Apmācies, smidzenis
Rīga
Apmācies, smidzenis
LV RU
Intervijas

Dziesminieks Haralds Sīmanis – par jumtiem un brīvības garu (19)

 
16.janvāris 2016  07:33

Viņa īpašo balss tembru nevar sajaukt ne ar vienu citu. Tīrradnis. Putns ar paradīzes balsi. “Man nav jāpatīk. Es esmu tāds, kāds esmu. Mūzika man nav pašmērķis. Tas ir pašsaglabāšanās instinkts,” saka mūziķis Haralds Sīmanis. Pats viņš sevi dēvē par dziesminieku. Gan simtiem dziesmu, gan instrumentālā un ērģeļmūzika ir Haralda paša radīta un atskaņota.

Dziesminieks Haralds Sīmanis – par jumtiem un brīvības garu

Gadījusies jocīga diena – ietinusies zilganpelēkas miglas paltrakā, neļauj saredzēt tālāk par dažiem metriem. Tomēr es zinu, ka miglas putrā iejauktais Kāla ezers jeb, pareizāk, Kāla okeāns, kā sacītu Haralda draugs Ņurbulis (dzejnieks Aivars Neibarts), ir liels un gleznains. Tā malā, pāri ceļam, ir akmens drupas, kur vasarās Haralds mēdz ne vien muzicēt, bet arī nakšņot. Guļbaļķu mājai nedaudz augstāk kalnā dots debešķīgi jauko vietu raksturojošs vārds – Sapņi. Kādā logā dreb silta gaisma. Durvīs parādās viņš – apaļīgs, labākajos gados, ar raksturīgo bārdu, garo matu sīkajām cirtām un gandrīz nekad nenorietošu smaidu. Haralds mūs uzņem sena drauga, vides aktīvista Jura Putriņa mājā, jo ģimene kopš 2012. gada, kad nodega viņu meža māja, joprojām mitinās šaurā pagaidu dzīvesvietā.

Dievs ir mans spieķis, gaisma – taka
Šoziem Haraldam padomā kopā ar mūziķiem Ilzi un Andri Gruntēm ierakstīt disku, kurā ieskanētos filozofiskas notis. Te gan jāteic, ka virspusēju, paviršu dziesmu viņam nemaz nav. Ar gudrajām balādēm viņš cauri laikiem ir savējais visiem tiem, kas domā, urķējas, meklē un rīko revolūciju sevī. Haralds piever acis un noskaita: “Dievs ir mans spieķis, gaisma – taka. Dziesma – mans tēvs, mans brālis, bērns un manu vēlmju liesma. Ne pats es esmu vietā, manī ir tā vieta. Kad izmetīšu to, mūžība nāks vietā.” Pēc garākas pauzes viņš paskaidro: “Par dziesmām es nesaku “mana”, saku: caur mani – jūsu, jo es esmu tikai starpnieks.”
Atsprāgst durvis, un tajās parādās Gita ar meitām. “Mēs bijām trīs māsiņas, visas mīļi dzīvojām,” viņa apķer Martu un Santu. Vienai ir sešpadsmit, otrai – divpadsmit gadu. Abas pa vasaru izstiepušās galvastiesu garākas par mammu. Gitai piemīt sievišķīgs talants uzburt mājīgumu – iededzas svece, sāk smaržot kafija, meitenes sildās pie krāsns. “Otrs disks būs tāds kaujiniecisks,” rāmi turpina Haralds. “Pret rietu gaisma iet, trīs, jūru dzirdot, strauts, guļ atbalss debesīs, neviena nepasaukts.”

Sapņi nav parasta māja. Ziemā laižas snaudā, bet vasarās ļaužu pilna. Drupās iekārtotajā koncertzālē notiek pasākumi, kuros, skaidrs kā diena, savas apcerīgās balādes saulrietā skandē Haralds. “Bērni te iemācījās peldēt, makšķerēt, ar laivu braukt. Visas meiteņu bērnības vasaras pavadītas pie ezera. Šī ir veca, veca māja, atvesta no Latgales,” smērējot maizītes, iestarpina Gita. Pagājušajā vasarā Jura Putriņa 75 gadu jubilejā Haralds brīvdabas koncertzālē dziedāja: “Tas sīkās domas, tās zīlē līdz krūtīm. Kā smiltis skudras jūs saēdīs. Par kaklasaitēm un kapeiku pilīm, un, un, un viss.”

“Man svarīgi, ko es dziedu, jo sākumā bija vārds. Redz, tas, ko tu pārvērt skaņā, tev vairs nepieder. Tas dzīvo pats savu dzīvi, un man par to jāatbild. Mūzika man nekad nav saistījusies ar šovu,” turpina Haralds. “Es atgriežos Tavā (Dieva) lokā, lai tu mani izmanto kā bultu... ” viņš sarunā atkal iepin pantu.

Dziesminieks Haralds Sīmanis – par jumtiem un brīvības garu


Manam dēlam nekā lieka nav

Haralds piedzima Cēsīs pirms sešdesmit četriem gadiem tiem laikiem neparastā ģimenē. Haralda tēvs bija čigāns no galvas līdz papēžiem, bet mamma – īsta latviešu meitene. Viņi satikās deju vakarā, un, par spīti tā laika morālei, gaišmatainā meitene ne vien satikās ar ugunīgo čigānu puisi, bet arī apprecējās ar viņu. Sajaucoties asinīm, pasaulē nāca viens no savdabīgākajiem Latvijas mūziķiem ar Dieva dotu talantu. Haraldam ir par vienu gadu jaunāka māsa, kas jau astoņus gadus dzīvo Anglijā. Pirms tam viņa bija Valmieras pilsētas māksliniece. “Ja tu Dieva doto novirzi liec materiālā plaknē, tev radošums tiek atņemts, un otrādi – ja attīsti, tev ir un ir,” saka Haralds. “Es dzīvoju Cēsīs, Gaujas ielā, tā vieta man vienmēr būs atmiņā. Sudmalis pa logu smaidīja iekšā, bet tie, kas gāja uz mūzikas skolu, staigāja man garām. Tie mūziķi tak vārgi – kā uzpūtīs, tā nokritīs.”

Haralds skraidīja pa slapju sniegu, peļķēm. Mammai bija apnicis, ka bērnam vienmēr deguns ciet, kakls pietūcis. Viņa aizveda puiku pie daktera. Tas paskatījās: “Jārauj laukā mandeles”. Mamma izrāva Haraldu no krēsla un noteica: “Manam dēlam nekā lieka nav.” Ja mandeles būtu izrautas, nebūtu raksturīgā falseta dziedājuma. Savu artavu topošā mūziķa personības veidošanā deva tēlnieka Kārļa Jansona darbnīcā pavadītās stundas.

Haralds pats apguva gan ģitāras, gan ērģeļu spēli. Viņa tēvs Harijs spēlēja divpadsmit stīgu ģitāru, ko iemācīja arī dēlam. Kad rakstnieks un komponists Marģeris Zariņš izdzirdēja Haralda spēli Cēsu baznīcā, viņš nespēja noticēt, ka puikam nav muzikālās izglītības. Zariņš teica, ka talantīgajam puisim jāiet mācīties, bet Haralds attrauca, ka neies: “Zinātnisko komunismu nemācīšos, oratoriju oktobrim nerakstīšu un dziesmu Ļeņinam arī ne.” Zariņš atmeta ar roku un uzrakstīja, ka Sīmanis ir tīrradnis, kurš jāpiespiež mācīties.

“Ja es būtu mācījies, tad spēlētu kā visi,” nosaka Haralds. Tomēr tā jau nav, ka viņš neko nebūtu mācījies. Haralds lieliski pārzina mūzikas teoriju un jaunības dienās ir izgājis stingru džeza skolu. “Mūzika man patika kopš agras jaunības, es negribēju būt profesionāls komponists.” Haralda pusaudža gadi sešdesmito gadu beigās pagāja “The Beatles” un “The Rolling Stones” gaisotnē. Toreiz par bītliem Padomju Savienībā rakstīja: navoznije žuki kapitaļističeskovo mira (kapitālisma pasaules mēslu vaboles).
 
Dziesminieks Haralds Sīmanis – par jumtiem un brīvības garu


Par jumtiem un brīvības garu

Reiz, kad Gita brīnījās, kāpēc dziesminieku saietos nedzied Haralda dziesmas, Ilze Grunte tikai paraustīja plecus: “Kurš gan to var izdziedāt...” Padomju gados mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis Haraldu uzaicināja uz Maskavu, kur mūzikas pazinēja viņu uzreiz nodēvēja par latviešu Demisu Rusu. Liktenis mēdz pajokot: līdzīga ir ne tikai slavenā grieķa un Haralda dziedāšanas maniere, arī pēc izskata abi ir gluži kā dvīņubrāļi.

“Es nedodu iespēju salīdzināt – dziedu savas dziesmas,” saka Haralds. “Cēsu baznīcā ienāk tantuks līku degunu, noklausās, kā es spēlēju, un caur degunu, ķeroties s burtam, krieviski saka: “Sihraeķe Baha (Nospēlējiet Bahu).” Prasu, vai tad šis gabals nepatīk. Viņa atbild, ka ļoti patīk, un ieinteresēti jautā, kas tas ir. Kad pateicu, ka tā ir mana mūzika, kundze bija tik izbrīnīta, ka izskrēja ārā, lai pasauktu visu grupu.” Ja Haralds nekomponētu mūziku, par viņu tik un tā gribētos uzrakstīt, jo, būdams pēc profesijas skārdnieks jumiķis, viņš ir atjaunojis neskaitāmas baznīcas (pareizāk sakot, daudzas, ko viņš nav saskaitījis). Nav jau brīnums, ka, staigādams pa baznīcu jumtiem, Haralds ar Dievu To Kungu ir uz tu mūža garumā. Sīmaņu dzimta ar baznīcu jumtu atjaunošanu nodarbojas jau trešajā paaudzē – vecātēva un tēva pēdās gājis Haralda dēls Sandijs.

Septiņdesmito gadu sākumā jaunais, brīvdomīgais Haralds satikās ar sapņaino revolucionāru, dzejnieku Arvīdu Ulmi. Līdz pat šai dienai daudzām Haralda dziesmām ir Ulmes vārdi. Abi jaunības trakumā bija gatavi mainīt pasauli kaut tūlīt, bet ķērās pie jumiķa darba. Haralds draugam ierādīja, kā kāpelēt nevis vienkārši pa jumtiem, bet pašiem augstākajiem – baznīcu. Lai tiktu jumtā, bija jāpārliecina padomju vara, ka dievnamam vajadzīgs remonts, un tas nebija viegli. 1984. gadā domubiedri nodibināja Vides aizsardzības klubu, kas postulēja, ka glābs dabu, bet klusībā grasījās gāzt pastāvošo iekārtu. Haralds uzreiz tajā iestājās un sāka aktīvi darboties.

Kad 1980. gada Mikrofona aptaujas koncertā Sīmanis dziedāja Melns ezers kalna galā, pie viņa kājām bija visa Latvija. Pirms tam sadarbībā ar Ulmi viņš jau bija sacerējis poēmu ērģelēm Mīlestība nekad nebeidzas, dziesmu ciklus Likteņa lietavas un Par zāli, sāli un Tevi. Aizturējusi elpu, padomju pelēcībā iesprostotā tauta gaidīja nākamo dvēseli satricinošo balādi. Neparasto talantu pamanīja profesionāļi un uzaicināja Sīmani uz Filharmonijas kolektīvu Tip top, vēlāk uz grupu Lāčplēsis. Tomēr ilgāk par dažiem gadiem brīvību mīlošais Sīmanis ražošanas grafiku un koncertu plānus neizturēja. Mūziķa biogrāfijā sekoja ilgs klusuma periods.
“Ar Filharmoniju izbraukāju visu Padomju Savienību. Tbilisi kļuvām par laureātiem, bet plati tā arī neierakstījām, jo bija jābrauc koncertēt uz Baltkrieviju. Mēs ar Imantu Vanzoviču un Adrianu Kukuvasu skaitījāmies iesildošā grupa, pēc kuras nāca lielie mākslinieki. Neviens jau nepārstrādājās. Bija jāspēlē arī krogā, un tad bija tā: tu spēlē un dziedi automātiski, un dziesmas vidū paspēj padomāt: “Nez vai tiem no trešā galdiņa kaut kas sanāks vai ne.” Kad ir tā, jālaižas prom. Tev ir uzdevums izklaidēt padomju pilsoni pēc grūtās darba nedēļas, lai pēc koncerta viņš ar jauniem spēkiem varētu mesties darbā. Mums bija jāpatīk publikai, bet, ja gribi būt patiess pret savām radošajām spējām un vajadzībām, ir jātiek ārā no rāmjiem,” atceras dziesminieks. “Gribas uz tiem dēļiem redzēt cilvēkus, kam ir ko teikt. Šitas viss, ko viņi sauc par zvaigznēm, sabojā jauniešus. Tagad ir brutālāk nekā toreiz. Paziņo, ka esi zvaigzne, bet pēc laika izmet uz bruģa. Nekad nevarēju iedomāties, ka pēc sociālisma cēlāju būšanas nokļūšu šitādā materiālismā kā tagad. Briesmīgs,” prāto Haralds. Tomēr man ir sajūta, ka Sīmaņus vulgārais materiālisms neskar. Viņiem piemīt kāds esības vieglums, kuram dvēseli noplicinošā dzīve netiek cauri.
 
Dziesminieks Haralds Sīmanis – par jumtiem un brīvības garu


Aizsalis un atnāk vaļā

1987. gadā Kuldīgas kultūras nama metodiķe savā kabinetā oficiāli iepazīstināja divus dzejas pasākuma dalībniekus. Dzeju lasīja jaunā konditore Gita, mūziku fonā spēlēja dziesminieks un Svētās Annas baznīcas jumiķis Haralds. “Ar svecēm rokās gājām cauri pilsētai uz ebreju kapiem, kur Jurim Bāram, tam, kurš latviešu valodai uzlika garumzīmes, piemineklis. Es lasīju dzejoļus, fonā spēlēja Haralds. Pēc dažām dienām viņš skraidīja pa kultūras namu, meklēja kūciņu meiteni. Kopš tā brīža mēs esam kopā, lai gan salaulājāmies tikai pirms desmit gadiem,” ainas no pagātnes attēlo Gita.

Kuldīgas periods bija klusais, jo pēc Ezera Haralds gadus desmit nedziedāja – nepieskārās ģitārai. Kad viņam lūdzās, lai nospēlē, atbildēja: “Aizsalis.”

“Katram jau tāda atpazīstamības dziesma, ko maļ un maļ,” saka Gita. Pēc tam bija klikšķis, un Haraldam atnāca vaļā. Viņš atsāka komponēt un dziedāt. Kad Kuldīgas pusē aptrūka baznīcu, Haralds ar Gitu devās pasaulē – uz Sunāksti Sēlijā, kur Haralds divus gadus restaurēja baznīcu. “Tur ir apglabāts vecais Stenders. Mēs ar špaktelīti kasījām nost sūnas, tīrījām kapu. Haralds baznīcu atjaunoja kā konfekti, no A līdz Z. Ar mums kopā vēl bija Haralda tēvs. Pēc tam mēs pārcēlāmies uz Tērveti. Visās skaistākajās Latvijas vietās esam dzīvojuši,” atceras Gita.

Tā gan! Tas čigāna klaiņotāja gars Haraldam tomēr asinīs. Pirms daudziem gadiem Gita ar ragaviņām brauca no Gaiziņkalna un ar pieri ieskrēja eglē. “Nolemts,” sacīja Haralds, un Sīmaņi palika Madonas pusē. Gita smejas, ka Haralds no kalna brauc kā balerīna, jo jaunībā bijis sporta meistarkandidāts kalnu slēpošanā un startējis izlases komandā. “Treneris dzīvoja Siguldā un treniņu plānus sūtīja vēstulē. Es zināju: ja neizpildīšu uzdoto, uz pārbaudes mačiem varu nebraukt. Tā nu es viens pats skrēju kilometrus desmit no Cēsīm līdz Gaujmalai.”

Haraldu un Gitu raksturo, piemēram, šāds fakts: tikuši pie savas mājas Āronas pagastā, abi iestādīja sešdesmit upeņu krūmus. Visi domāja, ka Sīmaņi sāks upeņu biznesu, bet nekā – ogas tika Grostonas draudzes kristīgās skolas bērniem, kurā kalpo Gita un tolaik piestrādāja arī Haralds. No turienes ģimenē ienāca abas meitenes (no pirmās laulības Haraldam ir meita un dēls, četri mazbērni un divi mazmazbērni). Nesen Gita izmācījās par sociālo darbinieci un tagad palīdz tikt galā ar ikdienas soli Madonā dzīvojošajam Latvijas Televīzijas skaņu režisoram Mārim Āboliņam (Veras Singajevskas un Tālivalža Āboliņa dēlam). Māris slimo ar multiplo sklerozi un pārvietojas ratiņkrēslā.

Ir satumsis, un mēs atgriežamies istabā. Uz galda kūpošas kafijas krūzes un Gitas ceptie našķi – kraukšķīgi siera, brūkleņu un dzērveņu cepumi, kūpinātas upes zivis un siera maizes. Pat zaļganbrūno sūnu Adventes vainadziņu ir veidojusi Gita. “Es vienmēr saku, ka man labākie darbi ir radušies baznīcās. Kad tu četras stundas esi tajā striķī nokarājies, tu jūti citādi. Ja uzkāp uz dēļa malas un nolīgojies, kāp zemē un pastaigā pa zemes virsu, jo esi kļuvis neuzmanīgs.” Gita iesmejas, atceroties, kā Haralds viņu piesēja pie Sunākstes baznīcas krusta.

Haralda raksturā atspoguļojas abu vecotēvu – čigāna un vācieša – daba. No čigānu puses zelta rokas un muzikalitāte, no vāciešu – pedantiskums. “Nokāpjam no Cēsu torņa, prasu: “Kur āmurs?” Jākāpj atpakaļ – 22 metru augstumā. Ja uznāks lietus, manta sabojāsies.” Kad vakarā Haralds nokāpa no baznīcas smailes, pirksti no instrumentu turēšanas bija saliekti – tik viegli nemaz vaļā nevarēja dabūt. “Vai, cik gan baznīcas torņiem nav palīdzēts. Haralds par jumiķi strādā no septiņpadsmit gadu vecuma,” viņa piebilst.

“Ērģeles sāku spēlēt tāpēc, ka man bija tāda iespēja. Tagad mājās varu spēlēt elektriskās ērģeles un justies kā baznīcā – mūsdienu tehnoloģijas paver plašas iespējas.” Haralds dziesmas rada nesteidzīgi. Sunākstes periodā tapa cikls ar Fransuā Vijona dzeju. 1986. gadā Teātra muzejā tapa monoizrāde Kliedziens ar Federiko Garsijas Lorkas dzeju. Radošā komanda (režisors Viktors Jansons un aktrise Marina Janaus) uzrunāja Haraldu: “Tu laikam esi vienīgais, kas šai dzejai spēj uzrakstīt mūziku.” “Pāršķirstot dzeju, es to sadalu trijos līmeņos: šitas nē, šis var skanēt, bet, lūk, tas ir tik stiprs, ka tam jāpaliek uz papīra,” saka Haralds.
 
Dziesminieks Haralds Sīmanis – par jumtiem un brīvības garu


Mantu krāt vai dvēseli attīstīt

Astoņdesmitajos gados madonietis Jānis Simsons gleznoja sarkanus, ugunīgus zirgus, un notika nelaime – izcēlās ugunsgrēks, un gleznotājs aizgāja bojā. Vai zemapziņā viņš to juta? 2011. gada vasarā publika sita plaukstas un aizrautīgi dziedāja līdzi: “Caur izkliedēto gaismu pulsē uguns tīrs...” Sīmaņa dziesmas Uguns vēstījums ir saistīts ar revolūciju, un tomēr... Pēc gada Sīmaņu meža baznīcu aprija liesmas. Dīvaina sakritība. Kad prasu, kā sokas ar jaunas mājas celšanu nodegušās vietā, Haralds īsi atbild, ka projekts vēl nav apstiprināts – ievilcies.

Mēs uzvelkam virsjakas, ieraujam galvu apkaklē un ejam aplūkot drupu koncertzāli, kas senos laikos bijusi skola. Lieli, apsūnojuši akmeņi, šķiet, sastinguši brīdī, kad ripojuši no kalna. Romantiski skarbo skolasdrupu zāli Dievs un daba radīja Haralda mūzikai. “Te ir divas istabiņas un virtuve – vasarā pat negribas iet augšā uz māju,” rāda Gita. “Skolā mācīja, ka pašam nevajag domāt. “Izvēlieties pozitīvo varoni un sekojiet viņiem,” teica padomju skolotāji. Jo tu nekas neesi. Tā ir liela stratēģija – pārvērst cilvēkus lietās. Arī tagad reklāmas cilvēku padara par aprobežotu zombiju. Padomju laikā cilvēki vismaz klausījās labu mūziku un lasīja grāmatas, pa radio atskaņoja raidlugas. Nezvērs, ko sauc par valsti, strādā pati sev un mani atceras reizi četros gados. Lidmašīnām nauda ir, bet skolotājiem nav, tātad stelles ir svarīgākas par cilvēkiem,” prāto Haralds, līdz sāk smieties: kad mūziķis runā par politiku, viņš neizklausās nopietni.

“Mani uztrauc, kā bērni klausās mūziku. Mūsu dzirde ir tāda,” rāda platu joslu, “bet viņi klausās šitādu – ne šis, ne tas, plakans kā dēlis,” saliek pirkstus kopā. Kad Haralds dzīvoja Kuldīgā, draugi viņam, pasaules blandonim, uzdāvināja suni – afgāņu kurtu. “Nu, ko darīsi? Mēs vakaros gājām pastaigāties gar Ventas rumbu, un tur tāds foršs moments: atslēdz skaņu un klausies apakšējo vibrāciju. Arī pie ērģelēm, kad ieslēdz lielās stabules, ir iepūtiens – uuu, kamēr skaņa nāk. Lai ielūkotos sevī, vajadzīga vide. Ja esi pūlī, jāizpatīk publikai, un tev nav iespējas iepazīt sevi. Jaunieši saka: “Te nav tusiņa, ejam prom.” Viņi bēg no sarunas ar sevi, slēpjas troksnī un tukšās pļāpās. Kad neesi viens, nekas tevī nenotiek. Redzi – jo spēcīgāka dziesma, jo ilgāk tā tur savā varā, un tad vajag klusumu, pēc tā aiziet uz baznīcu. Daži saka: “Man tā tava dziesma nepatīk”. Bet iedomājies... dzīve ir kā ceļš, un te ir pietura, kurā es apstājos un uzrakstu dziesmu, pēc tam turpinu ceļu. Es jau sen esmu gabalā, dziesma palikusi tālu iepakaļ. Neklausies, ja nepatīk.”

Sīmanim ir dziesma Krustmāte baltā, kas sākas ar vārdiem: “Kad spēlējos saules pusē, ēnā rēni sēž nāve – krustmāte baltā.” Beigās Haralds dzied: “Kad vakara brīze mani zemzemē dzīs, atnāks krustmāte baltā un pulkā lakatā aiznesīs.” Haralds saka, ir jāsamierinās un jāsaprot, kāpēc esi nācis šajā pasaulē – mantu krāt vai dvēseli attīstīt. Tas nu ir skaidrs, ka nāve viņu nenopļaus, neiznīcinās, nesagūstīs. Aiznesīs pulkā lakatā, jo Haralds dzīvo caur sirdi, un nekad nav bijis citādi. “Da Vinči pēdējie vārdi esot bijuši: “Es jūtos kā ūdens upē.” Ūdens ir brīvā enerģija, kas drīz būs zelta vērtē. Man vienmēr paticis ūdens. Tēvs bija foreļu makšķernieks un staigāja gar mazajām upītēm – Amatu, Raunu, Braslu. Jūra man par lielu, bet ezers patīk.”

Haralds atceras, kā deviņdesmitajos gados kopā ar Lietuvas zaļajiem ar katamarānu ceļojis pa jūru gar Roju līdz pašai Bolderājai. Tā nu sagadījās, ka Haraldam bija jākļūst par stūrmani. Kapteinis teicis: “Es tevi ievedīšu jūrā, tik turi kursu. Neizdzer spirtu, kas kompasā, citādi mēs pamodīsimies Zviedrijā” un aizgājis gulēt. “Leišu busiņš brauca gar krastu ar izstādēm, koncertiem. Es no tās Rojas visu nakti stūrēju, līdz rīta agrumā atvērās vāks un parādījās kapteinis: “Nu, Sīmani, vai Zviedrija vēl tālu?” Saku: “Re, kur redzama.” Kapteinis satraukts paķēra binokli un skatījās. Tālumā varēja manīt Bolderāju. Izdzērām konjaku, un nu šim vajag, lai nodziedu Pie dzintara jūras, bet man nedziedas. Kapteinis konstatēja: “Sīmani, stūrmanis tu esi labs, bet kā dziedātājs gan nekur nederi.””

Visādi piedzīvojumi bijuši. “Atbrauc dzejnieks uz laukiem – nu tik būs, tūlīt ies vaļā māksla, bet viņš ir sabiedrības auglis, bez burzīšanās nevar – vienatnē ar dabu viņš ir pilnīga nulle. Atbrauc Ņurbulis, un, kad pēc nedēļas brauc atpakaļ, blociņš ir pilns pierakstīts. Vajadzēja tikai pajautāt: “Aivar, gribi salāpīties? Nu, tad uzraksti dzejoli.” Momentā bija gatavs.” Saviem draugiem Sīmaņiem Ņurbulis veltīja dzejoli “Septiņas svētdienas nedēļā”.

“Vārdā, dzejā es atrodu tur apslēpto dvēseles stīgu, ievibrēju un dodu tālāk cilvēkiem ar domu, ka radniecīgās dvēseles viena otru sapratīs,” saka Haralds. Tā ir – meistars paliek uzticīgs savai mūzai un Dieva dāvātajam talantam, ko viņš nekad nav iemainījis pret grašiem. Mežs ir viņa mājas, pļava – istaba...

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS