Skaidrs
Rīga
Skaidrs
LV RU
Intervijas

"Pat bērēs var atrast, par ko pasmaidīt," uzskata aktieris Šoriņš (24)

 
12.februāris 2016  05:08

Palīdzējis sacerēt pirmo latviešu TV seriālu «Dzīvoklis», aktieris Voldemārs Šoriņš nostiprināja savu profesionālo pozīciju komiskā žanra lauciņā. Nu viņš tajā sevi piesaka kā TV3 jaunā seriāla «Bitīt’ matos» frizētavas īpašnieks un divu meitu tēvs Ojārs Zaķītis.

Voldemārs Šoriņš par aktiera karjeru: "Man bija sapnis kļūt par jūrnieku, bet to realizēja mans brālis."

Voldemārs Šoriņš par aktiera karjeru: "Man bija sapnis kļūt par jūrnieku, bet to realizēja mans brālis."

Zināmo jūsu varoņa vārdu «UgunsGrēkā» vajadzēja saglabāt arī «Bitīt’ matos», nebūtu jautājuma, kur pazuda Ziemelis. Atvēra frizētavu! Vai komēdija aktierim ir grūtākais žanrs, kurā strādāt?
Valda uzskats, ka komēdiju ir viegli taisīt un viegli spēlēt. Tas ir nepareizi. Komēdiju ir tikpat grūti gan uzrakstīt, gan spēlēt kā traģēdiju.

Dzirdēts, ka vēl grūtāk. Jo latvieši māk raudāt, bet sasmīdināt – retais.
Ne katrs var spēlēt komēdiju, un ne katrs var taisīt to. Tas ir talants redzēt dzīvē komisko. Komiskais un traģiskais ir visu laiku blakus. Pat bērēs. Esmu ļoti daudzās bērēs bijis saistībā ar atvadīšanos no kolēģiem. Tas, kas notiek apkārt, ja paskatās, bieži vien ir komēdija.

Gandrīz nav nekā tāda, par ko nevarētu pasmaidīt. Nevis ņirgt, bet smaidīt. Bet, lai to varētu, jābūt kaut kādiem dotumiem. Ir aktieri, kurus tu vari mocīt, bet viņi nevar nekā izdarīt, savukārt tas, kurš labi spēlē komēdiju, nevar nospēlēt traģēdiju.

Voldemārs Šoriņš jaunajā lomā seriālā «Bitīt’ matos» kā Zaķīšu ģimenes tēvs, kas meitas audzina viens.

Voldemārs Šoriņš jaunajā lomā seriālā «Bitīt’ matos» kā Zaķīšu ģimenes tēvs, kas meitas audzina viens.

Kas jāzina par Voldemāru Šoriņu

•    Latvijas Nacionālā teātra aktieris.
•    Dzimis 1959. gada 24. novembrī Liepājā.
•    Tēvs – Vasilijs Šorins ģimeni agri atstājis un pārcēlies uz Krieviju.
•    Sieva Brigita Šoriņa – redaktore grāmatu izdevniecībā.
•    Divi pieauguši bērni – meita un dēls.
•    TV seriālu «tēva» «Dzīvoklis» līdzautors.

 

    Jums tā ir?
    Esmu lauzies gan tur, gan tur.

    Bijušas arī traģiskas lomas?
    Nealkstu. Smagākā traģiskā loma bija manā jaunībā. Kublinskis televīzijā veidoja iestudējumu un man piešķīra ļoti grūtu lomu. Pēckara Vācija, magnāta dēls bijis karā, piedalījies partizānu spīdzināšanā, viņu meklē izdošanai. Tēvs tur dēlu privātmājas bēniņos ar aizmūrētiem logiem, un tas čalis jau ir drusku nojucis. Tad gan dabūju nervu drudzi. Naktī modos, domāju – kas ar mani notiek? Kratos. Vai slims? Temperatūras nav. Tu sevi plosi... Otra traģiskākā – Merkucio «Romeo un Džuljetā». Ar visu miršanu. Bet man patika mirt... Skatītāju līdzjušana deva fantastisku spēku.

    Cilvēciski tuvāka man ir komiskā puse, lai arī ar gadiem pats kļūstu nīgrāks. Man patīk, ja tas, ko daru, cilvēkos raisa smaidu un pozitīvas izjūtas. Tāpēc teātrī ļoti patīk slapju muguru trīs stundas rauties izrādē «Latgola». Traģēdijā saikni ar skatītāju nejūti tik tieši. Traģiskajā cilvēks, arī skatītājs, ar sliktumu ieslēdzas sevī, komēdijā atveras.

    Nu par izdevušos traģisko lomu taču liecina šņuksti un mutautiņi zālē. Vai tad ne?
    Protams, ja zāle raud, tas jau ir kaifs.

    Ja esat skatītājs, ko labāk izvēlaties, – komēdijas vai traģēdijas?
    Komēdijas! Ja vispār skatos televīziju, tie ir krievu komiķi. Visu, kas raisa negatīvas izjūtas, negribu, jo jūtos slikti.

    Šoriņš pirms dažiem gadiem aizrāvās ar kalnu slēpošanu. Nu, kad Latvija pilna ar sniegu, viņš no šīs nodarbes atteicies. Riskanti.

    Šoriņš pirms dažiem gadiem aizrāvās ar kalnu slēpošanu. Nu, kad Latvija pilna ar sniegu, viņš no šīs nodarbes atteicies. Riskanti.


    Kā komiskā žanra meistars esat rakstījis arī scenārijus, bijis režisors. Tādam kā jums ir viegli apslāpēt raušanos pie teikšanas seriāla filmēšanas paviljonā?
    Zinu, cik tas ir grūts žanrs. Tāpēc apbrīnoju abas scenārija autores, kuras spēj izdomāt tos līkločus un sarunas.
    Vai raujos pamācīt? Cenšos būt tolerants. Jā, man ir savs redzējums par visu, bet esmu šeit uzaicināts kā aktieris, nevis režisors. Kādas nianses mēdzu pateikt. Bet man pašam nepatīk, ja kāds no malas jaucas manā darbā. Saprotu, cik traucējoši, ja aktieris ir ko izdomājis un mēģina izrādē koriģēt. Jā, ir jābūt savas lomas režisoram – tas ir uz katra paša pleciem. Izdomā iekšējās nianses, iedzen iekšā sava varoņa domāšanas veidu, viņa pasauli, strādājot ar scenārija tekstiem mājās.

    Jūsu izvēle kļūt par aktieri bija nejauša vai apzināta?
    Man bija sapnis kļūt par jūrnieku, bet to realizēja mans brālis. Reizi gadā skolā bija vakars ar Liepājas teātra aktieriem. Bijām sagatavojuši fragmentus no lugām, viņi skatījās un izteica vērtējumus. Es spēlēju Uldi no «Pūt, vējiņi!» – lietuviešu tautastērpā un kerzas zābakos. Vēlāk aktieri teica, ka šim puisim vajadzētu mēģināt stāties aktieros. Kad izsludināja republikas daiļlasīšanas konkursu, nolēmu – ja tur ko sasniegšu, mēģināšu tikt Teātra fakultātē. Iemācījos «Tālavas taurētāju» un ar vienu meiteni dalījām pirmo vietu. Tā arī iestājos. Kad pēc studijām ar kursabiedreni Lāsmu Kugrēnu posāmies atpakaļ uz Liepāju, Jaunušans aicināja palikt Drāmas teātrī. Mūsu kursu jau pēc uzņemšanas sagaidīja diezgan nelabvēlīgi. Žurnālisti pārmeta, ka neesot neviena varoņa, neviena izskatīga vīrieša, nevienas foršas meitenes. Jaunušans vēlāk teica, ka esot juties sāpināts, ka mūsu kurss ticis atraidīts, tāpēc nolēmis dot iespēju pierādīt, ka kaut ko varam.

    Ar suni tomēr kā ar bitēm – neko nekad nevar zināt, spriež aktieris ar kolēģēm: Leldi Dreimani un Sanitu Pušpuri.

    Ar suni tomēr kā ar bitēm – neko nekad nevar zināt, spriež aktieris ar kolēģēm: Leldi Dreimani un Sanitu Pušpuri.


    Beidzot augstskolu, aktierus taču sagatavo vienādi, vai ne?
    Jā! Jāprot spēlēt komēdiju, traģēdiju un drāmu. Manuprāt, jau pie uzņemšanas – atlasē – būtu jāskatās, no kura varētu sanākt komiķis, raksturotājs vai mīlētājs.

    Tad tikai pieredzējis teātra kolēģis ir tas, kas jaunajam var ko padziļināti iemācīt?
    Lielākā vai mazākā mērā – jā, ja pievērš uzmanību šīm niansēm.

    Jums ir savi skolēni bijuši?
    Daži jaunie kolēģi, ar kuriem esam strādājuši ārpusteātra projektos, ko paši taisām. Melotu, sacīdams, ka, ienākot teātrī, biju gatavs par 100 procentiem. Pats tikai pirms kādiem 10 gadiem esmu sapratis, ko man nozīmē amats. Pamatus jau iemāca, bet katram pašam jāmeklē savs ceļš, pašam ar sevi jāsastopas, kad notici sev un saproti, kā tas īsti ir.

    Šajā seriāla cepurē esat līdzīgs kolēģim Valdim Lūriņam…
    Jā? Arī Paukštello. Tā man vismaz kādreiz ir teikts. (Smejas.)

    Dzīvoklī kā jau dzīvoklī, kurā Šoriņš deviņdesmito gadu beigās saimniekoja kopā ar kolēģi Zigurdu Neimani.

    Dzīvoklī kā jau dzīvoklī, kurā Šoriņš deviņdesmito gadu beigās saimniekoja kopā ar kolēģi Zigurdu Neimani.


    Pēc «UgunsGrēka» bija tā izjūta, ka pietrūkst seriāla vides?
    Kā jau ar visu, pie kā pierodam. Tā dzīve ir pietiekami trauksmaina, lai neraudātu par kādu lomu. Ir kolēģi, kas pārdzīvo, man tā nav.

    Pirms trijiem gadiem stāstījāt par jauno hobiju – kalnu slēpošanu. Šoziem droši vien esat paguvis izslēpoties tepat, Latvijā?
    Nē, vairs neslēpoju. Pagājušajā gadā bija problēmas ar muguru. Ar vingrinājumiem esmu savedis sevi ciešamā kārtībā, tāpēc negribu riskēt. Teātrī arī daudz darba. Šoziem apzināti to nedarīšu, jo neesmu tik pārliecināts, vai vairs gribu tādus sasprindzinājuma stāvokļus uz klinšu kraujām. Tā kā ar ballītēm – agrāk nevarēju iedomāties, kā var neiet uz ballēm, ja tur taču ir kolēģi un mūzika. Tagad man tas ir pilnīgi vienaldzīgi, varu sēdēt mājās.

    Kad pēdējo reizi dejojāt ballītē?
    Ū, kad tas bija, neatceros! Droši vien tad, kad braucām kolhozu laikos uz laukiem un mani dancināja vietējās meitenes.

    Sirds darbs Šoriņam ir izrāde «Latgola», kurā viņš spēlē kopā ar Uldi Dumpi un Daci Bonāti.

    Sirds darbs Šoriņam ir izrāde «Latgola», kurā viņš spēlē kopā ar Uldi Dumpi un Daci Bonāti.


    Seriālā esat frizētas īpašnieks, kuru ik uz soļa pavada suņuks. Tas ir jūsu suns?
    Nē, seriāla aktieru menedžeres suns. Bet mēs saprotamies lieliski – suns ir apbrīnojami atraktīvs un paklausīgs. Ar viņu ir jautri un viegli, var visu sarunāt, izņemot to, lai nerietu uz mikrofonu. Dienās, kad suns filmējas, mikrofons netiek izmantots, bet tikai austiņas. Citādi viņš ries bez apstājas.

    Un kā pašam ar suni?
    Bija. Jauktenis – bokseris ar kaut ko. Bet nu jau trīs gadus kā ir labākos medību laukos. Man suņi ļoti patīk, bet tās beigas vienmēr ir tik skumjas. Manējais nodzīvoja 13 gadus. Mūža nogalē klājās grūti, biju spiests vest iemidzināt. Tas process bija tik grūts, ka vairs negribu nekā tāda piedzīvot. Kādreiz varbūt kādu žurku vai kaķi varētu paņemt. (Smejas.)

    Ieva Valtere, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva






    Komentāru noteikumi

    SVARĪGĀKAIS