Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-8°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Intervijas

Regīnai Devītei - 60! Aizraujoša intervija ar Zentiņas atveidotāju (35)

 
18.janvāris 2016  08:04

2016. gada 18. janvārī – Valmieras teātra aktrisei Regīnai Devītei paliek 60 gadi. Īsi pirms jubilejas viņu, ko TV skatītāji vairāk pazīst kā seriāla “UgunsGrēks” varoni Zentu, žurnālā “Kas jauns” intervēja modes mākslinieks Dāvids. Lūk, šī aizraujošā saruna!

Regīna Devīte un Dāvids jau reiz tikušies – Valmieras puķu veikalā, kur modes mākslinieks uzskatījis par vajadzīgu darīt zināmu, ka Zenta viņa meitu ļoti tracina.

Regīna Devīte un Dāvids jau reiz tikušies – Valmieras puķu veikalā, kur modes mākslinieks uzskatījis par vajadzīgu darīt zināmu, ka Zenta viņa meitu ļoti tracina.

Nesen ieslēdzu Radio Klasiku. Tur tā gaudeni kāds runāja – na-na-na… Nu tik monotonā balsī, ka šķita – mirējs. Tu! Domāju, vai tiešām dzīvē esi garlaicīga?
Ārprāts! Izrādās, es esot bijusi garlaicīga, nu sākas, sākas… Tev tādu „bezkaunīgā un indīgā” publisko tēlu prese radījusi, ne velti es no tā baidos. (Smejas.)

Nē, esmu tikai godīgs. Bet tēlu radīja televīzija. Tāpat kā tu tēlo, jo tev par to maksā, arī es Dāvidšovā tēloju to, kas paredzēts.
Kā teica mana kursabiedrene Aina Poiša – jo cilvēks ir atvērtāks intervijā, jo viņš ir neaizsargātāks un vieglāk ievainojams. Man jau arī negribas izgriezties uz āru, lai mani pēc tam ķidātu.

Tev tā loma UgunsGrēkā ir drausmīga…
Nu beidz, nemaz nav tik briesmīga.

Zenta izskatās pēc tīras vientieses. Pilnīgi neatšķaidīta, koncentrēta vientiese.
Nav nemaz vientiesīga. Zenta ir egoistiska aprēķinātāja. Vienīgi – vispirms dara un tikai tad domā. Patīk, ka viņā visi kaut ko saredz. Protams, ne sevi, bet kaimiņieni, darbabiedreni vai kādu citu. Esmu sapratusi, ka cilvēkiem ir vienalga, ko tāda Regīna... viņiem patīk Zenta.

Tagad atpūties no UgunsGrēka?
Nedaudz sanāca, bet nu jau filmējam jauno sezonu. Bažas, kādu vērmeļu kausu scenāriste sagatavojusi Zentai. Pirmajā dienā filmēja, kā Zenta Aivariņam lūdzas atpakaļ darbā…

Bez Zentas taču seriāls nav iedomājams, neuztraucies!
Neviens cilvēks nav neaizstājams, arī Zenta ne. Mēs neviens nezinām, kā viss var mainīties.

Skatos uz tevi un domāju – ko tu man atgādini? Tagad sapratu – tu izskaties kā Solvitas Āboltiņas un Vairas Vīķes-Freibergas krustojums. Nopietni. Tieši pa vidu.
Maskavas ielā kāds vīrietis agresīvi kā suns uz mani uzrūca. Biju tikko no filmēšanas – mati uzkasīti, cope atlaista vaļā… Laikam domāja, ka nāk pretī Solvita. Nabaga Solvita. Grasījās kā sist, kā nez ko darīt. Atlēcu sāņus. Viņš aizgāja garām.
Dažkārt cilvēki mani asociē ar Zentu, jo tai jau arī kurš katrs bezmaz varētu pieiet un kaut ko pateikt. Autoostā no rīta samiegojusies eju pie kafijas automāta. Kāds vīrietis tādā izsmējīgā tonī: „Nu ko, kafiju ņem, tev nav, kas mājās uzvāra?” Domāju – Jēziņ, par ko?! Kāpēc?! Cilvēki ir jocīgi. Nezinu, vai tā ir audzināšanas problēma. Ļoti daudzi pret svešiem atļaujas tādas lietas. Nezinu, kam jānotiek, lai es sāktu lamāt svešu cilvēku uz ceļa.
Sabiedrība ir dīvaina. Kad kas briesmīgs notiek, tā saliedējas un ir dāsna. Mūsdienu cilvēks spēj būt ārkārtīgi augstsirdīgs un nežēlīgs vienlaikus.
 
Aktrise Regīna Devīte un modes mākslinieks Dāvids

Tev autovadītājas tiesības ir?
Sen jau ir, bet ar mašīnu nebraucu. Neesmu piemērota mūsdienu satiksmei, jo man ir nestabila nervu sistēma. Tiesības regulāri atjaunoju un braucu pa laukiem, kas man ir Burtniekos. Tur mani neviens netraucē. Grūtības sagādā izbraukšana uz lielā ceļa, jo šķiet, ka katrs furgons, kas nāk pretī, ir gatavs uzbraukt virsū. Pat liekas, ka šoferim ir tāds nolūks – tieši tāpēc viņš izbraucis uz ceļa, lai mani samīcītu. (Smejas.)

Saki, ka esi nervoza. Ir bijis tā, ka atsakies spēlēt to, kas ir rakstīts seriāla scenārijā? Piemēram, seksa ainu.
Seksa ainas ir drausmīgākais, jo nav, kur likt mikrofonu. Čerkst, nezini, kā pieglausties, jo mikrofons rīvējoties skaņotājam ausīs dod briesmīgu troksni. Tad vēl apkārt stāv bars cilvēku… Ej nu lien puspliks no tās gultas laukā!

Es gan gribētu. Esmu nūdists, man nav problēmu.
Lasīju, ka šobrīd vaļā ir laika lūkas, var uzlabot savu karmu un nākotni… Es varētu gribēt būt 150. sieviete miljardiere, bet tu – filmēties UgunsGrēkā.

Galvenais, lai mani neierauj tajā lūkā. Es varētu tēlot mīļāko uz īsu brīdi – paver skapi, es esmu pliks, un tūlīt aiztaisa ciet…
Nu tad laika lūka ir vaļā – vēlies! Kad tas notiks, redzēs, vai būsi laimīgs.

Kā tu relaksējies?
Eju pirtī.

Esmu pilnīgi ķerts uz pirtīm. Maniaks. Taisu slotiņas pat svešiem cilvēkiem. Esi gājusi čigānu pirtī? Kad sakurina akmeņus, ar dakšām ieliek vecā, caurā vannī, sataisa būdu, pārvelk ar plēvi un iet pirtī. Superīgi!
Man šī ideja jau bija mazai, bet ar māsu nepietika spēka sakraut meijas tik daudz, cik vajadzētu. Nu tad mums jātiekas kaut kad pirtī!

Bet pirtī mēs vienmēr ejam pliki. Mēs neejam ar cilvēkiem, kas ir drēbēs.
Nu bet, protams! Es nevaru iedomāties sēdēt neilona peldkostīmā. Pirts ir pirts. Vides gidu seminārā teica – ja jauni puiši nevar pirtī valdīt sevi, tas nozīmē, ka dzīvē arī nevarēs valdīties. Pirts ir kā savaldības tests.

Mans draugs pieteicās mums līdzi uz nūdistu pludmali. Un pirmo dienu nogulēja, iekasījies smiltīs. Pēc tam kā ar roku atņēma. Ir jātiek tam pāri. Iedomājies ginekologu, kurš nevarētu saņemties. Nomirtu nabags pirmajā darba nedēļā…
(Smejas.) Šito Dāvidu es pazīstu no televīzijas.

Bet viņš jau nav ļauns.
Nē, nē, ļauns viņš nav.

Anekdote. Prasa ginekologam, kāpēc viņš nositis čigānieti. „Atnāku beidzot mājās pēc darba, ieeju dušā, ieleju konjaku, pēkšņi zvana pie durvīm. Čigāniete – iedod piecīti, es tev pe… parādīšu. Nu nositu!”
Šonakt sliktu sapni redzēju – stopēju mašīnu, kas izskatījās pēc zaļa kāpura, un tur iekšā bija cilvēki, kas gribēja mani apēst. Izsaucu specvienību.

Decembra sākumā ar izrādi biji Īrijā. Kā tev gāja?
Jā, biju ar savu monoizrādi Visa dzīve priekšā. Kad iestudējām, pat prātā nenāca, ka mani ar to uzaicinās uz Īriju. Šī man piecu gadu laikā ir pirmā nopietnā izrāde. Tur tāds pāris Evita un Sergejs Kudrjašovi Īrijas latviešiem reizi mēnesī organizē pasākumus. Īrē viesnīcā konferenču zāli, uzliek saliekamo skatuvi, sabrauc latvieši no visas valsts. Cilvēki pat 400 kilometrus mēro uz izrādēm. Iepriekšējo reizi tur biju ar izrādi Naudas koks, bet vispār Īrijā esmu bijusi trīs reizes. Šoreiz saspringtā grafika dēļ nekā daudz neredzējām. Man līdzi bija dēls Artūrs. Gribējām aizbraukt uz jūru, vēlējos parādīt viņam skaistās klintis un Svētā Patrika kalnu, bet… šausmīgs laiks bija, un nākamajā dienā pēc izrādēm jau lidojām atpakaļ. Labi, ka paspējām pirms vētras, jo nākamos reisus atcēla. Palaimējās. Vakarā man vajadzēja būt Valmieras teātrī. Citādi būtu tāda zapte, ka bail.

Tu saki – klintis. Ārprāts, redzēju bildes no Staburaga – tepat Latvijā Holivuda ir bijusi!
Kāds skolas bērns pirms daiļrunātāju konkursa nāca pie manis pamācīties. Staburaga bērni līdzi, pasvītroti grūtākie vārdi. Viens no tiem – Staburags. Loģiski, kā viņš var zināt, kas tas tāds ir.

Kas tev garšo?
Viss.

Tad tu esi kā vista. Es reiz domāju – vista ir viena baigā maita, viņa ēd pilnīgi visu, viņa otrai no pakaļas pat spalvas izraus un apēdīs…

Ir jau vēl viens dzīvnieks, kas ēd pilnīgi visu.
Cilvēks?

Nē, cūka.
Cūka, tiešām. Pat bērnu noēda, es kaut kur lasīju.

Ēšanas ziņā man patīk eksperimenti. Es nerunāju par lietām, kas izraisa riebumu, – Āzijas sikspārņi, piemēram. Kad kādu eksperimentu atstiepju mājās, mana ģimene negrib dalīties garšošanas priekā, ir ļoti konservatīva.

Tad es esmu tava ģimene – arī esmu šajā ziņā ļoti konservatīvs. Mani viegli būtu noindēt, jo ēdu gandrīz vienu un to pašu.
Pēdējā laika atklājums man ir batātes.

Neesmu ēdis, bet par batātēm man savs stāsts. Šanhajā, kad sākas aukstais laiks, uz ielas ir mucas, kurās uz oglēm cep batātes. Modele Līga Meinarte atbrauca pie manis un teica, ka kaut kas uz ielas tik drausmīgi smirdējis, ka gandrīz izvēmusies. Domāju, kas gan uz ielas pilsētas centrā varētu TĀ smirdēt. Kad vēlāk gājām kopā, viņa pēkšņi kliedza – stāvi, Dāvid, rekur, tā drausmīgā smaka! Skatos – vecais batātes cep. Man tā šķita diezgan patīkama smarža.
Nu, lūdzu, uzcep vienu batāti ar rozmarīnu un ķiplokiem, vismaz pamēģini! Nenožēlosi.

Negribu. Es labāk pīrāgus un skābos kāpostus. Atceros, kā kādreiz vecāmāte bišu stropā antonovkas sabāza. Kad sals aprāva un āboli kļuva brūni, nesa iekšā. Kā mēs ēdām! Apgrauz, pagaidi, kad atkūst, atkal pagrauz. Kopš bērnības tas ir gardums.
Man jau tāpat kā tev bērnībā nebija, kā gribētos… Dāvids taču nav tavs īstais vārds, ne? Kāpēc nepatika Romāns?

Vienu brīdi sapratu, ka jāmaina vārds. Pēc vārdu skaidrojuma, Romāns ir tāds, kas iesāk un nepabeidz. Tas, ka ātri zūd interese par lietām, mani vienmēr ir bremzējis. Bija Rūsiņš un Dāvids – ļoti stipri vārdi. Lai ārzemēs varētu izrunāt, kā kristāmvārdu paņēmu Dāvidu. Neticēsi. Kad nokristīja par Dāvidu, jau otrajā dienā sāka iet labāk.
Klau, tev nav zudušas ilūzijas par cilvēkiem?
Kad biju vēl naivāka par Zentu un sāku strādāt teātrī, biju, protams, sacerējusies par cilvēkiem un sacēlusi viņus uz pjedestāla. Šķita, ka aktieris ir cilvēks, kas bezmaz vai lido pa gaisu. Tā, protams, mana vaina. Vēlāk sapratu, ka aktieri ir tādi, kādi viņi ir. Nebūt ne sliktāki, bet vienkārši – cilvēki.

Kā tu vispār jūties? Ja kāds saka, ka dzīve sākas pēc 50, tie ir murgi. Man šķiet, ka dzīve beidzas pēc 40.
Es nepiekrītu, nevar tā runāt. Šķiet, tev atkal vārds būs jāmaina.

Kā atzīmēsi jubileju?
Savu ģimeni un pāris tuvāko draudzeņu esmu uzaicinājusi sestdien uz Rīgu. Jubileju sagaidīšu ļoti šaurā lokā, mazliet palutinot sevi un viņus. Bet tas viņiem ir pārsteigums, tāpēc nekā vairāk nevaru stāstīt.
 
Aktrise Regīna Devīte

Ieva Valtere /Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva



 






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS