spēlēties, bet mamma sauc – Guni, nāc lejā! Nāc! Beidzot paklausu, bet augšā – baigais sprādziens! Mamma uzskrien, tur asinis, Jānis savainojies. Man vienkārši palaimējās.
Redz, es gatavojos sarunai, visu nakti negulēju. (Gunārs rāda nodzeltējušas skolas liecības.) Pirmajā klasītē es atzīmes pats sev ieliku – ar tintes zīmuli. Mamma riktīgi nopēra, lika izdzēst. Vispār es labi mācījos, sliktāk bija, kad tēvs bija slimnīcā un nevarēja palīdzēt. 6. klasē man bija pēceksāmens dabaszinībās, nemācēju izstāstīt par ķērpjiem.
– Lai gan viena no jūsu nākotnes profesijām varēja būt mežinieks?
– Varēja, jā. Uz mežiniekiem gāju, jo mamma tā lika. Viņa teica – lai nebūtu nekādas politikas. Es jau teicu, ka netikšu iekšā, jo nenolikšu matemātiku. Un tā arī notika. Bet es jums parādīšu, kāda man tā žurnālista patiesā dzīvē ir bijusi, ļoti maz cilvēku to redzējuši. Pirms radio, kad man bija 17–18 gadu, vietējā presē (rāda žūksni ar avīžu izgriezumiem) rakstīju par visu ko – sportu, kultūru, bitēm...
– Kāpēc negājāt uz žurnālistiem?
– Mani interesēja jurisprudence. Gribēju būt advokāts.
– Jums raksturs tāds?
– Droši vien. Būtu arī gājis strādāt pēc universitātes, bet advokatūru toreiz nepiedāvāja. Piedāvāja darbu Drošības komitejā, prokuratūrā, tiesā, bet es jau biju saslimis ar radio. Es pelnīju arī ar publikācijām, piemēram, par šo Kolhoza sporta dzīve saņēmu 20 rubļus.
– Tā bija laba nauda.
– Priekš manis izcila! Re, Pretī jauniem sasniegumiem...
– Bijāt apguvis padomju retoriku...
– Arī tiesa. Politinformācijās neviens negribēja lasīt Cīņas pirmo lapu, bet es lasīju, tāpēc zināju galvenās nostādnes – par ražas novākšanu, sociālistisko sacensību. Mans tēvs bija izcils biškopis, palīdzēja uzrakstīt Steidzamākie darbi dravā... Re, Lielāku vērību ūdens sportam. Jelgavas 1. vidusskolas 90. dzimšanas dienā skolas direktore mani piesauca klāt – tu, Gunār, esi vienīgais skolēns, kurš mani rajona avīzē ir nokritizējis par to, ka es slikti rūpējos par skolas sporta darbu... Nu, tā, atnācu uz Rīgu, izkritu Lauksaimniecības akadēmijā, tā ka es varēju būt arī agronoms, tad jūs ar mani tagad nerunātu.
– Nu, diez vai.
– Par lielu stipendiju aizgāju mācīties Fizkultūras institūtā – bija jānokārto vienīgi pārbaudījums fiziskajā sagatavotībā. Bet man tur īsti nepatika. Gaisotne diezgan liderīga, jēgas nekādas. Jutu, ka varu darīt ko citu, sāku dūšīgi mācīties, par juristiem domājot. Strādāju Piena kombinātā, toreiz teica – par ekspeditoru, faktiski – krāvēju, ar kannām braucu apkārt pa Latviju, vācu pienu, vedu uz Rīgu. Tad ieraudzīju sludinājumu par konkursu radio, pieteicos un saņēmu uzaicinājumu.
 
Gunārs Jākobsons. Uz mūžu iemīlējies radio

Diktors – pirmā persona valstī

– Vispār sapratāt, uz ko ejat?
– Absolūti neko. Mani interesēja, kas te notiek, bet nebija nekāda sakara ne ar mikrofoniem, ne studijām.
– Tolaik radio cilvēkiem nozīmēja ko citu nekā tagad.
– Tā ir. Kad sākās televīzija, kurai šoruden svinam 61 gadu, es biju ļoti sašutis – tā uzreiz bija konkurence. Līdz tam tavam vārdam ticēja bezgala. Par to pašu sportu – ko pateici, tā arī bija. Radio diktors bija pirmā persona valstī... Konkurss ritēja pa posmiem, sākumā bijām simts, tad atsijāja.
– Vai tiešām tik liels konkurss?
– Tas nebija liels, paskatījos pirmskara radiofona vēsturi – trīsdesmitajos gados pat pa divsimt cilvēkiem bija nākuši. Jā, tas bija ļoti populāri. No tiem simt palikām seši, tad – trīs. Mani savā aprūpē ņēma Boriss Podnieks, Jura Podnieka tēvs, viena no Latvijas spožākajām balsīm. Viņš man ārkārtīgi daudz ir devis kā diktoram, sporta komentētājam. Viņam no radio bija jāiet prom politisku motīvu dēļ. Es nācu viņa vietā. Pēdējā kārtā es konkursā izkritu, paliku otrais. Visvaldis Grūbe teica – nāc pie manis uz Kultūras parka radiomezglu pastrādāt. Viņš bija dzirdējis, kā man veicas. Krievu valodu arī pratu. Tolaik Mežaparka centrālā aleja sestdienās, svētdienās bija pārpildīta, īpaši vasarās, līdz desmit tūkstošiem cilvēku apgrozījās.
– Sēdējāt radiomezglā un skaļruņos visu ko runājāt?
– Jā. Es droši vien esmu pirmais dīdžejs Latvijā. Atskaņojām mūziku no platēm, informējām, kas notiks Zaļajā teātrī, kinoteātrī, deju laukumā, estrādē, laivu stacijā, peldētavā... Tur strādājot, sāku trenēties gluži pašdarbnieciski – klausījos kādu krievu vai poļu sporta komentētāju, kā viņi to dara. Jā, tiešām es to darīju diezgan uzcītīgi.
– Kas ir svarīgākais sporta komentētājam – runā dabūt pareizo jaudu, aizraut cilvēku?
– Daudz ir atkarīgs no dikcijas, to biju apjautis jau no Borisa, kad viņš mani mācīja pēdējiem konkursa izgājieniem. Dikcija man bija skaidra, es trenēju galvenokārt ātrrunu, tempu un arī mācījos sporta spēļu noteikumus. Pat aizgāju uz futbola tiesnešu kursiem. Radiomezgls bija blakus Zoodārza ieejai, es skatījos pa lodziņu, kas ārā notiek, un pats sev teicu – aha, Gunār, stāsti, liec vaļā! Runā! Vienalga ko. Vēlāk runu sāku ierakstīt lenšu magnetofonā un, lai izklausītos tuvāk sportam, Amerikas balss zāģi liku apakšā.
– Darbojāties kā uzcītīgs autodidakts?
– Lielā mērā. Kad tā bišķi biju patrenējies, liku sevi manīt – piezvanīju rakstniekam Indriķim Lēmanim, kurš vadīja Radio, ļoti skarbs vīrs, daudzi viņu neieredzēja. Uzdrošinājos varbūt lielā mērā tāpēc, ka mēs ar viņa dēlu mācījāmies vienā kursā, bet nekādu blatu nemeklēju. Vēl tagad atceros – zvanīju no telefona būdiņas Aspazijas, tolaik Padomju, bulvāra un Krišjāņa Barona ielas stūrī, un viņš teica – jā, nāciet šurp! Tā kā jau biju trenējies sporta spēļu komentēšanas imitācijā, man bija samērā viegli – pārbaudē radio bija jādara tas pats. Komisija nosmējās, un 1954. gada 4. jūlijā es devos savā pirmajā reportāžā uz Enguri. Tā es sāku te ņemties, bet pa starpu liku eksāmenus juristos un nokārtoju, dabūdams visus piecniekus.
– Jums gan bija uzcītība...
– To sekmēja arī armija, kura stāvēja aiz muguras. Ja es kādā eksāmenā būtu izkritis, man būtu drošs ceļš uz tās rindām.
– Un tur ļoti negribējās nokļūt?
– Ziniet, pēc vidusskolas daudzi mūsu puiši aizgāja uz armijas skolām, piemēram, Kijevas artilērijas skolu. Situācija bija tāda – visi nabadzīgi, ja kādreiz sestdienā internātā bija palicis cukurs un maize, tad bija baigi forši. Ja maize vien, arī labi. Īpašas perspektīvas nebija. Tāpēc puikas ļoti ātri varēja pierunāt uz karaskolām – būsi apģērbts, labi izskatīsies, meitenes skries pakaļ, jau pēc diviem gadiem būsi leitnants, paēdis, tev, iespējams, būs dzīvoklis, un dienēsi latviešu bataljonā. Arī es biju gatavs braukt uz Kijevu, stāties, tikai mamma bija kājām, rokām pret. Un es paklausīju, sāku pa Rīgu ņemties. Nedomāju, ka es ļoti baidījos no armijas, bet sapratu – ja tur aiziešu, savu dzīvi iegrozīšu pilnīgi citādi. Vēl tagad tiekos ar cilvēkiem, kas beiguši karaskolas, 25 gadus armijas mundierī novandījušies pa Krieviju.
 
Tik vienkārši vaļā netiksiet
– Jūs ar savām runas dāvanām būtu arī labs advokāts.
– Mani vēl deviņdesmitajos gados kursa biedri aicināja atgriezties tieslietās. Iespējams, es būtu mēģinājis, bet bija 91. gads, barikādes, un tieši tajā janvārī mani pārcēla strādāt uz televīziju. Tur bija pirmie starptautiskie sakari, sākām veidot tiešās translācijas no ārzemēm, pirmajām atjaunotās neatkarīgās Latvijas olimpiskajām spēlēm Lillehammerē – tie bija citi apgriezieni, vēriens, horizonts.
– Un jums tas patika?
– Nu, nevar nepatikt! Ja esi dzīvojis slēgti, bet tagad visa sporta pasaule vaļā. Var teikt, ka esmu sekojis amerikāņu principam – vienā vietā strādāju piecus, septiņus gadus. Man apmēram tā arī bija. Sāku par sporta komentētāju, pēc tam – par diktoru kādus 10 gadus. Mani trīsreiz aicināja vadīt raidījumu Mikrofons, kamēr pielauza. Pēc tam pārcēla uz tā sauktajām pēdējām ziņām. It kā nedaudz pret paša gribu, bet uzreiz saņēmu par kādiem 40 rubļiem vairāk, tas bija liels stimuls. Bija Literāri dramatisko, mākslas, bērnu, jaunatnes un skolēnu raidījumu galvenā redakcija, tur mani aicināja par galvenā redaktora vietnieku. Pēc gadiem pieciem kļuvu par galveno redaktoru. 2001. gadā notika reorganizācija, un mani atlaida no darba. Kopš tā laika es radiofonā tikai piestrādāju.
– Un jūs to krupi norijāt?
– Redziet, es nesēdēju uz viena krēsla, tāpēc arī noriju. Interesanti, ka īsu brīdi, pirms mani tā smuki atbrīvoja no galvenā redaktora pienākumiem, es biju dabūjis balvu par mūža ieguldījumu radio. Bet es joprojām ļoti aktīvi komentēju sportu, strādāju Latvijas Radio 2 par diktoru un programmu vadītāju. Tā ka darbs man bija, nepaliku uz ielas. Un, paldies Dievam, vēl tagad strādāju Latvijas Radio 2.
 
Gunārs Jākobsons. Uz mūžu iemīlējies radio

Kur ir tava per-so-nī-ba?!

– Radio cilvēkam, lai arī viņu neredz vaigā, jābūt savai harismai. Augstskolā to nevar apgūt.
– Ne augstskolā, ne kur citur. Man par to jāsaka paldies Borisam Podniekam. Toreiz vārdu harisma nelietoja, teica personība. Reportāžas bieži vien ierakstījām pie viņa mājās Stabu ielā – pie kamīna klausījāmies, viņš mani kritizēja, analizēja. Vienmēr atcerēšos, kā viņš teica – Gunār, kur ir tava personība?! Es tāds puika – kas par personību? Bet Boriss – ja tu strādā radiofonā, lasi ziņas vai komentē, tev jābūt per-so-nī-bai.
– Jums ir bijuši savi radio krustbērni?
– Tāds bija Raitis Kalniņš, kurš nesen aizgāja... Arī Arnis Blodons, Elvis Jansons, Tālis Eipurs, arī televīzijā ir cilvēki, kurus konkursa kārtībā esmu pieņēmis darbā.
– Un jūs viņiem teicāt – kur ir tava personība?
– Droši vien... Bet teikt to jaunietim ir tāds diezgan šāviens gaisā. Nu, nevar saprast, ko tas nozīmē. Un tu to nevari ne ar meistarību, ne tehnisko meistarību vai kā citādi iegūt. Nevar kļūt par personību radio tikai ar labi nostādītu dikciju, jau pēc divām nedēļām uz kaut ko pretendēt – tas neiet cauri.
– Varbūt tā ir attieksme pret dzīvi, interese...
– Tā ir iespēju izmantošana. Kad sāku strādāt, mums bija ārkārtīgi spēcīgs diktoru štats. Divreiz četri, dubultkvartets: Dzidra Liepiņa, Ausma Indriksone, Lauma Amatniece, Biruta Cīrule, Alberts Liepa, Severīns Vilsons, Tālivaldis Sīlis un es. Ja par personībām – Severīns bija arī dziedātājs, mūziķis, mācēja attīstīt savus talantus, viņa balss ēterā dimdēja pamatīgi. Tālivaldis Sīlis vingrinājās rakstniecībā. Mana mīļākā kolēģe Ausma Indriksone lielā mērā kļuva par personību, pateicoties Mikrofonam, kuru daudzus gadus vadījām kopā.
 
Dzied un spēlē
– Iespējams, tieši tur ieguvāt vislielāko tautas mīlestību, atpazīšanu.
– Jā, jo Mikrofons bija ne tikai radio, arī televīzijā, aptaujas koncertus vadīju no 68. līdz 82. gadam. Un tās ir iespējas. Es tagad strādāju par diktoru 2. programmā. Ja es tā būtu sācis, varētu būt labs, bet nebūtu iegūlis tautas atmiņā, apziņā, to ir ļoti grūti izdarīt, ja strādā šaurā jomā. Darbs ir jāsazaro. Kad man prasa, ko tu radiofonā esi darījis, atbildu – labāk paprasi, ko es neesmu darījis. Pat esmu spēlējis simfoniskajā orķestrī. Skatās uz mani tā jocīgi, saku – jā, es orķestrī spēlēju novusu.
– Jūs dziedājāt ar Margaritu Vilcāni...
– Viņa mani uzaicināja LNT šovā Divas zvaigznes par savu partneri, paldies viņai par to. Tas bija smags pārbaudījums. Nesen disku ierakstīju ar sportiski sentimentālām šlāgerdziesmiņām. Viena no zināmākajām ir Komentētāju roks, kuru 85. gadā sacerēja Zigmars Liepiņš un es dziedāju Sporta pilī. Pirms gadiem ar sporta vilkiem uzrīkojām mazu ansamblīti, ierakstījām dažas jaunas sporta dziesmas, atradām arī tādas pazudušas, kā Elgas Igenbergas Daugavai, kas bija veltījums man. Esmu Elgas novadnieks, no Jelgavas puses abi nākam. Tā dziesma ieskanējās un pazuda, bet man bija notis, Arnolda Auziņa vārdi, un mēs to atjauninājām. Mums ir arī dziesma, kas, domāju, vienīgā šajā kontinentā ir veltīta boksam. Tā manā rakstāmgaldā bija nogulējusi vairāk nekā 30 gadu. Ar radio kolēģi Sandru Glāzupu divus gadus piedalījāmies šlāgeraptaujā Ventspilī, un mums tīri labi gāja.
 
Gunārs Jākobsons. Uz mūžu iemīlējies radio

Satvars un saturs

– Jūs mājas viesībās arī esat dziedātājs?
– Nē, šajā ziņā esmu absolūti neinteresants. Es vienkārši neesmu viesību cilvēks. Man nepatīk... Protams, kad jāiet, es eju un mēģinu turēties. Man arī pašam negribas tās bieži rīkot. Līdz ar to esmu diezgan aizvērts.
– Jums mājas ir miera osta, kur nolīst, aizslēgt durvis...
– Mums ģimene ir maza – dzīvoju kopā ar mazmeitu un meitu. Tas arī viss. Tagad galvenokārt noņemos ar mazmeitu, tas ir viss mans satvars un saturs.
– Jūs pēc 20 gadu pārtraukuma esot atsācis braukt ar velosipēdu.
– Baidījos teikt, ka to gadu patiesībā ir vairāk. Jaunībā braucu diezgan daudz... Tad nāca mašīnu ēra virsū, un ritenis vairs nebija vajadzīgs. Tūjā, kur man ir māja, tīrīju, un ko tik visu izmetu! Arī visus riteņus. Pēc tam domāju – kāpēc tā darīju, tagad tie būtu paši modernākie – krievu un arī no Ulmaņlaikiem Ozolnieks, ar to pamatskolā braucu sacensībās. Skaists ritenis!
Mazmeitai bija pieci gadi, tagad jau drīz būs septiņi, un viņai nopirka velosipēdu. Kamēr vēl tikai mācījās braukt, tikmēr nekas, bet, kad jau iemācījās, opim jāskrien līdzi. Bet, kur var paskriet, šī brauc arvien ātrāk, opis skrien arvien lēnāk. Meita sāka mani skubināt, pati nopirka riteni, un es arī nopirku.
– Bija jāmācās par jaunu?
– Ziniet, pāris nedēļas es mājiniekiem centos tēlot, ka tur nav nekā īpaša, bet biju uz robežas ar skarbiem kritieniem. Knapi, knapi noturējos. Es brīnos. Laikam pauze bija par lielu. Nevar teikt, ka ļoti stabili jutos.
– Mājas Tūjā paši iegādājāties vai vecāku?
– Nē, nē, to visu pats esmu darījis. Kādreiz manam tēvam bija sapnis dzīvot pie jūras, un es to īstenoju. Visu sāku no nulles. Toreiz zemi varēja dabūt par brīvu, tagad tas skan dīvaini.
– Tā ir ļoti skaista vieta.
– Man ir tieši jūras krasts. Kādreiz mazmeitai tēloju policistu un prasu – kur tu dzīvo? Viņa bailīgi: Tūjā. Es: vai jūra tev ir tuvu? Jā, izeju pa maziem vārtiņiem, divi solīši, un man ir jūra... Labi, brauciet tālāk! (Smejas.)
– Un tajā jūras smiltī kaut kas aug?
– Jā, lejā ir smilts, bet desmit metrus augstāk – kāds pusmetrs melnzemes. Man ar kaunu jāatzīst, ka es savu dārzu nelikvidēju, kā tagad daudzi moderni cilvēki dara. Man to augļu koku ir tik daudz, ka netieku galā. Man ir tāda mode – katru gadu ko piestādīt, šoruden – trīs ķiršus, divas plūmes, avenes un vēl kaut ko. Agrāk jūra skaloja ārā malku – plīti varēja kurināt no rudens līdz pavasarim. Bija arī jūras mēsli, es tos ar diviem spaiņiem nesu augšā – tas bija smags darbs, bet man vēl ir nēši no mammas, no Jaunsvirlaukas laikiem. Lūk, ar tiem mēsliem zemenes auga griezdamās. Nezinājām, kur likt, pat spiedām zemeņu sulu, tik tālu nogājām.
– Kāda greznība!
– Jā, pilnīgi kauns atzīties. Uz Ziemassvētkiem dzērām ar putukrējumu. Tādas ražas tolaik bija. Kādus divdesmit gadus zemenes neaudzēju, jo pārsvarā viens pats tur ņemos. Tagad atkal iestādīju trīs četras dobītes, galvenokārt pateicoties mazajam – lai redz, kā aug.
– Divreiz jaunāki vīrieši par jums sūdzas, ka neesot enerģijas. Jums pietiek...
– Es nāku no laukiem. Daudz ko esmu darījis, pat govi slaucis. Mans tēvs vienu brīdi bija kolhoza dārznieks, esmu ar viņu gājis pa mājām, ravējot dārzus, ar bitēm ņemoties. Toreiz jau nekā cita nebija kā tikai darbs. Ja aizskrēju aiz dīķa ar Šveiku vai citu grāmatu, uzreiz skanēja mammas balss – Guni, nāc, iesim uz sienu! Grāmatu lasīšana bija skolai. Lauki ir lauki. Varbūt tas man iesēdies.

Tūjā jūtos kā savā paradīzē. Vienatnē vai citādi aizeju pie jūras. Nu, jūra ir jūra. Atceros, kādreiz vadīju reportāžas no Liepājas kolhoza Brīvais vilnis. Tur priekšsēdētājs, vecs zvejnieks, iegājām pie viņa, bišķi iedzērām, un viņš sāka stāstīt. Neprotu īsti atdarināt, bet man iekšā tas sēž, kā viņš piesmakušā balsī teica – jūra vienmēr ir mainīga. Ar lielu pacēlumu, patosu un dobjākā balsī, nekā es to spēju.
 
Ņem līdzi optimismu
– Kā būs ar jubileju – dzirdēju, ka īpaši nesvinēsiet?
– Nē, nē, kolēģus uzaicināšu, vienkārši sanāksim kopā. Man te, Latvijas Radio 2, jau sen izlikta maza zīmīte, ka tad un tad notiks tusiņš Man šodien 18. Apakšā ieteikums...
–...nākt ar groziņu?
– Nē, nē! Es neesmu uz mantu. Ar labu, pavasarīgu omu un rudenīgi optimistisku noskaņojumu.
– Pēc horoskopa esat Skorpions?
– Vai tad to nevar manīt?! Nē? Nu, es jums te tēloju... Varu būt diezgan nešpetns.
– Tieši gribēju jautāt – vai jūsu labajai enerģijai ir arī ēnas puses?
– Esmu pat neinteresanti reāls cilvēks – neticu horoskopiem, nekam. Galvenais – kas cilvēkam ir tur, dziļāk, nevis – kā viņš sevi pasniedz vai kāds raksturs nāk uz āru. Tā ir attieksme pret dzīvi, esību kā tādu. Un to parāda pirmām kārtām attieksme pret bērniem. Ja pret bērnu esi tāds, kādam jābūt cilvēkam, tad tu arī esi cilvēks.
– Jums bija laiks meitai?
– Uff... katrā ziņā mazāk nekā mazmeitai. Jo nekas nav mīļāks par mazbērnu. Man ir divi. Martai tūlīt būs divdesmit, viņa jau liela, savā dzīvē. Otra ir Lote. Uzskatu, ka mazbērniem ir ārkārtīgi liela nozīme, jo viņi dara stipru, izturīgu, enerģisku, nu, tā ir mēraukla man.
– Un Lote kā dadzītis jums pieķeras, jo jūt, ka ir kāds, kurš gatavs dalīties?
– Jā, tā nu tas ir, un tur neko nevar darīt.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS