Apmācies, vājš smidzinošs lietus
Rīga
Apmācies, vājš smidzinošs lietus
LV RU
Attiecības

Galds vai lūst no cepešiem, bet "beidz, te tak nekā nav". Kaitinoša diagnoze - latviskā pieticība (41)

 
21.decembris 2015  07:02

Pieticība, protams, grezno, bet tie simti: «Nē, nē, es jau neko!», ko svētkos dzirdi no centīgi tērptajām un čakli šmorējošajām par katru viņu virzienā raidītu komplimentu, ir pārāk nogurdinoši. Un saki vēl, ka tā nav taisnība.

Jocīgi sanāk – cenšamies, cenšamies, bet beigās šā kā tā ir simtiem iemeslu, kāpēc nav lāgā.

Jocīgi sanāk – cenšamies, cenšamies, bet beigās šā kā tā ir simtiem iemeslu, kāpēc nav lāgā.

Ne tāda kleita, ne tāda kūka…
Klasisks piemērs ir mana mamma. Ziemassvētkus nevaru sagaidīt kaut tāpēc vien, ka zinu – viņa atkal ceps garšīgos speķpīrādziņus. Mamma ir īsta meistare, viņai vienmēr sanāk tādi, kas paši kūst mutē. Bet pamēģini to pateikt. Pretim kā lavīna birs – šoreiz mīkla ir par treknu vai gaļa iekšā nav tik laba.  Visus viņas «kāpēc šajā reizē tomēr nav tik garšīgi» pat atcerēties nespēju, bet vienu zinu skaidri – šīs runas traki kaitina. Es pat  nosolos – klusēšu, neko neteikšu, tikai ēdīšu. Bet arī to mamma nevar izturēt. Paslepus čukst: «Nu, kādi sanākuši? Ēdami ir?» «Mammīt, tavi pīrādziņi ir fantastiski!» «Nevar būt, šoreiz mīkla mazliet pārrūga.»

Labi, izliksimies, ka šī līdz absurdam novestā sevis noniecināšana piemīt tikai mūsu mammām un vecmāmiņām. Bet diemžēl nesanāk. Aizej pie draugiem ciemos, un paliec vaļā muti. Paši sušī taisījuši, siera kūku sacepuši. Apbrīnā noelsies, bet pretim saņem: «Nu beidz taču, nekā jau nav! Kamēr Jānis taisīja suši, es cepu kūku, un nevar jau zināt, vai vispār būs ēdama.» Un «beidz, nekā jau nav» ir dzirdams arī tad, ja cilvēks virtuvē ņēmies dienām ilgi un ciemu galds vai lūst no ēdmaņām.

Jocīgi sanāk – cenšamies, cenšamies, bet beigās šā kā tā ir simtiem iemeslu, kāpēc nav lāgā.

Otra joma, kurā sevis noniecināšanas kaite kļuvusi turpat vai hroniska – komplimenti par izskatu. Ja pateiksi draudzenei, cik smuka kleita, pretim dzirdēsi, ka kurpes gan vajagot citas klāt. Tā nu es iegrimu pārdomās – kāpēc mēs  godam nopelnītās uzslavas kā ordeni nepiespraužam pie krūtīm un no kurienes mums šī liga – jā, smuka, bet...

Tradīcija, kas izsprūk kā aklā zarna
Akadēmiķe un latvisko tradīciju pētniece Janīna Kursīte uzskata – tam pamatā ir sens ticējums, ka par labu nedrīkst teikt paldies. Piemēram, ja tev nogriež matus, tu frizierei nedrīksti sacīt: «Paldies!» Tad mati neaugs. Tas gan nenozīmē, ka jāsaka: «Cik slikti man nogriezti mati!» Vienkārši jāatrod veids, kā šo paldies neteikt tieši. Piemēram, tencinu. Bērniem arī nedrīkst sacīt, ka skaisti, jo tad var «uzkrist» kāda slimība. Bet neviens no latviešiem tāpēc neteica: «Tu esi šmulis vai nesmuks.» Vienkārši labus vārdus vienmēr teica atturīgi. «To sauc par apbrīnēšanu vai nobrīnēšanu, jo izteikts vārds var tikt ļauna skauģa acs pārtverts un pārvērsts no pozitīva uz negatīvu,» skaidro Janīna Kursīte. «Senāk cilvēki mācēja netieši pateikt labu un pietiekami asprātīgi, ar humoriņu arī atbildēt. Tā bija kā vārdu spēle. Ekspedīcijās esam ievākuši ziņas, piemēram, par alus darīšanu. Kamēr saimnieks darīja alu, vispār nedrīkstēja pieminēt, ko viņš dara. Citādi var aiziet šķībi, greizi, nepareizi. Un arī tad, kad alu dzer, neviens tieši neteica: «Tev, saimniek, labi alus padevies.» Teica: «Tev gan alus – liec pie zemes!» Un saimnieks atbildēja: «Varēja vēl stiprāk!» Tāda simboliskā domāšana, kas šodien ir zudusi, bet pati tradīcija neapzinātā veidā tomēr saglabājusies. Saimniece jau saprot, ka pīrāgi vai desas labi izcepušās. Bet tiklīdz teiksi – jā, ir labi, re kā man sanāca, pārņem bailes, ka nākamreiz neizdosies.»

Vismaz tik tālu varam uzelpot – šī tradīcija dzīva tautām, kas saglabājušas mitoloģisko domāšanu. (Mēs esam! Mums ir svecīšu vakari un veļi!) Tik jācenšas to pielietot samērīgā veidā. Citādi – ar laiku labu vārdu vari arī vairs nedzirdēt.

Šajā ziņā cepuri nost maniem lauku radiem. Mammas māsa vāra gardumgardas zupas. Un, kad to pasaku, viņa pretim atbild: «Var redzēt, rīdzinieki beidzot tikuši pie normāla ēdiena!» Janīna Kursīte piekrītoši māj ar galvu: «Mēs, pilsētnieki, vairāk esam racionāli, tāpēc arī tiešāk un racionālāk runājam. Lauciniekiem vairāk ir mākslinieciskais vārds. Kā agrāk teica – kupla valoda. Un, kad viens zina to kuplo valodu un otrs zina, tad, tieši nepasakot, var daudz spēcīgāk pateikt to pozitīvo.»

Bailēs no iedomības
Rafinētāki prāti iebildīs – kā tad tā, ir labi redzams, ka latviešiem patīk izrādīties. Braucam lielās mašīnās, vīriešiem vajag skaistas sievas un sievām – bagātus vīrus.  Tas jau tikai apkārtējo apbrīnam, kam tad citam? Bet par lielisku pašceptu kūku kautri plikšķinām acis: «Iepriekšējo reizi sanāca labāk!» Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks piekrīt: «Šeit ir zināma pretruna, un mūsu sabiedrībā tā sāpīgi izpaužas – principā esam par vienlīdzību, bet individuāli gribam būt labāki par citiem. Nedomāju, ka mēs nespējam pieņemt komplimentus. Patiesībā diezgan daudzi staigā apkārt lepni, ka viņus kāds paslavējis. Šī ir tikai tāda formula – lai novērstu aizdomas, ka esmu iedomīgs, es labāk pateikšu tā. Tas nenozīmē, ka cilvēki negaida uzslavas vai nepriecājas par tām. Cilvēkiem vispār ir raksturīgi vēlēties gūt sabiedrības atzinību, bet šī sevis noniecināšana un pieticības uzsvēršana ir kā aizsargmehānisms, lai kāds nesāktu teikt: «Re, kur viņš – tāds iedomīgs.» Tas tiek mūsos ieaudzināts. Bērniem jau no mazām dienām saka: «Nekļūsti iedomīgs, ka ieguvi olimpiādē pirmo vietu. Tas vēl neko nenozīmē.» Tāpēc sanāk, ka citi drīkst mūs apbrīnot, bet mēs paši sevi nedrīkstam.»

 Paildzināt komplimentus
Tagad saturies! Klāva kolēģis Ivars Austers nepavisam neglaimo mūsu iracionālajai domāšanai un pieticības ētikai (jābūt pieticīgai, nevis jāgrib būt pārākai, labākai nekā citi sabiedrības pārstāvji). Viņaprāt, ir pavisam cits iemesls, kāpēc cilvēks, vaiga sviedros noņēmies gan izskata, gan cienasta ziņā, teiktu: «Tas jau nav nekas!»

«Manuprāt, atskaites punktu varētu meklēt kultūras vērtībās, ko es dēvētu par hierarhiju vai varas vertikāli. Vai par statusa demonstrāciju, ja vēlaties. Cilvēkiem ir svarīgi parādīt kaut ko, ar ko viņi ir pārāki par citiem. Mana hipotēze ir tāda, ka cilvēks to vēlas dzirdēt vairākas reizes.» Viņš atgādina, ka mājas viesības nav nemaz tik nevainīgas, kā šķiet. Protams, tās tiek rīkotas, lai satiktu draugus, lai uzrīkotu savstarpēju jauku tikšanos, lai atjaunotu pačabējušās radniecības vai draudzības saites, lai radītu iespēju apsveikt jubilejā utt. Bet bez visa šī ir arī vēlme parādīt, cik labi man klājas. «Tā ir ļoti svarīga dimensija, par ko nerunā vai pēc noklusējuma principa visi saprot, kas tas ir. Cilvēkiem ir ļoti būtiski parādīt sevi. Ka man ir ļoti labi gājis, ka es varu arī «šajos laikos» kaut ko sasniegt. Un viena no iespējām, kā šo apliecinājumu vairākas reizes dzirdēt, ir tam uzreiz nepiekrist un spītēties pretim. Jo tad mēs dzirdam, kā mums saka: «Nē, nē! Tā jau nav, kā tu saki. Es jau esmu redzējis daudz viesību, bet šitādu galdu neatceros. Varbūt manā bērnībā divas reizes redzēju, bet nu jau gadiem nekā tāda nav bijis!» Proti, ar noliegumu uzprasāmies dzirdēt par sevi labus vārdus. Ir taču svarīgi dzirdēt, ka tu esi izdarījis kaut ko virs vidējā, pierastā, virs tā, ko varētu sagaidīt noteiktā situācijā. Ar noliegumu šo prieku tā kā paildzina!»

Fūūū: versija – aizsargmehānisms
Visi trīs apjautātie eksperti vienā lietā gan ir vienisprātis. Ne jau visi alkstam izrādīties vai baidāmies būt ar ko pārāki. Ja nejūtamies pārliecināti, mums taču var šķist, ka mūs paslavē tikai pieklājības pēc. Vai formalitātes priekšā izriest lepnumā krūtis? Un ja nu tas ir tikai ironisks mēģinājums iedzelt? Tad blusu meklēšana un sevis noniecināšana strādā kā drošības mehānisms. Mēs piesargāsimies, lai nekļūtu par muļķiem citu acīs. Tomēr Ivars Austers saka: «Saturiski vienu un to pašu cilvēks tiešām var uztvert dažādos kontekstos. Tāpēc mans padoms: skaties kontekstā, nevis situatīvi. Sociālajā psiholoģijā pat lieto teicienu – figūra apēd fonu. Mēs arī bieži redzam tikai cilvēku (figūru), bet nepamanām viņa uzvedību (fonu). Normāli būtu otrādāk. Attiecībā uz sevi ir tieši tā – neredzam sevi situācijā, bet redzam fonu.»

Tiš, pieticība!
No pieticības atbrīvoties grūti, bet pāris idejas man ienāca prātā: pirmkārt, sarīko eksperimentu – vismaz nedēļu (tad divas, trīs un vairāk) pieņem jebkuru komplimentu. Ar vai bez zemteksta. Saki, paldies, piekrītoši māj ar galvu, un viss. Otrkārt, bruņojies ar dažām glābējfrāzēm, kas neļaus izspļaut kārtējo «es jau neko». Piemēram, ja uzteic tavu kulināro sniegumu, saki: «Man prieks, ka garšo. Veseli ēduši!» Frāzes formulē, kā vien tīk, tikai atceries – tās nedrīkst noniecināt cita uzteikto: «Jā, esmu smuka/laba/talantīga, un punkts.»

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock

 






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS