Apmācies, stiprs lietus
Rīga
Apmācies, stiprs lietus
LV RU
Intervijas

Mīlestība, kas dzima purvā. Ina Endele atklāj purva dzīvesziņu (23)

 
30.janvāris 2016  11:15

Jūtos brīnišķīgi, jo zem kājām stingrs pamats, saka Ina Endele. Kāpēc lai tā nebūtu: bērni aug veseli un ņipri, arī profesija – ainavu dizainere – sniedz gandarījumu. Tomēr tas pamats, ko Ina jūt stiprāku par klinti, ir mazliet citāds. Latvijas sajūta. Tēva rādīts ceļš uz skatpunktiem, no kuriem pasaule paveras tik neparasta un jauna, ka tajā prieks justies droši. Apkārtējos cilvēkos. Akaču samtainajā maigumā. Lāceņu mirdzēšanā rasotos pirmsausmas rītos. Dzērveņu klājienā uz tās purva saliņas, kurā pavasaros dejo dzērves.

Mīlestība, kas dzima purvā. Ina Endele atklāj purva dzīvesziņu

Slavu Maslovski gribēju sastapt jau kopš brīža, kad uzzināju: Ķemeru purva tuvumā dzīvo vīrs, kurš izjūt šo dabas veidojumu pavisam citādi nekā vairākums no mums. Daudz dziļāk un niansētāk. Pazīst ne vien savdabīgā skaistuma dēļ, ko tikai retais spēj ieraudzīt smalkākajās visu gadalaiku izpausmēs, bet jau kopš puikas gadiem zina arī par purva labvēlīgo iedarbību uz veselību. Diemžēl mēģinājums sarunāt interviju neizdevās. Aizbildinājās, ka nejūtoties ne unikāls, ne gana kompetents. Pirms likt ieceri malā, sastapos ar viņa meitu. Klausoties Inu Endeli, gana skaidri ieraugāms arī viņas tēvs.
 
Drošības un brīdinājumu valoda

– Vai arī jums purvs ir vieta, kas saista un pievelk?
– Atceros vienu no aizvadītā rudens dienām, kad jutos līdz bezgalībai pārgurusi. Pārrados mājās, knapi vilkdama kājas. Tādās reizēs vienīgais glābiņš ir braukt uz purvu izpeldēties. Purva ezeri ir ļoti dziļi. Cik īsti – neviens nav mērījis, un vārds bezdibenis te ir īsti atbilstīgs. Peldēties tādos ir vārdos neizsakāma bauda, lai arī sākumā vienmēr ir mazliet baisi, zini, ka apakšā melns, necaurspīdīgs dziļums. Ūdenī nav iespējams ne rāmi iebrist, ne ieskrienoties ielēkt, jāzina īpašs paņēmiens. Apguļas sūnās un ieairējas kā ronis. Tāda pati ir izkļūšana laukā – jāuzņem ātrums un vienkārši jāizveļas.

Augšējais slānis parasti ir ļoti silts, dziļāk kļūst aizvien aukstāks, taču peldot to nemana. Toties ar katru ķermeņa šūniņu var just, cik ļoti tīrs un mīksts ir šis ūdens. Viegli saldens – droši var kādu malku norīt. Āda pēc tam ir maiga un samtaina, mati kā zīds. Vienreiz intereses pēc paņēmām līdzi aparātu, ar kuru mēra ūdens piesārņojumu. Tas izrādījās daudz mazāks nekā caur filtru attīrītam.

Tētis var pavadīt ūdenī stundām ilgi, man pietiek ar īsāku laiku. Atpūšoties piepeldu pie ezera malas. Puse ķermeņa ūdenī, puse laukā – uz sūnām, kas ir siltas, smaržīgas un mīkstas kā matracis. Vienlaikus atslēgusies un nomodā. Pēc atgriešanās realitātē vienmēr jūtos spēka pilna un atjaunota.

Mīlestība, kas dzima purvā. Ina Endele atklāj purva dzīvesziņu


– Laipojot starp akačiem, no nestabila sūnu paklāja roņa pozā ieslīdēt bezdibenī – pārāk droši tas neizklausās.

– Purvā katrai sūnai, puķei vai kociņam ir sava drošības apliecinājumu un brīdinājuma zīmju valoda – ja to apgūst jau kopš bērnības, nekāda apdraudējuma nav. Bīstamās vietas ir laikus pamanāmas, no tām var izvairīties, bet akačos jau neviens tīši nelīdīs. Tas, ka gadās piesmelt zābaku, tikai piederas pie lietas. Protams, ka tiem, kas šo dabas veidojumu nepazīst, jābūt ļoti uzmanīgiem un piesardzīgiem, nedrīkst ne soli novirzīties no laipām. Taču agrāk tur nekādu laipu nebija, iešana tikai pa savām takām.

Mūs ar māsu tēvs vadāja pa purvu kopš bērnības, burtiski vilka sev līdzi, visu rādīdams un skaidrodams. Uzsvēra, ka purvs ir augu daudzveidībā bagātīga un tīra vieta, kur katrā gadalaikā atrodams kaut kas fantastiski skaists. Nekad neesmu domājusi, ka tas varētu bīstams dūksnājs vai dubļiem pieķepuši akači, kā dažkārt nācās dzirdēt vēlāk. Dodoties uz purvu, man nekad nav bijis ne mazākās baiļu izjūtas. Mammai gan, viņa mūsu pārgājienos piedalījās ļoti reti. Taču vienmēr sagaidīja mājās ar kaut ko īpaši garšīgu.

– Šādi pārgājieni iepriekš tika stingri izplānoti?
– Lielākoties viss notika spontāni. Tētim iešāvās prātā kāda spontāna ideja, un mēs saintriģējāmies līdzi: ieraudzīsim to, kas līdz šim nav piedzīvots. Saules gaidīšana un pavadīšana. Lapsu alu meklēšana. Padzīvošanās uz kādas purva saliņas. Čagas tējas vārīšana. Mājas būvēšana kokā. Mācīšanās iekurt ugunskuru jebkuros laika apstākļos, arī tad, kad līst lietus. Ugunsgultas veidošana – tā ir siltuma nodrošināšana nakšņošanai pat visaukstākajā laikā. Izrok nelielu bedri, kurā iekur uguni, to aizber un apliek ar zariem.

Bija gan dažu stundu gara aizskriešana uz purvu vai mežu gandrīz ik pārdienas, gan došanās prom uz ilgāku laiku. Mums ar māsu plecos mugursoma, tētim līdzi telts, guļammaiss, katliņš un viss pārējais, kas vajadzīgs nakšņošanai. Noruna stingra: ja ceļā sāksies kaut mazākā īdēšana, nākamās reizes nebūs.

Mīlestība, kas dzima purvā. Ina Endele atklāj purva dzīvesziņu


Ceļā ieklausījāmies norādēs, kam pievēršama uzmanība. Jūtat, kā gaiss smaržo? Purvs zied! Re, šīs ir sfagnu sūnas, tās ārstē un iedarbojas dezinficējoši. Tagad sameklēsim sūnas, kas pieder pie citām sugām. Ievērojāt, cik atšķirīgas tām krāsas un lapoņa veidojums? Bet šo mazo, sārto ziediņu ar pilīti galā sauc par rasenīti. Izskatās mīlīgs, bet atšķirībā no citiem augiem pārtiek no kukaiņiem. Šī zālīte ar spalvu micīti galvā ir spilve.

Visu laiku kaut ko pētījām, salīdzinājām un mēģinājām noskaidrot. Kā var būt, ka mazie pundurkociņi ir daudz vecāki par dūšīgiem bērziem? Kāpēc tās priedes, kas aug uz purva smilšainajām saliņām, ir lielākas nekā pārējās? Kādā attālumā no purva ezera drīkst iet kājām un kad jāmetas guļus?

Palikt mājās bija lielākais sods, kaut zinājām, ka būsim traki pārgurušas, jo maršruta garums reti bija mazāks par trīsdesmit kilometriem. Uz jautājumu, cik ilgi vēl jāiet līdz sasniedzamajam objektam, viņš parasti nebēdīgi atteica, ka tepat jau ir, bet skaidri zinājām, ka viņa tūlīt reti ir mazāks par trim četriem kilometriem. Ja izrādījās, ka tēvs var ņemt līdzi tikai vienu no mums, uz šo vietu bija nopietns konkurss. Dažreiz gājām arī lielākā barā, jo tētim bērni vienmēr lipuši klāt.
 
Lāceņu teiksmainā burvība
– Maršruti saistīti galvenokārt ar purvu?
– Tētis ir teicis: neesmu nekāds purva vīrs, bet dabas cilvēks – tāds, kurš dabu apbrīno, no dabas mācās un dabā smeļas spēku. Bet daba ir viss – purvs, mežs, koki, putni, akmeņi. Lietus, vējš un mēness debesīs.

Viens no skaistākajiem vasaras notikumiem mums bija iešana uz mežu lācenēs. Tā iegūlusi prātā tik spilgti, ka pietiek pievērt acis, lai izjustais atdzīvotos ar visām smaržām un emocijām. Tas jādara, kamēr ogas vēl nav īsti gatavas. Noplūktās jāliek mazā trauciņā un visu laiku jālūkojas, lai neizjūk, tik medaini vārīgas tās ir. Tagad augšanas apstākļi kļuvuši citādi, un šo ogu kļūst aizvien mazāk, bet man bija izdevība izbaudīt burvību – lasīt lācenes, kad to papilnam.

Mīlestība, kas dzima purvā. Ina Endele atklāj purva dzīvesziņu


Šāds gājiens sākās krietni pirms četriem, kad gaisma vēl nav uzaususi, bet arī tumšs vairs nav. Uzsēdinātas uz tēta mopēda, aizrūcinājām uz mežu. Tur viņš noslēpa braucamo brikšņos, un krietno gabalu līdz ogu vietai soļojām kājām – ar aprēķinu, lai, saulei lecot, būtu noskatītajā vietā. Tur skatienam pavērās visīstākā pasaka – klajums, kas piebērts bālām zvaigznītēm. Katra oga kā fosforizēta – viegli spīd. Tiklīdz uzausa saule, šī burvība pazuda, atstājot vienīgi lasīšanas prieku. Taču tēvs nekad nemudināja pārāk koncentrēties tikai uz to. Paskatieties, cik teiksmaini te ir, iefotografējiet šo skaistumu atmiņā – tā viņš atgādināja.

– Šie teiksmainie ceļojumi – tikai vasarā?
– Cauru gadu tētis atrada ko tādu, par ko vērts sajūsmināties. Ziemā esam devušies uz purvu nakts slēpojumā. Bez lukturīšiem, pilnmēnesī. Ar uzdevumu sajust, kā mēness gaisma spēj pārvērst pasauli. Reiz, kad bija ieildzis kailsals, gājām klausīties ledus mūziku. Ik sūna un zāles stiebrs tad iekalts ledus kārtiņā. Skaņas, ko rada no dažādajiem augiem krītošie kristāliņi, skan dzidri un maigi – kā teiksmaina ziemas mūzika. Lai to saklausītu, solis jāsper klusi un bijīgi.

Mums bijuši arī skarbāki pārgājieni, tādi, kas vairāk tendēti uz rakstura veidošanu un izturības stiprināšanu. Reiz ar velosipēdiem devāmies uz Kolku. Septiņos no rīta izbraucām, astoņos pievakarē bijām vietā, kur lielā jūra satiekas ar līci. Pavadījām sauli. Nakšņojām teltī. Nogurums tāds, ka gribētos gulēt līdz pat dienas vidum, bet piecos jau atskan komanda: augšā, tūlīt lēks saule! Es toreiz biju pusaudze. Pamodās protests: visi normālie cilvēki no rītiem mierīgi guļ, bet mēs ņemamies, it kā saule citādi nespētu debesīs tikt. Kāda muļķe biju, ka piekritu braukt! Tagad domāju: cik labi, ka mums tas viss bijis.
 
Mazliet dzejnieks un mākslinieks

– Kur tēvā šī interese radās? Vai tā ir saistīta ar profesiju?
– Viņš ir atslēdznieks. Ir stāstījis – jau bērnībā, tolaik, kad vecākiem nebija vaļas bērnus tā uzpasēt kā tagad, viņam bijis paradums nozust klejojumos pa apkārtni, visu pētot un meklējot stūrīšus, kur vēl nav būts. Zinājis apkārtnes labākās sēņu un ogu vietas, dzīvnieku alas un putnu ligzdas. Padomju laikos krājis naudu, lai tiktu uz kalniem un citām vietām, kur pirmatnēja un neskarta daba.

Mīlestība, kas dzima purvā. Ina Endele atklāj purva dzīvesziņu


Viņš turklāt ir arī mazliet dzejnieks. Šiem pantiem gan nav nekādas literārās vērtības, tikai absolūts pozitīvo emociju koncentrējums, bet es ar šo viņa izpausmes niansi ļoti lepojos. Tāpat uzskatu, ka viņā ir arī kaut kas no mākslinieka dzirksts. Purvā, vietās, kur ir gruntsūdens līmeņu svārstības, uz koku stumbra virszemes daļas bieži veidojas interesanti izaugumi. Kā ezīši, tikai paslēpti zem mizas. Viņš tos māk ieraudzīt un pārveidot brīnumainos grebumos. Daudz ko oriģinālu izvietojis arī mājas dārzā, lai pievilinātu dažādus putnus. Acīmredzot katrā cilvēkā ir iekšējā saprašana par to, kas vajadzīgs psiholoģiskajam un emocionālajam līdzsvaram, vajag tikai tai ļauties.

– Cik gadu jūsu tēvam?
– Nupat aizgāja pensijā, tomēr fiziskajā vingrumā un dzīvespriecīgajā pasaules tvērumā joprojām pārspēj ne vienu vien jaunieti. Purva ezeros ir diezgan daudz salu – lielākas, mazākas. Tēvam patīk izrāpties uz kādas no tām, pasapņot un pameditēt. Rudeņos šīs vietas, kurām citi netiek klāt, ir kā apbērtas ar neparasti lielām dzērvenēm, uz citām aug daudz sēņu. Tētis piepeld, salasa un, turēdams grozu rokā, iras atpakaļ. Šoruden sarūpēja 320 litru dzērveņu. Ogas izcilas, jo vāktas īstajā laikā, pilngatavībā. Un saudzīgi, ar rokām. Gan pašiem pietiek, gan draugiem un paziņām iznāk.

Bet visvairāk mani priecē tas, ka šajā sakāpinātajā dabas izjūtā tētis aizrāvis līdzi arī manu septiņgadīgo dēlu. Vēl nesen gāja pētīt pilnmēness nakti purvā. Šoruden pirmo reizi abi tur nakšņoja. Kā jau mammai, mazliet satraukums bija, jo laiks vēss, bet dēls stāvā sajūsmā. Stāstīja, kā peldējušies. Kā pirms miega vērojuši saulrieta krāsas. No rīta ļoti nācis miegs, bet tas pārgājis, tiklīdz sākuši pētīt, ko dara migla.

Meitai vēl tikai gads. Pagaidām daba viņai vairāk saistās ar rādīšanu uz ievārījuma burciņu: lācenītes, lācenītes. Nešaubos, ka, tikko iemācīsies staigāt, liks plecos mugursomu vai ņems rokās sēņu grozu un tipinās vectētiņam pa pēdām tāpat kā tagad lielais brālis. Viņš tik rāda: paskaties, kādas te sūnas. Un kāda šim kokam miza atšķirībā no tā. Un kāda uz takas lapu sega, tātad tuvumā jābūt apšu bekām. Bet te ir īstākā baraviku vieta, meklēsim nu! Atceros, kā mēs ar māsu reiz smiedamās skrējām pāri dzeltenām lapu kapeiciņām apbirušai meža takai, bet tētis mūs piebremzēja: ieskatieties vērīgāk. Izrādījās, ka viss ceļš bija noklāts gailenēm.
 
Pieņemt visu lietu mainīgumu

– Ko dod šāda uztrenēta dabas izjūta? Vai jums tā palīdzējusi justies labāk un drošāk – profesijas izvēlē, ikdienas saskarsmē?
– Tas, ko redzam bērnībā, ietekmē it visu, ko darām vēlāk, taču profesijas izvēlē – esmu ainavu dizainere, tas ir pa vidu starp arhitektu un dārznieku – saistību ar tēva iespaidu esmu sākusi apjaust tikai nesen. Jo apzināti kopš pirmajām klasēm gribēju būt ārste. Skolā mācījos ļoti labi, tāpēc nešaubījos, ka augstskolā tikšu. Kad mamma izlasīja avīzē, ka Bulduru dārzkopības tehnikumā atvērts jauns kurss – ainavu dizains –, un ieteica kaut teorētiski apsvērt arī šādu iespēju, ja gadījumā netiktu mediķos, es pat apvainojos. Kādi dārzi, kāds tehnikums, ja būšu ķirurģe! Bet viņa ik pa brīdim atgādināja: kad tur būs atvērto durvju diena, intereses pēc aizbrauc.

Mīlestība, kas dzima purvā. Ina Endele atklāj purva dzīvesziņu


Nevaru to izskaidrot citādi kā ar pieskārienu no augšas. Tiklīdz iegāju tehnikumā, bija pilnīgi skaidrs: tieši šī ir nodarbošanās, kam vērts veltīt dzīvi. Bet īstā profesijas garša un sarežģītība nemaz tik ātri vaļā nevērās. Sākumā gandrīz vai lecīgums: es gudra, jo visi koku latīniskie nosaukumi galvā, visi principi, kas dārzu iekārtojumā svarīgi, apgūti. Dodiet tik, kur izvērsties! Bet, nonākot konkrētajā situācijā, pēkšņi apjēdz, ka īstenībā neko nezini un profesiju jāsāk apgūt no jauna. Turklāt nevis ar augu nosaukumus apzīmējošiem rimbulīšiem topošā dārza tehniskajā projektā, bet ar tā cilvēka izprašanu, kuram strādā. Šajā darbā jāpārvalda dārzkopības pamati un jāpārzina augu īpašības, bet vēl vairāk jābūt psihologam. Nevienu dārzu nevaru izveidot tikai pēc teorētiska pasūtījuma, iekams nav iepazīts tā saimnieks. Parunāt, izprast viņa dzīvesveidu, intereses. Saprast, kādam nolūkam dārzs vajadzīgs. Kā cilvēks tajā grib justies?

– Un ko tad, kad tas ir saprasts?
– Tikai tad, kad kopējā aina ieraudzīta viņa acīm, varu sākt to līdzsvarot ar savējo un kaut ko veidot. Tāpēc, pirms ķerties pie darba, es vedu klientu uz audzētavu un skatos, kam viņš pievērš uzmanību, kā izprot skaistuma un lietderīguma līdzsvaru. Un turpmākajā darbā par mērķi izvirzu tieši to – palīdzēt viņam veidot iekšējo harmoniju ar sevi un vidi. Iepriekš izstrādātas shēmas un šabloni te der tikai vadlīnijām, bet viss pārējais ikreiz jādara no jauna. Sākotnējo projektu bieži mainu līdz nepazīšanai. Gandrīz kā ar peldēšanos purva ezerā – bauda ir tikai tad, ja nevis teorētiski, bet caur savām izjūtām zini, kāds šis ūdens ir, kā tam tuvoties, kā izturēties.

Vēro, noglāsti, izjūti un pieņem visu lietu mainīgumu – tā ir metode, ar kuru strādāju. Bet to apgūt noteikti palīdzējis tēvs ar savu bezvārdu mudinājumu vērot, uztvert, apbrīnot. Vienalga, vai runa ir par purva ezeru, dizaina projektu vai cilvēku attiecībām, svarīgākais ir tas, kas lietu vai norisi izrauj no shēmas, rutīnas vai visu akceptēta pieņēmuma par labo un slikto un veido emocionālo attieksmi.
 
Viss labais saņemams caur grūtībām

– Ir pieņēmums, ka tēva personības pārāk spēcīgā ietekme dažreiz meitām traucē veidot attiecības. Kā bijis jums?
– Sajūta, ka nekāds vārgulis līdzās neder, jo pati neesmu vārga, man bijusi vienmēr. Tā vīriešus nereti mulsina un biedē. Esmu to izbaudījusi. Toties patlaban zinu, ka mans vīrs ir tikpat spēcīga un stipra personība kā tēvs.

Sen esmu pieaudzis cilvēks, tomēr tēva izjūta man joprojām ļoti nepieciešama. Zināt, ka esmu drošībā un aizsardzībā, tāpēc varu atļauties būt maza meitene, drīkstu justies citādi nekā ikdienas izpausmēs, kad jābūt spēcīgai un nenogurdināmai. Tāpēc iet dabā man joprojām labāk patīk kopā ar tēvu. Man diemžēl tas nav dots – orientēties apvidū; varu ātri apmaldīties pat diezgan pazīstamās vietās. Viņam kompass un karte galvā. Kā putnam – iekšējā sajūtā, turpretī Rīgā tētim nebūtu grūti samulst pat piecu māju ielokā. Vēl tagad brīžos, kad ļoti grūti, mēdzu tēvam palūgt: aizved mani uz mežu, jo man šobrīd to vajag vairāk nekā dzert vai elpot. Sīkāki paskaidrojumi tad vairs nav vajadzīgi.

– Kas ir vērtīgākais, ko esat guvusi no tēva un gribētu nodot tālāk saviem bērniem?
– Izpratni, ka ir lietas, kas dotas no augšas, – ģimene, kurā piedzimstam. Dabas skaistums un bezgalība kā Dieva radītāja brīnišķīgākā izpausme. Apjaust šo varenību. Just pateicību, ka tev tas dots. Saprast prātam neaptveramo, ka ir kāds augstāks spēks, kas to radījis, veidojis, ļauj ieraudzīt un izdzīvot. Bet tikpat svarīgi ir apjēgt, cik daudz iespēju ielikts pašu rokās. Ja esi iztukšojies, vajag uztankoties, un to izdarīt iespēja ir katram: vienam izklaigājoties, citam izklaiņojoties pa lielveikalu. Tas, kurš spēka avotu spēj ieraudzīt rasas lāsē vai zāles stiebrā, manuprāt, dzīvē ir laimīgāks, jo jebkurā situācijā var justies bagāts. Paklausies putnos, vējā, ļaujies krāsām, izpeldies purva ezerā, un rūgtums būs prom.

Savam dēlam bieži atgādinu to, ko tētis teicis man: Latvija dabas ziņā ir kaut kas īpašs un izcils. Tik skaista – dažāda un mainīga. Varam būt laimīgi, ka te dzīvojam un mums dota iespēja mīlēt tādu zemi. Iemācīties apstāties, izbaudīt, atslēgties, uzlādēties un pieslēgties dzīvei – tas nav nemaz tik vienkārši. Īpaši brīžos, kad iemesla priekam nemaz tik daudz nav. Bet tad jāatceras, ka viss, kas dzīvē notiek labs, dabūjams vienīgi ar lielu piepūli, caur grūtībām. Sevi jāpārvar, pat jālauž, lai saņemtu pretī tās emocijas, kas palīdz dzīvot. Lai izjustu saullēkta brīnumu, jāpieceļas ļoti agri. Lai tiktu pie dzērvenēm, jāpārpeld ezers.

Mēs ar dēlu nesen esam apguvuši kādu spēka papildināšanas rituālu, ko gan veicam tikai tad, kad citi neredz. Brīdi piestājam pie diviem mums abiem nozīmīgiem bērziem un tos apskaujam. Kad es vēl biju maza, tēvs pie dzelzceļa uzbēruma izraka sīkus bērziņus. Kopā ar kaimiņu bērniem tos iestādījām. Lielākā daļa kociņu nonīka, bet divi izdzīvoja. Ejot garām, es dažreiz tur apstājos, piekļāvos pie koka, samīļoju un pačukstēju kādu labu vārdu. Reiz Alekss to ievēroja un prasīja, ko daru. Paskaidroju: šos bērzus pati iestādīju kopā ar tavu vectēvu, tāpēc man tie ļoti tuvi. Bet mīļie taču jāsamīļo, vai ne? Viņš uzreiz: es arī gribu – tāpat kā tu un vectēvs. Sentimentāli? Varbūt. Bet mums tas liekas forši.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS