Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

Radošais pāris Rēzija un Ainārs: "Ļoti savai laimei pretī stīvējāmies"

 
20.decembris 2015  07:32

Aktrise un režisore Rēzija Kalniņa un viņas vīrs, diriģents Ainārs Rubiķis atgriezušies Latvijā. Novosibirskas periods ir beidzies. Prombūtnes laiks ļāvis paraudzīties uz Latviju ar citām acīm un to novērtēt. Viņi nosēžas blakus, bet jau pēc laika rokas savijas. Pāris stāsta par jaunajiem radošajiem projektiem un savām attiecībām – „Mēs dzīvojam mākslā, un arī privātā dzīve ir māksla,” viņi saka.

"Vajag vienam otru uztvert kā dāvanu, nevis pašu par sevi saprotamu. Jā, tas ir grūti, un, ja katru minūti saproti, ka tā ir dāvana, var sajukt prātā. Bet pateicība ir svarīga," saka Rēzija.

"Vajag vienam otru uztvert kā dāvanu, nevis pašu par sevi saprotamu. Jā, tas ir grūti, un, ja katru minūti saproti, ka tā ir dāvana, var sajukt prātā. Bet pateicība ir svarīga," saka Rēzija.

Lai radošs tandēms varētu realizēties, jābūt īpašai ķīmijai, proporcijām. Kāda ir jūsu formula?

Rēzija: – Pirmkārt, ārkārtīgi būtiska ir viena pasaules izjūta, redzējums. Citējot kādu psihoanalītiķi, hipnotiķi – lai mēs būtu no vienas dvēseļu kopas. Otrkārt, cieņpilna attieksme vienam pret otru, kā arī pret topošo mākslas projektu – koncertu, operu, izrādi. Vēl liela nozīme ir tam, lai es cilvēku, ar kuru kopā strādāju, apbrīnotu, lai man būtu interesanti.

Ainārs: – Mākslā komandu vajag tādu, ar kuru tu būtu gatavs sēdēt ierakumos, jābūt apziņai, ka tevi neviens nenodos, ka cilvēks varbūt izdarīs vairāk, nekā tu no viņa gaidi. Lai svarīgāks būtu radošais mērķis, nevis, teiksim, finansiālas lietas, lai cilvēki būtu gatavi sadegt idejas dēļ. Ir bijuši gadījumi, kad sākumā šķiet – cilvēks deg par savu lietu, es gribu ar viņu strādāt, bet jau pirmajā stadijā izrādās, ka patiesībā ir tikai savtīgas intereses. Nezinu, vai mūsu tandēmā ir kāda īpaša ķīmija, bet mums ir viegli, varam strādāt jebkurā brīdī, arī četros naktī savā Novosibirskas dzīvoklī esam centušies atminēt Žannas d’Arkas mīklu. Mēģinājumu procesā nav gari jāiesprūst, lietas ir skaidras uzreiz. Rēzija uzņemas visu skatuvisko darbu, bet saprot arī muzikālo pusi, un otrādi. Darbs notiek bez vārdiem, sajūtu līmenī. Bet, jā, ir arī piemēri, ka cilvēki mājās ļoti labi saprotas, bet darbā nespēj sastrādāties. Zinu pietiekami daudz pāru, kad divi radoši cilvēki izdomā kopēju radošu projektu, bet tad sākas problēmas – gan darbā, gan ģimenē, un beigās viņi izšķiras. Mums tāda situācija, manuprāt, nedraud.
 
Nav tā bijis, ka esat sapratuši – nē, šitais ir jābeidz, četros no rīta nekad vairs nemēģināsim...?

Rēzija: – Mēs abi ar Aināru esam lieli fanātiķi attiecībā uz darbu, ko darām, un talantu, kas mums katram dāvāts. Pieļauju, ka reiz vienam no mums būs jāatrod sevī kāda veselā saprāta druska un jāpasaka – stop! – tagad jāiet gulēt vai jāvelta laiks sev, bet gan Aināram, gan man tas ir ārkārtīgi grūti. Kad esi procesā, tad simtprocentīgi.
 
Nejūtaties tā, it kā kaut ko personīgu būtu nolikuši uz plauktiņa, mazliet upurējuši mākslas vārdā?

Ainārs: – Manuprāt, pilnīgi otrādi! Ir vakari, rīti, naktis...

Rēzija: – Tas ir dzīvesveids, viss kopā. Zini, mēs dzīvojam mākslā, un privātā dzīve...

Ainārs: – ... arī ir māksla. Mani tikko mocīja Boriss Godunovs, Rēziju – Oskars un Rozā dāma un Cilvēks, kas smejas. Mēs nevaram nošķirt, kas ir privāts un kas – māksla.
 
Monseratas klosterī.

Monseratas klosterī.


Cilvēki brīvos vakaros aiziet uz kafejnīcu, atvaļinājumā aizceļo...


Rēzija: – Mēs pasēžam Mārupē mauriņā.
 
Varbūt neejat tāpēc, lai uz jums neskatītos?

Rēzija: – Arī tagad, braucot uz centru, Ainārs mašīnā teica – es gribu mājās. Ir profesijas, kurās nestrādā ar cilvēkiem. Saprotu, ka viņi grib komunicēt, socializēties, neizkrist no aprites, un dara to internetā vai dzīvajā...

Ainārs: – Agrāk arī mēs katru vasaru centāmies kaut kur aizbraukt, kaut ko apskatīt. Dīvaini, kad pirms pāris gadiem mums vasarā pēkšņi parādījās divi brīvi mēneši, vispirms arī nodomājām – o, varbūt uz divām nedēļām kur aizbraukt, bet... mēs tos nodzīvojām mājās.

Rēzija: – Bijām laimīgi, ja pa dienu nekur nebija jābrauc, tikai uz vietējo veikaliņu.

Ainārs: – Skaitījām, cik reižu kurš braucis. Mums saskare ar cilvēkiem un ceļošana ir pietiekami intensīva, gribas vienkārši mājās. Pēdējo gadu, strādājot Novosibirskā, novērtējām pat vienu dienu, kuru atbraucām mājās. Tas nekas, ka iebraucām vakarā, izmazgājām veļu un nākamajā rītā braucām prom, bet mēs bijām savās mājās, ar savu kaķi, savā gultā. Tā mājas sajūtas vērtība patiesībā aug diezgan dīvaini. Un es pat nerunāju par māju kā celtni, bet – zemi, Latviju – tā vērtība parādās tikai tad, kad...
 
... esi 6000 kilometru prom?

Rēzija piekrītoši māj ar galvu.

Ainārs: – Un tu uz to sāc skatīties kā uz tādu Svēto zemi.
 
Var teikt, ka tagad ar vienu kāju esat mājās?

Rēzija: – Ainārs jau vienmēr braukā. Novosibirska bija ilgtermiņa darbības vieta, bet tāpat nepaiet ne mēnesis, ka viņš nebrauktu kaut kur pa pasauli koncertēt. Es tagad vairāk vai mazāk esmu mājās. Novembra beigās Ainārs brauks prom, tāpēc šo laiku īpaši izbaudām.

Ainārs: – Gribu teikt, ka mēs nekad neesam aizbraukuši prom no Latvijas.
Novosibirska bija mazliet pamukšana no Latvijas?

Ainārs: – Absolūti nē!

Rēzija: – Nu, man bija... Pamukšana no Latvijas sabiedrības.
 
Barselonā pie Jēzus sirds baznīcas.

Barselonā pie Jēzus sirds baznīcas.


Rēzija ir teikusi – izeju Novosibirskā uz ielas, un neviens mani nepazīst, nav stereotipu kā par aktrisi ar slaveniem vecākiem...


Rēzija: – Tie divi gadi, Latvijā esot periodiski, bet te nestrādājot, ir devuši iekšēju mieru. Un, lai arī tagad es strādāju, tajā burziņā vēl neesmu atgriezusies. Es nevienam negribu neko pierādīt, gribu darīt to, ko vēlos, būt kopā ar savu vīru un vienkārši dzīvot.
 
Tie vilnīši ir aizskrējuši, mestie akmentiņi nogrimuši, iestājies miers...

Rēzija: – Domāju, ka tie akmentiņi vēl visur kur mētājas, plunkšķinās, bet galvenais ir attieksme, un man tā mainās. Agrāk man bija būtiski, ko par mani saka, un reakcija – tā nav taisnība! Viņi taču par mani neko nezina!, tagad saku – katram ir tiesības ēst to pārtiku, ko viņš izvēlas. Garīgo un fizisko.
 
Tev nebija bail par Rēziju, kad viņa gatavojās Oskaram, smagai izrādei, viņa nekļuva pelēka? Cik ļoti tu jūti viņas lomas?

Rēzija: – Kur nu pelēka – nē, normāla sieva!  

Ainārs: – Redz, pirms diviem gadiem, kad mēs it kā aizmukām, tas bija izteiktāk. Bija tādas situācijas, ka nezināju, ar ko no rīta pamostos – ar Frīdu vai Marlēnu... Rēzija pati var dalīties ar savām sajūtām pēc šīs luftpauzes. Negribu teikt, ka viņai tas nāca viegli, bet ļoti dabiski, profesionāli, arī emocionāli.

Rēzija: – Oskara režisors Viesturs Meikšāns ir cilvēks mūsējais. Ainārs ar viņu strādāja pie Mihails un Mihails spēlē šahu. Ar Viesturu iepazinos, kad viņš ar radošo komandu viesojās pie mums mājās. Runājām par mākslas uztveri, teātri. Ir pagājis laiks, un negribas kādam izpatikt, atbilst kādiem priekšstatiem.
 
Latvijas Televīzijas filmā Rēzija par tevi saka, ka esi prasīgs, harizmātisks, īsts līderis...

Rēzija: – Profesors Andris Vecumnieks, viņa skolotājs, saka to pašu.

Ainārs: – Cilvēkiem no malas labāk redzams. Tā izcelt sevi – jā, esmu līderis! – ir jocīgi, grūti un nevajadzīgi. Bet brīdī, kad orķestra priekšā nostājies pie pults, tev nav izvēles.
 
Bet mugurkauls tev ir...

Ainārs: – Bišku samaitāts. Mums, diriģentiem, visiem tā ir.
 
Tas ir smags fizisks darbs?

Rēzija: – Četras stundas tiek nodarbināta viena muskuļu grupa.
 
Kā jums šķiet, vīrišķības un sievišķības proporcijas jums ir sadalītas pareizi – vīrietis līderis, sieviete – emocionālā daļa?

Rēzija: – Manuprāt, jā. Man šis sadalījums nav pareizs vai nepareizs, bet absolūti perfekts, kā man vajag. Es jūtos sievišķīga – piepildīta kā sieviete un atbrīvota no lietām, kas sievietei vispār nav jādara.
 
Piemēram?

Rēzija: – Nu – mājas būvniecība, jumta problēmas...

Ainārs: – Domāju, ja diviem cilvēkiem ir kopējs ideāls, nenotiek tā – tu skrūvēsi skrūvīti, es mazgāšu grīdas. Viss ir plūsmā, izdara viens vai otrs. Labi, nav runa par automašīnām un skrūvītēm.

Rēzija: – Varu teikt, ka Aināra mamma ir absolūti brīnišķīgi audzinājusi savu dēlu.
 
Sidnejā.

Sidnejā.


Iemācījusi mazgāt grīdu un traukus?


Rēzija: – Jā! Un Aināra patēvs Viktors iemācījis visus vīrieša darbus, būt atbildīgam. Labi audzināts Vīrietis.
 
Sakāt, ka esat no vienas dvēseļu kopas. Kā šīs dvēseles viena otru atrod?

Rēzija: – Domāju, ka dvēseles jau zina, ka satiksies un kad satiksies.
 
Tavējā zināja?

Rēzija: – Noteikti! Esmu pilnīgi pārliecināta.
 
Varbūt tāpēc, ka esi ticīgs cilvēks?

Rēzija: – Arī, bet... Tā ir tā zināšana, ko nevari noformulēt, tā ir tevī, bet tu nevari to izstāstīt uz āru. Tāpat katram ir attiecības ar dzīvo Dievu, un viņš nevar izstāstīt, ko tas nozīmē. Katram kaut kas savs.

Ainārs: – Mēs ar Rēziju gandrīz vienlaikus lasījām vienu grāmatu – Ričarda Baha Tilts pār mūžību. To lasot, sapratām, ka tā uzrakstīta par mums. Tas bija vienlaikus.

Rēzija: – Bet mēs vēl nebijām kopā.... Mums vispār nekā nebija.

Ainārs: – Mēs bijām draugi. Bet, izlasot grāmatu, kļuva dīvaini. Tur rakstīts par laika sajūtu, ceļiem...
 
Kāpēc, jūsuprāt, jāiziet dažādi ceļi? Kāpēc cilvēki nevar satikties, teiksim, uzreiz pēc vidusskolas?

Rēzija: – Var jau... Bet, redz, vidusskolā būtu jāmāca ne tikai matemātika un ķīmija, bet arī par cilvēciskām attiecībām, laulāto attiecībām. Ir dažādi posmi, stāvi, līmeņi.
 
Mēs attiecībās esam autodidakti?

Rēzija: – Absolūti! Un ne tikai attiecībās starp vīrieti un sievieti, bet attiecībās vispār. Diemžēl. Kādam paveicas ar vecākiem vai vecvecākiem – kā paraugu.
 
Un tad mēs paši tos punus dabūjam...

Rēzija: – Jā, un paši esam to izvēlējušies. Jo tu taču saproti, ka dzīve šeit, šajā ķermenī, šajā laikā ir dvēseles skola. Te jau nav mājas. Mēs ienākam – no kurienes? – un izejam – uz kurieni? – nezinām...
 
Radniecīga dvēsele tomēr ir mājas?

Rēzija: – Nu, jā... Es domāju, tā dod To māju sajūtu. Man patīk, kā Cilvēkā, kas smejas, Dea mirstot mīļotajam saka – nāc pie manis, cik iespējams, ātrāk, bez tevis es pat pie Dieva nebūšu laimīga.
 
Vai radošā dzīvošana mājās ikdienu nepadara arī maksimāli emocionāli sakāpinātu? Esat teikuši, ka “pārāk sāpīgi un pārāk priecīgi”...

Rēzija: – Man jau viss ir vai nu pārāk, vai pārāk (smejas)! Bet tas nav saistīts ar profesiju. Es tāda esmu bijusi jau bērnībā – ļoti sensitīva.

Ainārs: – Jūtīga.
 
Mammai ar tevi nebija viegli?

Rēzija: – Es domāju, ka galīgi nebija viegli.
 
Un brālim un māsai?

Rēzija: – Viņiem bija interesanti.

Ainārs: – Jā, man arī tagad ir interesanti...
 
Esi teikusi – kamēr izrāde tev kā režisorei nav uzbūvējusies galvā, tu staigājot raudādama.

Rēzija: – Ne katra izrāde, tu droši vien runā par darbu pie Traviatas.

Ainārs: – O, jā!
 
Tas bija grūti?

Ainārs: – Nu, tā... Mēs jau esam tā saauguši... Viens no maniem spilgtākajiem pārdzīvojumiem bija par Raini un Aspaziju – Rēzija neapzināti vienā brīdī savāca matus un diezgan ilgi nostaigāja kā Aspazija – ar čupčiku. Tad gan reizēm bija tā – o, jā, Aspazija runā! Rainis pārnācis mājās. Bet tā ir ļoti interesanta dzīve.

Rēzija: – Veidojot koncertuzvedumu, es izlasīju visas viņu vēstules un paralēlo saraksti ar citiem – oi, oi...
 
Sidžesā, Katalonijā.

Sidžesā, Katalonijā.


Kastanjolā viņiem gāja diezgan traki...


Ainārs: – Jā, un mums tas Kastanjolas periods Novosibirskā parādījās. Rēzija vairāk bija mājās, dzīvoklī, es – pa teātri. Principā viss, kas Rēzijai bija, bija Rainis, Aspazija un ēst gatavošana.
 
Tā jau var nojukt!

Rēzija: – Jā, lēnām tā arī notika. Profesionālisms būtu, teātrī ieejot, lomu uzvilkt un izejot – novilkt, nevis nēsāties ar to apkārt pa pasauli.

Ainārs: – Man jau šķiet, ka tas mūsu dzīvi padara krāsaināku, daudzveidīgāku. Ar katru lomu cilvēks uzņem kādu pieredzi, informāciju, izglītojas. Varbūt skarbi teikts, bet, manuprāt, mūsdienu sabiedrībā tā ārkārtīgi pietrūkst.

Pašizaugsmes?

Ainārs: Jā, sapratnes par to, ka skola nebeidzas ar diplomu. Atceros, reiz Sigvardam Kļavam teicu, ka man ļoti daudz jāmācās, un viņš atbildēja – patiesā skola būs tava dzīve. Cilvēkiem pietrūkst dzīves izglītošanās – ar grāmatām, gleznām, kino, teātri.

Kāpēc šodien pasaulē nav neviena Raiņa, Nīčes, Junga?

Rēzija: – Man šķiet, nav laika klusumam.
 
Mēs baidāmies pabūt klusumā. Kolīdz ienākam mājās, ieslēdzam televizoru.

Ainārs: – Tāpēc jau mēs gribam mājās, ka tur ir klusums.

Rēzija: – Mums bieži skan klasiskā mūzika, visādi borisi godunovi... Bet vislaimīgākā es esmu, kad neskan ne mūzika, ne teksti.

Ainārs: – Mums televizors tiek ieslēgts vēlā stundā – lai izbrauktu no domām un beidzot varētu iet gulēt.
 
Pie Džuljetas balkona Veronā.

Pie Džuljetas balkona Veronā.


Rēzij, esi teikusi, ka aktiera profesija ir verdziska, bet nu esi atpakaļ, gatava spēlēt kamerzālē, vienā izrādē – piecas lomas.


Rēzija: –Tagad es teiktu – šī ir atkarīga profesija. Tad pašam jāsaprot, vai vēlies būt atkarīgs. Par Oskaru un Rozā dāmu, ar Aināru runājām, šo izrādi varētu rādīt izmeklēti, pa draudzēm, tikai ticīgajiem, tur tomēr tiek pieminēts Dievs, tā nepavisam nav izklaide, ko no teātra bieži vien gaida. Tad saka – kāpēc viņa nav uzkrāsojusies, izskatās tāda vai šitāda. Stāsts ir par to, ka vienā brīdī jāizvēlas – radīšu sev komforta zonu un spēlēšu tikai tiem, kurus šī tēma interesē, kuri sapratīs... Mēs Dailes teātra Kamerzālē lecam aukstā ūdenī – esot tik tuvu, kontaktā ar publiku, es taču jūtu katru. Pagājušās izrādes beigās skatītāji mani saraudināja, pieceļoties kājās, bet tās laikā pirmajā rindā sēdēja sirms kungs, kurš visu laiku lika kāju pār kāju, dīdījās... To visu taču jūt, tu ej saņemt ne tikai mīlestību un saprašanu, bet arī sitienus. Tad ir jautājums – kā vārdā es to daru. Un saprotu, ka ar šo stāstu nevaru nedalīties.

Kādreiz daudz laika pavadīji ar sava brāļa Krista bērniem. Tagad Ainārs mazliet ir atņēmis uzmanību?

Rēzija: – Viņš neko neatņem, man vienkārši tagad ir ģimene. Mana ģimene – mans vīrs, mans kaķis un tā tālāk. Viņi paši tagad ir pārcēlušies uz Ķekavu, vairs nav rokas stiepiena attālumā. Tur viss ir kārtībā, mums katram ir sava ģimene, prioritātes.
 
Vai tās drāmas dēļ, ko Novosibirskas metropolīts sarīkoja par Tanheizeru (izrāde tika noņemta no repertuāra – Red.), ļoti pārdzīvojāt? Īpaši tu, Rēzij, kā cilvēks, kas tuva kristiešu idejām, bet te pēkšņi tāda agresija...

Rēzija: – Sapratām, ka tas ir pasūtīts, un ar kristietību tam vispār nav nekāda sakara. Tā ir Aināra diriģētā izrāde, režisors ir mums ārkārtīgi tuvs cilvēks, es neuzdrošinos teikt – mans draugs, bet – Aināra draugs. Tanheizers ir tikai ziediņi no tā, kas tur notiek. Bet mūsu dzeltenā presē uz vāka uzliek Rubiķa un Kalniņas teātris briesmās... Es, mīlīt, nevaru izturēt šo tumsonību! Tā tracina kā istabā ielidojusi sūdu muša.

Ainārs: – Nesen Lielajā teātrī tikos ar tā direktoru. Nedaudz parunājāmies par Novosibirskas notikumiem – skaidrs, ka tas ir pasūtījums, un šobrīd nevienam nav ne jausmas, kā tas beigsies. Metropolīts bija tikai ierocis, kas izšāva, bet patronu ielika aktīvisti. Izrādās, bija sagatavotas trīs lodes – Guno Fausts, mūsu kopīgi radītā Bernsteina Mesa un Tanheizers. Izdomāja šaut pa pēdējo, jo tur, izraujot no konteksta, var atrast, pie kā piekasīties, un iznāk stāsts par aizskartajām jūtām.

Cilvēkiem ir problēma – gribam izlasīt maz un ātri, bet uzzināt ļoti daudz. Patiesībā, lai saprastu situāciju, jāizlasa viss romāns. Lielā teātra direktora kundze bija atbraukusi noskatīties šo izrādi, pēc tam ienāca toreizējā direktora kabinetā, aizdedzināja cigareti un teica – ļoti nevainīga izrāde, nav kur piesieties...
 
Pie Komo ezera Beladžo, Itālijā.

Pie Komo ezera Beladžo, Itālijā.


Jūsu vadībā aktieri tika pie Zelta maskas nominācijām, balvām.


Rēzija: – Es pie nominācijas, Aināram bija balva.

Ainārs: – Kad paziņoja nominācijas, viņiem tas bija ārkārtīgi liels notikums, Novosibirskas operteātrim divpadsmit nomināciju nekad nav bijis. Mēs – jā, forši, bet, ziniet, mums uz skatuves vajadzīgi dēļi... Tobrīd notika Žannas d’Arkas ģenerālmēģinājums, nespējām ieiet pie direktora un priecāties līdz ar viņiem. Drīzāk jau žūrija un tiesnesis sev esi pats, jo zini, bija vai nebija labi.
 
Dzīvoklis Novosibirskā jūs vēl gaida?

Ainārs: – Nē, dienesta dzīvokli mēs atdevām.
 
Tas posms jūsu dzīvēs ir beidzies?

Ainārs: – Jā, beidzies.

Rēzija: – Pie šā direktora noteikti neturpināsies.

Ainārs: – Reiz, vakarējot pie šņabja glāzes, Andris Vecumnieks (komponists un diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra un kamerorķestra Sinfonia Concertante vadītājs – Red.) ar Rēziju pēkšņi kā sadziedājušies metās man virsū – Ainār, vai tu negribētu braukt atpakaļ uz Novosibirsku? Saku – šo lappusi es tiešām esmu pāršķīris un šķirt atpakaļ... man būs baigi grūti – tikpat grūti, cik bija to aizšķirt ciet.
 
Tomēr bija grūti?

Ainārs: – Bija! Tiešām. Visi juku laiki ir tikai virsotne. Smagākais notiek tevī pašā. Tas lēmums... nu, jā.
 
Tāpēc, ka tur palika tavas radošās ambīcijas, nepiepildītie sapņi, vai tāpēc, ka esi jūtīgs un pieķēries tai vietai?

Ainārs: – Tā ir atbildība.

Rēzija: – Es biju arī pieķērusies.

Ainārs: – Protams, bijām pieķērušies cilvēkiem.

Rēzija: – Un viņi – mums, gaidīja nākamos darbus. Viņiem tas ir ārkārtīgi smagi. Mēs braucam tālāk, turpinām strādāt, bet viņiem teātris it kā ir remontā. Bijām spiesti pamest nepieaugušus kucēnus.

Ainārs: – Kad biju jau pavilcis strīpu, orķestra koncertmeistars man rakstīja – Ainār, varbūt pārdomāsi? Ar presi kaut kā tiksim galā, brauciet atpakaļ!
 
Jums kā tandēmam varētu būt atvērtas arī mūsu Operas durvis.

Rēzija: – Ir jau! Nākamā gada decembrī nodosim Jevgeņiju Oņeginu. Jā, Zigmars Liepiņš uzticējās mums abiem.
 
Rēzij, savulaik stāstīji, ka dažkārt brīvā dienā brauc brokastot uz lidostu un skaties, kā paceļas un nolaižas lidmašīnas...

Rēzija: – Tagad es to vairs nedaru. Bieži gan iznāk tur brokastot un pēc tam – lidot.

Rēzijas un Aināra īpašo vietu Top 5

1. Mārupe, Latvija
MĀJAS, vieta, kas tevi vienmēr gaida kā mamma. Vieta, kur vari būt pats.
 
2. Dienvidāfrikas Republika, Duraban
Viesmīlīgākā zeme, kādā esam bijuši. Un arī kontrastainākā, kurā valda gan bagātība, gan nabadzība, bet pāri visam tomēr ir cilvēks, neatkarīgi no ādas krāsas.
 
3. Santorini sala, Grieķija
Mēdz teikt, ka esi nokļuvis pastkartītē. Sajūta, ka uz pasaules nav tādas vietas, bet izrādās – ir. Tur esot, nav iespējams būt nelaimīgam. Trīs izteikti fiziskas sajūtas – balts marmors, zils ūdens un karstums.
 
4. Uluru, Austrālija (Sarkanais kalns)
Vieta, kur allaž ir tiekušies mūsu sapņi jau kopš ģeogrāfijas stundām bērnībā. Un tas piepildījās, abiem stāvot Sarkanā kalna pakāje – kontinentā, kas, šķiet, nokritis no debesīm.
 
5. Madeira sala, Portugāle
Pastaiga mākoņos un virs tiem. Skaistas Ēdenes dārza puķes. Krācošs okeāns un svaigi vīģu augļi brokastīs.

    Pēc kā tagad ilgojies?

    Rēzija (ilgi domā): –Pēc biežāka iekšēja dialoga ar Dievu, bet esmu pateicīga par to, kā ir tagad. Ilgojos, lai tas nemainās. Es ilgojos pēc tādas absolūtas paļāvības, un tā nav atkarīga no Aināra. Tas atkarīgs no manis – cik daudz es eju klusumā, kāda ir mana lūgšanu dzīve. Jo ārējie apstākļi nav svarīgi. Es varētu pateikt, pēc kā vēl ilgojos, bet iekšējā pasaule visu laiku mazdrusciņ baidās – ā, ja nu tā nebūs, ja nu tā nebūs... Tāpēc ļoti uzmanos ar vārdiem vēlamajā izteiksmē. Manuprāt, galvenais ir – būt pateicīgiem. Man ļoti patīk tas, ka Ričards Gīrs katram cilvēkam, kuru satiek, iekšēji pasaka – es vēlu tev laimi. Droši vien es ilgojos vēl mazāk sekot līdzi sabiedrības domām, spiedienam.
     
    Esi teikusi, ka Ainārs tev kā Ziemassvētku vecītis esot uzdāvinājis iespēju realizēt to, kas ir tavā galvā. Bet vai tu, Ainār, vispār zini, kas ir Rēzijas galvā?

    Ainārs: – Principā jā.

    Rēzija: – Jā, es esmu ļoti atklāta.

    Ainārs: – Redz, mēs to teicām jau sarunas sākumā – ka zinām, kas ir mūsu galvās. Ne tikai katrs savā, bet arī viens otra.
     
    Vai vispār var zināt, kas ir otra galvā?

    Ainārs: – Jā. Sākumā tā varbūt ir sajūta, ka tev šķiet, ka tu zini. Un, ja tas atkārtojas, tad tu jau zini, ko tas cilvēks domā. Var mani dēvēt par Ziemassvētku vecīti, bet brīdī, kad radās doma par Bernsteina Mesu, man bija tikai viena doma – to jādod uzvest Rēzijai. Mēs kopā bijām uztaisījuši trīs, četras mistērijas Dailes teātra festivālā Siguldā, pēc tam – Kristīgajā teātrī, un man bija skaidrs, ka viņa ir tas cilvēks, kas sapratīs, ko es gribu tur dzirdēt, redzēt, sajust... Viņa to nolasīs. Jā, arī es vēlos nolasīt. Un patiesībā jau nav jāzina, kas Rēzijai galvā, ja zinu, kas ir manā galvā. Viņai galvā ir tas pats, kas man (smejas).

    Rēzija: –Es visu laiku pie sevis domāju – lūk, šitādu mieru es gribu! Mieru, kas augstāks par cilvēka prātu un saprašanu. Nesen noskatījāmies interviju ar Aurēliju Anužīti. Brīnišķīgi, kad redzi – cilvēkā ir absolūti skaidras vērtības. Tāda miera stīga.
     
    Viņa atteicās no teātra par labu ģimenei.

    Ainārs: – Nav jau tā, ka cilvēks ir iemainījis teātri pret ģimeni vai ģimeni pret teātri. Es nedomāju, ka tā ir atslēga. Atslēga ir pats cilvēks. Šī vibrācija, stīga. Ja Aurēlija atgrieztos teātrī, teātris būtu tikai durvis.

    Rēzija: – Tā vairs nebūtu atkarība. Tā būtu viņas izvēle.

    Ainārs: – Ja tu aizej no teātra vai no ģimenes, man šķiet, tu drīzāk ieej tādā augšanas, izglītošanās procesā. Mainās vērtības. Nevaru teikt par Aurēliju, bet varu teikt par Rēziju – viņai nekad nav bijis tā – viss, es pametu teātri ģimenes dēļ. Tā nav tāda deklarācija.
     
    Tā ir ļaušanās tam, ko dzīve piedāvā?

    Ainārs: – Man šķiet, ka jā.

    Rēzija: – Tas ir tā, ka tu nespēj citādi. Nezinu, dzīve ir tik pilnasinīga, un viņas ir tik daudz. Bet teātris – tas vai šis – tā ir mana, mūsu dzīve, mēs to vienkārši dzīvojam. Ir neparasti visu mūžu nostrādāt vienā teātrī, tas man šķiet varoņdarbs.

    Ainārs: – Tas pats Oskars (Galvenais un vienīgais personāžs Rēzijas monoizrādē Oskars un Rozā dāma – Red.) – viņš ļoti daudz iemāca. Bet ir sirmgalvji, kaklasaites, kuri negrib pieņemt, ka viņus māca. Pat šādā veidā – no skatuves. Galvenais – nākt ar atvērtību, jo dzīve ir katru dienu, katru stundu, minūti, katrs tavs elpas vilciens ir piedzīvojums. Ja tu dzīvi pieņem par pašsaprotamu, tā arī paliek. Bet, ja esi gatavs dzīvi piedzīvot...

    Rēzija: – Uz izrādi vajadzētu iet kā baltai lapai un tad skatīties – būs-būs, nebūs-nebūs. Jo ne jau katru reizi man dievkalpojumā ir aleluja! Bet zinu, ka ar manu dvēseli tiek strādāts. Lai varētu pateikt, ka esmu kaut ko piedzīvojusi, nevajag katru reizi sev izraut desmit zobus. Bet tieši ļaut dvēselei piedzīvot, nevis apaudzēt ar prāta konstrukcijām, ka tagad nenotiek, kā es gribēju... Tas ir sviests, tu taču sevi pilnīgi apzodz!
     
    Novembris ir tumšs laiks. Ko jūs gribat teikt cilvēkiem?

    Ainārs: – Nebaidīties piedzīvot piedzīvojumiem bagātīgu dzīvi. Varu teikt par sevi – es reizēm vienkārši nobīstos, bet bailes šausmīgi saārda. Visu. Ne tikai tavu piedzīvojumu, tavu drosmi, bet arī mīlestību, labklājību. Mums ar Rēziju vienlaikus bija pirmizrādes...

    Rēzija: – Jā, interesanti – viņš aizgāja kalpot, un arī es aizgāju kalpot. Vienīgais, kas ir slikti – kad viņam ir pirmizrāde, es visu savu sirds spēku, visu, visu veltu viņam. Un otrādi. Protams, novembris ir drūms. Reiz nācu no Kamerzāles, tur sēdēja mans draugs Pēteris Liepiņš un runājās ar jaunajiem kolēģiem. Viņš teica – ai, mēs tik garlaicīgi sēžam. Es viņam teicu – bet saproti, Pēteri, var pateikt arī pilnīgi citādi – cik forši mēs sēžam – tik garlaicīgi! (ar pacilājošu intonāciju). Ka var uztvert dzīvi bez pretenzijas. Jā, ir drūms, tumšs laiks, bet domā – cik forši – ir drūms, tumšs! Pat, ja tu tā nejūties, dari, kā Arnolds Liniņš mācīja – nu, savelc to seju smaidā, un tavas šūnas pasmaidīs.
     
    Ainārs ar savu skolotāju, profesoru Andri Vecumnieku pie Lielā teātra Maskavā.

    Ainārs ar savu skolotāju, profesoru Andri Vecumnieku pie Lielā teātra Maskavā.


    Par ko tomēr ir grāmatā “Tilts pār mūžību”?


    Rēzija: – Par paralēliem laikiem, vienlaicīgām iespējām, ka būtībā laiks kā tāds neeksistē. Tas viss ir mūsu galvās.
     
    Jums ir laime, ka paralēles satikās. Kādu gabaliņu paieties kopā – tā ir dāvana?

    Ainārs: – Ļoti liela dāvana. Bet mēs jau baigi stīvējāmies pretī. Ne jau viens otram, bet tiem tiltiem pāri mūžībai. Mums bija joks – ja tev kāds būtu teicis, ka tu pēc gada apprecēsies ar Rēziju... Mums šo dāvanu piedāvāja diezgan ilgi, un mēs tiešām stīvējāmies pretī. Var teikt, jau sita ar to dāvanu pa galvu – tad jūs ņemsiet?! Beigās, kad tā bija jau gandrīz sadauzīta, ieraudzījām, kas tajā ir... Nu, labi, paņemsim.

    Rēzija: – Vajag vienam otru uztvert kā dāvanu, nevis pašu par sevi saprotamu. Jā, tas ir grūti, un, ja katru minūti saproti, ka tā ir dāvana, var sajukt prātā. Bet pateicība ir svarīga. Vismaz ik pa brīdim ir vērts atcerēties, ka tava dzīve, tava dzīvība ir dāvana, katrs cilvēks, kurš ienāk tavā dzīvē, ir dāvana... Tas viss ir brīnums. Un tu to nekādā veidā neesi nopelnījis, lai cik labus vai sliktus darbus esi darījis, viss ir brīnums. Jā, tad droši vien ir vieglāk arī to sabiedrību paciest – saprotot, ka arī tā ir dāvana.

    Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Oļegs Zernovs, no Rēzijas Kalniņas un Aināra Rubiķa arhīva

    SVARĪGĀKAIS