Apmācies, vājš smidzinošs lietus
Rīga
Apmācies, vājš smidzinošs lietus
LV RU
Intervijas

Režisore Signe Baumane par emocionāli atklātāko filmu Latvijas vēsturē: "Jūtos kā nodevēja" (70)

 
24.janvāris 2016  08:15

Latviešu mākslā otra tik atklāta darba nav. Tā pašironija ir lecīga un aizkustinoša vienlaikus. Signe Baumane atzīst, ka pēc savas dzimtas noslēpumu atklāšanas filmā Akmeņi manās kabatās jūtoties kā nodevēja. Gada nogalē viņa atlidoja no Ņujorkas, lai saņemtu Izcilības balvu.

Režisore Signe Baumane par emocionāli atklātāko filmu Latvijas vēsturē: "Jūtos kā nodevēja"

Annai ir astoņi bērni, un katru dienu viņai kalnā jāstiepj 40 spaiņu ūdens. Reizēm viņa pieplok upei, un nāve šķiet tik glāsmaini salda... Tas ir stāsts par Signes vecmāmiņu, kura beigās tomēr neizturēja. Tāpat kā trīs Signes māsīcas – katra izvēloties citu galu. Balansējusi uz trauslās aiziešanas robežas ir arī pati Signe. Studiju gados kursabiedru degošās cigaretes viņa dzēsa uz rokām, lai ar fiziskām sāpēm kliedētu iekšējās.

Signe atšķiras no citiem sarunas biedriem. Viņai nav polsterējuma. Sēž pretī kā kaulā griezts totēms, dziļi iegrimušās acis raugās godīgi, tajās ir viedums un stingrs sirsnības pamats. Bet viņa ir viegls cilvēks, tāpēc sarunā tik daudz smieklu. Savu likteni Signe ir uzzīmējusi pati – labsirdīgs vilks viņu paņem uz rokām... Kas tas ir, zina vienīgi viņa pati.
 
Zem paklāja 50 gadu
– Tu no Ņujorkas esi ieradusies pēc balvas. Ar kādām sajūtām brauci?
– Sarežģīti... Kad man piezvanīja no Kultūras ministrijas, sākumā pat īsti neaptvēru, kā tas ir. Tu it kā dzīvo savu dzīvi, un pēkšņi – balva, nez no kurienes. Nākamā reakcija bija – vai kāds prieks, gods, laime! Pēc tam domāju – par ko tad man?! Neesmu izdarījusi neko tik lielisku kā ērģelniece vai scenogrāfs. Nezinu, varbūt man tā depresīvā natūra, raksturs...

– Kāda tev ir sadarbība ar Latvijas kolēģiem? Studija Lokomotīve palīdzēja veidot filmu Akmeņi manās kabatās. Kā notiek sinerģija? Tu dzīvo Ņujorkā, ieceri, raksti scenāriju...
– Saikne ar Latviju man vienmēr ir bijusi. Akmeņi manās kabatās ir veidota trijos žanros – dokumentālā, animācijas un mazliet arī kā aktierfilma. Ne viss rādītais ir īstenība, tomēr balstīts uz patiesiem notikumiem. Starp citu, filma ļoti labi aizgāja uz neanimācijas festivāliem – aktieru un dokumentālo. Pirmizrāde bija Karlovivaru International film festival, kas ir viens no lielākajiem pasaulē. Manējo paņēma konkursā, kur ir tikai 10 filmas. Pirmo reizi festivāla 49 gadu vēsturē tajā piedalījās animācija.

– Kā cilvēki uztver šādu ļoti personisku stāstu?
– Filma nav kuram katram. Tā nav kā Marsietis – miljons cilvēku skatās un priecājas. Akmeņi manās kabatās ir par depresiju, un daudzi to negrib redzēt. Tas ir personisks, ģimenes stāsts. Bet – katram cilvēkam ir ģimene, tāpēc domāju, ka katrs arī spēj to saprast. Daudzi man ir nākuši klāt – tādi notikumi ir bijuši arī manā ģimenē. Piemēram, kāds jauns cilvēks raudādams pēc filmas teica – man bija draudzene, kuru pametu pirms diviem gadiem, jo es viņu nesapratu. Tagad saprotu, ko viņa juta, tiešām ļoti nepatīkami, sāpīgi, ka es tā izdarīju. Akmeņi manās kabatās, ceru, veicina izpratni par to, kas ir depresija un ko cilvēks jūt, kāds process notiek viņā.

