Mazmākoņains
Rīga
-4°
Mazmākoņains
LV RU
Intervijas

Ģirts Ķesteris: "Nevajag aizmirst, ka esi arhetips – vīrietis" (23)

 
11.janvāris 2016  07:18

Līdz ausīm pašironisks un jūtīgs – tāds sarunā ir Ģirts Ķesteris. Jaunā koncertprogramma Latvijas dievnamos “Ar sirdi eņģeļa plaukstā” esot kā tīrīšanas brigāde, lai zem ikdienības putekļiem atrastu beznosacījuma mīlestību.

Ģirts Ķesteris: "Nevajag aizmirst, ka esi arhetips – vīrietis"

Dailes teātrī, kas ir Ģirta otrās mājas, viņam ir otrā plāna periods. Iespējams, veselīgs un dziedinošs, jo atstāj vietu gan domām par dzīvi, gan iespēju izpausties dienas gaismā. Kā jau zinām – vai saule spīd spoži, vai Rīgu aizvilcis sniegputenis, teātrī vienmēr ir tumšs. Otrajā stāvā ir kāda īpaša telpa – Ģirts sarunāties vienmēr grib tur. Šobrīd tajā dzīvo daudzi mazi Frankenšteina uzvalciņi, kurus pirms izrādes uzvelk Mediņa skolas kora puikas. Pie sienām dažāda paskata, dzīvi baudījuši spoguļi, klavieres un galds. Vienkāršie priekšmeti ir labs fons sarunām.

Mana slimībiņa
– Aktieriem esot divi jaunie gadi...
– Vai tad šis jau beidzies?! Nevajag steigties notikumiem pa priekšu. Kamēr trijās vissavienības un divās Latvijas televīzijās nav demonstrēta filma Likteņa ironija jeb vieglu garu, Jaunais gads vēl ir tālu (smejas). Man ļoti patīk komēdijas, šķiet, viens no maniem veiksmīgākajiem žanriem.

– Par to cilvēki pārliecinājās tikai pēdējo piecu gadu laikā, kad tev sāka dot tādas lomas.
– Jā, un tagad es katrā lomā meklēju to šķautni. Esmu sapratis, ka teātrī vairs nav žanra ierobežojuma. Nastavševa “Cerību ezerā” Jaunajā Rīgas teātrī mani sajūsmināja amplitūda – no ļoti personīgas līdz hiperbolizētai, smieklīgai, sadzīviskai, aizkustinošai. Tu it kā piedalies episkā stāstā. Ne velti šī izrāde saņēma balvu. Jā, tas laikam ir labs teātris.

– Iespējams, šis ir personisko stāstu laiks – pasniegts mākslinieciskā valodā, tas spēj pa īstam aizkustināt. Esam citu žanru pārsātināti un impulsu vairs negūstam tik spēcīgu?
– Jā, un būtiski, lai stāsts būtu pašironisks – tikai tad tas trāpa.

– Neesi domājis, ko tādu no savas dzīves tu varētu pastāstīt cilvēkiem?
– Nu, manā dzīvē ir nepārtraukta jautrība. Vispār tā būtu Mazā Narcisa dienasgrāmata – es par to varu pasmieties. Es tajā zināmā mērā pat pozēju, izmantoju. Tāpēc, ka man patīk būt. Tā ir tāda īpašība. Vienkārši būt. Cits paskatītos no malas un teiktu – jā, tev ir diagnoze. Bet tā ir manējā (smejas), mana slimībiņa, un es ikdienā arī tā vienkārši dzīvojos. Neba visu laiku, bet tas ir jautrākais periods.

– Tu to drīksti nosaukt vārdā, jo apzinies, spēj sadzīvot?
– Nuja, nuja. Iespēju laiks katram ir terminēts ar eksistenciālām atklāsmēm par dzīvi. Tā vai citādi attapsimies, sēžot uz dzirnakmens un skatoties uz apvārsni, debesīm vai mežu.

– Vai tevī kas mainījās, pārveļoties pāri piecdesmit?
– Man ātri kļūst garlaicīgi. Varbūt esmu pārsātināts. Tāpēc, skatoties kolēģu veikumu izrādēs, mani interesē negaidītais, paradoksālais, un tas ir saistoši arī dzīvē. Un vienmēr tam klāt ir smaids. Arī politiskais teātris, kurā piedalāmies ikdienā, – vienmēr rēcīgi. Negribu gan teikt, ka no valdības krišanas ir atkarīgs mans liktenis. Pasarg dies! Sīknaudā varbūt.

– Var uzlikt klapes uz acīm, ieiet nihilismā un vispār ignorēt.
– Mūs interesē rezultāts – vai būs mazāki nodokļi –, ne pārspriedumi par šo tēmu. Citādi tā ir izklaide, šovs, kurā piedalies kā vērotājs.

Ģirts Ķesteris: "Nevajag aizmirst, ka esi arhetips – vīrietis"

 
Pie mums pierod
– Spēlmaņu nakts ceremonijā redzējām – vesela rinda jauno, talantīgo, spožo. Piedod, tev nebija pat nominācijas.
– Jā, ko nu?

– Ko nu?
– Labu laiku nav bijusi. Lai gan kādreiz tiku ar tām lutināts. Kā lai nosauc to, kas ir tagad? Citi dēvētu par krīzes periodu. Ja tiec nominēts, tad ievērots un konvertējies. Nu, kā uz to skatīties? Ja tev nav ielikts 10, tu esi slikts skolnieks. Nu, labi. (Klusē.) Piekrītu.

– Tu taču tā par sevi nedomā?
– Domāju gan. Esmu slikts skolnieks. Jā, nav bijis spilgta otrā plāna, lai gan agrāk par to esmu saņēmis apbalvojumu un arī par pirmo plānu. Bet tagad – jā, citi bijuši redzamāki.

– Tas atkarīgs no veiksmes, režisora izvēles, lugas?
– Zini, ar laiku mēs kļūstam prognozējamāki. Pierod pie mūsu balss tembra, izpausmēm, domāšanas veida, bet tā vai citādi no tā ir jāatbrīvojas. Hočeš uģiviķ – ģerzai! Nu, tā ir.

– Tas nozīmē, ka jānoķer uzmanība?
– Jā, pamainoties – tā radikālāk. Un tas nenozīmē lieka deguna lipināšanu, klibas kājas un stostīgu valodu. Es pat nezinu, kas tas īsti ir. Tikai reizēm, atrodoties uz skatuves, pasakot kādu vārdu – o, bana, tāda dežavū sajūta. Bet bieži vien pats neredzu, nejūtu, tad ir labi, ka režisors, pedagogs pasaka priekšā.

Ģirts Ķesteris: "Nevajag aizmirst, ka esi arhetips – vīrietis"

 
Labi, ka acis ciet
– Varbūt agrāk tu sevi vēl neapsmaidīji, tevī kūsāja ambīcijas, un to izmantoja režisori. Tagad esi kļuvis dzīvesgudrāks, mierīgāks, bet varbūt tāpēc arī neinteresantāks. Neesi tik ļoti prodažnijs kā siržu lauzējs?
– Zini, Ričards III ir Mazais Narciss. Man ļoti gribējās nospēlēt šo lomu, jo viņš uz pasauli skatās caur atslēgas caurumu un tad spridžī. Tas ir baigais kariņš. Un man tas baigi patīk.

– Bet kā ar tevi pašu?
– Man ir bezgala daudz vēlmju, un tās cilvēku veido, raksturo. Tās vajag apzināties, nevis bēgt no tām. Vēlmes jau vienmēr ir tādā ļoti primitīvā līmenī – ēst, dzert, sekss, vara, garīgums...

– Mīlestība?
– Mīlestība nav vēlme.

– Sievietei ir.
– Nu tad... Vēlmes ir mazliet primitīvāks mehānisms. Dažādos dzīves periodos tās mainās, rodas citas prioritātes. Kāpēc nosodīt cilvēku, ka viņš kaut ko vēlas? Liekulīgi būtu teikt – es nevēlos neko. Vot, tad sākas meli. Ja viņš ir tik brīvs un garīgs, tad – jā, bet tas ir augstāks, skolotāja līmenis. Tad viņš ar savām vēlmēm prot sarunāties. Un tā ir nevis cīņa, bet saruna.

– Kā tev šķiet – tu ej to garīguma ceļu, taciņu augšup?
– Es to vienmēr esmu meklējis. Lai gan katram tas nozīmē ko citu. Manuprāt, tā ir personības veidošana, neatkarīgi no morāles, sabiedrības normām, audzināšanas. Tas ir, vispirms atteikties no klišejas, izvēlēties savu ceļu, kas tevi veido par tikumisku personību.

– Pēc sava ētikas kodeksa?
– Jā. Un palīdz karte – evaņģēlija atziņas, bauslība. Bet tas nenozīmē, ka noslēdzies sevī. Gluži otrādi, tev jākļūst daudz atvērtākam, brīvākam.

– Tu sev to atgādini?
– Tā ir pašanalīze, ja to nepraktizē, nav jēgas runāt. Es cenšos... Apmeklēju, nu, kā to sauc...

– Kādu garīgas izaugsmes centru, grupu?
– Jā, darbojamies psihofiziski. Citādi cilvēki lasa grāmatas par meditāciju, bet jēgas nekādas, jo meditācija nav analīze, tā ir prakse.

– Tu māki?
– Esmu mācījies, kad bija grūts periods, pats netiku galā ar blaknēm... teiksim, ar sevi. Bija par daudz sevis (smejas). Un tas ir neciešami. Ir kaut kā jāatbrīvojas. Tad tu meklē, un viens no veidiem, kā tikt galā, ir meditācija. Gāju jogas skolā, tur bija kundalini un ošo meditācija.

– Sanāca?
– Biju vienīgais vīrietis starp meitenēm, bet, tā kā viss bija jādara aizvērtām acīm, tiku pasargāts (smejas). Mācījos, bet pametu, jo vēlamo rezultātu biju sasniedzis, atbrīvojies. Tas gan ir fui, fui – ja ko sāc, jāpraktizē ilglaicīgi.

Ģirts Ķesteris: "Nevajag aizmirst, ka esi arhetips – vīrietis"

 
Laime un Radījums
– Vai Frankenšteins tev lika aizdomāties par cilvēces meklējumiem, eksperimentiem?
– Jā. Pirms tam tikāmies ar jauno zinātnieku Vjačeslavu Kaščejevu, viņš ir atraktīva personība! Kā viņš pieiet pasaulei, būdams garīgs cilvēks, ticīgs – tik mežonīgi kaifīgi. Viņam viss līdz pēdējam sīkumam šķiet interesants, tik apaļš, nezināms. Vjačeslavs teica, ka ir laimīgs par brīžiem, kad viņu apmierina objektīvā realitāte. Domāju, ziepes sākas tad, kad cilvēks sāk uzņemties radītāja lomu. Jautājums – kur ir robeža, cik tālu drīkst iet. Tas Frankenšteinā ir interesantākais. Par to ar zinātnieku nerunājām, bet es aizdomājos – šī kroplība, Radījums, ko viņš izveidojis, taču ir viņš pats. Tu jau radi...

–...pēc sava ģīmja un līdzības?
– Ja reiz Dievs ir radījis pēc sava ģīmja un līdzības, tad cilvēks rada pēc sava. Tas ir bīstams aspekts – vai tas, ko radām, pasaulē ienes kroplumu vai ko estētiski baudāmu, virzošu. Par to gan jāpadomā. Vajag runāt – kā reiz režisors Gruzdovs formulēja – vai nu par liela cilvēka mazajām problēmām, vai maza cilvēka lielajām problēmām. Es pretrunīgi skatos uz to, kas notiek pasaulē, ļoti neiecietīgi. Zināmu periodu esmu pavadījis militārā vidē, un arī pēc tam bieži esmu bijis ar šo tēmu saistīts. Varbūt arī tāpēc, ka abi mani vectēvi bijuši Latvijas armijas virsnieki. Zinām, kā bija Dienvidslāvijā, tagad Sīrijā, Irākā, Afganistānā, Ukrainā. Kā mikroskopā skatoties uz to, vienmēr redzu cilvēkus. Domāju – viņiem tiek atņemtas mājas, sakropļotas sievas, bērni, un kas paliek? Kāds lauksaimnieks Bauskā, nonācis bankrota priekšā, pakārās, jo nevarēja atdot bankai kredītu. Palika ģimene. Jautājums – ja tu kaut ko pazaudē, kā dzīvot tālāk, kā risināt problēmu. Mācītājs Austris Rāviņš, kad Radio SWH viņam jautāja, kas tu būtu, ja nebūtu garīdznieks, teica – es varētu būt arī bomzis, no tā jau mans aicinājums nemainās. Par to ir stāsts, ka ne jau tas, kas tu esi šobrīd, šajā ārkārtīgi terminētajā laikā, kurš atvēlēts dzīvei, ir tas galvenais. Kad tev viss tiek atņemts, tu dzīvo pilnīgi citā ātrumā – ar saasinātāku uztveri. Un ir jāsaprot, ka tā vai citādi kaut kas var tikt atņemts. Es nerunāju tikai par to, ka tas notiek ekstremālās situācijās, militāro konfliktu dēļ. Tam pašam vīram no Bauskas – nu, ko tagad, ņemsim visi tā? Zaudē statusu, neatpazīst tevi, Ķester, uz ielas – ak Dievs, kāda traģēdija! Tātad tu dzīvo tikai tad, ja tevi pazīst? Ar pievienoto vērtību? Smieklīgi taču. Katrā ziņā – mums visiem ir pienākums būt laimīgiem. Pienākums!

– Tev sanāk?
– Domāju, lielā mērā. Kopš sāku sev uzdot šos jautājumus, esmu sapratis, ka viss ir kārtībā.

Ģirts Ķesteris: "Nevajag aizmirst, ka esi arhetips – vīrietis"

 
Mednieks. Mana teritorija
– Kļuvi laimīgāks?
– Jā, jā, bet man vēl ir daudz vēlmju, no kurām nevaru atteikties, kas ikdienā vienkārši močī nost.

– Kādas?
– Nu, dažādas, materiāla rakstura. Esmu tas, kas lien auto portālos...

– Gribas foršu mašīnu?
– Agrāk tas bija kā sports – mainīt ik gadu. Nu esmu pierimis, tomēr tas kaut kur grozās – kā būtu, ja būtu. Tāpat par īpašumu Salacgrīvas lauku teritorijā tuvu jūrai – tādas spēlītes notiek. Un kāpēc ne? Cilvēkam arī pēc tā vajag ilgoties, tas iezīmē teritoriju. Un tajā es vienmēr esmu bijis ļoti strikts – te dzīvo mana ģimene, un man ir tiesības lietot pat šaujamieroci. Es neesmu izšķīdis, bet tas, kas rūpējas par savu ģimeni, saviem cilvēkiem, savu vietu.

– Kad pēdējoreiz tikāmies, biji svaigi ievācies jaunajā dzīvoklī...
– Man nav pistoles (smejas). Jā, bet patīk atgriezties mājās, esmu pateicīgs, ka tāda iespēja ir.

– Starp mēģinājumu un izrādi esi tētis – ved bērnu uz pulciņiem?
– Esmu aktieris astoņkājis – žih! – seriāls, ierunāšana, reklāma, kāds projekts, draugiem idejas par jauna rūpala sākšanu. Saprotu, ka nav ierobežojumu. Protams, mazliet jāpaplāno, ko es īsti nemāku.

– Tev ar jaunajiem teātra džekiem bija audiopasaku projekts...
– Diemžēl tirgus ir mazs, atduramies pret to, ka labas vēlmes, lai arī veiksmīgi motivētas, ne vienmēr ir bizness. Bet tā bija ļoti vērtīga pieredze, kas iemācīja disciplinēti kādu ideju pārvērst produktā. Bijām ārkārtīgi lepni, ka konkursā ieguvām godpilno trešo vietu, naudas prēmiju. Iepazināmies ar biznesa cilvēkiem, bija dažādi mentori. Mani joprojām šī pasaule fascinē. Nesen bija tikšanās ar Mārupes biznesa apvienības cilvēkiem, ieguvu daudz labu kontaktu. Viņi deva vizītkartes – nevis lai kafiju braucu dzert, bet teica – ja tu veido ko savu, tad, lūdzu, nāc pie mums! Mēs parādīsim īsto virzienu.

– Tas arī pieder pie atvērtības pasaulei?
– Nē, tās ir vēlmes, ambīcijas. Nevajag aizmirst, ka esi arhetips – vīrietis, pat ja viņam nav mātītes, vienalga stieps medījumu zobos. No tā nekur nevari izbēgt.

– Daudziem tā nav, lai arī pasē ierakstīts “vīrietis”.
– Man arī savā laikā nebija. Es līdz 30 gadiem biju mākslinieks, savas naudas tērētājs, ne devējs. Arī tāds periods bija – es neslēpjos.

Ģirts Ķesteris: "Nevajag aizmirst, ka esi arhetips – vīrietis"

 
Ko, sunīt, spēlēsi?
– Vecajiem gorillām esot statuss, viņus sauc silver back – sudraba mugura. Viņš ir guru, kas var jaunos tēviņus pa malām izspārdīt. Tu jūties tādā statusā?
– Nē, es neesmu menedžeris. Slavenais Alekss Fergusons, kurš 23 gadus bija Manchester United menedžeris, tagad lasa lekcijas par līderību. Tas nozīmē – pirmajam, jau septiņos, būt darbā, pazīt visu personālu, ieskaitot ēdnīcas cilvēkus. Tā nav vara, bet kontrole, reāla situācijas apzināšanās, tu esi autoritāte, uz ko cilvēki orientējas. Kad neesi līderu grupā, bet atsēdināts uz rezervistu soliņa, tik un tā spārdi bumbu, turpini trenēties. Un tevi vēro, vai uzlaist uz laukuma, dot iespēju... Tas ir būtiski. Vajag saprast – dzīvē nekas nepaliks nepamanīts, bet vismaz jāpaceļ roka, lai tiktu ievērots. Jādod signāls, jāmāj ar karodziņu. Sēžot nekas nenotiks. Tā ir orientēšanās uz autoritāti. Bet es neesmu tāds, es te neko nekontrolēju.

– Bet pa dzīvi tu ej...
–...kā gorilla? Nē. Teātrī esmu jau divas desmitgades. Tas ir gana ilgs laiks, lai redzētu, kā viss notiek – pa apli, un faktiski nekas nemainās. Mēs bioloģiski novecojam... Lai gan nemaz tik jauns es Dailes teātrī neienācu.

– Bet tajā laikā pastūmāt malā Pūcīti, Pāvulu...
– No Pūcīša puses es tiku lobēts, mīlēts. Protams, bija arī Olga un Ausma, kas teica – ko tu, sunīt, te darīsi? Sunīts spēlēs to lomiņu? Galu galā teātrī ienācu ar Viju Artmani, kas bija mana mamma Emīlā Dārziņā, zem viņas spārna es kādu laiku dzīvoju. Laiks, protams, ievieš korekcijas, bet iekšējā, cilvēciskā vide teātrī, domāju, nemainīsies. Nav ko žēloties. Viss ir pareizi. Atceros, man lika spēlēt Rēzijas tēvu, vecu virsnieku, un es izgāzu lomu, izrāde neizdevās – Gaudiņ, piedod, tu biji režisors, neattaisnoju uzticību.

Tas bija bezrūpīgs laiks, ne tik kapitālistiska pieeja visam – sarkanais paklājiņš, rozēm kaisīts, dolārs šur, dolārs tur. Tagad esmu Frankenšteina tēvs, domāju, loģiski, manam dēlam ir tik, cik ir, un Gintam Andžānam arī. Tas ir baigi despotisks tēls. Psihoterapeite Gunta Andžāne, Ginta mamma, raksturoja tipus, kas atspoguļoti romānā – viņš bija piedzīvojis nelaimīgu jaunības mīlestību, nav atļāvies būt emocionāls, visu laiku to sevī slēpis un arī dēlu audzinājis kā miertiesnesis, reģiona centrālā figūra. Tam līdzi nāk uzvedības modelis. Beigās tā vai citādi piedzīvo sakāvi. Protams, no akadēmiķiem dabūju smagi pa asti, bet režisore jau nākamajā dienā atskrēja – suņa murgi! Neklausies, tas ir tas, ko es gribēju, akceptēju. Un tas man ir ļoti svarīgi, ka kāds aizstāv, nepadod ēsmai – redz, tā gadījās. Tas nozīmē, ka tevi nevar tik viegli nolinčot. No kritikas vari mazliet distancēties, bet tā iedarbojas graujoši, cilvēku iznīcina. Mēs taču zinām, kas notiek ar bērnu, ja tu viņu neslavē, visu laiku mēģini pielīdzināt ideālajam, pēc visiem nosacījumiem – labi mācās, labi uzvedas, tenisa pirmā rakete, solists korī...

Ģirts Ķesteris: "Nevajag aizmirst, ka esi arhetips – vīrietis"

 
Par bārbijām un gadžetiem
– Tev mazais meitēns māca ko īpašu?
– Viņa dod man iespēju būt trauslākam. Ir brīži, kad man to nevajag, tomēr ir tā iespēja – būt naivākam, nomierināties.

– Tu interesējies par bārbijām?
– Bija dažādas, un man bija jāorientējas, kas jāiegādājas katros Ziemassvētkos. Bet nu tas ir pāri, un arī fērbiju laiks beidzies, paldies Dievam. Esmu izmests no rotaļu pasaules – desmit gadi tomēr.

– Vajag tehnoloģijas?
– Jā, mēs par gadžetiem runājam (smejas).

– Māki nobalansēt uz robežas – būt pietiekami stingrs un mīlošs vienlaikus?
– Nē, es nemeklēju... Būtu dīvaini, ja es racionālā līmenī mēģinātu veidot imidžu un meistarīgi ar to spēlētos. Nē, tā es sevi neprogrammēju. Un nenovēlu citiem. Vēlos, lai visi atļaujas vairāk vai mazāk būt tādi...

–...godīgi?
– Pat neciešami. Ja cilvēciņš reizēm parāda savas vājības, viņš man kļūst pieejamāks, saprotamāks, nekā visu laiku spēlē kādu sociālu lomu. Tās ir ļoti svarīgas, ikdienā nevaram īpaši līst no tām ārā, bet ir vide, kur var atļauties mazliet personīgāku attieksmi.

– Kas tu meitai esi – draugs?
– Manuprāt, saikne ar bērniem man ir izveidojusies tieši uz šīs bāzes. Tas notiek organiski, man par to īpaši nav jādomā. Varbūt tāpēc, ka mēdzu būt arī vājš. Domāju – atkal Paulam pasūdzējos par kaut ko, bāc, biju taču nolēmis, ka ne... Nu, paraudāju, diez vai vajadzēja par tik sūrām lietām... Bet, ja reiz atļaujos, tas nozīmē, ka...

–...ir tāda uzticības pakāpe?
– Man šķiet, ka vispār ģimenē, tuvu cilvēku starpā tai jābūt. Jo kur gan citur? Kur mēs... Nu, kur vēl?

– Tas, ka reizēm neesam pašā labākajā formā, tuvina?
– Visa mākslas pasaule idejiski būvēta uz to, ka meklējam mūžīgās atbildes, laimes, attiecību jēdzienu, vienmēr runa ir par to, ka šajā brīdī interesants ir tikai tas, kas ir neaizsargāts, iekšēji slēpts, un atkarībā no žanra tu vai nu pasmejies, vai paraudi.

– Un mūsos melno kaktu nav četri, bet ļoti daudz – ir par ko runāt un runāt.
– Vai dieniņ! Jā, jā. Un tas ir tas interesantākais.
 
Atgriešanās
– Ko tev nozīmē Ziemassvētku koncerti?
– Tā man ir atgriešanās. Kādreiz ar Rēziju un kori Kamēr... uzstājāmies Reformātu draudzē Alksnāja ielā, kur Krists, Rēzijas brālis, bija mācītājs. To atceros kā vienu no skaistākajiem Ziemassvētku laikiem. Līdzīga sajūta man bija, kad braucām ar Skroderdienām Silmačos – no dažādiem teātriem sanākuši, pārpārdotā pasākumā. Bija vietējie pašdarbības kolektīvi, un tā svinējis nebiju nekad. Tas bija kaut kas unikāls – visas dienas tajā saulgriežu kulminācijā. Un arī ar Ziemassvētkiem – saku, esam tāda kā tīrīšanas brigāde, i-roboti. Mēs ņemam nost ikdienu, uzslāņojumu. Nevienam taču nav laika mēnesi gatavoties, tāpēc ātri, seansa laikā, sauksim to tā, cilvēks jāatbrīvo, lai var restartēties, atgriezties tajā, ko saucu par bērnības sajūtu, kurā viņš ir vienkārši laimīgs. Vismaz uz pusotru, divām stundām. Un mēs tādu jumtu lidinošu programmu esam sacerējuši. Tiešām širmīti rauj nost, man pašam. Lasot to dzeju, brīžiem nevaru, lieku nost – aizkustina tā, ka...

– Kādi autori?
– Dažādi. Es viņus pat nezinu. Piemēram, tā viegliņām, viegliņām kā krīt sniegs, tā klusiņām, klusiņām kā tālu atmiņu...

– Ojārs Vācietis.
– Vācietis! Tāpēc domāju, kāpēc man tā... tu man nodziedi, es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu, tuvāk būt – tas vienalga nav iespējams... Smejos, ka par balto sniedziņu es disertāciju varētu sarakstīt. Arī tas ir par atgriešanos, autors jautā – vai es mūžīgi varēšu tik skaidrs būt? Vai būs liktenis... Bet vienalga – balts sniedziņš krīt uz skujiņām... šobrīd, šeit. Runa ir par absolūto laimes izjūtu, beznosacījuma mīlestību, ko tev savā dzimšanas dienā ir dāvājis Kristus. Manuprāt, tai mistērijai ir jānotiek. Tā ir svētbijīga sajūta, bet vienlaikus arī ļoti vienkārša. Ne velti pagājušogad baznīcas bija pārpildītas. Tur ir kāds magic. Jo mūzikai ir spēja būt augstākai mākslai, tā spēj tik ļoti koncentrētā veidā cilvēkam izstāstīt daudz par viņu pašu – no kosmosa līdz šīs zemes dzīvei, vienkārši neaptverami. Teātrim ir cits uzdevums. Tajā ziņā man pat ir skaudība uz cilvēkiem, kas labi dzied, komponistiem, Ešenvaldu...
 
Es to varētu uztvert kā pasaku...
– Pasaulslavenais diriģents Andris Nelsons uz jautājumu, vai mūziķis vispār var būt neticīgs, atbildēja, ka kaut kam viņam tomēr jātic. Kā ir ar aktieriem?
– Tā nav obligātā programma. Taču mākslinieks nekad nevar izbēgt no diskusijas – es un Dievs. Arī tad, ja viņš netic. Šī tēma ir visur esoša. Cik bieži esmu dzirdējis – nu, es ticu kādam citam Dievam, nevis tam, pie kā šobrīd vēršaties jūs, es ticu dvēselei, mīlestībai.
Nevar jau iebilst. Vari neiet to ceļu. Paskaties uz mani – es taču nezināju... nu, varbūt zināju, ka Latvijas karogs ir sarkanbaltsarkanā krāsā. Ziemassvētkus nesvinēju. Latvijas vēsturi no manis slēpa, zinot manu raksturu (smejas). Tēvs un māte skolotāji – o banā!
Es zināju, ka ir baznīca, Kristus, Dievs, bet ticības jautājums man nebija aktuāls, baznīcā negāju. Ziepes sākas, kad tas viss atnāk. Un pilnīgi negaidīti – pieklauvē pie loga, durvīm. Tās bija lielākās nepatikšanas manā dzīvē, kad man atnāca šis stāsts, Dzefirelli filma par Kristu – skatos un saprotu, no šīs dienas sāksies cits atskaites punkts – ne pa labi, ne kreisi.

– Viena filma spēja tevi tā ietekmēt? Varbūt tu vienkārši biji gatavs...
– Nu, tur tā lieta! Tas bija jau krietni apzinātā vecumā – 24 gadi. Man nebija jēgas pretoties. Stāsts mani tā fascinēja. Es noticēju.

– Koncertprogrammā runājat par eņģeļiem – esi saticis?
– Oi, jā. Tādu kā Travoltas filmā – man šausmīgi patika. Zini, ar to materializēšanu ir tik amizanti, dīvaini. Es spēju ticēt, ka tas viss eksistē: pie tumši zilas akas eņģel’s raudāja, un viņa asra akā kā zvaigznīte iekrita. Tad gāja dienas un gadi, bet atkal zvaigznīte mirdz, ai, klusais eņģel, vai zini – tā bija mana sirds. Bija amizants gadījums, kad Paulu vedām uz Kristīgo skolu. Ieeju klasē – bāc! mazie amoriņi sakarināti, visa tā saucamā butaforija (smejas). Domāju – nu, ir sviests.
Ja runājam par vienīgo, kas mūs var samīļot... ir tādas līdzjūtības kvotas, brīžiem pat nevajag cilvēku blakus. Eņģeļi ir mediāla parādība, bērnībā mēs viņus saskatām, varam kontaktēties. Ja es bērnam ilgi stāstītu – atlidos eņģelis, vari viņam teikt pašus intīmākos, lielākos noslēpumus –, viņš arī runās, tāpat kā kādreiz es. Tā ir atslēdziņa uz atgriešanos. Ne vienmēr saruna veidojas ar Dievu vai Jēzu, mums vajag vēl kādu mediju, varbūt ikdienišķāku, un tas ir eņģelis. Tas, ko esam piedzīvojuši iztēlē, nav tāpat vien garām pagājis, tam ir tiesības eksistēt. Tas ir dzīvs – ne tikai saruna ar eņģeli, bet arī tas, ko esmu izjutis kā kārdinājumu – pretējo, dēmonisko...

– Arī eņģeļi mēdz būt dažādi.
– Jā, sāksim par maniem kritušajiem eņģeļiem ar zilām, līdzjūtīgām acīm – kārdinātājs, kritušais Lucifers... Bet, jā, arī tas ir blakus esošs. Iedomājies, mīļa vecmāmiņa, kuras vairs nav, bet es viņu varu iztēloties kā eņģeli. Tā ar viņas vaibstiem es to personificēju, dodu veidolu – kaut kas ļoti tuvs, kā man pietrūkst, atnāk pie manis. Tas ir apbrīnojami – cilvēki nāk uz teātri, skatās filmas, jo viņi tam notic. Pat Gredzenu pavēlniekam, pat pieaugušie. Un, ja viņi ir spējīgi ticēt pasakām, tad tā arī ir! Apgalvojums precīzs – tad ir arī eņģeļi.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS