Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

Daktere Baltkāje: "Sāpes ekstrasensi var noņemt, bet audzējus ārstēt - ne" (81)

 
16.janvāris 2016  08:13

Daktere Sarmīte Baltkāje joprojām aktīvi strādā un konsultē pacientus, kaut arī rudenī nosvinēja savu 82. dzimšanas dienu. „Ārkārtīgi vētrains un piepildīts mūžs,” viņa saka par sevi. Savā ilgajā ķirurģes un onkoloģes pieredzē viņa dalās ar "Tautas Veselības Avīzi".

Daktere Baltkāje aktīvi aicina sievietes pārbaudīt krūtis un neielaist vēzi.

Daktere Baltkāje aktīvi aicina sievietes pārbaudīt krūtis un neielaist vēzi.

Kad radās doma kļūt par mediķi, daktere tagad vairs nespēj pateikt.
Bērnībā mazajai Sarmītei bija balts halātiņš un cepurīte ar sarkanu krustiņu. Meitene toreiz dakterēja lelles.

Par skolotāju negribēja
Kad mācījusies 2. vidusskolā, aizrāvusies ar sportu, un viņai padevās matemātika. Tomēr skolotājas karjera Sarmīti nevilināja, un viņa iestājās Medicīnas institūtā.

No trešā kursa jau pa kluso gājusi brīvprātīgi palīdzēt pie operācijām un praktiski mācīties ķirurģiju bērnu slimnīcā. Viņas tagadējais vīrs Jānis toreiz bija kursa vecākais un Sarmītes lekciju kavējumus piesedzis. Jau studiju laikā abi apprecējušies, piedzimis bērniņš. Kā ļoti apzinīgi jaunie ārsti abi aizbrauca strādāt uz Ilūksti. Sarmīte strādāja par ķirurģi. Tā bija laba skola – netrūka ne labu kolēģu, ne ļoti daudzveidīgas pieredzes.

„Tur bija gan apdegumi, gan lauztas kājas, lauztas rokas, ārpusdzemdes grūtniecības, asiņojošas čūlas. Visa ķirurģija rajona slimnīcā. Makšķerāķi bija jāvelk no pirkstiem ārā, brukas bija jāoperē un vēl visādas lietas. Tā es tiku ierauta līdz ausīm visā tajā ķirurģijas padarīšanā,” atceras daktere Baltkāje.

Vēža būšanā
Toreiz lauku slimnīcām bija savi konsultanti – izcilākie Rīgas speciālisti. Traumatologs-ortopēds, profesors Bencions Cerļuks iemācīja, kā ar izcilību ievilkt mežģījumus un naglot kaulus. Savukārt ķirurģijas konsultante bija Stradiņa slimnīcas onkoloģe daktere Rasma Ceplīte. „Viņa man palīdzēja gan konsultēt slimniekus, gan operēt. Tā iekļuvu tajā vēža būšanā,” atceras daktere. Jau 1962. gada rudenī daktere Ceplīte aicināja jauno kolēģi uz Rīgu, Stradiņa slimnīcas 5. nodaļu, kur jau pamatīgāk iemācījās veikt dažādas onkoloģiskas operācijas. Ar šo nodaļu dakteres Baltkājes mūžs bija saistīts līdz 1979. gadam. Kad Rīgas pilsētas Onkoloģiskajā slimnīcā, Talsu ielā, gāja prom ķirurģiskās nodaļas vadītājs, profesore Velta Bramberga, kas tolaik bija republikas galvenā onkoloģe, dakteri Baltkāji pierunāja ieņemt viņa vietu. „Tur ļoti daudz operējām. Visu - gan krūts, gan kuņģa, gan zarnu vēžus. 1992. gadā Talsu ielā Onkoloģisko slimnīcu likvidēja un pievienoja tagadējam Latvijas onkoloģijas centram. Sākotnēji arī te bija vairākas ķirurģiskās nodaļas, katrā operēja dažādu lokalizāciju audzējus, bet tagad nodaļa, kurā strādā daktere Baltkāje, specializējas tikai uz krūts vēzi. Operāciju šajā nodaļā ir ļoti daudz – ap 800 gadā.

Arī pacientes lomā
Pirms 10 gadiem pārbaudot citu vainu, arī dakterei nejauši krūtī atrada audzēju. „Man šķita, ka viss ir kārtībā. Domāju, Dieviņš mani pažēlos. Krūtis jau divreiz operētas – ņemti ārā labdabīgie audzēji. Šajā reizē atrada mazu ļaundabīgu mezgliņu. To ātri izoperēja, un viss ir kārtībā.

Pēc tam ļoti ātri atsāku strādāt. Pēc operācijas nav jānīkuļo, jāsāk vingrot un strādāt, atgriezties dzīvē. Ja tu ar vingrošanu atjauno kustības, tad tās ir, bet, ja sēdi sarāvies, nekā nav,” skaidro daktere. Viņa savā dzīvē operēta ne vienreiz vien – arī pleca locītava nomainīta ar dzelzs endoprotēzi. Smagus darbus daktere nevar darīt, bet savā specialitātē strādāt var - līdz pat 82. dzimšanas dienai viņa arī operēja. 

Biedrības Vita dvēsele
„Esmu iekūlusies visā šajā ķēpā, ka 1993. gadā, pēc zviedru onkologu ieteikuma, nodibinājām sieviešu krūts vēža biedrību Vita, kurā apvieno sievietes pēc krūts vēža operācijas. Reizi mēnesī rīkojam sievietēm dažādus pasākumus – gan lekcijas, gan koncertus, gan vingrošanas apmācības pēc operācijām,” stāsta daktere. Aktīvi cīnoties par onkoloģisko slimnieču tiesībām, biedrība kopš 1997. gada panākusi, lai valsts izsniedz bezmaksas silikona protēzes pacientēm, kam nācies šķirties no krūts. „Pirms tam meklējām dažādus bagātus sponsorus.”

Dakteres ņiprajam šarmam nespēj pretoties daudzi. Reiz baznīcā satikusi Renāru Kauperu un lūgusi viņu koncertēt slimnīcā. Slavenais dziedātājs ieradās un sniedza bezmaksas koncertu. Zāle bija pilna – bija ne tikai slimnieces, bet arī personāls. Biedrībai Vita, pacientēm un mediķiem ir muzicējuši dažādi mūziķi, lekcijas lasījuši ārsti un farmaceiti, ķirbju audzētāja vedusi ķirbjus, dietologi stāstījušo, ko ēst, ko neēst, bijuši sulu spiešanas pasākumi. Šad tad aktīvākās sievietes liek pārējām pavingrot, kas ir jo īpaši svarīgi pēc krūts operācijas.

„Pēc šīm operācijām aktīvi jādarbojas, jāatgriežas dzīvē, nav ko sēdēt mājās,” uzskata daktere.

Operē saudzīgāk
Vēža operēšana šajos gados kļuvusi saudzīgāka: ja agrāk ņēma nost visu krūti, tad tagad, ja mezgls ir lielāks, to pirms tam apārstē ar ķīmijterapiju, audzējs saplok, un ir iespēja veikt operāciju, saglabājot krūti. Mūsdienās onkologi spēj operēt arī tādus gadījumus, kurus agrāk nevarēja. Ir būtiski uzlabojusies ķirurģiskā tehnika: gan instrumenti, gan medikamenti. Piemēram, agrāk ārsti neuzņēmās griezt ārā audzējus no aknām – to parenhimatozie audi ir maigi, irstoši un grūti sašujami. Tagad ir iespējas uzlikt šuves arī šiem audiem.

„Ir jau labi, ka varonīgi operējam, bet ir svarīga savlaicīga diagnoze. Ķirurgs jau nepiedāvā operāciju tāpēc, ka viņam nav, ko darīt. Es labāk sēžu un lasu avīzi, nekā operēju. Bet atnāc laikus un izoperē mazu audzēju, tad tev ir garantija, ka ilgāk būsi vesels! Diemžēl ierodas sievietes ar izčūlojušiem vēžiem. Tās ir dramatiskas operācijas. Mums jau speciālisti iemācījušies fantastiski operēt, un reizēm šādos gadījumos vajag pārstādīt arī kaulus, mīkstos audus,” atceras ārste

„Ar vēža slimniecēm ir visādi ir gājis. Kādreiz padomju laikos onkologiem bija jābrauc mājas vizītēs. Sieviete, kam būtu jāoperē vēzis, saka, ka uz slimnīcu nenākšot, viņu izārstēšot Ivanova, kas, kā vēlāk izrādās, nav nemaz mediķe. Pēc šīs „ārstēšanās” sieviete jau mirst no ielaista vēža. Lai gan Ivanovas „ārstēšanai” nav nekādu rezultātu, viņa palaidusi valodas un atrod aizvien jaunus pacientus, kas tic, ka šī Ivanova palīdzēs labāk nekā ārsti. Un tā nav vienīgā viltvārde, kas turpina bendēt cilvēkus. Sāpes ekstrasensi var noņemt, bet audzējus ārstēt nevar – savā ilgajā darba mūžā pārliecinājusies ķirurģe.

Drāmas un gandarījumi
Daktere Baltkāje atzīst – viņas profesijā pats smagākais ir, ja nespēj cilvēkam vairs īsti labi palīdzēt. Visbiežāk pacients atnācis par vēlu vai arī audzējs ir ļoti agresīvs, kad, darot pat visu iespējamo un neiespējamo, audzēju uzvarēt nevari. Smagi, ja tie ir jauni cilvēki, sevišķi, sievietes, kuras bērniņi gaida mājās. Bērnam mamma ir vajadzīga.

„Sirds sāp par sievām, kuras pēc krūts operācijas pamet vīri. Bet nekur nav teikts, ka tā jaunā, ko viņš nogrābs, ne ar ko nesaslims. Kad savam vīram pateicu, ka pašai jādodas uz krūts operāciju, viņš palīdzēja saposties slimnīcai. Pēc operācijas narkozes mostoties, pirmais, ko ieraudzīju, ap mani stāv visi bērni, mazbērni un vīrs.”

Savukārt lielākais prieks un gandarījums dakterei ir satikt savus pacientus vēl pēc daudziem gadiem. Tātad viņi ir veseli, un tas jau ir fantastiski.

„Atceros, jaunībā operēju sievieti, kurai bija diezgan riebīgs kuņģa vēzis, bet mammu mājās gaidīja divi mazi bērniņi. 20 gadus pēc operācijas šī sieviete mani uzmeklēja, lai pateiktos, ka varējusi savus bērnus lielus uzaudzināt. Vai tas nav jauki?! Tas ir vairāk nekā patīkami. Ne tik bieži bijušie pacienti atnāk, bet tādos mirkļos saproti, ka ir jēga strādāt.”

Anda Leiškalne, "Tautas Veselības Avīze" / Foto: Evija Trifanova/LETA






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS