Mākoņains
Rīga
-2°
Mākoņains
LV RU
Intervijas

Hermanis Paukšs: kas notiktu, ja mēs visi spēlētu teātri (18)

 
18.janvāris 2016  07:18

“Kad dzirdu vārdu karjera, man šermuļi skrien cauri kauliem. Esmu nācis pasaulē, lai baudītu savu vienīgo dzīvi, nevis taisītu karjeru,” teic Dramaturgu teātra vadītājs un galvenais režisors Hermanis Paukšs. Saruna ar režisoru par to, kas notiktu, ja mēs visi sāktu spēlēt teātri.

Hermanis Paukšs priecājas par dzīvi. “Esmu gandarīts, ka viss mūžs nebija jāpavada padomju sistēmā. Esmu gandarīts par to, ka “nenoskrēju no sliedēm” un turpināju sevi profesionāli attīstīt arī sarežģītos apstākļos.”

Hermanis Paukšs priecājas par dzīvi. “Esmu gandarīts, ka viss mūžs nebija jāpavada padomju sistēmā. Esmu gandarīts par to, ka “nenoskrēju no sliedēm” un turpināju sevi profesionāli attīstīt arī sarežģītos apstākļos.”

Dramaturgu teātris – vienīgais teātris pasaulē, kas iestudē tikai latviešu dramaturgu darbus. Un šīs unikālās iestādes vadītājs ir Hermanis Paukšs, kas padomju laikos studējis Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātē un ieguvis divas augstākās izglītības – gan aktiera, gan režisora specialitātē. Viņš arī studējis Augstākajos kinorežisoru un scenāristu kursos Maskavā, turklāt apbrīnojami ražīgi darbojies rakstniecībā. Uzrakstījis ap 200 lugu, kaudzēm stāstu gan pieaugušajiem, gan bērniem, sacerējis desmitiem humoresku un vairākus romānus.
 
Amatieri ar amatu
– Vai Dramaturgu teātri var saukt par pašdarbības teātri? Tā ir pareizi?
– Nezinu gan, vai termins pašdarbība ir īsti pareizs, jo izrādes taisa režisori, bet aktieri darbojas nevis tā, kā paši grib, bet pēc režisora norādījumiem. Vārds pašdarbība aizgūts no krievu valodas, kur tas saucas samoģeķeļnosķ. Piemērotāks vārds man šķiet amatierisms, kas radīts no vārda amats. Kaut amatieris nav pilnvērtīgs amatnieks, viņš tomēr mēdz ar šo amatu nodarboties. Finanšu ziņā Dramaturgu teātris ir tikpat kā amatierteātris. Aktieri pēc studijas beigšanas saņem procentus no izrāžu ieņēmumiem, taču tie pagaidām ir tik mazi, ka no tiem nevar izdzīvot. Vēl no pašu kabatas teātrim krietni jāpiemet gan par telpu īri, gan komunālajiem pakalpojumiem, gan citiem izdevumiem, bez kā teātris nevar iztikt. Var arī teikt, ka šobrīd esam simboliski profesionāls teātris, jo aktieriem ir simboliski honorāri. Vēl var sacīt, ka esam profesionāls teātris investēšanas stadijā – liekam naudu savā biznesā ar cerību, ka tas kādreiz sāks pelnīt. Zināšanu un prasību līmenī gan esam pedantiski profesionāļi – diletantisms pat sīkumos netiek pieļauts. Protams, tie, kas teātri spēlē jau vairāk nekā divdesmit gadu, parasti darbojas iespaidīgāk nekā aktieri, kas tikko beiguši studiju. Taču tas nenozīmē, ka jaunie darbojas nepareizi. Pieredze dod papildu kvalitāti, kas ir iegūstama tikai ar gadiem.

– Vai Dramaturgu teātrim ir sava misija?
– Jā, protams. Agrāk mani nokaitināja runas par latviešu mūsdienu dramaturģijas bēdīgo stāvokli, tāpēc nolēmu praksē pierādīt pretējo. Līdz ar to sākumā Dramaturgu teātra misija bija latviešu mūsdienu dramaturģijas vērtības pierādīšana izrādēs. Tas tika izdarīts diezgan ātri, tāpēc kritiskās runas apklusa, bet misija kļuva plašāka un sarežģītāka. Tagad mūsu uzdevums ir radīt apstākļus cilvēku radošo spēju izpausmei un attīstībai teātra jomā – gan dramaturģijā, gan režijā, gan aktiermākslā. Tomēr galvenais ir un paliek latviešu mūsdienu autoru dramaturģijas iestudēšana – neko citu arī netaisām. Daudzas lugas iestudē paši autori, dramaturgi spēlē kā aktieri savos un kolēģu sacerējumos. Tas, ka dramaturgi nāk no pašu teātra, ir labākais, kas var būt, jo vairāki izcili autori, tostarp Šekspīrs un Moljērs, rakstīja saviem teātriem un, iespējams, nebūtu kļuvuši par klasiķiem, ja rakstītu kā autori no malas. Varbūt viņi vispār lugas nerakstītu. Protams, ir spoži dramaturgi, kas nav bijuši cieši saistīti ar teātriem, tomēr provocējoša vide ir spēcīgs stimuls. Jo labāk pazīsti teātra spēles noteikumus, jo lielākas iespējas radīt skatuvei piemērotu literāro materiālu. Tā kā mūsu dramaturgu darbus iestudē arī citi teātri, jāsecina, ka tiem objektīvi ir pietiekami liela vērtība.

– Kāds labums no teātriem? Varbūt tos nemaz nevajag?
– Pasaulei no teātriem ir tāds pats labums kā no slimnīcām, turklāt ārstēšanās process teātros ir patīkamāks nekā klasiskajās ārstniecības iestādēs. Protams, slikta vai nepiemērota izrāde slimniekiem veselību var nevis uzlabot, bet pabojāt. No šāda viedokļa valsts varai it kā vajadzētu iejaukties šajā procesā, ņemot vērā tā bīstamību, taču labāk ne, jo ir aizdomas, ka tiks aizliegtas tieši visveselīgākās izrādes.

Hermanis Paukšs: kas notiktu, ja mēs visi spēlētu teātri


– Teātrim jāizglīto vai jāizklaidē?
– Jau no manas iepriekšējās atbildes izriet, ka teātrim ir jāārstē. Teātra iespējas izglītot ir minimālas. Kādas nevienam nezināmas gudrības būtu atrodamas lugās? Tikai tās pašas vecās un nodrāztās patiesības. Turklāt populārākos klasiķu darbus kulturāls cilvēks jau bezmaz vai no galvas zina. Kāpēc tad viņš vēl lieku reizi tās skatītos? Tāpēc, ka ir galīgi stulbs un pat pēc vairākkārtējas atkārtošanas nespēj saprast, kas tur rakstīts? Nē, viņš nāk ar cerību uzlabot savu pašsajūtu aktieru labi nospēlētā, lai arī no galvas jau zināmā sižetā. Pamācības noder bērnu izrādēs, jo viņu dzīves pieredze vēl ir niecīga, taču to klātbūtne pieaugušo izrādēs liecina, ka autori skatītājus uzskata par infantiliem. Protams, gadās arī šādi skatītāji. Par smieklu terapeitisko iedarbību jau sen ir zināms. Arī daudzām citām emocionālām reakcijām piemīt dziedinošs spēks.

– Kas notiktu, ja mēs visi sāktu spēlēt amatieru teātros? Mēs kļūtu veselāki?
– Ja visi sāktu spēlēt teātri, pasaule noteikti kļūtu labāka, jo uzlabotos katra cilvēka individuālās spējas un samazinātos psihes traumu radītais spriegums. Atceros kādreiz lasīto par pirmatnējas cilts vīrieti, kas vienā laidā slepkavojis savas sievas, līdz baltais ārsts viņam iemācījis kokgriešanu. Vīrietis izgriezis dažus baismīgus viepļus un sievas vairs nav slepkavojis. Māksla ir spēcīgs cilvēka psihes traumu zibensnovedējs, teātris – it īpaši, jo terapeitiskajā procesā piedalās viss aktiera organisms.
 
Māksla būt neatvairāmam
– Jūsuprāt, teātris pastāvēs mūžīgi?
– Tā tam vajadzētu būt. Domājot mēs nepārtraukti veidojam dažādus notikumus savā iztēlē un nereti gribas tos ieraudzīt arī dzīvē – tad nu teātris ir piemērots veids, kā materializēt iztēles vīzijas. Viena kultūras areāla cilvēkiem iztēles vīzijas mēdz būt stipri līdzīgas. Man bieži ir gadījies secināt: “Sasodīts! Viņš uzrakstījis tieši to, ko es taisījos rakstīt!” Kamēr cilvēks domās, tikmēr vajadzība pēc teātra nezudīs. Jā, ir laika periodi, kad teātra popularitāte krītas, taču tas nav saistīts ar cilvēku vēlmes zudumu, bet gan ar izrāžu kvalitātes pazemināšanos – defektīvi materializētas vīzijas ir nepatīkami skatīties, cilvēks baudas vietā saņem emocionālu traumu un vairs neiet uz teātri.

Hermanis Paukšs: kas notiktu, ja mēs visi spēlētu teātri


– Dzirdēts viedoklis, ka aktiermeistarības studijas var noderēt kā savdabīga psihoterapija nedrošiem cilvēkiem.
– Piekrītu. Lielākā daļa, kas pie mums atnāk, ir nedroši cilvēki. No vingrinājuma uz vingrinājumu viņi kļūst arvien drošāki, līdz sadzīvē pārliecinās, ka kļuvuši par līderiem pat starp līderiem. Ir konkrēts stāsts par sievieti, kas pie mums mācījās tikai pāris mēnešus, pēc tam skolas salidojumā satikās ar bijušajiem klasesbiedriem un pārsteigta secināja, ka citi salīdzinājumā ar viņu ir nedrošas pelītes, lai gan pirms tam bija otrādi. Dzīve cilvēkus iestumj kaktā, bet teātris no turienes izvelk ārā.

– Varbūt jau strādājat roku rokā ar psihoterapeitiem?
– Nē, ar psihoterapeitiem profesionāli nesadarbojamies, kaut būtu interesanti un abpusēji noderīgi. Vismaz viens profesionāls psihoterapeits mūsu kolektīvā ir, taču nav iznācis laika zinātniskai diskusijai. Par daudziem aktieriem nemaz nezinu, ar ko viņi ārpus teātra nodarbojas. Es mācu aktiermeistarību un taisu izrādes, bet psihoterapeitiskais efekts ir neatņemams šā darba blakus faktors. Grāmatas par psiholoģiju gan esmu lasījis daudz un kāri tveru katru jaunu informāciju, kas uz to attiecas. Apzināti ārstēt cilvēku psihotraumas necenšos un nedomāju ar to nodarboties.

– Kas parasti atved cilvēkus pie jums?
– Iespējams, galvenā ir vēlme kaut uz mirkli būt kaut kam citam. Tikpat nozīmīga ir vajadzība pašapliecināties, būt uzmanības centrā un patikt. Sajust, ka patīc. Ļoti daudzi nāk emocionāli izlādēties un atbrīvoties no negatīvā stresa. Un, protams, lielākā daļa nāk ar vēlēšanos pārvarēt kautrību, komunicēšanās problēmas, attīstīt runu.

– Ja es tagad iestātos Dramaturgu teātra aktiermeistarības studijā, ko tā man dotu? Es kļūtu neatvairāms?
– Jā, jūs ar katru nodarbību kļūtu arvien neatvairāmāks. Šo manu pārliecību rada tas, ka pie mums bieži atnāk cilvēki, kas nesaista pretējā dzimuma uzmanību, tāpēc izlemj savas emocijas realizēt teātrī. Viņi ļoti aktīvi nāk uz nodarbībām, spēlē izrādēs, taču pēc kāda laika pamet teātri, jo ir kļuvuši tik pievilcīgi, ka beidzot piesaistījuši piemērotu partneri un secinājuši, ka teātris viņiem vairs nav vajadzīgs. Protams, teātrim tas ir zaudējums, bet, par laimi, ne visi šādos gadījumos aiziet.

Hermanis Paukšs: kas notiktu, ja mēs visi spēlētu teātri

 
Teātris kā laboratorija
– Ikviens cilvēks var būt aktieris?
– Par labu aktieri var kļūt katrs, kas spēj daudzmaz normāli kustēties, runāt un domāt. Labs aktieris ir gudrs egoists, bet slikts aktieris – primitīvs egoists. Labs aktieris saprot, ka reizēm ir vērts šo to no sadzīves priekiem upurēt, lai pēc tam ar uzviju atgūtu gandarījumā par labi nospēlētu lomu, bet sliktam aktierim būs simtiem attaisnojošu iemeslu, kāpēc nedarīt to, kas nepieciešams, lai viņa lomas un izrādes būtu pārliecinošas.

– Labam aktierim noteikti jābūt gudram? Vai labs aktieris var būt muļķis?
– Jo gudrāks esi, jo vairāk vari sasniegt jebkur – arī aktiermākslā. Šķiet, pretējo pierādīt nav iespējams. Labākie aktieri parasti ir intelektuāli attīstīti. Īstus muļķus starp aktieriem nevienā teātrī neesmu redzējis. Ir gadījies saskarties ar tādiem, kas šķiet panaivi. Naivi cilvēki uz skatuves vieglāk ļaujas emocijām, tāpēc bieži kļūst par labiem aktieriem. Alfrēds Jaunušans reiz izteicās, ka gudri aktieri pārliecinošāk spēlē muļķus, bet naivie – gudrus personāžus, minot konkrētus piemērus, ko šeit neatkārtošu. Var būt, ka tā arī ir, jo uz skatuves negribam būt tie paši, kas dzīvē. Gudrība nav vienkārši noformulējams jēdziens – vienā jomā cilvēks var būt ļoti gudrs, bet citā neko nesaprast, taču īstam muļķim aktiermākslas tehnika būs par sarežģītu, lai to pietiekami augstā līmenī apgūtu un kļūtu par labu aktieri.

– Jūsu mājaslapā minēts, ka esat neatkarīgs teātris. No kā esat neatkarīgi?
– O, no daudz kā! Pirmkārt, mēs esam neatkarīgi no aktieriem, jo ražojam tos paši, kamēr citi neatkarīgie teātri izmanto galvenokārt gatavus aktierus. Otrkārt, mēs esam neatkarīgi no dramaturgiem, jo mums pašiem ir pietiekami daudz labu dramaturgu. Treškārt, mēs esam neatkarīgi no režisoriem, jo arī labu režisoru mums netrūkst. Ceturtkārt, mēs esam neatkarīgi no dotācijām, sponsoriem un komercpasūtījumiem, jo naudu visām savām vajadzībām sametam paši. Iespējams, ka esam visneatkarīgākais teātris Latvijā.

– Cik profesionāļu ir Dramaturgu teātrī? Tādu, kas nekur citur nestrādā?
– Neviens. Lai kāds šeit varētu saņemt algu, mums vispirms ir jākļūst pietiekami populāriem, lai gāztos skatītāji un rastos iespēja pacelt biļešu cenas. Tāpat, protams, ir jāpieaug skatītāju pirktspējai, lai viņi varētu iegādāties biļetes par adekvātu cenu. Kamēr tas nav noticis, Dramaturgu teātris nevienam nevar būt iztikas avots, bet tikai vaļasprieks, par ko jāpiemaksā. Tiesa, daudzi mūsējie kā aktieri piepelnās ārpus teātra. Iznāk, ka pašu mājās mūsu aktieri ir amatieri, bet ārpus tām – profesionāļi. Arī es šeit neesmu profesionālis, bet gan pensionārs, kas izklaidējas teātrī.

– Laba izklaide.
– Jā, man Dramaturgu teātris ir laboratorija, kurā es pētu teātra likumsakarības, kliedēdams savās smadzenēs neskaitāmos absurdos mītus, ar ko teātra māksla ir apaugusi, un cenšos veidot Dramaturgu teātri atbilstoši teātra likumiem. Teātrim attīstoties, parādās arvien jaunas likumsakarības, par ko iepriekš neesmu pat nojautis. Es cenšos saprast, kā tas vēlas augt, cenšos maksimāli izmantot iespējas, ko šis neparastais veidojums piedāvā, un cenšos veicināt tā attīstību. Izskatās, ka attīstības iespējas ir nesalīdzināmi lielākas, nekā spēju iedomāties, kad ķēros pie pirmajiem Dramaturgu teātra iestudējumiem.

– Cik cilvēku saistīti ar teātri?
– Precīzi nav iespējams noteikt, jo ir dažāda līmeņa piesaiste, piemēram, māmiņas ar maziem bērniem, kas šobrīd nespēlē, taču palīdz veikt citus teātra darbus, un tamlīdzīgi. Mēs esam starp divsimt piecdesmit un trīssimt.

Hermanis Paukšs: kas notiktu, ja mēs visi spēlētu teātri

 
Ar prieku un gandarījumu
– Režisors Alvis Hermanis reiz izteicās, ka katra cilvēka dzīvi iespējams izstāstīt ar trim epizodēm. Ar trim epizodēm, ja tās ir pareizi atlasītas, var aptvert cilvēka būtību. Ar kādām epizodēm jūs varētu izstāstīt savu dzīvi?
– Es nezinu, vai ar šīm trim epizodēm tiek izstāstīta mana dzīve un aptverta būtība, taču bez tām es noteikti dzīvotu pavisam citādi. Pirmā – sešpadsmit gadu vecumā, man no malas vērojot mēģinājumu skolas teātrī, uz skatuves starp diviem aktieriem radās īpašs spriegums. “Jā, tādēļ ir vērts nodarboties ar teātri,” es nodomāju. Nākamā liktenīgā epizode bija iestāšanās Teātra fakultātes aktieru kursā. Trešā, kas, protams, mainīja ne tikai manu dzīvi, bija padomju impērijas sabrukums, kad radās iespēja taisīt teātrus, kādus vien gribas.

– Vai teātrī iespējama demokrātija?
– Faktiski teātros jau valda demokrātija. Jebkurš aktieris vai režisors var no teātra aiziet, šādi nobalsojot pret to, kas notiek teātrī. Skatītāji var, aplaudējot un pērkot biļetes, nobalsot par izrādi vai, svilpjot un nepērkot biļetes, nobalsot pret. Arī izrādes šad tad mēdz tapt demokrātiski – tiek izmēģināti dažādi piedāvājumi, kolektīvi lemjot, kurš variants būtu labākais. Ja to dara pieredzējuši domubiedri, rezultāts reizēm gadās pat ļoti labs. Vienkāršāk un ātrāk tomēr ir taisīt izrādes diktatoriski. Demokrātija prasa papildu piepūli, bet cilvēks ir slinks radījums, tāpēc, kur vien iespējams, cenšas iztikt bez demokrātijas. Atceros gadījumu no savas biogrāfijas. Padomju laikā teātros bija mākslas padomes. Un šīs padomes locekļi sūdzējās, ka, izvēloties lugas, es nerēķinos ar viņu viedokli. Tad nu sarīkoju Jaungada lugu konkursu, kur žūrijā bija tikai mākslas padomes locekļi, un apsolīju viņu izraudzīto lugu iestudēt. Pāris mēnešus pēc konkursa nobeiguma uzzināju, ka lielākā daļa žūrijas lugas nemaz nav lasījuši, bet prasījuši citiem, par ko jābalso. Tā kā arī citi nebija lasījuši, visi skrēja pie literārās daļas vadītājas, kas ieteica balsot par savas draudzenes lugu. Autoru vārdi atradās aizlīmētās aploksnēs, tāpēc neviens pat nenojauta, kas aiz šā ieteikuma slēpjas. Draudzenes luga uzvarēja, bet es sapratu, ka pienācis laiks nobalsot arī man, aizejot no teātra. Pats biju vainīgs: cilvēki gribēja tikai mazliet paburkšķēt, bet es viņiem uzreiz – bāc! – ar demokrātiju pa galvu. Uzvarējusī luga pēc manas aiziešanas gan netika iestudēta.

– Kāds jūs esat režisors? Līdzsvarots vai despotisks? Kliedzat un lamājaties...
– Režisoram vienkārši ir jādara savs darbs. Tāpat kā visiem pārējiem teātrī. Režisors veido izrādi un atbild par tās kvalitāti, aktieru pienākums ir izpildīt režisora norādījumus. Šie norādījumi nav despotisma izpausme, bet godprātīga sava darba darīšana. Kliegšana un lamāšanās ir nespēka pazīme. Turklāt nepieklājība.

– Kas jūs var izsist no līdzsvara? Ir bijuši brīži, kad izmisumā plēšat matus?
– Noteikti nepiederu pie nesatricināmajām klintīm. Esmu hronisks plānotājs un afektīvi reaģēju uz katru sīkumu, kas apdraud manu plānu realizāciju. Matus gan neplēšu – tie man ir pārāk īsi, lai varētu kārtīgi ieķerties, taču kāds laiks paiet, kamēr nomierinos. Cenšos plānošanā paredzēt rezerves variantus un noskaņot sevi racionāli, bet nervu sistēmas īpatnības jau neizmainīsi.

Hermanis Paukšs: kas notiktu, ja mēs visi spēlētu teātri


– Esat precējies četras reizes. Vai laulību pieredze noder teātrī?
– Noteikti noder. Neveiksmīga ģimenes dzīve liek nepārtraukti domāt par savu un citu cilvēku izturēšanās cēloņiem, meklēt veidus, kā izvairīties no konfliktiem un uzlabot attiecības. Tāpat ļauj labāk saprast, kurā brīdī sadarbība ar otru vairs nav iespējama un ka vienīgais pareizais ceļš ir to pārtraukt.

– Jūsuprāt, cilvēka dzīve lielākoties ir jautra vai skumja?
– Tas nu ir atkarīgs no cilvēka paša. Kolēģis reiz pastāstīja, ka veicis uz ielas aptauju par tēmu – kāda tev šķiet dzīve? Inteliģents jauneklis atbildējis, ka dzīve ir šausmīga un bezjēdzīga, bet bomzis – ka dzīve ir brīnišķīga. Mūsu attieksmi pret notiekošo veido galvenokārt ambīcijas. Vecāki, labu gribēdami, ieprogrammē bērnus uz milzu sasniegumiem, taču tikai retajam ir iespēja tos īstenot. Tad nu inteliģenti jaunekļi un labi audzinātas meitenes jūt, ka dzīve ir traģiska un jāiet kārties, jo vecāku cerības nav iespējams piepildīt. Pēc tam viņi šīs programmas nodod tālāk saviem bērniem, un tā tas turpinās no paaudzes paaudzē. Kad dzirdu vārdu karjera, man šermuļi skrien cauri kauliem. Esmu nācis pasaulē, lai izbaudītu savu vienīgo dzīvi, nevis taisītu karjeru. Ir jādara darbs, kas sagādā prieku. Un tad apstākļu sakritība reizēm tevi uzstumj augstāk par citiem. Bet augstāk ne vienmēr nozīmē labāk. Ieprogrammēti karjeristi reti īsteno savus sapņus, un, ja īsteno, tad parasti izrādās, ka tie ir murgi. Manā dzīvē jautrības ir vairāk nekā skumju. Protams, arī tāpēc, ka rakstu un iestudēju galvenokārt komēdijas. Arī sarunāties man patīk jokojot. Skumjas pārņem tikai tuvu cilvēku nāves gadījumos.

Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS