Apmācies, lietus gāze
Rīga
Apmācies, lietus gāze
LV RU
Intervijas

Aina Poiša par attiecībām: "Ja sakrājas, vienā brīdī es sprāgstu!"

 
27.decembris 2015  07:18

Psihoterapeite Aina Poiša sarunā ar modes mākslinieku Dāvidu atzīstas, ka savās attiecībās emociju uzplūdā mēdz uzvesties kā īsta Karmena.

Aina smej, ka tikšanās ar Dāvidu viņai bija pārsteigumiem pilns piedzīvojums.

Aina smej, ka tikšanās ar Dāvidu viņai bija pārsteigumiem pilns piedzīvojums.

Man prieks tevi satikt un redzēt, ka esi dzīva, pie labas veselības un nemaz neesi mainījusies. Desmit gadi taču riņķī, kopš vadīji Ainas šovu un es – Dāvidšovu. Pēdējoreiz tikāmies nenormāli sen Emīla Gustava šokolādē.
Tu atceries?! Es arī atceros!

Man jau vēl nav alcheimers, lai arī esmu jau vecs.
Paldies Dievam, ka no tevis to dzirdu.
 
Vai joprojām strādā? Neesi taču pensionāre.
Protams, strādāju! Pensionāre vēl ne, bet vecmāmiņa gan esmu. Man ir viens mazbērns.

Man tas priekšā, bet es galīgi vēl netaisos kļūt par vectētiņu. Tev patīk būt par omīti?
Man diemžēl nav bijis daudz iespēju šo statusu izbaudīt, jo mamma – mana vedekla – pati grib ar mazo tikt galā. Mudinu, lai mazo atstāj pie manis, lai pati izraujas uz kādu koncertu vai teātra izrādi, bet viņa kaut kā neraujas. Nu jau ir pāri diviem gadiņiem, un domāju, ka drīz jau kaut kam vajadzētu mainīties.

Reiz Maija Tabaka stāstīja, ka viņai kāds piezvanīja un prasīja: „Vai Tabaka ir?” Viņa bija nometusi klausuli. Tev taču nezvana un neprasa: „Vai Poiša ir?” Cilvēks taču meklē konkrētu speciālistu.
Cilvēki mani lielākoties uzrunā vārdā. Daži sauc par dakterīti, bet ārsts gan neesmu. Esmu ģimenes psihoterapeite. Tā ir mana kvalifikācija, un ar to es nodarbojos.

Tevi neaicina atpakaļ šovbiznesā?
Kāpēc gan? Ir desmit gadi pagājuši kopš Ainas šova.

Man gandrīz katru nedēļu kāds uzraksta, sakot, ka viņam pietrūkst tāda raidījuma, kāds kādreiz bija Dāvidšovs. Kā tu domā, vai mūsu sabiedrība ieguva no tiem šoviem, ko vadījām?
Zini, kas ir jocīgākais? Tas, ka pagājis tik daudz gadu un tā atgriezeniskā saite nāk atpakaļ vēl tagad. Saņemu atzinīgu vērtējumu par atklātību, par drosmi ieskatīties personiskā vidē. Piezvana sieviete un lūdz, vai nevaru palīdzēt atrast viņas pirmo mīlestību. Es, izrādās, asociējos ar cilvēku, kas sameklē pazudušus cilvēkus. Un tas nav vienīgais gadījums.

Bet vai tu ietu atpakaļ televīzijā, ja tagad aicinātu?
Zini... Tad, kad to beidzu darīt, domāju, ka tikai tad esmu iemācījusies strādāt kameru priekšā. To divarpus gadu laikā. Tagad tā latiņa tomēr tiek laista arvien zemāk. Nezinu, vai gribētu likt savu reputāciju zem jauna sitiena. Jau ar to periodu bija gana.

Kaut ko no tās pieredzes arī pati sev ieguvi?
Ieguvu lielāku pašpārliecinātību, neraugoties uz visiem tiem sitieniem. Īstenībā esmu ļoti bikls un kautrīgs cilvēks, un, ja tevi kāds izvelk laukā no tavas komforta zonas, tu uzvari pats sevi. Esi spiests uzvarēt. Pat neapzinājos, ka Ainas šovs man būs tik liels izaicinājums dzīvē. Sākumā domāju, ka tā vienkārši būs spēle. Tādi piedāvājumi nāk reizi dzīvē – piedevām pats neesi par tiem cīnījies, tas pat nav bijis tavs mērķis.

Psihoterapeite Aina Poiša atzīst, ka viņas vaļasprieks ir adīšana un uz interviju ir ieradusies pašas adītā džemperī.

Psihoterapeite Aina Poiša atzīst, ka viņas vaļasprieks ir adīšana un uz interviju ir ieradusies pašas adītā džemperī.


Tāpat kā man. Pēkšņi man parāda viena amerikāņu šova ierakstu un saka – tagad tu to vadīsi. Un vēl nosauc manā vārdā. Kurš atteiktos?
Viss ir kā pasakā līdz brīdim, kad uzzini, ka visu nosaka reitingi. Nu jā, un arī publikas kritiku, nievas toreiz dabūjām pamatīgi.

Kādas šausmas esi piedzīvojusi atpazīstamības dēļ? Man, piemēram, Dāvidšova laikā reiz mašīnai priekšā izlēca džeks, pacēla roku un teica: „Tev ir jāmirst! Es tevi nositīšu.” Reiz pārpildītā telpā dzirdēju, kā, skaļi ievelkot gaisu, viens vīrietis mani ostīja. Kad apmetos riņķī un prasīju viņam, vai esam pazīstami, viņš atbildēja: „Nē, bet es zinu, kur jūs dzīvojat! Jums ir ļoti interesants darbs...”
Drausmas! (Saķer galvu.) Man, paldies Dievam, tādus kapeņu stāstiņus nav nācies piedzīvot. Tas, ka bērni uz ielas sauc vārdā, manuprāt, ir okei. Tas, ka cilvēki atskatās, ieraugot mani veikalā, arī īpaši netraucē. Ieslēdzu tādu kā autopilota režīmu un neievēroju, kas notiek apkārt.

Tad jau padomāja, ka esi aptaurēta vai iedomīga!
Varbūt. Bet dažkārt reakcija ir bijusi arī ļoti patīkama. Piemēram, reiz kāds vīrietis, ar ko stāvējām, gaidot luksoforā iedegamies zaļo gaismu, paskatījās uz mani un pateica: „Dzīvē jūs izskatāties vēl labāk nekā televīzijā.”

Labi, atgriežamies pie tā, ko tagad dari. Cilvēki tagad paši tevi atrod. Kādas patlaban ir raksturīgākās psihiskās problēmas?
Es nestrādāju ar psihiskām problēmām!

Nu tad nosauksim tās par galvas vainām.
Par tarakāniem galvā labāk. Tev – tavi, man – mani!

Kāds ir galvas vainu 2015 tops?
Cilvēki jūtas ļoti vientuļi. Arī attiecībās.

Aina tagad ir arī aktrise teātrī Austrumu robeža.

Aina tagad ir arī aktrise teātrī Austrumu robeža.


Bet drausmīgi daudzi laiž pa kreisi!
Jā. Tāpēc, ka tas ir vieglākais ceļš, kā ķert kaut kādu ilūziju. Labi ir tur, kur manis nav. Cilvēki nevis cenšas izprast, kas tas ir par tukšumu, kas spiež nost, bet izdomā to ar kaut ko aizpildīt. Ar tiem atribūtiem, ko dzīve piedāvā. Ja tev ir nauda, tad vispār ir diezgan daudz iespēju. Vari braukt slēpot, ceļot, vari laist pa kreisi, pa labi, krustu šķērsu. Bet dvēselē tukšums ar tām lietām neaizaug. Un tad, kad viņi netiek galā, kad pienāk kritiskā robeža, viņi meklē tādus speciālistus kā mani. Bieži ir tā, ka cilvēks atnāk un atzīst – jau sen to vajadzēja darīt, bet nav varējis saņemties.

Garīgas problēmas ir ļoti intīma lieta. Lai ietu kādam stāstīt, tur iekšas vajag!
Piekrītu, ka nav viegli uzticēt savu dzīvi, atvērt to svešam cilvēkam.
Jautājumi, ko man nākas uzdot, lai tiktu pie saknes, nav ērti. Tas prasa lielu iekšējo darbu. Bieži uzduros dziļām iekšējām sāpēm, ko cilvēki pamanās gadu gaitā no sevis izstumt. Man ar savu pieredzi ir jāprot atrast cilvēkam kādu jaunu meldiņu viņa dzīvē, jaunu ceļu, kurā jāsper citi soļi.

Tas ir saistīts ar kādiem vecuma posmiem?
Arī. Ap 30–40 gadiem ir tas, ko saucam par brieduma krīzi, kad ir jāatbild uz eksistenciālo jautājumu – kas es esmu? Bez visa tā, ka dzīvoju tādā mājā, braucu ar tādu mašīnu. Cilvēkam ir svarīgi saprast, kas ir viņa kodols. Viņš vairs negrib izdabāt citiem, negrib tikai pielāgoties, grib izjust savu autonomiju.

Tev pašai arī tā bija? Esi savu kodolu atradusi?
Esmu, bet tas notika stipri pēc četrdesmit. To pagrūdienu, godīgi sakot, deva darbs televīzijā – neraugoties uz lielo kritiku un to, ka mani izlaida kā caur gaļasmašīnu.

Aina Poiša par attiecībām: "Ja sakrājas, vienā brīdī es sprāgstu!"


Man ir 50 gadu, un jau ap 30 iemācījos nekad un nevienam nedot padomus mīlas lietās, jo beigās pats kļūsti par slikto. Vai tev ir bijis tā, ka cilvēks pie tevis atnāk, aiziet un pēc tam atgriežas, paziņojot, ka esi stulba un viņam visu dzīvi esi sačakarējusi?
Man ir tā bijis, pirms sāku mācīties psihoterapiju. Nu vairs ne privāti, ne darbā padomus nedodu, esmu empātiska, varu parādīt plašāku uztveres zonu. Tagad daudzus cilvēkus nomāc attiecību aspekts. Kad pāris iet cauri krīzēm, reizēm pietrūkst pacietības saprast, ka jebkurās attiecībās ir dinamika: brīžiem ir augšā, brīžiem – lejā.

Ir kaut kādas tipiskākās krīzes?
Fonā ir stress, kas vienmēr ir klāt kā nelūgtais ģimenes loceklis, ēdot brokastis, pusdienas, vakariņas un atpūšoties. Bet ir arī ambīciju jautājums, izaugsmes temps, kas atšķiras. Piemēram, viens ļoti aug un attīstās, bet otrs stāv uz vietas. Rodas liela distance, un cilvēkiem kļūst garlaicīgi. Viens kaut ko var ģimenē pienest klāt – jaunu impulsu, jaunu pieredzi, bet otrs dzīvo ļoti šaurā laukā.

Vai pati spēj savā laulībā normāli dzīvot, nemeklējot otrā kļūdas? Profesionālais idiotisms nebeidz tevi nost?
Nost nebeidz, bet drusku tas ir klāt. Ir jāmācās to kontrolēt.

Turēt muti?
Nu ja! Protams, šad tad jau izsprūk. Un, kad mans vīrs to intonāciju dzird, tad ir „čau, Rasma”. Viņš mani momentā var nolikt pie vietas un pateikt – šis nav tas gadījums, kad tu man lasīsi lekciju.

Vīrs jau uz tevi droši vien skatās aizdomīgi, uztur sevī modrību pret smadzeņu skalošanu.
Jā, ne velti ir teiciens par to, ka kurpniekam nav kurpju. Tas ir diezgan sakarīgs teiciens. Kaut ko reizēm vari izmantot, bet pārsvarā nespēj pats sev palīdzēt.

Tas nozīmē, ka ir reizes, kad tavās mājās spalvas iet pa gaisu?
Protams! Mēs strīdamies, reizēm esam tuvāki viens otram, reizēm tālāki, tas viss ir normāli.

Kā tu dusmojies? Aizspied ausis, sit ar pannu pa galvu vai varbūt dejo ar lenti?
Man ir temperaments, vajag tikai mani izaicināt, un vairs nemaz neizskatīšos mierīga. Ja sakrājas, tad vienā brīdī es sprāgstu.

Aina Poiša par attiecībām: "Ja sakrājas, vienā brīdī es sprāgstu!"


Kā tas izskatās?!
Es palieku ar zvērojošām acīm, visiem no manis ir šausmīgi bail, jo viss ķermenis ir gatavs par vai pret kaut ko iestāties. Tad šķiet, ka manī ir tāds spēks, ka pašai sametas bail. Es varu mest ar vāzi, ar pannu, es varu iekost, varu ieskrāpēt. Tas izklausās traki, bet tiešām tā esmu darījusi. Ja es visu uzkrāju sevī – kas nav pareizi –, tad novedu sevi līdz afekta stāvoklim. Tāpēc, ka esmu emocionāla, un no tā netieku vaļā.
Ikdienā man pieprasa, lai esmu līdzsvarota, un es arī cenšos tāda būt. Par laimi, mēs varam savas emocijas koriģēt. Ne katru dienu ir jānonāk līdz afektam un histērijai. Bet privātajā dzīvē man ir nemode turēt emocijas sevī. Skaidrs, ka tas neattaisnojas, un tad nāk tas sprādziens, kas ir stipri par lielu. Vīrs pieņem, ka dzīvo kopā ar jūtīgu cilvēku...

Viņš pieņem, ka dzīvot ar vāzi mugurā vai ar šķērēm sirdī ir normāli! (Abi smejas.)
Es viņam saku priekšā, kā mani nomierināt: „Apņem mani un noturi. Neuzbrūc un neliec mani kastītē. Man pāries.” Kad tas emociju ūdens ir sācis vārīties un tā riktīgi mutuļo, vīrietis ar savu spēku iedod stabilitāti un satvaru. Vajag, lai viņš kā liels zilonis paņem mani kā mazu mušiņu un drusku pasargā no tiem iekšējiem vējiem. Reizēm viņam tas izdodas, reizēm – ne.

Veči arī pie tevis iet uz konsultācijām?
Jā.

Ko viņi grib?
To pašu, ko sievietes. Katram ir sava krēslas zona, savs līķis skapī, un ar lieliem noslēpumiem nav viegli dzīvot. Nāk arī cilvēki, kas vai nu nespēj pieņemt to, ka viņiem ir netradicionāla seksuālā orientācija, vai arī viņiem ir jautājumi par to. Pārsvarā tie ir gados jauni cilvēki. Kāds puisis, kas nedzīvo Latvijā, bija sapratis, ka ir biseksuāls. Tā, manuprāt, ir vissarežģītākā situācija, jo tad cilvēkam ir grūtāk atrast savu identitāti. Viņš nemitīgi ir skrējienā no viena pola uz otru. Nāk arī homoseksuāli pāri, kuriem, starp citu, attiecībās ir tieši tādas pašas problēmas kā tradicionāli orientētiem pāriem. Plus uz viņiem vēl tiek izdarīts spiediens, jo mūsu sabiedrība tomēr ir homofoba.

Kas ir tavas lielākās kaislības? Ko patīk darīt brīvajā laikā?
Es nezinu. Ja man šad un tad niez rokas un gribas ko uzadīt, vai tas ir mans hobijs?

Nu ja!
Bet es domāju, ka hobijs ir lieta, ar ko nodarbojies regulāri. Ar adīšanu man tā nav. To daru tikai iedvesmas brīžos. Ja tu tā saki, tad piekritīšu – adīšana ir mans vaļasprieks. Re, šo džemperīti pati uzadīju.

Bet tu to esi otrādi uzvilkusi.
Nē, es speciāli to tā sašuvu ar vīlēm uz āru.

Ko vēl tev patīk darīt?
Vēl man kādreiz uznāk iedvesma paskraidīt pa kinoteātriem un paskatīties labas filmas. Nesen noskatījos filmu Jaunība. O, jā, tā bija bauda! Arī iet uz Jauno Rīgas teātri man patīk. Pēdējais jaunums ir tāds, ka pati nodarbojos ar teātri. Es Austrumu robežā spēlēju divās izrādēs.

Es lasīju to kaut kur.
Atnāc un apskaties!

Aina Poiša par attiecībām: "Ja sakrājas, vienā brīdī es sprāgstu!"


Man ir problēma... Kopš televīzijas laika un kopš darbojos, taisot tērpus teātra izrādēm, man tā iekšābūšana ir nozagusi baudīšanas burvību. Visam cauri redzu tehnisko procesu un neprotu atslēgties tādai izgaršošanai.
Tas ir profesionālais debilisms. Tas ir tas pats, ko tu man piedēvēji sarunas sākumā. Še tev atpakaļ – 1:1!

Jā, mani tiešām neinteresē...
Nu traki! Atnāc vismaz apskaties uz mani.

Es pārrēkšos. Nevarēsi paspēlēt.
Varēšu gan, esmu jau guvusi rūdījumu. Kādreiz, starp citu, esmu beigusi režisorus.

Kā ir būt aktrisei? Pie puķēm vismaz tiec...
Tas ir forši! Ejot uz izrādi kā skatītājs, nevari pat iedomāties, par ko aktieri runā intervijās, stāstot, kā sajūt publikas enerģiju, kas spārno. Tagad es to sajūtu pati. Teātris dod man veselīgu adrenalīna devu, ikdiena ir krāsaināka. Tas ir piedzīvojums.

Es savus jautrākos piedzīvojumus neatceros. Tos man atstāsta. Kā tev ir gājis, esot alkohola reibumā?
Jaunībā, kad man bija kādi 18 gadi, uzzināju, kas ir bezfilma. Un tā sajūta nav patīkama. Kad tu neko neatceries un citi cilvēki tev stāsta, kā esi nokļuvusi tajā un tajā punktā, tas ir drausmīgi.

Kāds bija sākums?
Ceru, ka biju pilngadīga. Kaut kur bija Zvejnieksvētki Liepājas rajonā, ar kārtīgu zaļumballi, ar kūpinātām zivīm, un, protams, jaunieši kompānijā lietoja arī alkoholu. Jautrība sit augstu vilni, visi dejo, viss ir forši, un vienā brīdī manis vairs nav... No rīta pamostos teltī, labi, ka man bija uzticams draugs, kas mani savāca, un nepaliku kaut kur pakritusi vai citā svešā teltī. Bet tā sajūta, kad viņš stāsta, kā esmu saļimusi un kā viņš mani ir stiepis... Tas bija pretīgi!

Vispār man dzīvē ir bijušas trakas situācijas pat bez piedzeršanās, kad esmu gājusi uz ballītēm, riskējusi iet staigāt ar nepazīstamiem čaļiem gar jūru naktī. Pēkšņi sākam maigoties smiltīs, un tad pienāk brīdis, kad ir jānovelk robeža – vai nu tu saki: stop, nē, to es negribu, vai arī ļaujies... Brīnos, kā vienmēr esmu izsprukusi tādām situācijām cauri sausām kājām. Mirklis baudas un 50 gadi kauna. Nē! Labi, ka man tā nav bijis!

Inta Mengiša, Foto: Rojs Maizītis

SVARĪGĀKAIS