Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-4°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Pasaulē

Dzīve Ziemeļkorejā: tas ir kino. Drūms kino (42)

 
16.janvāris 2016  06:15

Pazīstamais Krievijas režisors, dokumentālists Vitālijs Manskis uzņēmis Ziemeļkorejā dokumentālo filmu „Saules staros”. Sākotnējā doma bijusi filmēt stāstu par vadonim uzticīgu astoņgadīgu skolnieci, bet gala iznākumā tapis kino par to, kā veidota šī filma.

Ap 100 000 bērnu trenējas trīs gadus, lai piedalītos masu izrādē par prieku vadoņiem – Kimam Čenunam un viņa mirušajam un reizē mūžam dzīvajam tēvam.

Ap 100 000 bērnu trenējas trīs gadus, lai piedalītos masu izrādē par prieku vadoņiem – Kimam Čenunam un viņa mirušajam un reizē mūžam dzīvajam tēvam.

Filma jau ir saņēmusi pirmās balvas, un pie tām varētu pieskaitīt arī Ziemeļkorejas Kultūras ministrijas protesta notu Krievijas Ārlietu ministrijai un prasību aizliegt tās izrādīšanu.

Kā viņi varēja zināt...
Krievijā Manskim ir “pretvalstiska elementa” slava, tomēr viņu ielaida Ziemeļkorejā un atļāva filmēt, kaut stingrā uzraudzībā. “Bet kā viņi varēja to zināt, ja valstī nav interneta?” atgādina režisors. Ziemeļkorejā Krieviju uzskata par draugu, daudzi pat domā, ka arī tur kārtība ir tāda pati. Manskis vēl nebija kritis Krievijas Kultūras ministrijas oficiālā nežēlastībā, un tā sniedza atbalstu iecerētajai filmai.
Intervijā „The New Times” režisors teic, ka viņu ļoti interesējusi Ziemeļkoreja, kā šim režīmam izdevies pilnībā apspiest un salauzt cilvēkus. 2013. gadā Manskim izdevās pirmoreiz aizbraukt uz šo izolēto valsti.

Izvēlas no piecām meitenēm
Viņš arī izvēlējās varoni savai filmai – kādas Phenjanas paraugskolas direktora kabinetā ieveda piecas meitenes un paziņoja: “Jums ir piecas minūtes, varat iepazīties un izvēlēties, kura jums patīk.”

Scenārijā runa bija par jauniņo pionieri, kura saņem uzdevumu piedalīties pasaules lielākajos svētkos, būt par vienu no daudziem tūkstošiem, kas milzīgā dzīvā bildē ataino pilnīgu svētlaimi. Manskis izvēlējās astoņgadīgo Zin Mi, jo meitene atklāja, ka viņas tēvs ir žurnālists; režisors cerēja uz viņa sakariem.

“Par māti meitene teica, ka viņa strādā rūpnīcas ēdnīcā. Es nodomāju: brīnišķīgi, ēdnīca, cilvēki ieturas, arī zināma faktūra. Bet dzīvo Zina Mi pie stacijas, vienistabas dzīvoklī ar mammu, tēti, vectētiņiem un vecmāmiņām,” stāsta režisors.

Ģimeni filmē paraugdzīvoklī
Tikai Ziemeļkorejas biedriem ne prātā nebija rādīt filmā pionieres ģimenes patiesos dzīves apstākļus. Pat vecāki pēc viņu gribas mainīja profesiju. Kad Manskis atbrauca jau uz filmēšanu, tēvs bija pārtapis par inženieri šūšanas paraugfabrikā, māte strādāja sojas piena paraugrūpnīcā.

Ģimene, bez omītēm un opīšiem, pēkšņi bija pārcēlusies uz galvaspilsētas lepnāko dzīvokļu projektu ar skaistu skatu pa logu. Režisora acīm gan nepaslīdēja garām dažas dīvainības: “Linolejs, kas imitēja parketu, bija vienkārši ar šķērēm nogriezts un uzlikts uz betona, nebija pat pienaglots pie līstēm zem grīdas, mēbeles bija tikko ienestas, gleznas nupat piekārtas. Es izmantoju iespēju un ielūkojos skapī – tas bija tukšs, vanna nekad nebija izmantota, un tur arī nebija ūdens, gaismu ieslēdza uz filmēšanas laiku.”
Bija sajūta, ka patiesībā nams ir neapdzīvots, kaut arī kāpņu telpas bija atvērtas. Vēl dīvaināka bija ēka iepretim – Manskim izdevās izsprukt no uzraugiem un apiet tai apkārt. Šai mājai vispār nebija ieejas, taču vienlaikus vakaros logos iedegās gaisma no vienādām lampām. Acīmredzot vakaros kāds pieslēdza elektrības padevi, radot apdzīvotas mājas iespaidu.

“Tur viss ir feiks,” saka Manskis. ‘Fake’ – tā angliski sauc izlikšanos, viltojumu, un to režisors attiecina uz visu šo komunisma paradīzi.

“Padzīvojis tur kādu laiku, es sapratu, ka Phenjana ir absolūti staļiniska, brežņeviska Tautas sasniegumu izstāde un visi iedzīvotāji – tikai eksponāti,” novērotajā dalās Manskis.

Reiz viņš devies uz tualeti šūšanas fabrikā, sajaucis durvis un uzdūries ap 150 kailām sievietēm, kas mazgājās dušā. Paskatījies pa logu un sapratis, ka fabrikas teritorijā ir dzīvojamās barakas un paša filmētā aina, kad strādnieki no rīta iet uz darbu, ir feiks – patiesībā viņi tepat dzīvo.

Patiesība pa aizkaru spraugu
To, ka Manskis ir sācis slepus uzņemt filmu par filmu, par Ziemeļkorejas laimes teātri, uzraugi nesaprata, taču sāņus no atļautās līnijas paspertos soļus pamanīja. Piemēram, to, ka Manskis slepus filmē no viesnīcas loga, pa aizkaru spraugu.

Viņu sešos no rīta pamodināja troksnis uz ielas – izrādījās, ka viss laukums un ietves ir pilnas ar cilvēkiem, kas sadzīti uz kārtējā mītiņa mēģinājumu. Vieni sēdēja, citi pat gulēja, režisors paķēra kameru, lai uzņemtu šo ainu. Pēc dažām minūtēm atskanēja klauvējieni pie durvīm – pavadoņi, kas dzīvoja Manskim abos blakus numuros, pieprasīja atiet no loga, citādi valstī vairs neielaidīs.
Manskis: “Viss, kas filmā uzņemts neoficiāli, – cilvēki, kas stumj autobusu, bērni pie atkritumu urnām, rinda, lai izpirktu talonus –, tas viss ir uzņemts pa aizkaru spraudziņu.”

Ārzemniekiem iepirkties neļauj
Ārzemniekus Ziemeļkorejā stingri uzmana, filmētājiem uzreiz atņēma pases, bet bez tās uz ielas iziet drīkstēja tikai uzraudzībā. Manskis pāris reižu bija universālveikalā un pat nobrīnījās, cik viss ir lēti. Nopirkt neko nevarēja, jo ārzemniekiem pašiem nedrīkst būt vietējā nauda.

Kaut kā Manskim izdevies tikt pie Ziemeļkorejas voniem, un viņš gribējis iegādāties suvenīrus. Prasījis trīs burtnīcas, bet saņēmis atbildi, ka tās nevar nopirkt. Tad viņš sapratis, ka tas nav īsts veikals, bet izstāžu zāle. Pārtikas veikalā visi plaukti bijuši piekrauti ar tomātu sulas pakām, bet arī šeit ārzemniekam neko nepārdeva.

Scenārista alga: 75 centi mēnesī
Viesiem no Krievijas iztika tomēr nebija problēma – brokastoja un pusdienoja viesnīcā, vakariņas visbiežāk ēda numurā, produktus paši pirka savas vēstniecības veikalā. Reizēm vesti uz laimīgajai tautai slēgtajiem valūtas restorāniem – 10 eiro par pusdienām.
Krieviem tas nav bijis dārgi, bet vietējiem būtu jākrāj gadiem. “Zināt, kāda ir alga galvenajam scenāristam Phenjanas dokumentālā kino studijā, kur strādā 800 cilvēku? Viņa alga līdzinās 75 centiem mēnesī,” uzzinājis Manskis.

Tomēr filmā ir kadri, kur ģimene pulcējas pie gana labi klāta galda. Ēdienus jeb rekvizītus atveda Ziemeļkorejas biedru atbalsta grupa. Paraugģimene neko tādu nebija redzējusi, baidījās pieskarties, vajadzējis iedrošināt, lai ēd.

Izdresēti kā cirkā
“Agrāk es domāju, ka tā ir baiļu, apspiešanas sistēma, ka iekšēji cilvēki visu saprot. Bet es ieraudzīju, ka būtībā cilvēki ne tikai nesaprot, bet pat neaizdomājas,” secina Manskis.

Viņš situāciju salīdzina ar dzīvnieku cirku – reiz runājis ar tīģeru dresētāju, kurš izskaidrojis, ka lielo, plēsīgo kaķi jau kopš pirmās dzimšanas dienas audzina tā, lai viņš nezinātu, ka ir tīģeris. Ilkņi ir, nagi ir, rūc un rēc, bet savu „tīģerību” neapzinās.
Manskis kā spilgtu piemēru min gadījumu Phenjanas metro, kur ārzemnieki nedrīkst ieiet bez pavadītājiem un atļauts nobraukt tikai divas pieturas noteiktā maršrutā. Tātad var ieraudzīt trīs stacijas.

“Mēs nepaguvām uzfilmēt divu pieturu laikā un lūdzām ļaut nobraukt vēl dažas stacijas. Atbilde – kategorisks nē. Piedāvā braukt atpakaļ un uzfilmēt tur. Es skaidroju: atpakaļceļā vagonos būs jau pilnīgi citi cilvēki. Pavadoņi atbild: tā nav problēma. Un nokomandē ļaudis vagonā: “Piecelties un pāriet uz staciju atpakaļceļam.” Un viss vagons pieceļas, pāriet un iesēžas vagonā, kas brauc pretējā virzienā. Klusējot, bez diskusijas.”

Jautāts, vai vagonā bija reāli pasažieri vai statisti, režisors gan parausta plecus: “Kā lai es zinu?”

Kaut kur rit karš
Ziemeļkorejā ne tikai nav opozīcijas un disidentu, vismaz Manskim šķiet, ka te nav pat PSRS labi zināmās dubultmorāles, kad mītiņos runāja un klausījās vienu, bet mājās stāstīja anekdotes par komunismu.

Džordža Orvela romānā „1984” propaganda nemitīgi vēstīja par ienaidnieku izvērsto karu. Ziemeļkorejā šī antiutopija ir īstenota dzīvē. Filmējot uzņemšanu pionieros, rādīti bērni, kuru vecāki krituši karā. Pēdējais karš, kurā piedalījās Ziemeļkoreja, beidzās 1953. gadā!
“Bet viņi ir pilnīgi pārliecināti: kaut kur risinās karš, tur aiziet Ziemeļkorejas armija, ir frontes līnija, karavīri mirst, bet vadonis rūpējas par viņu bērniem... Viņi karo, viņi reāli karo,” spriež režisors.

Reklāmas vietā slava vadonim
Ziemeļkorejā nav nekādu informācijas avotu, ir divi televīzijas kanāli, kur reklāmas vietā ir klipi par dižajiem vadoņiem, bet raidījumos slavina vadoņus vai lasa čučhes gudrības; tā saucas komunisma murgu mācība Ziemeļkorejas izpildījumā. Kārtības labad TV raidījumus ir aizliegts ierakstīt, tomēr krievi bija paņēmuši līdzi iekārtu, kas ļāva to izdarīt nemanot.

Ir trīs avīzes, kuras aizliegts izvest no valsts; kā gan citādi. Un vēl jo stingrāk aizliegts izmantot kā ietinamo vai tualetes papīru. Pirmā lappuse ir vadoņa portrets ar nelielu tekstu, otrā lappuse – četri vadoņa ģīmji, trešā – astoņi vadoņi, ceturtā – diženie sasniegumi, pašā stūrītī notikumi ārpasaulē – katastrofas, dabas stihijas, apspiesto darbaļaužu streiki. Nav skaidrs, kāpēc vajadzīgas trīs būtībā vienādas avīzes, bet pēc tām katru dienu stāv rinda.

Ziemeļkorejā reliģija ir aizliegta, un Dieva lomu uzņēmies vadonis Kims Čenuns.

Ziemeļkorejā reliģija ir aizliegta, un Dieva lomu uzņēmies vadonis Kims Čenuns.


Ja arī ir filmas, tad tikai par karu pret imperiālistiem, bet nekādas jūtu romantikas – mīlēt var tikai vadoni. Visā Ziemeļkorejas kino vēsturē uz ekrāna nekad nav bijis skūpsta.

Arī Manska filmētais laulātais pāris nekādas savstarpējas jūtas neizrādīja, bet tikai nodevās valstiska uzdevuma izpildei. Ar neredzētajiem ēdieniem nokrautais galds viņus gan biedēja, taču nelika aizdomāties, vai kaut kas nav kārtībā ar valsti; viņi zina, ka dzīvo ne sevišķi pārtikuši tikai nelietīgo ASV imperiālistu vainas dēļ.

Uzfilmēto slepus pārkopē tualetē
Katru dienu uzfilmētais materiāls bija jānodod Ziemeļkorejas biedriem. Operators žēlojās par vēdergraizēm un uz 20 minūtēm ieslēdzās tualetē, kur visu pārkopēja citā atmiņas kartē. Manskis atzīst, ka šī bijusi viņa grūtākā filma; visu laiku novērošana, runājuši ar zīmēm, naktīs pat aizbarikādējuši durvis, lai neviens neielaužas numurā.

Kopumā filmēšana ilga 45 dienas. Vajadzēja 75 dienas, bet trešajā reizē neizsniedza vīzas. Kad Ziemeļkorejā uzzināja, ka filmu rādīs kinofestivālā Tallinā, pēkšņi piedāvājuši atgriezties un pabeigt, bet tam vairs nav bijis jēgas. Krievijas Kultūras ministrija pēc Phenjanas notas pieprasīja novākt savu vārdu no filmas titriem.

Asaras finālā
Tikmēr režisors ir apmierināts ar paveikto – vismaz 30 lieli festivāli visā pasaulē vēlas rādīt šo filmu, dažas valstis nopirkušas rādīšanai televīzijā, vairākās Eiropas valstīs tā būs kinonomā, rit sarunas par kinonomu ASV.

Iespējams, visā šajā totalitārisma vājprātā gan aizkustinošākais, gan baisākais ir filmas fināls, kad mazā Zin Mi izplūst asarās. Aiz kadra atskan režisora balss, un meitene par atbildi sāk deklamēt uzticības zvērestu vadonim. Viņa saka: “Es nevaru saprast, vai esmu izdarījusi visu, lai būtu pateicīga dižajam vadonim.” Un jūtot, ka nē, sāk raudāt.

Krievijas varai nevēlams
Vitālijs Manskis ir dzimis 1963. gadā Ļvovā, Ukrainā. Pēc studijām Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā strādājis televīzijā, uzņēmis vairāk nekā 30 dokumentālās filmas, kas ir augstu novērtētas. 2014. gada pavasarī Manskis parakstīja atklātu vēstuli „Mēs esam ar jums!”, paužot atbalstu Ukrainai.

2014. gada novembrī Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis paziņoja, ka valsts vairs nepiešķirs atbalstu nevienam projektam, kurā iesaistīts Manskis, vainojot viņu “pretvalstiskās darbībās”.

Ukrainā dzimušais režisors Vitālijs Manskis.

Ukrainā dzimušais režisors Vitālijs Manskis.


Līdz ar to festivāls „Artdocfest” – dokumentālais kino krievu valodā – beidza pastāvēt Krievijas teritorijā, toties noritēja Latvijā Rīgas Starptautiskā kino festivāla laikā.

“Nekā pretvalstiska manos izteikumos nav. Vēl vairāk, es uzskatu, ka tā arī ir visvalstiskākā nostāja, ja cilvēks spēj brīdināt valsti no ieslīgšanas haosā un iespējamā krahā, bezjēdzīgā izolācijā no ārpasaules, jo šī izolācija nenesīs neko citu kā tikai demokrātisku brīvību apspiešanu,” intervijā „Kultūras Dienai” paudis režisors.

Videointervija ar Vitāliju Manski:



 
Tā Jauno gadu sagaidīja komunistiskajā Ziemeļkorejā
 
Ziemeļkoreja 2013.gada aprīlī
 
Ziemeļkorejas līderim jauna frizūra
 
Ziemeļkorejas pirmā lēdija Ri Soldžu

Kasjauns.lv/Foto: Vida Press






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS