Mazmākoņains
Rīga
Mazmākoņains
LV RU
Sporta zvaigznes

Ainars Bagatskis: "Izbaudu iespēju strādāt ar labiem basketbolistiem" (9)

 
07.februāris 2016  07:49

“Jāiespēlē jaunie basketbolisti un jārada spēcīgs kolektīvs, kas justu atbildību pret sevi, līdzjutējiem un valsti,” ar šiem vārdiem basketbola trenera darbā tobrīd vēl samērā maz pieredzējušais Ainars Bagatskis 2010. gada vasarā ķērās pie Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības stūres, kuras sastāvu bija izretinājusi paaudžu maiņa, diskvalifikācijas un sportiskās motivācijas trūkums.

Pēc Eiropas čempionāta finālturnīra Ainars Bagatskis vēl nereti kavējas atmiņās.

Pēc Eiropas čempionāta finālturnīra Ainars Bagatskis vēl nereti kavējas atmiņās.

 “Sešos gados visi kopā esam auguši. Spēlētāji – kā basketbolisti un personības, es – kā treneris. Esmu izbaudījis iespēju strādāt ar Latvijas labākajiem basketbolistiem un ieguvis nenovērtējamu pieredzi. Augusi arī komanda, Eiropas čempionātā atkārtojot Latvijas labāko sasniegumu kopš neatkarības atgūšanas – astoto vietu. Klusībā cerēju uz mazliet labāku rezultātu, un tas bija pilnīgi iespējams. Taču nepadarīta darba sajūtas nav un nevar būt,” Bagatskis saka 2015. gada nogalē, kad viņa CV jau rotā trīs sezonas Eirolīgas klubu galvenā trenera statusā, divi Ukrainas čempiona tituli un 91 spēle Latvijas valstsvienības priekšgalā, komandai trijos Eiropas čempionāta finālturnīrs uzrādot nepārprotamu progresu – 22., 11. un astoto vietu, bet tagad priekšā vēl viens izaicinājums – olimpiskā kvalifikācija Belgradā, kur vispirms jāspēkojas ar Japānas un Čehijas izlasēm, bet tad šķēpi cīņa par vienīgo ceļazīmi uz Riodežaneiro var krustoties arī Serbiju, Angolu un Puertoriko.

Valstsvienība: bez eiforijas, bez kompleksiem

Pirmo reizi biji nominēts Latvijas Gada balvai sportā, otro reizi pēc kārtas esi atzīts par Latvijas Gada treneri basketbolā – no malas izskatās, ka 2015. gads trenerim Bagatskim bijis veiksmīgs. Kāds tas šķitis pašam, kuras bijušas spožākās veiksmes un sāpīgākās neveiksmes?
Kādas neveiksmes? Tādu nav bijis (smejas)! Nopietni runājot, labo brīžu patiešām bijis vairāk. Ar Ņižņijnovgorodas komandu veiksmīgi debitējām Eirolīgā. Parādījām kvalitatīvu basketbolu, daudzus pārsteidzām, iekļūstot TOP16 kārtā. Izcīnījām ceturto vietu VTB Vienotajā līgā, kas, lai kā tur būtu ar politiskajiem zemtekstiem, sportiskajā ziņā ir viena no labākajām Eiropā. Man kā trenerim lielu gandarījumu sagādāja arī tas, ka četri spēlētāji pēc pagājušās sezonas noslēdza līgumus ar labiem klubiem, kas varēja piedāvāt krietni izdevīgākus finansiālos noteikumus. Ar valstsvienību sasniedzu cienījamu rezultātu gada svarīgākajā turnīrā – Eiropas čempionātā. Par Rīgā piedzīvotajām izjūtām runāt lieki, jo tās nevar aprakstīt. Savu skatītāju priekšā, pilnā Arēnā Rīga – neatkārtojamas emocijas.

Pirms gada runājām par to, kā panākt, lai lielā ažiotāža nesadedzina komandu. Izdevās?
Apzinājāmies, kāds spiediens uz mūsu pleciem gulsies visā turnīra gaitā, un, manuprāt, to izturējām ar cieņu. Otrā vieta Rīgas sešniekā, priekšā palaižot tikai Lietuvu, un, svarīgākais, uzvara astotdaļfinālā pār Slovēnijas izlasi... Laikam jau esam kļuvuši ļoti spēcīgi, ja reiz dažkārt tiekam kritizēti par nepietiekami pārliecinošām uzvarām pār komandām, kuru sastāvā ir vairāk Eirolīgas spēlētāju nekā mums.

Apetīte rodas ēdot, turklāt arī pats pielēji eļļu cerību ugunskuram, pēc izlozes Rīgas grupas sastāvu nosaukdams par veiksmes dāvanu.

Jā, pretiniekos varējām dabūt vēl spožākas zvaigznes... Kāds būtu rezultāts, ja, piemēram, ukraiņu vietā būtu serbi vai Čehijas vietā – Itālija, to nekad neuzzināsim. Bet atšķirībā no līdzjutējiem treneris nevar atļauties nodoties sapņiem. Komandu gatavojām cīņai ar konkrētajiem pretiniekiem, un, zinot, kādos klubos spēlē Čehijas un Beļģijas, pat Ukrainas izlases līderi, būtu bijis ļoti pārdroši sevi uzskatīt par izteiktiem favorītiem.

Taču ne jau par pastarīšiem!
Nē, par komandu, kas var paveikt lielas lietas, ja būs vienota gan gatavošanās procesā, gan spēlēs. Nebija pamata nedz mazvērtības kompleksiem, nedz milzīgai eiforijai. Sešās sezonās kopš 2010. gada vasaras pakāpeniski izkristalizējies komandas kodols. Spēlētāji, kas tic sev un partneriem. Labais mikroklimats ir liela vērtība un palielina motivāciju vasarā, kad citi spēlētāji vēl bauda atvaļinājumu, iesaistīties izlasē un censties tai palīdzēt pēc iespējas vairāk. Turklāt spēlētājiem patīk basketbols, ko spēlējam.

Kādā ziņā?
Zinām savus objektīvos mīnusus – izteikta centra spēlētāja trūkuma dēļ mums ir problēmas pozicionālā spēlē. Zinām arī plusus – pretiniekiem neērts universālisms, spēlētāju prasme lietderīgi nospēlēt pozīcijās, kurās, vadoties pēc klasiskajiem standartiem, vīriem it kā pietrūkst augumu centimetru. Cenšamies taktiku pielāgot spēlētāju meistarības īpatnībām, lai katrs varētu parādīt savas labākās īpašības, elastīgi sabalansējot spēles disciplīnu un improvizācijas iespējas.

Patiess gandarījums Bagatskim ir par "Arēnā Rīga" piedzīvotajām emocijām Eiropas čempionāta finālturnīra laikā.

Patiess gandarījums Bagatskim ir par "Arēnā Rīga" piedzīvotajām emocijām Eiropas čempionāta finālturnīra laikā.


Esi apmierināts ar sasniegto kvalitāti?

Spēļu gaita un rezultāti parādīja, ka esam atraduši pareizās receptes, kas palīdz sagādāt pretiniekiem nopietnas problēmas un pretendēt uz uzvarām. Rīgā neizdevās tikai otrais puslaiks spēlē ar Lietuvu un mača sākums pret Igauniju. Jā, arī citās spēlēs bija neveiksmīgas epizodes, taču kura komanda čempionātā stabili nospēlēja visas spēles no sākuma līdz beigām. Nākamajiem čempioniem spāņiem grupā bija divi zaudējumi, lietuvieši piecas no savām sešām uzvarām izrāva galotnēs...

Astotā vieta Eiropā ir tuvu Latvijas komandas reālajiem spēju griestiem?
Ja paskatāmies uz komandām, kas palika aiz mums, un ja ņemam vērā, kā mūsu spēlētāji novērtēti Eiropas darba tirgū, tā varētu teikt. Taču konkrētam turnīram ir savs sižets, un tajā iespējami dažādi pavērsieni. Katrai komandai pat spēlē ar visspēcīgākajiem pretiniekiem rodas iespējas. Jautājums – kā izdodas tās izmantot. Mēs “EuroBasket2015” laikā savas izmantojām. Gandrīz visas.

Tev patīk uzsvērt, ka profesionālajā sportā pagātnei un nākotnei nav nozīmes. Ir tikai tagadne – konkrētā spēle, kurā jācenšas uzvarēt...
Precizēšu – pagātnei ir nozīme kā pieredzei, nevis nepārtrauktu pārdzīvojumu avotam. Esi lepns par savām veiksmēm un lepojies arī ar neveiksmēm – tas viss tevi dara bagātāku. Izanalizē un cīnies tālāk. Protams, basketbolā, kur katras spēles laikā gan spēlētājiem, gan treneriem jāpieņem desmitiem lēmumu, visu laiku var atrast iemeslus atgriezties pagātnē un nodoties prātojumiem – kā būtu, ja... Man tas nešķiet produktīvi. Jā, varēja būt citādi, bet vai labāk?

“EuroBasket2015” pēcgaršu ļoti ietekmēja neveiksmīgā izskaņa spēlē ar Grieķiju. Latvijas komandai bija 17 punktu pārsvars un tikai 15 minūtes šķīra no piektās vietas Eiropā... Bieži iznāk domās atgriezties šajā spēlē?
Iznāk. Gan pašam, gan sarunās ar Artūru (Štālbergu – palīgu gan valstsvienībā, gan Ņižņijnovgorodas klubā – Aut.). Bet sensacionālu atklājumu vai oriģinālu recepšu, kā vajadzēja rīkoties, nav. Spēles stila ziņā neko kardināli nevarējām mainīt. Pārsvaru panācām ar labu darbību un precizitāti uzbrukumā. Bremzēt spēles tempu nedrīkstējām, jo pozicionālā basketbolā nebija ko likt pretī grieķu pārspēkam. Vajadzēja turpināt spēlēt savā stilā, bet... Vieniem varbūt pietrūka pieredzes un aukstasinības, citiem nepietika spēka turpināt spēlēt uz iespēju augstākās robežas. Mūsu nelaime bija tā, ka nebija drošības rezerves. Lai gūtu panākumus, līderiem visu turnīru vajadzēja spēlēt ar maksimālu pašatdevi un intensitāti. Grieķi izšķirošajā brīdī lika lietā līdz tam kaut kādu iemeslu dēļ pietaupītos resursus, mums tādu vairs nebija. Turklāt mūsdienu basketbolā 10 punktu pārsvars vai deficīts ir nieks, ko iespējams likvidēt minūtes laikā. Sāpīgi? Protams! Bet bija arī gandarījums par to, ka neļāvām sevi sabradāt ne grieķiem, ne pirms tam ceturtdaļfinālā 26 000 skatītāju atbalstītajiem mājiniekiem frančiem. Kamēr pietika spēka. Diemžēl pēdējai spēlei ar Čehiju galvenajiem “vilcējiem” enerģijas rezervju vairs nebija palicis

Un tomēr – vai bija kāds lēmums, ko tagad, zinot, kā viss beidzās, gribētos pieņemt citādi?
Kad pret grieķiem panācām lielo pārsvaru, vairāki spēlētāji, kas bija labi iejutušies, vienlaikus paprasīja maiņu. Varējām kādu paturēt laukumā ilgāk, bet – vai ar to būtu pieticis?

Olimpiskais izaicinājums

Dzirdēts viedoklis, ka līdzdalība olimpiskajā kvalifikācijā būtu tukša enerģijas izšķiešana – nepelnīta privilēģija, liela konkurence, tikai viena ceļa zīme...
Kam negadās kādu muļķību pateikt (smejas)... Pirmkārt, pirmo rezervistu vietu esam izcīnījuši, nevis nopirkuši. Otrkārt, visus šos gadus neesam vairījušies no jauniem izaicinājumiem, un iespēja salīdzināt savus spēkus ar Eiropas un nu jau arī visas pasaules labākajām komandām būtu gan interesanta, gan motivējoša. Treškārt, nevajag steigties norakstīt mūsu izredzes. Jā, ja piedalīsimies olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, nebūsim galvenie favorīti, bet katru gadu esam spēlējuši aizvien labāk, un, ņemot vērā spēlētāju vecumu, esmu pārliecināts, ka esošā virknējuma spēju griesti vēl nav sasniegti. Turklāt šovasar saskaitīju piecus spēlētājus, kas varēja būt izlases divpadsmitniekā, pastiprinot komandu vairākās svarīgās pozīcijās.

Ainars Bagatskis nekad nav slēpis, ka trenera darbā būtiska ir komunikācija arī ar spēles tiesnešiem.

Ainars Bagatskis nekad nav slēpis, ka trenera darbā būtiska ir komunikācija arī ar spēles tiesnešiem.


Esi domās valstsvienības tērpu pielaikojis, piemēram, Kristapam Porziņģim?

Tāda spēlētāja līdzdalība būtu lielisks papildinājums mums un nepatīkams jaunums ikvienam pretiniekam. Kurš par to šaubās?

Iznāk laiks sekot viņa spēlēm?
Pilnībā esmu redzējis vienu, bet, protams, regulāri skatos videosižetus un sekoju statistikai. Par Kristapa talantu man šaubu nebija, bet miers un pārliecība, ar kādu viņš bez ilga ieskrējiena iekaroja savu vietu pasaules labākajā līgā, – tas ir iespaidīgi un zināmā mērā pārsteidzoši. Lielisks piemērs, ko var sasniegt ar smagu darbu un ticību savai zvaigznei.

NBA norišu pārzinātāji, uzteicot Porziņģi par spožo debiju, gan piesardzīgi vērš uzmanību uz debijas efektu – sak, īstais pārbaudījums sāksies, kad pirmais entuziasms samazināsies un pretinieki izpētīs Kristapa trumpjus...

Neviens basketbolists NBA spēļu maratonu nav aizvadījis kā nepārtrauktus svētkus. Arī Kristapam priekšā dažādi pārbaudījumi un ne tik veiksmīgi karjeras posmi. Taču viņa talants un spēles izjūta ir unikāli un, esmu pārliecināts, palīdzēs tikt galā arī grūtākajos brīžos. Mūsdienās basketbols ir izanalizēts un salikts pa plauktiņiem. Daudzi zina, kas un kā jādara, daudzi trenējas vaiga sviedros. Bet, lai patiešām visu izdarītu visaugstākajā līmenī un pārspētu konkurentus, jābūt zvaigznes dotībām. Pret zvaigzni pat vispilnīgākais skautings nepalīdzēs. Kristapam tāds potenciāls piemīt, un tas parādījās jau agrā jaunībā. Ir daudzi puiši, kas spēj augstu uzlēkt, bet tikai Porziņģim izdevās vienā spēlē deviņas reizes nobloķēt pretinieku metienus, kā viņš to izdarīja Eiropas U18 čempionātā Rīgā.

Starp disciplīnu un improvizāciju

Pieminēji informāciju – skautingu, kas pēdējā laikā kļuvis par modes lietu. Cik liela nozīme tavā trenera praksē ir šim darba aspektam? Un – vai shēmošana nenogalina basketbola spēles dzīvo garu?
Tā ir interesanta problēma. Lielajos klubos, kur strādā lielas treneru brigādes, pirms katra mača tiek sagatavoti biezi dosjē. Par katru pretinieku spēlētāju – labās un sliktās īpašības. Par komandas spēles stilu. Par trenera rīcību konkrētās situācijās. Bet – vai šī informācija tiek pilnībā apzināta un izmantota? Biezas mapes ar, nešaubos, kvalitatīvi sagatavotiem ziņojumiem esmu redzējis izmestas papīrgrozā.

Mūžam emocionālais treneris savas neilgās karjeras laikā jau ir paguvis vadīt trīs dažādas Eirolīgas komandas.

Mūžam emocionālais treneris savas neilgās karjeras laikā jau ir paguvis vadīt trīs dažādas Eirolīgas komandas.


Spēlētāji nenovērtē treneru pūliņus?

Novērtē, bet basketbolu spēlē dzīvi cilvēki, un nav iespējams paredzēt visus pavērsienus. Laukumā viss notiek ļoti ātri, spēlētāja lēmumus ietekmē fiziskais stāvoklis, nogurums, kaut kādi blakusapstākļi, kas neļauj koncentrēties par simts procentiem. Pat visizcilākais basketbolists nav perfekts, tāpēc basketbols ir kļūdu spēle. Uzvara tas, kurš tādas pieļauj mazāk un labāk izmanto pretinieka misēkļus. Un, protams, milzīga nozīme ir neordinārajiem talantiem, kas spēj pārsteigt visus – pretiniekus, publiku, partnerus un arī paši sevi. Skauto, kā gribi, bet basketbola pamatvērtība joprojām ir darbība viens pret vienu. Prasmei apspēlēt savu sedzēju un nosegt pretspēlētāju. Ja to vari izdarīt, tad jau var sākt runāt par taktikas niansēm.

Sporta komandu treneru pēcspēles komentāru standarts: uzvarējām, jo komanda izpildīja spēles plānu; zaudējām, jo neizpildījām. Tik vienkārši?
Protams, ir vispārēji komandas taktikas principi, kas jāievēro, bet, vadot komandu, cenšos neļauties dogmām. Jā, ņemot vērā pretinieku sastāvu un spēles īpatnības, savs plāns tiek izstrādāts katram mačam, bet gana bieži gadās spēles, kad jau trešajā minūtē saproti – pamatiecere šoreiz ir garām. Kādam pretiniekam ir lielā diena, kāds tavējais nevar izdarīt to, ko parasti var, turklāt arī pretinieki nav snauduši un sagatavojuši kādu pārsteigumu... Tādā situācijā ir svarīgi, lai būtu sagatavots plāns B. Kad arī tas nenostrādā, jāspēj ātri orientēties un ieviest korekcijas. Neizrādot spēlētājiem, ka esi nepatīkami pārsteigts. Jābūt gatavam improvizēt, arī riskēt un blefot. Visu pa plauktiņiem var salikt pēcspēles analīzē, kad ir laiks un netraucē emocijas. Bet cīņas karstumā pretinieka pārsteigšana bieži ir auglīgāka par hrestomātiski pareizu rīcību.

Savām komandām spēles plānu gatavo pats?
Tas ir kolektīvs darbs. Parasti kādam no palīgiem skautinga sagatavošana ir pamatpienākums, bet pretinieku spēles skatos arī pats, un iesaistās citi palīgi. Sanākam kopā, izrunājām, ko kurš pamanījis un kādu rīcību iesaka konkrētās situācijās aizsardzībā un uzbrukumā. Man ir svarīgi dzirdēt pēc iespējas vairāk viedokļu. Gan pirms spēles, gan spēles laikā. Lēmumi gan ir manā ziņā. Tāpat kā atbildība.

Pirmā, bet ne vienīgā vijole

Valstsvienībā sešu gadu laikā esi strādājis kopā ar daudziem treneriem, kuri savos klubos pieraduši būt galvenie un dažkārt pat vienīgie, – Agri Galvanovski, Robertu Štelmaheru, Arni Vecvagaru, Ainaru Zvirgzdiņu. Apzināta izvēle vai sakritība?
Man patīk strādāt lielā komandā. Pat visizcilākais speciālists mūsdienu basketbolā viens labu rezultātu nevar sasniegt. Idejas noder vienmēr – gan tās, ko pieņemu un realizēju, gan tās, kas dažādu iemeslu dēļ paliek neīstenotas. Palīgu pieredzei un vecumam nav izšķirošas nozīmes. Galvenais, lai sakristu globālais skatījums uz basketbolu. Savu pienesumu dod gan jaunās paaudzes treneris Artūrs Štālbergs, gan pieredzējušais Ainars Zvirgzdiņš, kurš galvenā trenera amatā nostrādājis pat ilgāk par mani. Man vienmēr paticis, kā viņš gatavojis savas komandas un izmantojis savā rīcībā esošos resursus. Savā ziņā pieredzes viņam ir pat vairāk nekā man – kāpēc šo potenciālu neizmantot?!

Bagatskis neslēpj, ka Latvijas valstsvienībai pa spēkam ir paveikt lielas lietas. Varbūt pat Rio?

Bagatskis neslēpj, ka Latvijas valstsvienībai pa spēkam ir paveikt lielas lietas. Varbūt pat Rio?


Sportā konkurences cīņa ir nežēlīga, un nav noslēpums, ka daudzi otrie treneri sapņo kļūt par galvenajiem. Nebaidies konkurences?

Man nav konkurentu (smejas). Katram trenerim ir sava motivācija un arī godkāre, tāpēc maz ticams, ka nemainīgā brigādē iespējams nostrādāt gadu desmitus. Bet, konkrētā situācijā strādājot ar konkrētu komandu, es nenododos ilgtermiņa plānu kalšanai. Bez liekuļošanas teikšu, ka man bijis kaifs valstsvienībā strādāt kopā ar visiem, ar ko izdevies to darīt. Katrs no viņiem ir devis savu ieguldījumu, no katra arī es kaut ko esmu mācījies.

Kopš 2005./2006. gada sezonas, kad kļuvi par “Barons/LU” spēlējošo galveno treneri, allaž esi spēlējis pirmo vijoli. Vai nepietrūkst pieredzes, ko var iekrāt palīga pozīcijā?
Vairākas autoritātes man teikušas, ka psiholoģiskā tipa ziņā esmu izteikts galvenais. Savā ziņā esmu apskaudis kolēģi Jevgeņiju Pašutinu (patlaban Kazaņas “Unics” galvenais treneris – Aut.), kurš bijis palīgs izciliem un darba stilā atšķirīgiem speciālistiem, kādi ir Dušans Ivkovičs, Etore Mesīna un Deivids Blats. Ja varētu iziet cauri tādai skolai... Bet –esmu spēlējis pret visiem Eiropas treneru cunftes klasiķiem un zinu, ka visi ir tikai cilvēki. Kurš veiksmīgāks, kurš neveiksmīgāks. No visiem ir ko pamācīties, bet neviens nav nevainojams un nekļūdīgs. Jau teicu, ka trenerim viena no svarīgākajām vērtībām ir pieredze. Un to var sakrāt dažādos veidos.

Pats esi spēlējis gandrīz visu Latvijas labāko treneru vadībā...
...un mācījies no viņiem visiem – Armanda Krauliņa, Jāņa Zeltiņa, Valda Valtera. Kā vajag un dažkārt arī kā nevajag darīt.

Jau toreiz krāji informāciju, zinot, ka noderēs?
Apmēram 30 gadu vecumā sapratu, ka mūžīgi nespēlēšu, bet trenerim nepieciešama ne tikai praksē uzkrātā informācija, bet arī zināšanas. Iestājos Latvijas Universitātē, sarunāju ar treneri, ka no rītiem trenēšos individuāli, lai varētu apmeklēt lekcijas.

Spēlētāja dienas jau ir senā pagātnē, bet sākumā pāreja nav bijusi viegla.

Spēlētāja dienas jau ir senā pagātnē, bet sākumā pāreja nav bijusi viegla.


Prasme vienlaikus darboties vairākās frontēs tev ir iespaidīga – nav daudz treneru, kas ilgstoši spēj savienot darbu klubā un valstsvienībā...

Man ir anatomiska īpatnība – liels dibens, kas ļauj vienlaikus sēdēt uz vairākiem krēsliem (smejas). Patiesībā man ir paveicies strādāt ar saprotošu vadību, kas akceptē šādu silu. Neteikšu, ka tas notiek ar prieku, bet – akceptē. Labi, ka varu uzticēties palīgiem. Pašam problēmu nav, jo pārslēgties nav tik grūti, kā varbūt izskatās no malas. Katrā komandā ir savi izaicinājumi, savas emocijas, kas palīdz uzturēt sportisko azartu. Un, banāli, man patīk gan basketbols, gan mans darbs.

Ainars Bagatskis

Dzimis 1967. gada 29. martā

Augums: 198 cm

Izglītība: maģistra grāds pedagoģijā (LU), studējis doktorantūrā

No 1986. līdz 2006.gadam profesionāls basketbolists

Spēlējis Latvijas labākajās komandās, kā arī Norvēģijā, Polijā, Francijā, Krievijā un Lietuvā. Seškārtējs Latvijas, divkārtējs Lietuvas un Norvēģijas čempions

No 1992. līdz 2003. gadam Latvijas valstsvienības dalībnieks. Piedalījies 143 spēlēs, guvis 2165 punktus (rekords). Piedalījies četros Eiropas čempionātu finālturnīros

Galvenā trenera karjera klubos: Barons/LU (2005.–2006.), Kauņas Žalgiris (Lietuva; 2006.), Valmiera (2007.–2009.), Krasnojarskas Jeņisej (Krievija; 2009.–2010.), Tbilisi Sokhumi (Gruzija; 2011.), Krivojrogas Krivbasbasket (Ukraina; 2011.–2012.), Kijevas Budiveļnik (Ukraina; 2012.–2014.), BC Nizhny Novgorod (Krievija; kopš 2014. gada). Divkārtējs Ukrainas čempions (2013., 2014.), vadījis komandas Eirolīgā (2006./2007., 2013./2014., 2014./2015.)

Kopš 2010. gada Latvijas valstsvienības galvenais treneris. Vadījis komandu 91 spēlē, tostarp trijos Eiropas čempionāta finālturnīros (bilance 41 – 50; oficiālajās Eiropas čempionāta spēlēs 22 – 22).

    Bez psiholoģiskās slodzes un atbildības tāds ritms arī fiziski nav viegls. Kā uzturi sevi formā?
    Kaut ko cenšos darīt visu laiku. Apmeklēju fitnesa zāli, paskrienu. Vasarā uzspēlēju tenisu. Ziemā gribētos hokeju, bet tam laika nepietiek. Pamēģināju boksēties, un iepatikās. Starp citu, lai uzlādētu enerģijas baterijas, bokss ir ļoti efektīvs.

    Boksējies ar savu ēnu vai dzīvu pretinieku?
    Parasti ar maisu. Bija darīšana ar nopietniem vīriem, pēc profesijas miesassargiem, kuri gribēja uzlabot savas basketbolistu prasmes. Iznāca barters: es par viņiem pasmējos basketbola zālē, viņi par mani – ringā. Protams, bez paliekošām sekām.

    Jau otro sezonu strādā Ņižņijnovgorodā – pilsētā, kuras hokeja komandu arī trenē latviešu speciālisti. Esat nodibinājuši savu frakciju?
    Nesanāk satikties tik bieži, kā gribētos. Spēlējam vienā sporta pilī, tāpēc kalendāri ir saskaņoti – kad esam mājās, hokejisti dodas izbraukumā un otrādi. Visbiežāk saskrienamies ar Ģirtu Ankipānu.

    Basketbola kartē Ņižņijnovgorodas vārds parādījies relatīvi nesen. Bagātīgas priekšvēstures trūkums ikdienā izpaužas?
    Nē, viss notiek ļoti profesionāli. Darba apstākļi – ideāli. Moderns centrs treniņiem ar visu nepieciešamo. Līdz Maskavai tikai 300 kilometru, tātad arī ceļošana samērā viegla.

    Pasaules politisko notikumu atskaņas jūtamas?
    Strādāt netraucē. Ar vietējiem par politiku parunājam, bet savus viedokļus cits citam neuzspiežam. Visizteiktāk notiekošais izpaužas valūtas kursa svārstībās, jo rublis tagad ir citāds nekā 2014. gada rudenī, kad sāku te strādāt.

    Sastāvs vasarā pamatīgi izmainījās. Komandas veidošanas darbs jāsāk no jauna?
    Budžeta ziņā ar Krievijas smagsvariem nevaram konkurēt, tāpēc pārmaiņas bija nenovēršamas. Tradicionāli cenšamies likt akcentu uz krievu spēlētājiem, dodot iespējas spēlēt talantīgiem puišiem, kas bagātākos klubos mēdz iestrēgt uz rezervistu soliņa un laukumā uzturas līdz pirmajai kļūdai. Sezonas sākums rādīja, ka esam uz pareizā ceļa – tapa pretiniekiem neparocīgs modelis. Diemžēl pirmajā VTB Vienotās līgas spēlē Rīgā saspēles vadītājs (Eriks Meinors) sarāva ceļgala krusteniskās saites, bet pirms mēneša tādas pašas nelaimes dēļ no ierindas izgāja rezultatīvais aizsargs Maksims Grigorjevs. Tikko bijām uzvarējuši absolūtos favorītus CSKA un “Himki” komandas. Skaidrs, ka bez viņiem jāveido cits modelis un vismaz pagaidām spēlē stabilitātes nav. Atkal jāizdomā, kā vislabāk izmantot spēlētājus, kuri ir manā rīcībā, jo dārgus aizstājējus nevaram atļauties.

    Intervijas ar citiem Latvijas vadošajiem sportistiem un treneriem lasiet žurnālā “Latvijas Sporta Izcilības 2015”
    Ainars Bagatskis: "Izbaudu iespēju strādāt ar labiem basketbolistiem"



    Guntis Keisels, basket.lv / Foto: Ieva Lūka, Ieva Čīka /LETA/ Vida Press / AFP/LETA 






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS