Apmācies
Rīga
-1°
Apmācies
LV RU
Kultūra

Vai zivīm ir tiesības dzīvot? Ko īsti nozīmē skandalozais jēdziens - dzīvnieku tiesības (59)

 
21.decembris 2015  07:30

Dzīvniektiesību jēdziens daudziem šķiet skandalozs un revolucionārs. Mulsina uzskats, ka, piemēram, pērtiķiem jāpiešķir tādas pašas tiesības kā cilvēkiem. Dzīvniektiesību aizstāvji pauž pārliecību, ka visām dzīvām būtnēm ir vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību, turklāt aicina izskaust sugu diskrimināciju. Savukārt viņu kritiķi ironiski jautā, vai arī zivīm un blusām ir tiesības.

Latvijā dzīvnieku tiesību aizstāvji arvien uzstājīgāk pieprasa aizliegt dzīvnieku izmantošanu cirkā un kažokzvēru audzēšanu.

Latvijā dzīvnieku tiesību aizstāvji arvien uzstājīgāk pieprasa aizliegt dzīvnieku izmantošanu cirkā un kažokzvēru audzēšanu.

Pēdējā laikā dzīvniektiesību aizstāvji arvien uzstājīgāk aktualizē prasību piešķirt cilvēkveidīgajiem pērtiķiem tiesisko statusu, kāds piemīt cilvēkiem. Viņi atsaucas uz ģenētikas atklājumiem, kas norāda, ka cilvēkiem ir daudz kopīga ar vistuvākajiem bioloģiskajiem radiniekiem cilvēkpērtiķu dzimtā – lielajiem pērtiķiem orangutaniem, gorillām un šimpanzēm. To DNS sakrīt ar cilvēka genomu vairāk nekā par 97 procentiem. Daži zinātnieki pat ierosina gorillas un šimpanzes ietvert cilvēku ģintī.

Dzīvniektiesību aizstāvju kritiķi gan mēģina norādīt, ka cilvēkveidīgo pērtiķu pielīdzinājums cilvēkam tiesiskā statusa ziņā ir iluzors, jo pašiem pērtiķiem nav izpratnes par cilvēktiesībām. Turklāt paši pērtiķi nemaz nezina, ka cilvēki sākuši diskusijas par viņu tiesībām. Vietā uzsvērt, ka mūsdienu pasaulē likumi krasi nošķir cilvēkveidīgos pērtiķus no cilvēka. Cilvēks ir tiesību subjekts, bet pērtiķi, gluži kā pārējie dzīvnieki, ir tiesību objekts. Dalījumu pamato stingrs kritērijs: subjekts apzinās un spēj novērtēt savu rīcību un atbildēt par darbības sekām, bet objekts – nespēj.
 
Izlaušanās no krātiņa
Kā vēsturisku pagriezienu pērtiķu lietā var uzskatīt 2015. gada sākumā Buenosairesas tiesā pieņemtu spriedumu orangutana Sandras lietā. Divdesmit deviņus gadus vecā Sandra līdz 2014. gada beigām bija Buenosairesas zvērudārza iemītniece. Dzīvespriecīgā pērtiķu mātīte vadīja dienas metāla krātiņā, priecējot apmeklētājus ar savām ikdienas izdarībām. Pagājušā gada novembrī Lielo pērtiķu projekta un dzīvnieku tiesību aktīvisti vērsās Buenosairesas tiesā, pamatojot pieteikumu ar normu, kas paredz cilvēkam tiesības apstrīdēt prettiesisku aizturēšanu un ieslodzījumu. Šī konstitucionālā norma ir viena no vispāratzītajām cilvēka tiesībām. Buenosairesas tiesai bija jāvērtē, vai orangutanu turēšana zvērudārzā neaizskar to pamattiesības. Pirms izskatīt lietu, pirmās instances tiesa prasīja skaidrojumu Augstākajai tiesai, kā būtu vērtējams Sandras tiesiskais statuss. Augstākā tiesa atzina Sandru par “necilvēkveidīgu personu”, kam piemīt tās pašas tiesības, kas cilvēkam. Likumsakarīgi, tiesa Buenosairesas zvērudārzam uzlika par pienākumu atbrīvot Sandru. Tā kā viņa bija dzimusi un visu līdzšinējo mūžu dzīvojusi zvērudārzā, tika noteikts, ka turpmāk Sandra dzīvos dabas parkā, kas piemērots savvaļas dzīvnieku turēšanai.

Kā uzskata dzīvnieku tiesību aktīvisti, šīs lietas rezultāts rosina pārskatīt pilnīgi visu nebrīvē mītošo lielo pērtiķu statusu. Dzīvnieku tiesību aktīvisti daudzviet pasaulē jau gatavo līdzīgas prasības, lai atbrīvotu cilvēkveidīgos pērtiķus. Jāsaka gan – ne visi tiesneši piekrīt Buenosairesas tiesas apsvērumiem. Piemēram, ASV Ņujorkas tiesa šā gada janvārī līdzīgā prasījumā atteica atbrīvot Ņujorkā krātiņā iemitināto šimpanzi Tomiju, norādot, ka šimpanzes atšķirībā no cilvēka nevar uzņemties tiesiskus pienākumus un pakļauties sabiedrības izvirzītām atbildības prasībām.

Dzīvniektiesību jēdziens ir diezgan plašs un vispārīgs, tas neattiecas tikai uz pērtiķiem. Piemēram, 1990. gadā Vācijā likumdevēji veica labojumu Civillikuma vispārējās daļas otrajā nodaļā Lietas, ko papildināja ar 90.a pantu Dzīvnieki. Labojums noteica: “Dzīvnieki nav lietas. Tos aizsargā ar īpašu likumu palīdzību. Tiem piemēro noteikumus, kas attiecas uz lietām, ciktāl likumā nav noteikts citādi.” Latvijas likumi joprojām dzīvniekus pieskaita pie lietām – bez atrunas par to īpašo statusu. Tiesa, Latvijas likumdevējs nav gluži ignorējis mūsdienu tendences dzīvnieku tiesību jomā. 2000. gada 1. janvārī Latvijas Republikā stājās spēkā Dzīvnieku aizsardzības likums, kura ievads svinīgi pavēsta: “Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.”
 
Šaušalīgie eksperimenti
Jau antīkie autori savos darbos ap¬sprieda jautājumu, kāda izturēšanās pret dzīvniekiem būtu pieņemama un taisnīga, tomēr nopietnākas diskusijas par dzīvnieku tiesībām sākās tikai 19. gadsimtā un attīstījās 20. gadsimtā. 1892. gadā tika publicēts Henrija Solta darbs Dzīvnieku tiesības, kas bija viens no pirmajiem sacerējumiem, kurā tika spriests ne tikai par dzīvnieku aizsardzību, bet arī par to tiesībām. 1978. gadā UNESCO pasludināja Vispārējo dzīvnieku tiesību deklarāciju. 1993. gadā dzīvnieku tiesību aizstāvji nāca klajā ar Cilvēkveidīgo pērtiķu deklarāciju, prasot atzīt šo dzīvnieku tiesības uz dzīvību, individuālo brīvību aizsardzību un spīdzināšanas aizliegumu.

Daudzi dzīvnieku tiesību kritiķi pauž pārliecību, ka ideja par dzīvnieku tiesībām ir absurda un pilnīgi garām. Viņuprāt, dzīvnieki nav personas, juridiski tikai personai var būt tiesības, bet dzīvniekiem likumos paredzēts lietas statuss, tāpēc tie, piemēram, var būt īpašums. Savukārt dzīvnieku tiesību aizstāvji norāda, ka tiesības ir visiem – arī dzīvniekiem.

Dzīvnieku tiesību kritiķi nereti atsaucas uz Rietumu judeokristietiskām tradīcijām, kas nosaka, ka cilvēki ir būtiski pārāki par dzīvniekiem. Līdzīgus uzskatus jau agrāk pauda 17. gadsimta domātājs Renē Dekarts, kas apgalvoja, ka tikai cilvēkam piemīt apziņa, turpretī dzīvnieki nav nekas cits kā bioloģiskas mašīnas. Protams, ne jau visi domātāji bija ar viņu vienisprātis. Citi aizstāvēja pārliecību, ka jūtas un prāts piemīt visām dzīvām radībām. Mūsdienās vispārpieņemts ir priekšstats, ka cilvēka dzīvība ir daudz vērtīgāka par dzīvnieka dzīvību. Turklāt cilvēkam ir tiesības dažādi izmantot dzīvniekus.

Cilvēki drīkst izmantot dzīvniekus kā darbaspēku, audzēt, medīt, nokaut, ēst un turēt mājās par iepriecinājumu. Var teikt, ka cilvēks jau izsenis piešķīris sev tiesības rīkoties ar dzīvniekiem, kā vien ienāk prātā. Šīs pašpiešķirtās tiesības cilvēks brīvi izmanto arī dažādos medicīnas eksperimentos. Jau 3. gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvniekus eksperimentos izmantoja Aleksandrijas ārsti Hērofils un Erasistrāts. 16. gadsimtā beļģu ārsts Andreass Vezālijs radīja moderno anatomijas zinātni, sistēmiski šķērzdams beigtus dzīvniekus un eksperimentēdams ar dzīvajiem. 17. gadsimtā angļu ārsts Viljams Hārvijs atklāja asinsrites mehānismu, izmantojot beigtu dzīvnieku anatomēšanu un eksperimentējot ar dzīviem dzīvniekiem. 19. gadsimtā franču fiziologa Fransuā Mažandī plašie eksperimenti ar dzīvniekiem manāmi sekmēja neirofizioloģijas attīstību. 19. gadsimtā eksperimentos ar dzīviem dzīvniekiem tika veidota bakterioloģijas un imunoloģijas zinātne. Vivisekcijas atbalstītāji uzsver, ka šādi eksperimenti sniedz lielu labumu visai cilvēcei. Tā teikt, mērķis attaisno līdzekļus. Dzīvnieki cieš, lai cilvēkiem un dzīvniekiem nebūtu jācieš nākotnē. Šajā sakarā bieži tiek pieminēts diabēts – slimība, ko iespējams ārstēt, pateicoties metodei, kas atklāta, eksperimentējot ar dzīviem dzīvniekiem, un arī insulīnam, ko iegūst no kautiem dzīvniekiem.

Protestējot pret dzīvnieku izmantošanu nežēlīgajos eksperimentos, jau 19. gadsimtā vairākās valstīs izveidojās pretvivisekcijas kustības. Protestu iespaidā Lielbritānijā pat tika izveidota Karaliskā komisija, kas nolēma reglamentēt vivisekcijas aktivitātes. Lielbritānijas parlaments pieņēma Likumu par nežēlību pret dzīvniekiem, kas joprojām ir spēkā, lai gan daļēji aizstāts ar 1986. gadā pieņemto Likumu par zinātniskām procedūrām. Likums par nežēlību pret dzīvniekiem prasa reģistrēt laboratorijas, licencēt eksperimentētājus, sertificēt eksperimentus un to norisi sīki protokolēt. Tomēr dzīvnieku aizstāvji vispār ir pret dzīvnieku izmantošanu eksperimentos. Viņi uzskata, ka labums, kuru devuši šādi eksperimenti, nav atsvēris pārinodarījumus dzīvniekiem, turklāt neskaitāmas dzīvas radības tikušas sakropļotas un nonāvētas nevis medicīniskos nolūkos, bet gan veicot kosmētiskus, militārus un psiholoģiskus izmēģinājumus.

Visām dzīvām būtnēm ir tiesības uz dzīvību. Cilvēku pretestība šai patiesībai skaidrojama galvenokārt ar to, ka dzīvnieku aizsargāšana apdraud liela mēroga finansiālās intereses.

Visām dzīvām būtnēm ir tiesības uz dzīvību. Cilvēku pretestība šai patiesībai skaidrojama galvenokārt ar to, ka dzīvnieku aizsargāšana apdraud liela mēroga finansiālās intereses.

 
Pret sugu diskrimināciju
1978. gadā Parīzē proklamētā Vispārējā dzīvnieku tiesību deklarācija uzsver, ka visām dzīvām radībām Zemes virsū ir vienādas tiesības uz eksistenci. Kā norāda dzīvniektiesību aizstāvji, deklarācijas mērķis ir iedibināt vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību, lai tās nebūtu atkarīgas no sugas izcelsmes. Gan Vispārējās dzīvniektiesību deklarācijas preambulā, gan tās desmit pantos ir uzskaitītas dzīvnieku pamattiesības un cilvēku pienākumi. Deklarācija uzskatāma par mēģinājumu radīt jauna veida ētiku, kuras pamatā ir izpratne par dzīvību kā visaptverošu parādību. Tās galvenais mērķis – novērst cilvēka nežēlību un varmācīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, kā arī izskaust sugu diskrimināciju jeb sudzismu. Sudzisms – tās ir cilvēka patvaļīgi radītās hierarhiskās sistēmas sekas, kura veidota pēc cilvēka izvēlētiem kritērijiem. Piemēram, pieradinātie un pakļāvīgie dzīvnieki tiek raksturoti kā noderīgi, savukārt citas dzīvnieku sugas tiek sauktas par kaitīgām, to pārstāvjiem piedēvē naidīgumu, ļaunumu, neglītumu, viltīgumu un slinkumu. Turklāt cilvēki dzīvniekus iedala augstākajās un zemākajās kastās. Kā uzskata dzīvniektiesību aizstāvji, šāda hierarhija ir patvaļīga un zinātnei nav pierādījumu, kāpēc būtu jāattaisno sudzisms. Tādējādi, vēršoties pret diskrimināciju sugu starpā, deklarācija vēršas pret nevienlīdzīgām tiesībām, kas sugām tiek piešķirtas atkarībā no to vietas hierarhijā.

Dzīvnieku aizstāvji uzsver, ka zinātne ir skaidri pierādījusi: jebkurai dzīvai būtnei biosfērā ir sava vieta un loma kopējā līdzsvara uzturēšanā. Tādējādi vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību patiesībā balstās zinātniski pierādītās realitātēs. Visas dzīvās pasaules vienotība balstās bezgalīgā daudzveidībā, kas ir galvenais evolūcijas faktors.

Cilvēku pretestība šīm patiesībām skaidrojama galvenokārt ar to, ka dzīvnieku aizsargāšana apdraud liela mēroga finansiālās intereses. Turklāt dzīvniektiesību atzīšana ir pretrunā ar gadu tūkstošiem valdījušām paražām, izturēšanos un dogmām.
Pēdējā laikā arvien vairāk tiek popularizēts uzskats, ka dzīvniekiem jāpiešķir autonomija. Idejas aizstāvji aicina ievērot universālu ieteikumu: “Izturies pret citiem tā, kā tu gribi, lai izturas pret tevi.” Dzīvnieku tiesību aizstāvji uzsver, ka mērķis nekad neattaisno līdzekļus, ikviens dzīvnieks, viņuprāt, ir pašmērķis, tāpēc pret dzīvām radībām jāizturas kā pret autonomām būtnēm – kā pret tiesību un morāles subjektiem. Kā atzīst eksperti, mūsdienās nav iespējams realizēt daudzas dzīvniektiesību aizstāvju prasības. Piemēram, lai īstenotu radikālo dzīvnieku tiesību aizstāvju nostādnes, būtu pavisam fundamentāli jāpārmaina visas cilvēku un dzīvnieku attiecības. Tādā gadījumā būtu jāievēro vispārējs veģetārisms, jāslēdz visi zooloģiskie dārzi un jāpalaiž brīvībā visi mājdzīvnieki, jo līdzšinējās attiecības būtu uzskatāmas par verdzību. Pilnīgi visiem dzīvniekiem būtu jādod tiesības dzīvot savvaļā, un cilvēkiem vajadzētu respektēt dzīvnieku tiesības uz teritoriju. Un tad rodas jautājums – cik tālu lejup pa bioloģisko skalu gatavi nolaisties paši radikālākie dzīvniektiesību aizstāvji? Vai arī zivīm ir tiesības? Un blusām?
 
Cirks bez dzīvniekiem
Arī Latvijā dzīvnieku tiesību aizstāvji nesnauž un ik palaikam sarīko kādu protesta akciju. Gan pērn, gan šogad biedrības Dzīvnieku brīvība pārstāvji regulāri pulcējušiess pie Rīgas cirka un piketējuši pret savvaļas sugu dzīvnieku izmantošanu cirka izrādēs. Viņi informēja, ka Eiropas Veterinārārstu federācija, kas pārstāv 46 veterinārārstu asociācijas no 38 Eiropas valstīm, aicinājusi Eiropas un nacionālā mēroga kompetentās iestādes visā Eiropā aizliegt savvaļas sugu zīdītāju izmantošanu ceļojošajos cirkos. Protesta dalībnieki aicināja Rīgas cirku pārtraukt cietsirdību pret dzīvniekiem, turot rokās plakātus ar uzrakstiem Nē cietsirdībai, Neviens dzīvnieks cirkā nav labprātīgi, Par cilvēcīgu cirku, Dzīve pie ķēdes nav dzīve un citus.

Dzīvnieku aizstāvju aktivitātes jau vainagojušās ar konkrētiem rezultātiem. Pirms dažām nedēļām Zemkopības ministrija nāca klajā ar paziņojumu, ka rosinās aizliegt savvaļas sugu dzīvnieku izmantošanu atrakcijās un cirkos. Ministrija sadarbībā ar Dzīvnieku aizsardzības un labturības konsultatīvo padomi jau izveidojusi darba grupu, lai izstrādātu attiecīgus priekšlikumus grozījumiem likumdošanā. Uz šo paziņojumu diezgan asi reaģēja Rīgas cirka direktore Lolita Lipinska, paužot uzskatu, ka tas nozīmē simtgadīgas mākslas nozares iznīcināšanu Latvijā.

Vairākās valstīs likumdevēji jau ierobežojuši dzīvnieku izmantošanu cirkā. 2014. gada decembrī Meksikas parlaments nobalsoja par aizliegumu cirkā izmantot savvaļas dzīvniekus. Savā atzinumā parlamentārieši minēja, ka dzīvnieku izmantošanai nav nekādas izglītojošas vērtības un dzīvnieki uzstājas baiļu vadīti. Aizliegums attiecās uz 592 Meksikas cirkiem, kas varēja turpināt darbu, neizmantojot dzīvniekus. 2015. gada septembrī arī Nīderlandē stājās spēkā aizliegums cirkā izmantot savvaļas sugu dzīvniekus. Par likumprojektu atbildīgās Nīderlandes Ekonomikas ministrijas valsts sekretāre Šārona Dijksma norādīja: “Dzīvnieku labklājība ir svarīgāka par viņu izmantošanu izklaidei un novecojušu tradīciju uzturēšanai.”

Pieaugot sabiedrības informētībai par dzīvnieku cirka problemātiku, arvien vairāk valstu aizliedz dzīvnieku, īpaši savvaļas sugu pārstāvju, izmantošanu cirkā. Daudzās valstīs jau aizliegtas visas savvaļas dzīvnieku sugas, piemēram, Beļģijā, Austrijā, Maltā, Grieķijā, Kiprā, Horvātijā, Slovēnijā, Bosnijā un Hercegovinā, Izraēlā, Bolīvijā, Peru, Singapūrā, Paragvajā, Kolumbijā, Ekvadorā un Kostarikā. Citās valstīs, piemēram, ASV, Kanādā, Čīlē, Brazīlijā, Argentīnā, Austrālijā, Spānijā un Īrijā, pieņemti reģionāli aizliegumi. Dzīvnieku tiesību aizstāvji uzsver, ka cirkos nav iespējams nodrošināt savvaļas dzīvnieku labklājību, jo šiem dzīvniekiem ir ļoti specifiskas vajadzības. Galvenās ar cirku saistītās problēmas ir pastāvīga dzīvnieku transportēšana un ierobežota dzīvojamā telpa. Tas rada dzīvniekiem stresu un diskomfortu, tieši tāpēc viņiem tik bieži novērojama nenormāla uzvedība.

Biedrība Dzīvnieku brīvība veic arī citas aktivitātes. 2014. gada decembrī tā iesniedza Saeimā vairāk nekā 10 tūkstošu Latvijas pilsoņu parakstīto sabiedrisko iniciatīvu Par kažokzvēru aizsardzību, kas aicina noteikt kažokzvēru audzēšanas aizliegumu Latvijā, kā tas ir jau noteikts daudzās citās Eiropas valstīs. Latvijā kažokādu ieguvei tiek audzētas lapsas, ūdeles un šinšillas. Pēc Latvijas Zvēraudzētāju asociācijas datiem, 2014. gadā kažokādu ieguvei Latvijā tika nogalināti 770 tūkstoši kažokzvēru. Biedrība arī vērsās Valsts policijā, lūdzot sākt kriminālprocesus par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem piecās Latvijas zvēraudzētavās, kurās atradās slimi, ievainoti un bez veterinārās aprūpes atstāti dzīvnieki. Biedrības pārstāvis Aivars Andersons uzsvēra: “Vēršoties pret zvēraudzēšanu Latvijā, vēlamies norādīt uz šo arhaisko un 21. gadsimta ētikas normām neatbilstošo nozari, kurā ik gadu miljoniem dzīvnieku apzināti tiek pakļauti ciešanu pilnai dzīvei dzelzs būros un mokošai nāvei gāzes kamerās. Zvēraudzēšana nav iespējama humānā un dzīvnieku labturībai atbilstošā veidā, tā ir ne tikai cietsirdīga un neētiska no dzīvnieku aizsardzības viedokļa – kažokādu ražošanas procesā tiek nodarīts arī būtisks kaitējums apkārtējai videi un cilvēku veselībai.”

Kažokzvēru audzēšanas pilnīgi aizliegumi jau pieņemti Lielbritānijā, Austrijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā, Bulgārijā, Nīderlandē, Slovēnijā un Maķedonijā. Šveicē ir spēkā netiešs aizliegums, nosakot augstas labturības prasības, Dānijā, Itālijā un Zviedrijā darbojas daļējs zvēraudzēšanas aizliegums attiecībā uz lapsām vai šinšillām. Vācijā un Beļģijā ir noteikti reģionāla līmeņa zvēraudzēšanas aizliegumi.
 
Meklējot cilvēkpērtiķi
Jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados krievu zinātnieks Iļja Ivanovs aktualizēja kādu savdabīgu aspektu cilvēku un dzīvnieku attiecībās. Proti, viņš centās pārsteigt pasauli, mēģinot radīt pavisam jaunu būtni – cilvēka un pērtiķa hibrīdu. Vieni to uzskatīja par Dieva zaimošanu, savukārt citi uzņēma ar sajūsmu. Projektam pat pieteicās vairākas komjaunietes, kas bija gatavas savu ķermeni likt uz zinātnes altāra un ļaut sevi apaugļot ar pērtiķa spermu. Pirmoreiz par iespējamo cilvēka un pērtiķa hibrīdu profesors ieminējās jau 1910. gadā pasaules zoologu kongresā Grācā, kur viņš uzstājās ar runu, tomēr konkrētākas aprises šī ideja ieguva pēc vairākiem gadiem.

Iļja Ivanovs nebija nekāds gaisā pasists fantazētājs, bet gan praktisks cilvēks ar konkrētu pieredzi. Jau agrāk viņam bija izdevies radīt dažādus starpsugu hibrīdus. Lietojot mākslīgās apsēklošanas tehnoloģijas, viņš krustoja zebras ar ēzeļiem, govis ar antilopēm, peles ar žurkām, trušus ar zaķiem. Par Ivanova neparastajiem eksperimentiem kādudien ieinteresējās padomju valdība, kam profesora aktivitātes šķita svarīgas ideoloģisku apsvērumu dēļ. Krievijā pilnā sparā noritēja ateisma propaganda un tika popularizēta Čārlza Darvina teorija par cilvēka izcelšanos no pērtiķiem. Padomju valdība no profesora cerēja sagaidīt ideoloģisku rezultātu – pierādījumus materiālistiskajai tēzei, ka cilvēks cēlies no pērtiķa, kā to savā darbā Darba loma pērtiķa tapšanā par cilvēku apgalvoja marksisma klasiķis Frīdrihs Engelss.

Profesors veica eksperimentus gan Rietumāfrikā, gan Abhāzijas pilsētā Suhumi, kur tika iekārtota eksperimentālā stacija. Tomēr zinātniekam pagalam neveicās – nevienai no atlasītajām šimpanžu mātītēm neiestājās grūtniecība. Viņš mēģināja arī citādi, un pasākumā iesaistīja vairākas Abhāzijas komjaunietes, kas zinātnes un apgaismības vārdā bija gatavas kļūt grūtas no pērtiķiem. Tomēr atkal neveicās. Kaut zinātnieks pauda gatavību nepadoties, viņa darbs tika pārtraukts piespiedu kārtā. Kad Padomju Savienībā notika kārtējās kadru tīrīšanas, profesora aizbildņi zaudēja savas pozīcijas. Nežēlastībā krita arī pats zinātnieks, kuru sāka kritizēt par šarlatānismu. 1930. gada decembrī viņu arestēja un izsūtīja uz Kazahstānas pilsētu Alma-Atu, kur viņš līdz mūža galam nostrādāja zootehniskā institūtā par veterinārārstu. Dzirdēts, ka profesoram Ivanovam bijis ne mazums sekotāju, tomēr vēl līdz šai dienai neviens zinātnieks nevar palepoties ar sasniegumiem šajā jomā.
 
Kārtējais protests pret dzīvnieku izmantošanu Rīgas cirkā
 
Pie Rīgas cirka protestē pret savvaļas sugu dzīvnieku izmantošanu
 
Pie "Arēnas Rīga" protestē pret dzīvnieku cirku

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve"/Foto: Shutterstock, LETA






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS