Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Kultūra

Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu (24)

 
10.janvāris 2016  08:13

Kamanās iejūgts ziemeļbriedis, Ziemassvētku vecītis sārtiem vaigiem, Kristus bērniņš, Kremļa zvaigzne, ģimenes mielasts, sniegā ieputināta kariete, kosmosa kuģis, baznīcas zvani, cepts tītars, zīlītes apledojušos zaros, eņģelis, oktobrēns, svece un čiekurs.

Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu

Ziemassvētku un Jaunā gada kartītes gadu desmitiem, pat simtiem, bija nozīmīga svētku sastāvdaļa, emocionāla saikne, pavediens, kas vienoja dažādās pilsētās vai pat pasaules malās dzīvojošus cilvēkus. Īstas, aptaustāmas apsveikuma kartītes kļūst par vēsturi. To vietā nāk bezpersoniskas īsziņas mobilajos telefonos un virtuālas kartītes elektroniskajā pastkastē.
 
Jādod iespēja “atklāti sarakstīties”
Pirms tūkstoš gadiem Ķīnā uz svinībām uzaicinātie viesi, kas kāda iemelsa dēļ netika uz pasākumu, sūtīja saimniekam sarkanas krāsas kartīti ar laba vēlējumiem. Līdzīgas kartītes ar ilga mūža un labas veselības vēlējumiem saimnieks pēc viesošanās izsūtīja saviem viesiem. Mazos sarkanos papīrīšus, kas ceļoja no vienas ķīniešu mājas uz citu, var uzskatīt par mūsdienu apsveikuma kartīšu priekšvēstnešiem. Eiropā kaut kas nedaudz līdzīgs Jaungada apsveikuma kartītēm parādījās 15. gadsimtā, kad vācieši cits citam sūtīja nelielas gravīras, kurās bija attēlots kāds Bībeles sižets, piemēram, Jaunava Marija ar Jēzus bērniņu rokās. Sīks, kricelīgs uzraksts vēstīja: “Lai svētīts gads!” Tikmēr citur Eiropā turīgi ļaudis Jaungadā un Lieldienās cits citam sūtīja Svētā Nikolaja gravīras, kas maksāja bargu naudu.

Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu


Lai runātu par apsveikumu kartītēm mūsdienu izpratnē, jāpievēršas dažiem vēstures faktiem – 19. gadsimta atklājumiem, uzskata mākslas vēsturniece, izstāžu kuratore un pastkaršu kolekcionāre Irēna Bužinska. Viss sākās ar marku. “Tikai divus gadus pirms pirmās fotogrāfijas – dagerotipa – izgatavošanas angļu skolotājs Roulends Hils 1837. gadā ierosināja lietot nelielu papīra gabaliņu ar noteiktu naudas vērtību sūtījumu apmaksai. 1840. gadā Lielbritānijas karaliene Viktorija izdeva rīkojumu šo priekšlikumu īstenot, un tā sākās pastmarku izdošana pasta vajadzībām. Karaliene Viktorija bija pirmā, kas izmantoja šo jaunievedumu. 1840. gada nogalē viņa izsūtīja pirmos oficiālos Ziemassvētku apsveikumus. Drīz pēc tam – 1843. gadā – pēc Britu muzeja direktora Henrija Kola pasūtījuma mākslinieks Džons Kalkots Hornslijs radīja pirmo komerciālo gadumijas apsveikuma kartīti, attēlojot ģimeni saskandinām vīna glāzes.

Deviņpadsmitā gadsimta vidū pasta sūtījumi bija dārgs prieks, ko varēja atļauties tikai turīgākie sabiedrības pārstāvji.” Kad 1870. gadā tika reformēta Viktorijas laikmeta pasta sistēma un ieviests viena penija pasts, iespēju nosūtīt svētku atklātnes ieguva daudz plašāka sabiedrība. Eiropā 19. gadsimta otrajā pusē parādījās greznas, dārgas un sarežģītas apsveikumu kartītes. Tās tika veidotas reljefā drukā, attēlā iestrādājot īstu zīdu, samtu, spīguļus, mežģīnes un bārkstis. Meistari veidoja mehāniskas kartītes ar kustīgām daļām, ko varēja atvērt un pārvietot. Svētku kartītes tika iesmaržinātas vai tām tika pievienots sauso smaržu maisiņš. Tiesa, šāda tipa kartītes parasti sūtīja aploksnē.

“Par pastkartes īsto dzimteni tiek uzskatīta Austrija, jo austriešu ekonomists Emanuels Hermans publiski izteica pieņēmumu, ka vairākums nosūtīto vēstuļu nesatur valsts noslēpumus un tāpēc būtu jādod iespēja sabiedrībai “atklāti sarakstīties”. Pirmā pastkarte Austrijā tika izdota jau 1870. gadā. Pēc dažiem gadiem Pasaules pasta savienība pieņēma vienotu pastkartes standarta izmēru – 9 x 14 cm – un nolēma, ka adresei jāatrodas pastkartes otrajā pusē, bet priekšpuse bija paredzēta markai, nelielam attēlam un tekstam,” stāstu par apsveikumu kartīšu rašanos turpina Irēna Bužinska.
 
Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu

No zemenēm līdz eglītēm

Līdz pat 19. gadsimta deviņdesmito gadu sākumam pastkaršu izdošana bija vienīgi katras valsts pasta monopols. “Pamazām ierobežojumi tika atcelti, un sākās īsts atklātņu izgatavošanas un izsūtīšanas bums, ko sekmēja litogrāfijas un citu iespiedtehniku, tostarp fototipijas un krāsu litogrāfijas, uzplaukums. Nākamais pavērsiens notika 1902. gadā, kad firma Kodak laida apgrozībā pastkaršu fotopapīru, kuras otrā pusē nereti jau bija uzdrukāts nosaukums Post Card. Visbeidzot ap 1906. gadu Kodak īpašnieks Džordžs Īstmans sabiedrību iepazīstināja ar ģeniālo izgudrojumu – pārnēsājamo fotokameru, kas atviegloja fotografēšanas procesu, un galvenais – kamera un fotofilma bija radīta tā, lai varētu iegūt fotogrāfiju pastkartes formātā.”

Jaunā komunikācijas forma strauji ieguva popularitāti. Krievijā pirmā pastkarte tika izlaista 1872. gadā. Tomēr līdz pat 1894. gada oktobrim, kad monopoltiesības tika atceltas, to izdošana bija cariskās Krievijas Pasta departamenta pārziņā. Par vienu no pirmajiem pastkaršu izdevējiem kļuva tolaik plaši pazīstamā fotomākslinieka, litogrāfa Kārļa Šulca dibinātā firma C. Schulz. Divu gadu laikā firma izdeva četrdesmit atklātnes ar Latvijas un Igaunijas pilsētu skatiem.

Datora ekrānā parādās apsveikuma kartītes vecmāmiņa – unikāla Kārļa Šulca 1896. gadā veidotā Jaungada kartīte ar Rīgas skatu. Pēc gravīrām, kas bija izgatavotas no fotogrāfijām, krāsu litogrāfijas tehnikā tika izdots pastkaršu komplekts ar Rīgas skatiem un tekstu vācu valodā Herzlichen Glückwunsch zum Neuen Jahre (daudz laimes Jaunajā gadā). Lai gan šīs pastkartes drukātas Leipcigā, uz tām minēts arī izdevējs – firma C. Schulz. Tās ir pirmās cariskajā Krievijā privātpersonas izdotās Jaungada kartītes. Jāteic, ka Šulca tolaik ļoti modernā kartīte nepavisam neizskatās pēc apsveikuma gadu mijā – par Jaungada aktualitāti liecina vienīgi uzraksts un datums. Paradoksāli – Ziemassvētku un Jaungada kartītes nereti rotāja vasarīgi motīvi: sniegpulkstenītes, neaizmirstulītes, rožu ziedlapas, tauriņi, nobriedušas zemenes, kazenes, kukaiņi un sēnes.

Ziemassvētku eglīte uz kartītēm parādījās tikai 19. gadsimta beigās. Populāri bija attēlot eņģeļus, mazus bērnus, rozes, ainavas, pasaku motīvus. Pastkartes bija sākušas savu uzvaras gājienu sākumā pa Eiropu, pēc tam pa Ameriku. Pasta priekšnieki steidzās brīdināt pilsoņus, lai apsveikumus izsūta laikus. Nosūtīt kartīti kļuva moderni, un drīz vien to tirāža sasniedza pat miljonu eksemplāru. Divdesmitā gadsimta sākumā Amerikā 88 miljoni iedzīvotāju izsūtīja 700 miljonu pastkaršu.
 
Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu

Simbolu valoda

Var teikt, ka līdz pat 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad masu apritē ienāca jaunas komunikāciju tehnoloģijas – peidžeri, faksi, mobilie telefoni, kartītes piedzīvojušas nepārtrauktu uzplaukumu. Tās ceļoja gan uz blakus kvartālu un netālo mazpilsētu, gan pāri jūrām un okeāniem. Tās noglauda un lasīja desmitiem reižu vai nevērīgi nometa uz rakstāmgalda, ielika grāmatu plauktā, piesprauda virs spoguļa, noslēpa skapī starp krekliem, konfekšu kastē uznesa bēniņos. Kartītes bija nozīmīga attiecību sastāvdaļa, kas, neraugoties uz attālumu, uzturēja dzīvu emocionālo saikni starp cilvēkiem.

1913. gads, divi kungi savādās cepurēs, viens garāks, otrs mazāks, caur šampanieša glāzēm skatās viens uz otru. Tuvojas pusnakts – drīz sitīs pulkstenis un kalendārs vēstīs 1. janvāri. Vecā beigas, jaunā sākums! Skaistas meitenes kuplās kleitās iesēdušās lielu kāpostu lapās. Kartīte šķiet telpiska, fantāzijas pasaulē ievelkoša. Manu uzmanību piesaista bilde, kurā nebēdnīgs bērns sēž uz milzu mušmires. “Divdesmitā gadsimta sākumā mušmire bija ļoti populārs simbols. Mušmires ir saistītas ar leģendām, pasakām, pagāniskiem rituāliem, buršanos un zīlēšanu. Sēne un bērns ir simboli, kuros var nolasīt jauna sākuma, pārsteiguma, brīnuma motīvus. Mušmires savu simbolisko nozīmi saglabāja līdz piecdesmitajiem gadiem, uzrodoties ne vien kartītēs, bet arī zīmējumos un gleznās. Sārti punktotā sēne tiek iekļauta interjerā un eksterjerā,” stāsta Irēna Bužinska.

Uz daudzām Jaungada kartītēm ir pakavs. “Mums ir piemirsusies pagājušā gadsimta sākuma simbolu valoda. Neviens elements kartītē nebija nejaušs. Laimes pakavs, mušmire kā pārsteigums, četru lapu āboliņš kā veiksme. Saņemot kartīti, papildus tekstam cilvēks lasīja simbolus, kas veidoja vēl vienu vēstījumu,” stāsta mākslas vēsturniece. Lūk, kartīte, kurā redzami metamkauliņi – uz visiem izkrituši sešnieki. Ir Jaungada kartītes, kurās attēlota meitene krāšņā tērpā sniegpārsliņu ielokā, un nekas vairāk. Kartītē varēja būt akcentēts košs, karnevālisks ziemas apģērbs vai pat tikai kāds tērpa elements – šalle, cepure, cimdi, kas norādīja uz ziemu. Gadu mijai raksturīgā maskošanās, zīlēšana, sapņošana atspoguļojas pa pasauli ceļojošajās kartītēs. Lūk, jauns pāris pie kamīna lej laimes, puto šampanietis – no kartītes uzvirmo priecīgs satraukums.

Veco laiku kartīšu sižetiskās kompozīcijas ir apbrīnojamas. Pēc simt gadiem tajās var nolasīt stāstu – par laiku, modi, priekšmetiem un cilvēkiem, viņu cerībām, priekiem un bailēm. Kartītes ļauj ceļot laikā – sajust smaržojam egles zaru un karstvīnu, tramīgi gaidīt sienas pulkstenī nositam nākamo stundu, kas tuvina Jaunajam gadam. Tā laika slavenākie fotomākslinieki radīja inscenētas ainas – modelis pozēja dekorāciju ielokā, un kartītē bagāti tika izmantoti dažādi fantāziju raisoši atribūti. “Ir lietas, ko mums tagad grūti saprast,” rādot kartīti, kurā attēlots laimīgas ģimenes tēvs, kas lielā traukā iztukšo vīna pudeli, un zēns īsās bikšelēs ar divām tukšām pudelēm rokās, saka kolekcionāre. Varam tikai iztēloties, kas notiktu, ja mūsdienās publiskā apritē parādītos šāda kartīte. Dekoratīvas pudeles, šampanieša glāžu saskandināšana, ģimene ap galdu ar paceltām mazām glāzītēm rokās – alkohola lietošanas tēma sendienu svētku kartītēs atkārtojas bieži.
 
Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu

Eņģelis ar cigareti

Atšķirībā no Vācijas, Francijas, Itālijas bagātīgajām, dažādu elementu piesātinātajām mūsu kartītes 20. gadsimta sākumā šķiet krietni vienkāršākas un naivākas. “Līdz Pirmajam pasaules karam darbnīcu skaits Latvijā strauji pieauga, un populārākie bija Juno, L. P. Vītola, B. S. Weinberg un P. Slavinska apgāds. Līdz pat Pirmā pasaules kara beigām te dominēja litogrāfijas vai citās iespiedtehnikās izdotās pastkartes. Vietējo piedāvājumu papildināja Vācijas lielo firmu – NPG (Neue Photographische Gesellschaft), Amag, Photochemie Berlin un citu, kā arī Itālijas Fotocelere, Torino produkcija. Ārvalstu firmu mārketinga stratēģija bija lieliski pārdomāta – lielie izdevēji pārdeva atklātnes vairumā, pārsvarā tās bija foto pastkartes. Uzrakstu katras valsts nacionālajā valodā uzdrukāja vietējās darbnīcās.”

Vēl ap 1910. gadu tiek radīta raksturīga vietējās kartītes uzbūves kompozīcija, kas saglabājās līdz pat trīsdesmitajiem gadiem. Apsveikumu kartītēm raksturīgs melns fons, uz kura izvietots neliels attēls, kas papildināts ar dzejoli, novēlējumu un dekoratīvu elementu. Laikposmā no 1918. līdz apmēram 1921. gadam, tātad periodā no Latvijas Republikas de jure pasludināšanas līdz de facto atzīšanai, šai kompozīcijai pievienota lente Latvijas karoga krāsās. Melnas atklātnes vidū meitenes foto – viļņaini mati, valgs skatiens, melnas līnijas zem acīm, šauras uzacis, sakniebtas lūpas. Blakus maijpuķīte. Kartītes stūrī ar roku rakstīts latvisks pantiņš un uzzīmēts bērnišķīgs egles zariņš.

Izrādās, Irēnas Bužinskas kolekcijā ir tāda pati kartīte tikai bez egļu zariņa un ar sveicieniem dzimšanas dienā. Nu ko, uz tirgus pieprasījumu vajadzēja reaģēt strauji. Kolekcionāre paskaidro, ka Latvijas izdevēji un fotodarbnīcas bieži pārfotografēja ārvalstu firmu fotogrāfijas un izmantoja tās kā šeit izdoto atklātņu pamatelementu – būtiski samazināja oriģinālattēla izmērus, papildināja ar krāsojumu un detaļām, kas tādējādi sākotnējo kompozīciju mainīja līdz nepazīšanai.

Turpinām aplūkot pastkartes. Ziemas ainava: blakus nedabiski lielai mušmirei sniegā stāv skaista meitene zīda zeķēs, vieglās kurpītēs. Turpat elegants kavalieris. Jaunkundzes gaisīgais ietērps vēsta par turību un labklājību. Seko vācu kartīte – jauna, koķeta sieviete greznā vakarkleitā, atsegtu muguru un kailām rokām. Lūk, pārfotografētās vācu kartītes latviskā interpretācija: meitene nu ir ieģērbta tādā kā latviešu tautastērpā līdz pazodei. Pa virsu vēl villaine un liela sakta.

Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu

“Radošā ziņā tas ir interesants laiks,” vērtē pastkaršu krājēja. “Jūtamākas izmaiņas fotoatklātņu dizainā Latvijā vērojamas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tirgū nostiprinās darbnīcas Erbe un Krīvi.” Atklātņu fons kļuva balts. Teksts tika uzdrukāts, izmantojot tipogrāfijas burtu salikumu, kas kopumā atklātnei piešķīra daudz profesionālāku izskatu, skaidro Irēna Bužinska. Līdzās litogrāfijas darbnīcām darbību sāka profesionālie fotogrāfi Kārlis Vīburs, Voldemārs Upītis, Arturs Grapmanis. Viņi visi lielās tirāžās izdeva ne tikai Latvijas un Rīgas skatu kartes, bet arī apsveikuma kartītes. Katrs centās radīt savu stilu. Kārļa Vībura darbnīcai raksturīgi mazāk tradicionāli risinājumi – zīmējums tika pārfotografēts un tādējādi pavairots. Jāņa Saules darbnīcā Jūrmalā dzima klasiskā Ziemassvētku kompozīcija – egles zars, svece un čiekuri. Tikmēr Itālijā un Francijā tika ražotas kartītes dažādās apgleznošanās tehnikās. Svina baltie punktiņi uz visnotaļ mīlīgās atklātnes nesa nāvi. Darbnīcās pārsvarā strādāja jaunas meitenes, kas lielā ātrumā retušēja un piekrāsoja apsveikumus. Lai uzzīmētu sīkās, baltās līnijas, otiņa netika mērkta ūdenī, bet saslapināta ar siekalām, pieskaroties ar lūpām. Kad noskaidrojās, ka svina krāsa ir indīga, izraisa plaušu, asinsrites slimības un vēzi, to aizliedza izmantot kolorēšanas vajadzībām.

Kādā fotokartītē redzams eņģelim līdzīgs, maigs zēns ar cirtainiem matiem un... cigareti rokā. Eņģelis pūš dūmus, kas sagriežas sirsniņas formā. Citā kartītē iesāņus uz mums lūkojas meitene, iespējams, ģimnāziste, ar sārtu lenti un cepurīti galvā. Rokās viņa demonstratīvi tur cigareti. Jauns pāris viens otram sejā pūš dūmu mutuļus, kas virs viņu galvām veido sirds oreolu. Pīpēt tolaik bija ļoti stilīgi un modē! Smēķējoša sieviete simbolizēja uzdrīkstēšanos, vienlīdzību, iekšēju un ārēju atbrīvošanos no sabiedrības morāles un aizspriedumiem.

Laiks pēc Pirmā pasaules kara sabiedrības dzīvē ienesa būtiskas sociālas pārmaiņas – sievietes ieguva vēlēšanu tiesības un vienlīdzību ar vīriešiem. Viņas pierādīja, ka ir gatavas nopietnākam darbam par sedziņu tamborēšanu un zupas vārīšanu. Līdz ar to mainījās tērpu, aksesuāru, frizūru mode, uzvedības stils. Savukārt pīpējošs bērns vairāk būtu jāuztver kā humors. Lai gan jāteic, ka kara laikā bez vecākiem, pajumtes un maizes palika ne mazums bērnu, kam nācās strādāt un pāragri pieaugt. Sievietes pēckara kartītēs ir apbrīnojami līdzīgas mūsdienu sievietēm ar savu mīmiku, žestiem, tērpiem, rotām un aksesuāriem. Divdesmito gadu sākumā kļūst moderni kustēties. Tāpēc sievietes attēlotas dabā, lasām grāmatu, slēpojam, slidojam, spēlējam tenisu, ļaujamies saules stariem jūrā uz akmens. Protams, tiek reklamēts vēlamais, ideāls – pārticīgs dzīvesveids, ko apliecina jauno dāmu greznās cepures, smalks peldkostīms un citi tikpat dārgi aksesuāri
 
Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu

Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu

Padomju pastkartes

“Otrā pasaules kara laikā un tūlīt pēc kara Padomju Savienībā klasisku apsveikuma kartīšu nebija, vienīgi tā sauktās ideoloģiskās, ko sūtīja Oktobra un tamlīdzīgos valsts svētkos”, stāsta Irēna Bužinska. “Padomju Savienībā gadumijas apsveikumi tika kvalificēti kā “buržuāziska palieka”, un sūtīt Jaungada apsveikumus tika atļauts tikai pēc Staļina nāves 1953. gadā.”
Tomēr cilvēkiem gribējās svētkus, varbūt pat stiprāk nekā pirms kara. Tā nu kartītes sāka izgatavot paši. Izplatītas bija tā sauktās trofeju kartītes, kad Latvijas neatkarības gadu vai no ārzemēm atvestās kartītes pārfotografēja un izmantoja paštaisītās kompozīcijās. Reizēm izgrieza fragmentu no kara zonas atsūtītas fotogrāfijas, uzlīmēja uz papīra un, kā nu prata, izdekorēja. Ar tumšu, raupju zīmuli vai krāsainiem zīmuļiem zīmētas dabas ainavas ir gaišs stars nebeidzamā tumsā. Apbrīnojami, ka sirsnīgās, dvēseliska miera pilnās kartītes mājiniekiem pienākušas no izsūtījuma Sibīrijā. Varbūt to mākslinieciskā kvalitāte nav augsta, bet emocionālais vēstījums gana liels.

“Pēc Staļina kulta pasludināšanas, kā arī uzlabojoties valsts ekonomiskajai un drošības situācijai, tika atsākta arī apsveikuma kartīšu izgatavošana valstiskā līmenī gan tipogrāfijās, gan fotodarbnīcās. Tomēr ne mazāk aktīvi uzplauka arī pusnelegāla amatniecība un privāta jaunrade – daudzu nezināmu fotogrāfu saldās, kičīgās kartītes ir lieliski jaunrades piemēri, kas apliecina vienkāršās tautas neiznīdējamās ilgas pēc patiesa, īsta skaistuma un izpratni, kas bija izveidojusies, pateicoties cara un pirmskara laikā izdotajām atklātnēm,” skaidro Irēna Bužinska. Piecdesmito gadu nogalē cits citam sūtīja arī parastas fotogrāfijas, kas atgādina inscenējumu. Vēl no 20. gadsimta sākuma bija saglabājusies tradīcija ierīkot speciālu fotografēšanas vietu atrakciju parkos – tas bija speciāli izgatavots dekorāciju stends ar kartona lāčiem, zirgiem, ragaviņām, salavečiem. Tad nu uz šā gleznotā fona tika fotografēti bērni ar mammām un tētiem, bet dažreiz visa radu un draugu saime. “Mūsu reģionā visbiežāk tika sūtītas kartītes ar raksturīgiem ziemas dabas skatiem, jo mēs vairījāmies no tās masu produkcijas, ko piedāvāja Maskavas tipogrāfijas. Protams, ar laika distanci lūkojoties uz kartītēm, gribas ieraudzīt kaut ko, kas liecina par šo padomju laiku,” saka Irēna Bužinska.

Pēc Jurija Gagarina pirmā lidojuma kosmosā 1961. gadā atklātnēs parādās arī kosmosa tematika un dažādi lidaparāti. Katrai desmitgadei ir savs stils. Tā 20. gadsimta sešdesmito gadu kartītes ir ļoti lakoniskas – nereti tie ir tikai daži krāsu laukumi un līnijas, kas savā virtuozitātē izstrādāti līdz perfekcijai. Septiņdesmitajos gados bija modē fotografēt inscenētas leļļu kompozīcijas ne tikai visā plašajā PSRS, bet arī pie mums. Protams, tika fotografēts arī tradicionālais egles zars ar rotājumiem, svecītēm un bagātīgi piesnigušas ziemas ainavas. Ar laika distanci raugoties, ir liels prieks, ka mūsu izdevniecības pasūtīja zīmēto kartīšu skices vadošajiem māksliniekiem – grāmatu ilustratoriem. Tie ir Ģirts Vilks, Aija Zīle, Gunārs Krollis, Andrejs Porietis, Viesturs Staņislavskis, Pāvils Šenhofs, vēlāk arī Dace Lapiņa, Anita Kreituse, Edgars Folks.
 
Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu

Apsveikuma kartīšu mistērija - lūk, kā cilvēki sveica viens otru, kad vēl nebija mobilo īsziņu

Kā atgūt saikni ar tuvajiem

Astoņdesmitajos gados, lai izvairītos no vienveidības un ideoloģiska piesitiena, cilvēki nereti atkal paši ķērās pie fotoatklātņu izgatavošanas vai pasūtīja šādam nolūkam fotogrāfiju darbnīcā vai kādam fotogrāfam. Tas varēja būt pat tikai melnbalts attēls ar apsnigušām Brīvdabas muzeja ēkām. Tomēr saņēmējs jutās pagodināts, jo šāda speciāli nelielā tirāžā izgatavota atklātne liecināja par citu attieksmi un estētiku.

21. gadsimta sākumā speciāli izgatavotas apsveikuma kartītes kļuva par normu, un taisnības labad jāteic, ka tagad ar mākslinieciski augstvērtīgām apsveikuma kartītēm vienam otru ir grūti pārsteigt. Turklāt tagad Latvijas tirgu pārliecinoši iekarojusi ārzemju firma Hall mark, kas ir lielākā apsveikuma kartīšu izdevēja pasaulē. Protams, uz kartītēm atrodami novēlējumi katras valsts valodā, tomēr to masveidīgums liecina par globalizācijas procesu arī šajā vizuālās kultūras jomā, skaidro Irēna Bužinska.

“Žēl, ka pēc gadiem mēs nevarēsim aplūkot neko, kas būtu palicis no šodienas,” saka kolekcionāre. “Mēs dzīvojam pārāk lielā steigā un apsveikuma kartītes vairs nesūtām, arī es papīra kartīšu vietā nosūtu elektroniskās. Protams, saņemot īstu kartīti, sajūta ir pilnīgi cita. Turklāt esam aizmirsuši, ko nozīmē vēstule – ar roku rakstām ar grūtībām, neprotam rokrakstu arī izlasīt. Es tomēr reizēm rakstu vēstules, jo uzskatu to par tiešu kontaktu ar otru cilvēku. Papīrs taču saglabā manu roku pieskārienus. Turklāt ar pildspalvu uzrakstītu tekstu neizdzēsīsi kā datorā. Tātad vēstules saturs iepriekš jāpārdomā. Visiem šiem sīkumiem jāvelta laiks, un tas ir galvenais, ko varam un ko vajag veltīt otram cilvēkam. Mēs sūdzamies, ka zaudējam tuvību, emocionālu saikni cits ar citu. Uzrakstīt apsveikuma tekstu ar roku ir viens no veidiem, kā to mēģināt atgūt.”
 
No eņģelīša līdz Kremļa zvaigznei - tādas bijušas apsveikuma kartītes
Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS