Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-1°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Intervijas

Fitnesa specs Kaspars Ozoliņš: "Stress ir slinkums sevi sakārtot"

 
22.decembris 2015  05:02

Lai arī skolēnu erudīcijas TV spēlē "Gudrs, vēl gudrāks" Kaspars Ozoliņš blakus ieturētajam Valteram Frīdenbergam izskatās pēc pašpuikas, tā ir tikai daļa taisnības. Kaspars ir sporta treneris, viņam ir divas augstākās izglītības, savs bizness, dzīves pieredze un izteiksmīgi tetovējumi. Pa Romu viņš pārvietojas skriešus un reizēm piekrīt nomazgāt kādu kucēnu.

"Fiziskā slodze izdala vielu, kas rada prieku, un ir pilnīgi vienalga, ko tu dari – trenējies svaru zālē, spēlē badmintonu vai ar draugiem lec gumijas. Arī, runājot par jauniešiem un tīņiem, varu teikt, ka tiem, kas nodarbojas ar sportu, un tiem, kas darbojas tikai ar planšetēm, pārliecinātība par sevi un skats uz pasauli ir pilnīgi atšķirīgi," saka Kaspars.

"Fiziskā slodze izdala vielu, kas rada prieku, un ir pilnīgi vienalga, ko tu dari – trenējies svaru zālē, spēlē badmintonu vai ar draugiem lec gumijas. Arī, runājot par jauniešiem un tīņiem, varu teikt, ka tiem, kas nodarbojas ar sportu, un tiem, kas darbojas tikai ar planšetēm, pārliecinātība par sevi un skats uz pasauli ir pilnīgi atšķirīgi," saka Kaspars.

Pa šo vasaru esi kļuvis vēl gudrāks?
Jā, gatavs kaut kam vēl gudrākam – laikam esmu noilgojies. Pirms tam biju izvirzījis mērķi izdarīt visu, ko esmu atlicis, lai vasaru kārtīgi paņemtu sevī. Izdevās, bija kārtīga atpūta un plezīrs.

Ko tev nozīmē kārtīga atpūta?
Justies brīvi, nesaplānot katru dienu, saprast, ka neesi piesiets pulkstenim, atstāt laiku sev.
 
Tu esi arī sporta treneris. Kad deviņdesmitajos gados parādījās glancētie žurnāli, radās pārspīlēts ķermeņa kults. Vai, tavuprāt, tagad cilvēki pret ķermeņa veidošanu izturas saprātīgāk, ne tik fanātiski?
Žurnālu diktētās prasības sievietēm joprojām ir šausmīgi augstas. Tas ir traki, tāpēc cepuri nost slavenībām, kuras iedrošina cilvēkus būt dabiskiem, jo sevi šaustīt un nemīlēt ir ļoti viegli, īpaši sievietēm. Tagad sports un fitness uzņem tādu foršu virzienu, ka jaunais skaistums ir spēks – spēcīga sieviete ir skaista sieviete. Viņa var atļauties cilāt svarus, uzberzt tulznas un nedomāt, vai viņai būs 90-60-90. Ja viņa jūtas labi, tad ir skaista! Tas ir pašsaprotami – zods paceļas uz augšu, mugura iztaisnojas, viņa iznes savu personību. Fiziskā slodze izdala vielu, kas rada prieku, un ir pilnīgi vienalga, ko tu dari – trenējies svaru zālē, spēlē badmintonu vai ar draugiem lec gumijas. Arī, runājot par jauniešiem un tīņiem, varu teikt, ka tiem, kas nodarbojas ar sportu, un tiem, kas darbojas tikai ar planšetēm, pārliecinātība par sevi un skats uz pasauli ir pilnīgi atšķirīgi. Man prieks par cilvēkiem, kas vingro – nevis kampaņveidīgi, kāda mērķa vārdā, bet ikdienā, jo tas ir dzīvesstils. Bet man šķiet arī absolūti nepareizi, ja esi pārņemts vienīgi ar to, kā izskaties – domā par katru gramu, ko apēd, katra diena sadalīta treniņos, un, nedod Dievs, ja atkāpsies no ierastā!
 
Tev nav bijis tāda trakuma – ar klapēm uz acīm, par katru cenu?
Man par prieku – nē. Bet esmu gājis cauri mocībām, izmēģinājis dažādus veidus, kā nodarbināt ķermeni. Biju aizrāvies ar brutālu svaru treniņu, ir bijis arī jogas periods. Esmu dejojis tautas dejas, vēlāk arī mūsdienīgās – hip-hop un house.
 
Kas ir tas specifiskais, atšķirīgais tavā trenera darbā?
Mēs piedāvājam vingrot gan ar ķermeņa svaru, gan dažādiem smagumiem. Mērķtiecīgi sekojam tam, kas interesants atrasts pasaulē, izmēģinām uz sevis un to, kas patīk, piedāvājam citiem. Ir arī īpatnējs inventārs – auto riepas, veseri, bulgāru somas, kuras tur rokās un griež...
 
Es bērnībā griezu ap galvu kanniņu ar sēņu zupu. Darbojas centrbēdzes spēks, un zupa nelīst ārā, pat ja nav vāciņa.
Uz to pusi ir... Vēsturiski Bulgārijas ciemos uzvarētājs pēc brīvās cīņas sacensībām dabūja nevis naudas prēmiju, bet kautķermeni – jo augstāka vieta, jo pamatīgāks lops. Lopu lika uz pleciem, staigāja pa ciemu un izrādījās, ik pa laikam ņemot nost, ceļot atpakaļ, atkal ņemot nost, līdz saprata, ka tas ir labs treniņš. Tā no tās balvas, no lopa, radās inventārs, ko daži fanāti mēģina integrēt fitnesā. Tas ir specifiski un grūti – jābūt ļoti nopietnai sagatavotībai, un cilvēkam jābūt pilnīgi veselam, ar stingru muguru. Jebkāda veida traumas vai nevarēšana samazina iespēju nodarboties ar somu griešanu. Bet, ja esi vesels kā rutks, tad vari griezt! Esmu ar to pamatīgi aizrāvies un pamazām mēģinu aizraut arī savus vingrotājus.
 
Ar ko tā soma ir pildīta?
Neviens nezina! Nav uzdrīkstējies...
 
Tev negribas uzzināt, kas lācītim vēderā?
Nē! Ja man lācītis noder, kam man jāzina, kas viņam vēderā? Tas neko nemainīs.
 
Kā nonāci līdz šim dzīvesveidam, profesijai? Skolā biji mazais cinītis, kam jāizcīna vieta zem saules?
Varbūt... Lai gan no trīs līdz astoņpadsmit gadu vecumam dejoju Zelta sietiņā, tā ka galīgi vārgs nebiju.

Fitnesa specs Kaspars Ozoliņš: "Stress ir slinkums sevi sakārtot"

 

Kaspara Ozoliņa Top 5 nodarbes labam garastāvoklim

1. Piecelties stundu agrāk un izskrieties, iepazīstot pilsētu laikā, kad parasti guli.
2. Atdāvināt pāris lietas, no kurām nedaudz grūti šķirties, kādam, kuram tās noderēs vairāk nekā tev.
3. Ieplānot ceļojumu gadu uz priekšu.
4. Piezvanīt dažiem veciem draugiem un apjautāties par dzīvi.
5. Patīkami pārsteigt mājiniekus, veicot ģenerāltīrīšanu.

 

    Un arī starp meitenēm paburzījies.
    Jā, meitenēm bijām tuvu, tajos gados vēl nebija mobilo telefonu, un visi čupojās.
     
    Vecāki spēja tevi Zelta sietiņā noturēt? Gan jau agrīnajā tīņa vecumā gribējās tikt prom.
    Zini, ja deviņus gadus jau esi dejojis, ir pašsaprotami, ka jāturpina. Arī Baiba Šteina, vadītāja, ielika tādu... disciplīnu, mērķtiecību.
     
    Tu esi pilsētnieks?
    Jā, vecāki darbojas aviācijā.
     
    Tēvs pilots, mamma stjuarte?
    Tieši tā! Viss notiek pēc grafika – ne pa labi, ne pa kreisi. Visi likumi jāievēro, tie ir asinīm rakstīti.
     
    Arī mājās bija tāda disciplīna?
    Jā, bet tas bija pozitīvi – tu ar to uzaudz un pieņem kā pašu par sevi saprotamu.
     
    Tev ir brālis, māsa?
    Brālis, divpadsmit gadus vecāks.
     
    Arī viņš dejoja Zelta sietiņā?
    Nē, aizrāvās ar dažādiem sporta veidiem. Es novēroju viņa aizraušanos ar brīvajiem svariem, dažādām mājās zīmētām vingrinājumu programmām un hanteļu izmantošanu. Ar to tagad strādāju.
     
    Ar pilotiem tiek veidotas fotosesijas, viņi ir izskatīgi cilvēki, stjuartes tāpat. Smuko ļaužu ģimenē piedzimi!
    (Smejas.) Es teiktu – stipra rakstura pavadīts. Cilvēki man apkārt bija tādi, kas iedvesmo, iedrošina. Viņi prata radīt interesi, lai es vēlētos redzēt maksimāli daudz no tā, kas notiek pasaulē. Ar Zelta sietiņu esmu izbraukājies krustu šķērsu, padsmit gados biju Amerikā. Vēl vecāki manī ielika tiekšanos pēc miera, sakārtotības. Bez iekšējā miera – nekur un nekad.
     
    Vieglāk ir uztrenēt muskuļus nekā dabūt iekšējo mieru.
    Jā! To mēģinu cilvēkiem pastāstīt – ka nav jādomā tikai par ārējo, jo tas iekšējo nekādi nemainīs. Nav vērts arī tikai rakties grāmatās, ja nevari nodrošināt veselību ar savas miesas kustināšanu. Esmu pārliecināts, ka arī stresa līmeni cilvēks var regulēt pats. Par to runājam, kad cilvēks sāk fiziskās gaitas. Ko viņš ēd, kā vingro, kas notiek galvā. No stresa līmeņa atkarīga arī viņa spēja veselīgi vai mazāk veselīgi ēst.
     
    To būtu vērtīgi mācīt bērniem...
    Būtu ļoti labi, ja skolā mācītu arī ezoterikas pamatus!
     
    Esi ar to saskāries?
    Bet protams! Kad teicu, ka esmu izgājis daudz kam cauri, daudz ko pamēģinājis, ar to domāju arī galvas kopšanu. Joga ir viens no skatījumiem, bet ne tikai. Par ezoteriku – varbūt mēs izmainītu pasauli, ja kopš bērna kājas dotu izpratni, kas ir labs un slikts, runātu par pozitīvo domāšanu. Stresa menedžments ir dikti būtisks, tas ir nemitīgs sevis iepazīšanas un kārtošanas process.
     
    Kādus redzi tīņus, kas nāk uz spēli Gudrs, vēl gudrāks? Viņi ir jaunā gadsimta bērni?
    Noteikti. Bet to vairāk redzu, braucot uz skolām pie raidījuma finālistiem.
     
    Šī spēle ir vērtīga ne tikai ar iespēju pārbaudīt zināšanas, bet arī ar pozitīvismu. Televīzijā ir tikai saujiņa, bet gribas ticēt, ka pārējie klasē nav sliktāki.
    Sliktāki noteikti ne. Citādi. Protams, līdz spēlei nonāk izlase. Ir arī mazāk sekmīgi, bet lieliski, brīnišķīgi bērni. Skolās mani pārsteidz, cik atkarīgi viņi tomēr no tā telefona. Manā laikā bija jācīnās par disciplīnu gaiteņos, lai nedauza otram ar somu pa galvu un neiznes ārā visu koridoru, tagad bērni biežāk ir klusi un rāmi, jo katrs sēž savā iekārtā. Un tas gan ir biedējoši! Daži ir reāli atkarīgi – šķiet, viņi nevar no telefona šķirties, bet, ja tas izlādējas, tad ir pasaules gals. Man iznāk iepazīt arī tos, kas izkrīt. Katrā spēlē ar kādiem desmit izrunājos tā kārtīgi. Ko es uzzinu – ja bērns grib, tad viņš var. Visvairāk brīnos par to, kādā vecumā viņi ir jau izfunktierējuši, ko darīs nākotnē, kam jāpievērš uzmanība, kuros priekšmetos jāsarauj, kas jāpamācās papildus. Iedomājies! Viņš apsver – šitā skola ir mīļa un jauka, te ir draugi, bet viņam vairāk dotu tā, kur ir konkrētais novirziens un baigi labais skolotājs.
     
    Tu vidusskolā zināji, ko gribi darīt?
    Neko es nezināju. Man bija ļoti ērti, jo padevās gandrīz visi priekšmeti.

     
    Fitnesa specs Kaspars Ozoliņš: "Stress ir slinkums sevi sakārtot"


    Tu biji gandrīz teicamnieks!?
    Gandrīz, jā.
     
    Būtu varējis piedalīties Gudrs, vēl gudrāks...
    Diez vai es saņemtos pieteikties. Bet – jā, kad tev viss sanāk, ir baigi grūti izlemt. Tāpēc saku – varbūt jauniešiem, kas sekmju ziņā nav spīdoši, bet izmēģina kā sportu, tā trompeti un mākslu, rodas izpratne, kas īsti būs viņu nākotne. Es mācījos Ekonomikas un vadības fakultātē Latvijas Universitātē, kas, tāpat kā Zelta sietiņš, noderēs visur un vienmēr. Otrs bakalaurs man ir Sporta pedagoģijas akadēmijā. Dažreiz kā pieaicinātais docētājs strādāju par pasniedzēju Rīgas Stradiņa universitātē. Es ticu, ka turpināšu mācīties.
     
    Tad jau tu nemaz neesi Valtera palaidnīgais, lecīgais brālītis. Piedod, tāds imidžs rodas no spēles – viņš uzvalkā, beidzis 1. vidusskolu...
    Es turpat blakus, no Rīgas 64. vidusskolas, ar teātra novirzienu. Bet, redz, man ar tiem bērniem iznāk vairāk parunāties – uzskatu, ka tāpēc esmu liels ieguvējs.
     
    Tu varētu pastāstīt par saviem tetovējumiem?
    Tetovējumi ir manējie, un arī tie stāsti... Pārsvarā tās ir atmiņas, mans fotoalbums.
     
    Ļoti romantiski – puķes, putniņi ar kronīšiem, lapsiņa...
    Kurš teicis, ka tetovējumiem jābūt šabloniskiem? Mani tetovējumi – mans stāsts.
     
    Nav nekādu dzeloņdrāšu...
    Nu, kāpēc uz sevis nēsāt negatīvismu?
     
    Vīriešu tetovējumi parasti saistās ar kaut ko mazliet brutālu.
    Nekā tamlīdzīga, stereotips!
     
    Kā tu izšķiries par tetovējumu? Sajūti sevī impulsu un dodies uz salonu pie sava meistara?
    Tieši tā – jūtu, ka jāaiziet. Daži tetovējumi ir ļoti konkrēti, saistīti ar maniem tuviniekiem, ar zīmīgāku jēgu, bet ne vienmēr tiem kaut kas jānozīmē. Pārsvarā – kas man patīk, to zīmēju!
     
    Daži izskatās pēc dauzīšanās.
    Visa dzīve ir dauzīšanās!
     
    Vai tavā dzīvē bijuši arī sarežģītāki brīži?
    Veselības problēmas. Tādas, kas pieliek pie vietas un liek padomāt, kā ir, ja cilvēkam atņem iespēju nodarboties ar to, kas viņam ir vistuvākais, bez kā viņš nevar. Bet pārdomas novedušas pie tā, ka varu iedrošināt citus, ka no katras mēslu bedres var izkāpt un pacelt zodu augstāk.

     
    Fitnesa specs Kaspars Ozoliņš: "Stress ir slinkums sevi sakārtot"


    Ar sevis sakārtošanu?
    Jā, tikai ar sevis noskaņošanu un izpratni par to, ka laiks iet, bet sēdēšana un gaušanās tikai novedīs dziļākā bedrē. Jo gaušanās ir nepārtraukts apliecinājums tam, ka tiešām ir slikti! Tu to vēsti citiem, bet pirmām kārtām – sev. Un, ja tu to katru dienu sev mēģini iestāstīt un atgādināt, tad pats tam notici un arī savu organismu tā ieprogrammē.
     
    Tu uzticējies tradicionālajai medicīnai vai izvēlējies netradicionālus ceļus?
    Es izmēģināju visu. Un galu galā laikam vislabāk palīdzēja tā sevis ieprogrammēšana.
     
    Tad jau tu esi mazliet vairāk nekā treneris.
    Mēs visi, kas strādājam ar cilvēku ķermeni, agri vai vēlu nonākam pie tā, ka varam dot kaut ko vairāk.
     
    Tu arī savā komandā ņem tādus, kas spēj būt mazliet vairāk nekā treneri?
    Jā, tā ir tiesa. Komandas veidošana bija interesanta, jo pareizo cilvēku atrašana ir baigi foršais process. Jebkurā nozarē, jebkurā biznesā tieši ideja un komanda ir tā, kas nostrādā. Arī man galvenās bija cilvēkvērtības – tās vai nu ir, vai nav.
     
    Pretendentiem bija jāatrisina kāds viltīgs dzenbudisma uzdevums?
    Līdzīgi, jā. Un es viņus ilgi novēroju, piedāvāju dažādas situācijas, lai novērtētu, kā viņi rīkosies. Un vienā brīdī rodas saķere. Kad pirmā komanda ir izveidota, process aizgājis un tu saproti, ka izvēle bijusi pareizā, ar katru nākamo cilvēku, kurš ienāk komandā, mehānisms ir vienkāršāks, ātrāks.
     
    Tev kā uzņēmuma vadītājam kāds ir bijis jāatlaiž?
    Ne savā uzņēmumā.
     
    Tas ir viens no nepatīkamākajiem uzdevumiem..
    Jā, bet, ja tas ir pelnīti, tad ir daudz vieglāk. Un tev pašam jāsaprot, kāpēc tu to dari. Ja tas nav vienkārši principa pēc.
     
    Vai ir brīži, kad tevi tomēr moka bezmiegs un varbūt kļūsti neirotisks?
    (Smejas.) Bezmiegs…
     
    Nepazīsti?
    Ir brīži, kad esmu iegrimis kādā uzdevumā un strādāju ar to dienām ilgi. Piemēram, gatavojos treneru mācībām, mācu sarežģītus vingrinājumus ar to pašu somu, kur viena izpilde ir atkarīga no divpadsmit sīkām detaļām, ko dari ar savu ķermeni. Mācības notiek pārsvarā angliski. Naktī tu to visu laiku dari atkal un atkal, atkārto... Tas ir tāds darbīgais bezmiegs. Un, tiklīdz tu to lietu esi izdarījis, tā atkal esi brīvs.
     
    Tu dusmojies uz sevi, ja, piemēram, nepaklausi programmai par pozitīvismu...?
    Nē, drīzāk atskārsti, cik viegli ir noiet no ceļa. Bet, ja es pats nekļūdītos, tad nevarētu izprast citus. Nu, man kā trenerim ir jābūt vienkāršam cilvēkam. Aizbraucot uz Romu, ir jāēd pica, pasta, jādzer itāļu alus un mājas vīns, jāatlaiž groži.

    Kopā ar Valteru Frīdenbergu TV spēlē "Gudrs, vēl gudrāks".

    Kopā ar Valteru Frīdenbergu TV spēlē "Gudrs, vēl gudrāks".

     
    Tu tā dari?
    Absolūti vienmēr. Nu, ir jādzīvo tā dzīve! (Smejas.)
     
    Vakarā neieslēdzas kaloriju kalkulators?
    Nekādā gadījumā. Tas mehānisms saslēdzas dabīgi. Tu zini, ko Itālijā ēd brokastīs?
     
    Droši vien picu...
    Nē, picu pa dienu un vakarā. Kruasānus, kam iekšā ir krēms, ievārījums vai šokolāde. Nu, kā tu, esot Romā, nepaņemsi to Romu sevī? Tikai pilnīgs auns ies sev no rīta taisīt zaļo kokteili! To var darīt mājās. Mana Roma ir tā, kuru mēģinu sajust no rīta kafejnīcā ar espreso un kruasānu. Jā, zinu arī, ka vakarā sarīšos dažādas picas un pastas, bet man dabīgi sanāk pa dienu noskriet pusmaratonu.
     
    Tu pa ielām nevis staigā, bet reāli skrien...?
    Paskatījos karti un sapratu, ka izstaigāt visu Romu un apskatīt dažādās vietas pa divām dienām – to nevar dabūt gatavu. Ar metro taču nebrauktu, ārā fantastisks laiks! Tad nolēmu, pa kādu maršrutu skriešu.
     
    Tu tiešām uzvelc šortus, krekliņu un skrien?
    Man līdzi ir skriešanas botas...
     
    Un tad, briesmīgi sasvīdis, ej iekšā muzejā?
    Cilvēki Itālijā karstā laikā ir sasvīduši vienmēr, ar skriešanu vai bez. Nu, es jau viņiem virsū nebāžos. Kabatā man ir nauda, telefons. Kā man teica viesnīcā – Roma ir pilsēta, kas jāizstaigā. Bet es saku, ka tās pilsētas ir jāizskrien, tad vari visu redzēt, izjust, izelpot pilsētas ritmu. Es reāli izskrienu visus objektus, kas mani interesē, un papildus ir pozitīvā sajūta no fiziskās aktivitātes. Vienā dienā var izskriet visu Romu. Un tad nemoka nekādi sirdsapziņas pārmetumi – vakarā var noēsties un izbaudīt itāļu virtuvi.
     
    Ar draudzeni tā nevarētu skriet – tad arī viņai būtu jābūt baigai skrējējai.
    Tad viņai būtu jābūt skrējējai, jā. Bet es esmu darba darīšanās, un tad varu tā atļauties.
     
    Tev draudzene vai sieva ir?
    Ir, draudzene.
     
    Tāda pati kā tu – varētu turēt līdzi, skrienot pa Romu?
    Jā.

    Vasarā, Holi krāsu festivālā.

    Vasarā, Holi krāsu festivālā.

     
    Ar tādu, kura nevar paskriet, tu nemaz nedraudzētos?
    Tas galīgi nav nosacījums (smejas). Varbūt būtu citāds maršruts.
     
    Tev vajadzīga jūtu ķīmija, iracionālais?
    Nu, vienā brīdī būs situācija, kas visu saliks pa vietām – ir tās kopīgās intereses vai nav. Nav jau jāsaskan visā, bet tas, kas saskan, protams, priecē. Tas visu padara spēcīgāku, ilgstošāku.
     
    Tu raidījumā Ķepa uz sirds ņurcīji kucēnu – traks varēja palikt...
    Es viņu neņurcīju, man viņš bija jāmazgā (smejas). Tas bija izaicinājums!
     
    Izskatījās, ka tu viņu moki!
    Nē, es darīju, kā man mācīja, viņš vienkārši pretojās. Man teica – izskrieties ar lielajiem suņiem tev nebūs grūti, mēs izaicināsim tevi citādi! Un iedeva kucēnu – acīmredzot lai saprastu, ko nozīmē atbildība patversmēs. Tie nav vienkārši tikai cilvēki, kas labi izturas pret dzīvniekiem, es arī labi izturos, bet vai varētu uzņemties... Tikko Simona no Tukuma ierakstīja Feisbukā, ka trīs mazi kucēni palikuši bez mammas, un viņai uzreiz galvā ieslēdzas kalkulators, dienas plāns, kā nu būs – trīs četrus mēnešus tā sauktajā bēbju režīmā. Ja paņem, tad nav variantu – automātiski ik pēc trīs stundām ēdināšana, vēderu mīcīšana, lai nokārtotos... Tā ir tā atbildība, absolūtā upurēšanās. Simona diez vai var tā – hopsā! – nedomājot aizbraukt uz Rīgu, uz teātri, palikt pa nakti un nākamajā dienā atpakaļ. Viņa ir atkarīga no tiem, kas viņu gaida.
     
    Tu neesi gatavs tā upurēties?
    Šobrīd ne. Bet principā varētu. Iespējams, kad būšu vecs, būšu tam gatavs.
     
    Tu nepaņēmi savu kucēnu līdzi uz mājām – tādu tīru?
    Ir jāpiemīt arī saprātam. Citādi ar viņiem būtu pilna māja!
     
    Cilvēku spontānā vēlēšanās paņurcīt...
    Paņurcīt, pasildīt sev seju, papūkoties. Diezgan skarbi, jā. Man ir žēl to cilvēku, kas gribētu darīt labu, iet uz patversmēm, bet tas viss ir piliens jūrā. Neko īsti mēs tur darīt nevaram. Izvadāt? Lai vadā tie, kas pīkst, ka viņiem vajag suni? Pārsvarā normāls cilvēks ar savu ikdienas ritmu un darba stundām nevar arī to. Vienīgais, ko reāli varam, – dot naudu.
     
    Tu esi domājis par normālu ģimenes dzīvi?
    Jā, noteikti. Bet – kad pienāks laiks.
     
    Gaidi tādu pašu impulsu kā par tetovējumu?
    Visdrīzāk. Es to saucu par pirmo balsi. Jums, sievietēm, ir intuīcija, bet mēs, vīrieši, varam paļauties uz savu pirmo domu, kas nepieviļ. Un es ticu – ja tajā neieklausās, ar laiku tā pieviļ.
     
    To var uztrenēt?
    Domāju, ka jā. Jūs, sievietes, varat uztrenēt intuīciju? Var, vai ne? Un kas ir, ja tai nenotic un nepaļaujas? Tad ir ziepes!
     
    Bieži vien...
    Nu, re. Un es uzskatu, ka vecim jābūt tai pirmajai balsij, un ir nevīrišķīgi – pieckārt…
     
    ...pārdomāt un pārlikt, kalkulēt?
    Vistrakākais ir konsultēties ar citiem, uzklausīt visādas atsauksmes, citu novērojumus, idejas.
     
    Izstāstīt večiem pirtī uz lāvas savu problēmu un gaidīt padomus?
    Jā! Bet iekšējā balss ir katram. Tā nepievils.
     
    Pagājušogad Dzejas dienās bija sauklis “Rainis pievelk” un bilde, kā viņš pievelkas – bērniem ļoti patika. Sporta stundās meitenes, presīti pumpējot, skaitīja Čaku. Saliekot to kopā, var noņemt nopietnību un iegūt spēli.
    Tas ir forši. Man vispār patīk nenopietnas un jautras fiziskās aktivitātes.
     
    Lai nebūtu jādara sakostiem zobiem?
    Absolūti! Pirmais, par ko runāju ar cilvēku, ir viņa iepriekšējā pieredze. Tāpat kā tu mēģinu saprast, no kādiem ķieģelīšiem viņš veidots, kas viņu aizrāvis, kas nav paticis. Kāpēc cilvēks desmitiem gadu nav kustējies. Ja nepatīk sporta zāle, dari mājās, parkā, dārzā! Var skaitīt Čaka dzeju un taisīt presīti, skatīties seriālu un turpat uz grīdas vingrot. Aizbrauc uz pludmali!

    Kaspars Romā.

    Kaspars Romā.

     
    Var iet pa trenažieri, mācoties portugāļu valodu...
    Jā! Ja man tik ļoti nepatiktu skriet bez austiņām, es noteikti kaut ko mācītos. Bet man patīk brīvība, es baudu skaņas apkārt. Austiņas nelietoju arī drošības dēļ. Bet iespēja savienot ir unikāla. Ko cilvēki dara pludmalē? Lielākā daļa guļ. Bet varētu taču darīt kaut ko reālu – mācīties vai vingrot. Mēģinu atrast veidu, kas cilvēku aizraus, būs kā rotaļa. Vai uzsēdināt uz iekšējās sacensības ar sevi, ja vajag – ar citiem. Tā notiek sevis izaicināšana, izkāpšana ārpus komforta zonas. Manuprāt, visa skolas sporta nodarbību sistēma būtu jāmaina, noņemot jebkādus normatīvus. Mēs esam tik dažādi, piedzimstam absolūti atšķirīgi, un vēl tas skolas periods, kad katrs aug pa savam, viens vairāk slimo, cits ir no mācībām acis pārgriezis, daudzos sporta stunda vieš šausmas, zinot, ka atkal vajadzēs kaut ko darīt uz atzīmi. Tas ir pārbaudījums.
     
    Tā var panākt pretēju efektu – nemīlestību uz sportu.
    Noteikti. Piemēram, man neiemācīja mest bumbiņu! Tagad domāju – kā es varu dot cilvēkam uzdevumu, ja neesmu izskaidrojis, kā īsti tas jādara?
     
    Vai tu gribētu izdarīt kaut ko pavisam traku?
    Traku?... Es jau visu, ko gribu, arī daru! Vēl laikam vajadzētu izlēkt ar izpletni. Līdz šim tādas vēlēšanās nebija. Tagad baigi gribas.
     
    Pirmā balss?
    Visdrīzāk... Nupat pirmo reizi parādījusies, domāju, ka ir jādara. Bet pēdējais trakais, ko esmu izdarījis, ir Gudrs, vēl gudrāks!
     
    Kā tu tur nokļuvi? Producente nāca uz zāli un tevi ievēroja?
    Režisore... Viņa mani uzaicināja uz vienu raidījumu kā fitnesa ekspertu un teica – Ozoliņ, tev jādara vēl kaut kas!
     
    Sajuta drēbi.
    Noticēja.
     
    Ko tev pašam devusi televīzija un kamera – jūties kā zivs ūdenī?
    Pirmām kārtām tā bija forša uzdrīkstēšanās. Bet galvenais, ko man ir devis raidījums, – iespēju līdzdarboties tādās situācijās un atrasties tādās vietās, kur citādi es nemūžam nebūtu nokļuvis. Vērot jauniešu enerģiju un spēku, kas viņos ir, iedvesmoties un pārliecināties, ka tas viss, ko es domāju, stāstu un mācu cilvēkiem, tiešām strādā. Viņi jau enerģētiski iedod to brīvību, sparu, trakumu, kas mums katram ir vajadzīgs. Līdz sirmam vecumam, līdz mūža beigām! Un, ja tā visa nebūs, tad kāds prieks dzīvot?
     
    Tu būsi ņiprs večuks, Tev būs kucēnu mazgāšanas bizness, kurā būs nodarbināti skolēni, kuri netika spēlē Gudrāks, vēl gudrāks?
    Jau esmu ņiprs čalis, es dzīvoju šodien un daru visu uz pilnu klapi, un ar visu sirdi šodien. Vecumdienām vīzijas uzburt neredzu jēgu.

    Sandra Landorfa, žurnāls “OK!”, Foto: Oļegs Zernovs, no Kaspara Ozoliņa privātā arhīva

    SVARĪGĀKAIS