– Kā tava ģimene uztvēra šo filmu?
– Domāju, manai tiešajai ģimenei – tēvam, mammai, māsai un dēlam – tā šķita vērtīga un vajadzīga. Viņi izprata, kāpēc es to veidoju, atbalstīja.

– Akmeņi tavā virzienā nelidoja?
– No manas tiešās ģimenes nē, bet, šķiet, tā plašākā ģimene īsti nesaprata un... nepiedeva. Lai gan tas tāds liels vārds – piedot vai nepiedot. Viņiem droši vien bija nepatīkami, ka ģimenes noslēpumi tiek izpausti. Pirmizrādē ieradās liela daļa ģimenes, bet neviens komentārus neizteica, bija mazliet atturīgi – es nezinu, kā to tulkot. Bet tiešas konfrontācijas nav bijis – kāpēc tu tā vai tā...

– Varbūt cilvēkam vajag sagremot, izdiskutēt ar sevi?
– Man arī tā šķiet. Bet man pašai ir, kā teikt... nepatīkami. Ka esmu izpaudusi ģimenes dziļākos noslēpumus, kas turēti zem gultas vai paklāja vairāk nekā 50 gadu.

– Varbūt viņi pat savā starpā to nav līdz galam izrunājuši.
– Jā, nav apsprieduši, viss tikai pusvārdos. Un pēkšņi viss tik publiski tiek likts priekšā. Protams, ka vārdi mainīti, bet Latvija ir maza.

– Un tavs dzimtais Tukums vēl mazāks.
– Viņi visi nedzīvo Tukumā, bet tā ir maza pilsēta, jā. Saprotu – jā, filma savā ziņā ir nesusi gaismu citiem. Bet es savu ģimeni ļoti mīlu, uzaugu kopā ar šiem cilvēkiem, man viņi ir ļoti tuvi, un es viņus saprotu. Tāpēc ir šī sajūta, ka esmu viņus nodevusi.

Režisore Signe Baumane par emocionāli atklātāko filmu Latvijas vēsturē: "Jūtos kā nodevēja"

 
Autortiesības uz depresiju
– Bet tu šo stāstu nevarēji nepastāstīt?
– Tur ir tas. Kā mākslinieks tu sev prasi – vai es varēju neizstāstīt? Varēju noklusēt, pagaidīt līdz vēlākam, taču tas ir ceļš, kā veidojos kā māksliniece, stāstītāja, režisore, un tas ir normāls, dabisks. Man likās, ka šāda personiska filma par manām ciešanām ir jāizstāsta. Un es nesāku par ģimeni. Vispirms domāju – stāstīšu par sevi. Bet es to nevaru bez plašā pamata – no kurienes nāk visas šīs jūtas, domas, depresija. Tā ir daļa ģimenes vēstures. Tā ka stāsts bija jāizstāsta.

– Jāsaprot, kas notiek ar tuvākajiem. Tie joprojām ir aktuāli jautājumi – varbūt ne katrā ģimenē, bet daudzās gan.
– Tas arī fakts – mēs visi klusējam, neviens ne ar vienu nerunā, visi domā, ka tas notiek tikai ar viņiem. Nez kāpēc uzskatām, ka tieši mums pieder šis copyright. Bet, ja sāktu rakāties vēsturē, šādus notikumus atklātu katrā ģimenē. Visi esam cilvēki, veidoti no līdzīga materiāla – gadās nervu sabrukums, un par to nevajadzētu būt kaunam. Tā ir normāla cilvēka būtība. Jautājums ir par rāmi, sociālo spiedienu. Teiksim, es esmu dzimusi ar zināmu smadzeņu jūtību. Man ir iekšēja vajadzība justies brīvai, realizēt sevi tā, kā sieviete manā sabiedrībā to nevar, bet, ja uz mani tiek izdarīts spiediens, es tieku ielikta rāmjos, no kuriem nevaru izrauties, tad man iestājas nervu sabrukums. Es to zinu, es sevi pazīstu. Man ir vajadzīga sajūta, ka varu realizēt savu potenciālu. Varbūt citiem tā nav.

– Viņos cita programma ielikta.
– Viņiem varbūt šie rāmji pat patīk. Bet man un, domāju, daudziem ir vajadzīga mentālā stimulācija – nepārtraukti domāt ne tikai par sevi, savām sajūtām, bet saņemt garīgu izaicinājumu, kā šos elementus savienot ar citiem un radīt ko jaunu. Bez tā daudzi iegrimst depresijā. Teiksim, kad man piedzima bērns, man šīs mentālās stimulācijas nebija. Arī tagad daudz runāju ar jauniem vecākiem, labi izglītotiem cilvēkiem, un viņi saka – jā, ar mazu bērnu no dienas dienā ir viens un tas pats. Tu mīli, rūpējies par viņu, bet tu esi arī intelektuāls cilvēks, gribi apspriest pasaules problēmas, taču nav īsti ar ko (smejas). Man viens paziņa ir stay home dad – kā mājsaimnieks, paliek mājās un rūpējas par bērniem. Viņa pirmajam dēlam tagad ir pieci gadi, un viņš saka – grūtākie bija divi gadi, sieva no rīta septiņos iet uz darbu, pārnāk septiņos vakarā, viņš visu dienu ir viens ar bērnu. Teica, bijis tuvu tam, ka varējis nojūgties.
 
Māsa ar skalpeli
– Man filmā ļoti spilgta šķita tava saruna ar māsu pie operāciju galda. Vai vēlāk viņa kaut kā komentēja savu atklātību par tavu slimību?
– Protams, ar māsu esam runājušas, kā viņa filmā atspoguļota. Viņa par to uzjautrinās (sirsnīgi smejas).

– Viņai tiešām ir tāda humora izjūta?
– Nu, kā – mana māsa ir veterinārārste, un viņai ir tā autoritātes sajūta – kā jebkurš ārsts tu savā ziņā spēlējies ar dzīvību un nāvi. Tie divi pavedieni ir tavās rokās.

– Mazliet Dieva sajūta?
– Pat nezinu, vai ir ārsts, kuram nav Dieva sajūtas. Tas ir labi vai slikti? Tu pieņem lēmumu izglābt dzīvnieku vai cilvēku, bet dažreiz kļūdies, un viņš aiziet bojā. Ir sajūta, ka tā ir tava atbildība. Lai spētu pieņemt lēmumus, kas saistīti ar dzīvību vai nāvi, ir jābūt kādai... lielākai sajūtai. Es, piemēram, tādus nevaru pieņemt, tāpēc tādu darbu neveiktu. Mani lēmumi ir mākslinieciski, un neviens no tā nemirst (smejas).

– Māsas gājiens bija kā ar skalpeli...
– Jā. Lai to izdarītu, jābūt drosmei, vīrišķībai, asumam. Un sajūtai, ka man jāpasaka patiesība. Protams, māsas tēls ir stilizēts, tāpat kā mammas. Viņa arī par to pasmējās – es varētu sūdzēties, ka tā nejūtos, bet saprotu, ka tas ir mākslas darbs, subjektīvs redzējums.

– Kas ir tavi cilvēki Ņujorkā?
– Animatori.

– Visi dzīvojat vienā mājā Bruklinā?
– Tā jau nav. Man ir draugs, teātra režisors, viņš daudz palīdzēja pie filmas, strādāja ar manu balsi. Mēģinājām septiņas nedēļas pa piecām stundām dienā. Mums bija jāatklāj tēls, kas stāsta – tā it kā esmu es, bet arī neesmu, mazliet jānoņem sevi nost. Jo citādi traks paliksi, ja visu laiku domāsi, ka tas esi tu. Palēnām atklājām Austrumeiropas melno humoru...

– Amerikāņi to saprot?
– Īsti nē, bet tekstā tas ir, un viņš kā režisors, kurš strādā arī ar komēdiju, to pazīst, redz, sajūt. Filmu Amerikā uzņēma ļoti labi, bija ļoti labas recenzijas. Tā ir neparasta, unikāla tādā ziņā, ka viņiem šādu animāciju un vispār tādu filmu nav. Par personiskajām pieredzēm ir sarakstītas grāmatas – kā cilvēks izdzīvojis šizofrēniju vai depresiju. Esmu lasījusi vairākas, bet tās ir diezgan gaudulīgas – redz, kā es cietu, kā man neveicās, lai kā es cīnījos. Taču mani ne tik daudz interesēja stāstīt par sevi kā par ģimeni.

– Par pārmantojamību?
– Jā, tas ir jautājums – vai depresija ir pārmantojama? Vai arī tie ir apstākļi... Vai lāsts uzlikts. Jautājums par iedzimtību ir ļoti interesants un dziļš, zinātnieki par to vēl tā kā strīdas. Piemēram, esmu lasījusi pētījumus, ka cilvēkam, ja viņam bērnībā bijusi dziļa trauma, mainās ģenētiskais kods un viņš to var nodot tālāk saviem bērniem un pat bērnu bērniem. Man bieži nākuši klāt psihoterapeiti – vai zini, ka to traumu var nodot? Karš Latvijā ir radījis gēnu izmaiņas paaudžu paaudzēm... Bet man tādas sajūtas nav, jo karš ir bijis arī citur, un visā pasaulē cilvēki ir piedzīvojuši traumas. Filma tā īsti atbildi nedod, tikai mazliet to domu gājienu sapurina.

Režisore Signe Baumane par emocionāli atklātāko filmu Latvijas vēsturē: "Jūtos kā nodevēja"

 
Mana šizofrēnija
– Kad māsa tev pateica par šizofrēniju, kas tevī notika? Tu jau to zināji, nojauti?
– Nē. Nē. Grūti teikt, kāpēc šāda diagnoze man tika uzstādīta. Es arī nezinu, vai tā bija pareiza, varbūt ārsti vienkārši mēģināja izdabūt kukuli. Jā, diagnoze ir smaga... un es līdz galam tai neticu... Bet neticu arī tam, ka tā bija pilnīgi izdomāta. Domāju, tajā laikā neviens īsti nezināja, kas ir šizofrēnija, noteica uz labu laimi...

– Ārsti ar šādām diagnozēm mētājās?
– Tagad ir daudz precīzāka sapratne par to, kas ir šizofrēnija, kā tā izpaužas. Domāju – ja man būtu bijusi cita audzināšana un cita izglītība, varbūt galu galā es būtu nonākusi līdz šizofrēnijai vai vismaz kādai dziļākai krīzei. Mana pēcdzemdību depresija nenāca plikā vietā – bija vairākas maigākas epizodes jau pirms tam. Tā ka bija kāds pamats. Man šķiet, ja es būtu ļāvusies šai depresijai, tas varēja beigties daudz ļaunāk. Starp citu – esmu arī ļāvusies, jo ir tik mīļi tai ļauties. Pašā sākumā.

– Ieslīgt sevis žēlošanā?
– Arī tas, bet ir fiziski grūti cīnīties. Tu domā – labi, es to izgulēšu... Nevari nostāvēt kājās, nav spēka, bet, galvenais, nevari skaidri padomāt. Un tev šķiet – ja es pagulēšu nedēļu vai divas, varbūt pāries. Bet nepāriet. Un, jo vairāk tajā ieslīgsti, jo grūtāk izķepuroties. Tad arī sākas sevis žēlošana. Tu ieslīgsti tādā kā iekšējā labirintā, no kura pats ar savām rokām ārā netiec. Pirms gadiem trīsdesmit slimnīcā redzēju, kas tur notiek ar cilvēkiem, kam tiek dotas zāles, kas nav īsti precīzas. Tā – uz dullo, lai nomāc aktivitāti.

– Lai tikai mierīgi?
– Jā. Tur bija jauna sieviete, kas tikai pārvietojās. Viņu no rīta saģērba, izgrūda koridorā, un tā viņa staigāja ar tukšu skatienu no kakta līdz kaktam. Piecos gados viņa bija tapusi par cilvēku, kuru dīda no vienas koridora malas uz otru... Un viņa tāda nebija vienīgā. Kad to redzēju, nolēmu – kad tikšu ārā no slimnīcas, nekad vairs atpakaļ neiešu, negribu dzīvot uz tabletēm. Tā kā studēju filozofiju Maskavā, man tika iemācīts, kā mācīties, un es lēnām sāku likt kopā to, kas ir mans, kāpēc ar mani tas notiek, kādā veidā es to varu izdzīvot. Mana doma bija tāda – ja tev nav dzīves jēgas, tu nevari izdzīvot pat vienu depresijas epizodi, jo sāpes ir tik šausmīgas... Ja nezini, kādēļ tev jātiek tām cauri, tu arī netiec. Bet man šķiet – pat ja nav depresijas, kādai dzīves jēgai tomēr ir jābūt. Un tā nav nemainīgs lielums. Vismaz man jāzina, kāpēc jādzīvo šodien, kāpēc nākamo gadu. Tas savienojas lielākā nozīmē. Ja cilvēkam nav sakārtota šī jēga, viņam ir vieglāk atdoties depresijai, aicinājumam, ļaunajām rokām.
 
Likteņu pērles
– Vari teikt, ka esi skaidri un gaiši definējusi, kas ir tavas dzīves jēga?
– Daži izsmej Junga teorijas, bet viņa iespaidā man ir tēls, kā redzu sevi, – pērļu virtenes, kas iet cauri laikam, un es esmu viena no pērlēm. Katrs cilvēks ir pērle. Un katram cilvēkam ir savs uzdevums, lai kāds tas būtu. Un tev pašam jāizprot, kādi ir tavi talanti, potenciāls, jāredz, kā tu iekļaujies šajā virtenē. Ja savu uzdevumu nepaveic – izdari pašnāvību, atdodies narkotikām vai vienkārši nepildi –, tad pērļu virknē paliek tukša vieta. Neviens cits to aizņemt nevar. No tāluma, pagātnes nāk pērles, bet tava vieta ir tukša, un virkne nav tik skaista, pilna, kā varētu būt. Tā es to redzu.

– Tavs uzdevums ir multenes taisīt?
– Nu, negribu teikt, ka mana dzīves jēga ir taisīt animācijas filmas. Mans dzīves uzdevums ir stāstīt stāstus – no sava skatu punkta, sapurināt cilvēkus, liekot uz vecām lietām paskatīties jaunām acīm. Vēl konkrētāk – es vienmēr saku, ka turos pretī Holivudas... formulu kino. Viņi ir tā kā atklājuši formulu un griež to pa riņķi. Šķiet, ka man jātur domas un vizuālās domas diversitāte. Esmu stūrī, kur šī daudzveidība kļūst arvien mazāka. Mēs, neatkarīgie, tiekam lēnām izspiesti no jau tā mazā stūrīša. Nevar milzīgai naudai pretī turēties. Man, lai taisītu filmas, ir tikai daži tūkstoši, bet viņiem – miljoni. Bet man šķiet – ja nav domu daudzveidības, cilvēki kā suga nevar izdzīvot. Mums jāierauga iespējas, jāprot uz problēmām paskatīties no cita skatu punkta.

Režisore Signe Baumane par emocionāli atklātāko filmu Latvijas vēsturē: "Jūtos kā nodevēja"

 
Latviete ar amerikāņa drosmi
– Tu taču zini, ka cilvēki Latvijā lepojas ar tevi – mūsu Signe Baumane ir Kinoakadēmijā, viņai tajā pieder balss! Dažbrīd izskan pat naiva retorika – nu, mūsu Modrim ir cerība, jo mūsu Signe ir tur... (Jura Kursieša filma Modris šogad cīnās par Oskara balvu ASV – Red.)
– Nezinu, vai Modrim ir cerība, jo konkurss ir milzīgs, un es esmu tikai viena balss no sešiem tūkstošiem. Turklāt par ārzemju filmām Ņujorkā nebalso, pirmā atlase notiek Losandželosā, un manas balss tur nav. Kad tiek atlasīts īsais saraksts, es tieku klāt, varu skatīties un likt savu balsi. Filmu ir vairāk par astoņdesmit – kuram gan ir laiks tik daudz skatīties?

– Cik tu esi noskatījusies?
– Gada sākumā man daudz laika nebija, braukāju apkārt, septembrī sāku skatīties – apmēram trīs četras filmas nedēļā. Bet visām laika nepietiek. Esmu animācijas un īsfilmu nodaļā. Man bija jānoskatās 144 aktieru īsfilmas un 60 animācijas īsfilmas, vēl 20 pilnmetrāžas animācijas filmas. Ja man turklāt vēl jāskatās 80 ārzemju filmas, tad nezinu, pa kuru laiku varu darīt savu darbu. Man taču jāvirza arī savi projekti uz priekšu. Bet man ļoti patīk filmas, un ir ļoti liels prieks būt daļai no sarunas par jaunākajām.

– Tu jūties kā latviešu, pasaules vai Ņujorkas māksliniece?
– Nezinu. Tagad esmu Latvijā un jūtos kā Latvijas.

– Filmā visu tik labi esi paskaidrojusi – par to, ka Latvijā mājām ir vārdi, par to, kā ienāca krievi, vācieši...
– Tas kodols, kas ir manī, kas ir mana būtība, kas mani ir veidojis, kas mani tur kopā arī kā mākslinieci, ir latvietība. Es redzu pasauli...

–... latvieša acīm?
– Daļēji jā. Latviešu metaforas, tautasdziesmas, arī Austrumeiropas vizuālā kultūra ir atstājusi milzīgu iespaidu. Amerikā ir sajūta, ka viss ir iespējams, cilvēki nebaidās būt daudz atklātāki, brīvāki, nebaidās, ka apsmies par kādu stāstu. Kad mana latvietība nāk ārā tādā amerikāniskā veidā, tā tiek izpausta ar lielāku žestu. Nedomāju, ka es to būtu varējusi, dzīvojot Latvijā, un vai man vispār tāda doma būtu prātā ienākusi – uzņemt filmu Akmeņi manās kabatās.
 
Ko tomēr nevar izstāstīt
– Parasti par to, kas noticis mākslinieka dvēselē, teorētiķi un vēsturnieki interesējas pēc viņa nāves, mēģinot atšifrēt viņa darbus, vecus dokumentus, vēstules. Tu kā uz paplātes esi nolikusi savu dzīvi. Bet ne jau viss par tevi ir pateikts.
– Kad man prasa, kā tu visu tā par sevi izstāsti, saku – bet es visu neizstāstu. Esmu atklāta, ja prasīsi, varu... Lai gan visu tomēr nevaru. Ir daļa, kas nav izsakāma vārdos. Un ir tas, ko es nestāstu vispār. Tā ir svētā daļa, kas netiek izlikta uz paplātes.

– Vai tāds ir stāsts par attiecībām ar savu bērnu?
– Nu jā, manas attiecības ar dēlu ir tādas, savā ziņā – sarežģītas.

– Nu jau viņš pieaudzis?
– Jā, bet vai viņš līdz galam piedod un saprot? Vai mans lēmums, ko izdarīju, viņam ir nācis par labu? Kā būtu veidojusies viņa dzīve, ja es būtu palikusi, nebūtu aizgājusi...

– Varbūt tas tev bija izdzīvošanas jautājums?
– Bet es īsti nezinu, vai viņš to līdz galam saprot... Nav bijis tikai viens gadījums, kad man saka – kā tu tā varēji?! Tas ir jautājums, par ko pati bieži domāju, daļa, ko nemaz nevar tā izstāstīt, jo pats vēl risini, mēģini saprast. Savā dzīvē tu pats sev esi galvenais personāžs. Un tam tomēr jābūt mazliet simpātiskam. Tu nevari teikt – esmu ļaundaris! Tad – ja reiz esi tāds drausmeklis – tev jālec ārā pa logu... Tā vainas apziņa droši vien nepazudīs nekad – šī sajūta, ka mani lēmumi ir mainījuši cita cilvēka likteni. Taču – mēs katrs mainām kāda likteni.

– Un tu jau nezini, kā būtu, ja būtu.
– Jā, to arī es nezinu. Bet pavirši skatoties – mamma aizbrauca, dēls palika...

– Cik viņam bija gadu?
– Deviņi.

– Tu ar viņu sazinājies, rakstīji vēstules?
– Bet bērns, ja neredz tevi katru dienu, aug, un kādā brīdī tu kļūsti viņam sveša. Nav katras dienas kontakta, kad varat runāt, piemēram, kādi ir tavi draugi. Es viņa draugus nepazīstu. Un arī par ikdienas lietām nevaru ar viņu runāt, jo īsti neko nezinu. Tu ierodies no ārpasaules kā tāds marsietis, padefilē divas nedēļas un aizbrauc.

– Filma nebija mazliet viņam?
– Jā, viņš redzēja filmu, viņam patika, teica, ka labāk saprot mani.

– Cik viņam tagad ir gadu?
– Divdesmit astoņi. Pašam savs bizness, ļoti aktīvs, gudrs (smejas).

– Ir bijis pie tevis Ņujorkā?
– Jā, vienu reizi atbrauca, pagājušā gada februārī.

– Tikai vienu reizi 19 gadu laikā?!
– Jā, pa visu šo laiku.

Režisore Signe Baumane par emocionāli atklātāko filmu Latvijas vēsturē: "Jūtos kā nodevēja"

 
Man sāpes dara labu
– Tev dzīvē viss ir kārtībā – labs darbs, laba pilsēta, kur dzīvot, draugs, un tomēr saki, ka slimība tevi divreiz gadā apciemo?
– Bet depresija jau nav atkarīga no tā, vai tev ir laba vai slikta dzīve! Reizēm ir pat ļoti normāli apstākļi, viss kārtībā, līdzeni – nav lielu satraukumu, ne ļaunu, ne labu, bet atnāk lēnām tādas sāpes, jūti, kā tās aug lielākas un lielākas. Uzmācīgas domas.

– Kad iepazinies ar draugu, teici – man ir depresija, nebrīnies...
– Es nezinu, vai tā brīdināju. Jo par jaunām attiecībām jau nekad nezini, cik ilgi turpināsies. Tu tās ņem katru dienu un skaties, vai nākamajā vēl būs. Nu jau 15 gadu esam kopā, viens otru pazīstam kā vecu zeķi (smejas). Bet jaunās attiecībās tu tā nestāsti, nebrīdini. Kad uznāk krīze, centies tikt pāri. Vēlāk, kad saproti, ka šīm attiecībām var uzticēties, lēnām sāc stāstīt. Par savām sajūtām.

– Radošam cilvēkam šīs sāpes nav svešas.
– Piemēram, manam draugam tā ir pilnīgi sveša sajūta. Viņš to nesaprot, nekad nav izjutis. Jā, ir dienas, kad viņam ir slikta oma, neizdodas, kā gribējās, ar darbu nepaveicās, bet sāpes viņš nezina. Runāju ar animatoru Bilu Plimptonu, arī viņš ir viens ļoti normāls cilvēks, nekad nav piedzīvojis neko līdzīgu depresijai. Viņam mēdz būt stress, kad parādi uzkrīt, nevar naktīs gulēt, bet, ko šīs sāpes nozīmē, viņam nav ne jausmas.

Es zāles nelietoju. Šobrīd. Nesaku, ka nekad. Man nepatīk, ka sajūtas notrulina. Uzskatu, ka sāpes dara labu. Pirmkārt, atgādina, ka esi dzīvs, otrkārt, tās man liek just līdzi citiem. Kad izeju cauri šīm sāpēm un redzu, ka kāds cieš, es gribu palīdzēt. Kaut zinu, ka visiem nevar. Bet ir vēlme, sajūta, ka visi esam līdzīgi, ejam cauri ciešanām, un dzīve nav rožu kalns, drīzāk jau ērkšķu dārzs. Un tas nav viegls ceļš. Sāpes atgādina par manu dzīves misiju, jēgu. Un svarīgākais, ko depresija man palīdz saprast, – ja vienreiz tiec tai cauri, tevi nekas vairs nebaida. Pats ļaunākais jau ir noticis (smaida). Tas ir interesantākais, ko depresija man ir mācījusi.

Filmas "Akemeņi manās kabatās" reklāmas treileris - video:

 

Kur cilvēki spēles spēlē
– Man ir sajūta, ka tev tiek dota arī otra iespēja – būt ļoti gaišai, atvērtai, reflektēt uz cilvēkiem. Vai tu piedzīvo laimes un prieka brīžus?
– Piemēram, šī balva. Kā teicu, nejūtos īsti pelnījusi, bet man ir liels prieks, ka tieši Latvijā tāda vērtība manā darbā ir saskatīta. Tas man šķiet ļoti silti un jauki. Bet arī vienkāršas lietas, piemēram, man patīk parks netālu no vietas, kur dzīvoju. Dažreiz izeju tur vasaras vakaros ap saules rietu. Gar upes krastu augšā lejā, dažādu tautību cilvēki spēlē savas spēles, un man ir vienkārši laba sajūta. Viss ir tik skaists, cilvēki laimīgi, un viss būs labi. Gan jau viss būs labi (sirsnīgi smejas). Dažreiz draugi nevar saprast kādu animācijas programmu, es palīdzu, un arī tas sagādā nelielu prieku. Vai rādu animācijas filmu programmu skatītājiem, viss aiziet uz urrā, un man ir gandarījums, ka cilvēki sapratuši un kaut kas viņos ir mainījies.

– Par Filozofijas fakultāti kādreiz domāja, ka tā ražo daudz nelaimīgu cilvēku. Mazliet vulgarizējot, krievi saka – gore ot uma. Vai tev ir izkristalizējusies doma par izdzīvošanu, laimes sajūtas radīšanu sevī? Vai mums vajadzētu mācīties būt laimīgākiem?
– Protams, es domāju. Arī manis pašas laimes sajūta nav tā – uz labu laimi. Tā ir kopta, un es zinu, kas man sagādā prieku, un pie tā strādāju.

– Kā puķīti audzēt?
– Kā puķīti audzēt. Kā mamma mani mācīja iet cilvēkos. Bet filozofija ir ļoti laba izglītība, tas ir pamats, uz kā var veidot dzīvi. Tas gore ot uma, domāju, vairāk attiecas uz cilvēkiem, kuri paši izvēlas redzēt negatīvo. Mana vaina, mācoties filozofiju, bija tā, ka es ilgu laiku aizrāvos ar eksistenciālismu. Man tas šķita ļoti intriģējoši. Bet, kad tu emocionāli ar šo domu aizraujies, pieņem kā galējo patiesību, tad saproti, ka tas ir strupceļš – ja dzīvei nav jēgas, tad kādēļ dzīvot? Kādēļ celties un kaut ko darīt? Un es nekā nespēju izkļūt no tā, kur mentāli un emocionāli biju sevi iedzinusi.

– Varbūt tāds jaunības mazohisms?
– Protams, jā. Mazohims man ir ļoti... tuvs (smejas). Šī paššaustīšana, sevis nemīlēšana. Katrreiz, kad pamostos nakts vidū un nevaru gulēt, es izdomāju ko sliktu par sevi (skaļi smejas).

– Vēl viens citāds amerikānis Kurts Vonnegūts teica, ka dzīves jēga esot pendelēties apkārt.
– Man Vonnegūts arī ir ļoti tuvs – ar savu ironiju, sarkasmu, absurdumu. Es tiešām nezinu, vai varētu izdzīvot, ja neredzētu, ka tas, ko daru, iespaido citus. Es saprotu, ka tie nav miljoni, tikai tuvākie simt vai tūkstotis, kas redzējuši šo filmu vai citus manus darbus...

– No viņiem iespaidu stīgas iet tālāk...
– Nu, tā ir tā cerība, jā. Un man jāturpina šī cilvēku sapurināšana.

– Tu jūties mīlēta?
– Jā. Domāju, ka bērnībā ģimene mani mīlēja un arī manu māsu. Man ir ļoti laba ģimene. Tāpēc esmu spējusi iziet cauri grūtām situācijām. Tāpēc esmu spējīga uzņemties tādus riskus kā aizbraukt uz Ameriku. Tajā pašā laikā es reizēm domāju par savu izvēli – aizbraukt un atstāt bērnu. Acīmredzot manī kaut kas ir... satrūcis vai sabojājies. Un es īsti nezinu, kas tas ir. Nevaru atļauties psihoterapeitu. Pagaidām kaut kā tieku cauri savām grūtībām... Īstenībā man ir pašai savs psihoterapeits – galvā. Vecs vīrs. Kad man ir problēmas, es viņam stāstu.

– Tāds kā Jungs vai Freids?
– Apmēram. Es stāstu, un viņš tā gudri, ne pārāk uzbāzīgi man ko iesaka. Kā daudziem cilvēkiem ir iedomu draugs, man ir iedomu psihoterapeits (sirsnīgi smejas).

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS