Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Sporta zvaigznes

"Apzinos, ka esmu fanātiķis," motosporta zvaigzne Stupelis atklāj savu panākumu noslēpumu

 
13.februāris 2016  07:00

Par spīti kritieniem, lūzumiem un tukšiem dzīves periodiem, viņš ir pateicīgs, ka var darīt to, ko vēlas. Vienkāršs, bet apveltīts ar milzu gribasspēku un mērķtiecību – tāds ir Kaspars Stupelis, viens no labākajiem motosportistiem kantētājiem pasaulē, pieckārtējs vicečempions un nu jau trīskārtējs pasaules čempions.

Kaspara Stupeļa un ar Etjēna Baksa ekipāža Pasaules čempionāta sacensībās šosezon.

Kaspara Stupeļa un ar Etjēna Baksa ekipāža Pasaules čempionāta sacensībās šosezon.

Kāda ir sajūta, pēc vienpadsmit gadiem atgriežoties uz pjedestāla augstākā pakāpiena?
Ļoti laba! Pa šiem gadiem piecas reizes esmu bijis arī vicečempions. It kā forši, bet ir teiciens – paliekot otrais, tu esi pirmais zaudētājs. Pēdējie trīs gadi, kad ar pārinieku Etjēnu Baksu atkal un atkal palikām otrie, nav bijuši viegli. Tas uzvaru padara vēl nozīmīgāku. Diemžēl prieku nedaudz sabojāja Starptautiskās Motosporta federācijas kļūme – apbalvošanas ceremonijā mums pasniedza diplomus ar citu motobraucēju vārdiem. Nav pirmā reize, kad tā notiek, tik paviršiem nevajadzētu būt. Īsti neizprotu arī, pēc kādas mērauklas tiek vērtēti sportisti Latvijā. Kad pagājušajā gadā pasniedza Latvijas gada balvas sportā, biju vīlies. Jā, pērn biju nominēts kā Gada populārākais sportists, paldies par to, bet iepriekšējā gadā, kad kļuvu par vicečempionu (turklāt motosportam bija speciāla nominācija), pat nebiju starp nominantiem.

Ir sajūta, ka tavus sasniegumus nenovērtē?
Drīzāk negrib novērtēt vai arī neredz, kas apkārt notiek. Ja es trenējos, tātad tiecos uz sasniegumiem, ja ir sasniegumi, gribas arī rezonansi. Bet notiek tā, kā notiek. Nenoliegšu – esmu par to gruzījies, bet tad sev atgādinu, ka mans galvenais dzinulis ir tas, ka man patīk blakusvāģu motokross, nevis nauda vai slava. Šis nav ienesīgākais sporta veids, turklāt ļoti riskants.

Kaspars ar pārinieku Etjēnu Baksu Latvijas Grand Prix kvalifikācijas sacensībās (2013).

Kaspars ar pārinieku Etjēnu Baksu Latvijas Grand Prix kvalifikācijas sacensībās (2013).

 

Kas jāzina par Kasparu Stupeli

•    Nodarbošanās: motosportists – kantētājs blakusvāģu klasē.
•    Dzimis 1982. gada 7. Jūlijā.
•    Absolvējis Vecpiebalgas vidusskolu.
•    Motokrosa sacensībās piedalās kopš 2000. gada.
•    2003. un 2004. gadā ieguvis pasaules čempiona titulu motokrosā blakusvāģu klasē, startējot kopā ar nīderlandieti Danielu Vilemsenu.
•    Ar pārinieku nīderlandieti Etjēnu Baksu šogad saņēma zelta medaļu pasaules čempionātā motokrosā blakusvāģu klasē.
•    2012., 2013. un 2014. gadā ar Etjēnu Baksu kļuva par pasaules vicečempionu.
•    Startējis ar latviešu leģendāro motosportistu Kristeru Serģi, ieguvis pasaules vicečempiona titulu 2005. un 2008. gadā.

 

    Esat ieguvuši pasaules čempiona titulu, bet ar nīderlandieti Etjēnu Baksu kopā vairs nestartēsiet. Šķīrāties kā draugi?
    Jā! Satikušies Spānijā uz apbalvošanu, smējāmies, ka nākamajā sezonā būsim konkurenti. Kad 2011. gadā vienojāmies braukt kopā, viņš ģimenei apsolīja pēc diviem gadiem startēt ar jaunāko brāli. Solīto divu gadu vietā nobraucām četrus. Godīgi runājot, vismaz gadu vēl būtu gribējies braukt kopā kā uzvarētājiem ar pirmo numuru uz ekipāžas un to izbaudīt. Fani un citi braucēji teica, ka, viņuprāt, motokrosā blakusvāģu klasē neviena ekipāža neesot bijusi tik ātra kā mūsējā. Arī paši to apzinājāmies. Sapratāmies no pusvārda. Ar visiem pāriniekiem tā nav bijis.
     
    Piloti, padzirdējuši, ka esi brīvs, tevis dēļ neplūcas?
    Vadošie braucēji mani apbrīno un grib ar mani braukt, bet ne tikai tāpēc, ka esmu čempions. Piloti zina, ka uz mani var paļauties, jo es nopietni gatavojos, laiku pilnībā veltot sportam. Varu iztērēt pēdējos līdzekļus, lai aizbrauktu uz treniņnometni. Zinu, tas ir fanātisms, bet motobraucēji to novērtē. Aizpagājušajā gadā lauzu ribas, bija ieplēsta plaukstas locītava, tomēr turpināju braukt sacensībās. Ja basketbolists, kuram ir līgums ar klubu, traumas dēļ nevar spēlēt, viņš veseļojas, turpinot saņemt algu. Mums maksā par sacensībām un iegūto vietu. Taču lielākā motivācija ir uzvara, tāpēc paciešu sāpes un braucu. Visas karjeras laikā uz starta manis dēļ neesam izgājuši tikai vienu reizi. Tā ir ļoti laba statistika.

    No kurienes tev tik stingrs raksturs un mērķtiecība?
    Tādi jau lauku puikas ir. Vecāki izšķīrās, es augu ar tēvu, kurš strādāja par maršruta autobusa šoferi. Sešos no rīta viņš jau bija devies ceļā un mājās pārradās ļoti vēlu. Neviena nepieskatīts, es varētu dauzīties apkārt, neiet uz skolu un staigāt kā smulis, bet izvēlējos pretēju ceļu. Nebiju perfekts, bet patstāvīgs kļuvu ātri.

    Uz goda pjedestāla (2013).

    Uz goda pjedestāla (2013).


    Kā sākās tava kaislība uz motosportu?
    Tētis agrāk bija piedalījies motokrosā, un viņam piederēja vairāki padomju laika moči. Ar tiem šad tad pabraukājos, tas man bija kā saldais ēdiens. Disciplīnu un cieņu pret sportu iemācījos, trenējoties karatē. Saņēmu pat Latvijas Karatē federācijas sertifikātu, ka varu trenēt citus, un ar to guvu pirmos ienākumus. Tētis gan teica, ka ar sportu es naudu nenopelnīšot, tāpēc radās spīts pierādīt pretējo. Protams, miljoni nav nopelnīti, taču izticis esmu.

    Par citu profesiju nedomāji?
    Laucinieku tradicionālais scenārijs pēc vidusskolas ir tāds – brauc uz Rīgu, Valmieru vai Jelgavu, iestājies augstskolā, un visu mācību laiku tevi uztur vecāki. Mums ar tēti gāja diezgan trūcīgi. Kad man palika astoņpadsmit, tētis pateica: man nebūs naudas, lai tu varētu studēt. Sāc dzīvot savu dzīvi! Kopš tā brīža arī dzīvoju patstāvīgi, neesmu no tēva ņēmis ne santīma. Ar motokrosu sāku aizrauties, kad tēvs Latvijas čempionāta braucējam Modrim Štellem pajautāja, vai viņš varētu mani izvizināt blakusvāģī. Pāris dienu vēlāk zvanīja tēva telefons – Modris gribēja, lai pamēģinu vēl...

    Kādas tev tagad ir attiecības ar tēvu?
    Mēs varam runāt par visu, viņš nekad neatsaka palīdzību. Taču tētis nekad nesvin dzimšanas dienas un Ziemassvētkus, svētki viņam neeksistē. Viņš arī nekad neizrāda prieku, bet es zinu, ka dziļi sirdī viņš ar mani ļoti lepojas. Kad pasaules čempionāta posms notiek Latvijā un Igaunijā, tētis ņem atvaļinājumu, lai tiktu uz sacensībām.

    Kaspars Stupelis par spīti kritieniem, lūzumiem un tukšiem dzīves periodiem, ir pateicīgs, ka var darīt to, ko vēlas.

    Kaspars Stupelis par spīti kritieniem, lūzumiem un tukšiem dzīves periodiem, ir pateicīgs, ka var darīt to, ko vēlas.


    Vairākkārt esi apgalvojis, ka tev nav talanta un visu esi sasniedzis ar smagu darbu.
    Talanta neesamība nav mans izdomājums, bet fakts, ko uzzināju, Latvijas Olimpiskajā vienībā veicot fizisko testu. Tur pateica, ka man esot sprintera dotības, bet vāja izturība. Bet es taču visu laiku biju sportojis! Tas bija laikā, kad Vilemsens (nīderlandietis Daniels Vilemsens, ar kuru kopā Kaspars ieguva pirmos divus pasaules čempiona titulus – Red.) piedāvāja startēt kopā ar viņu. Apzinājos, ka no manis tas prasīs visus spēkus. Tas bija arī psiholoģiski smags laiks. Aizbraucu uz Holandi, nezinot ne valsts, ne angļu valodu. Nebija ne mobilā telefona, ne datora ar internetu, lai sazinātos ar draugiem. Biju pilnīgi viens, tikai smagi treniņi un sacensības, biju pārguris, rokas un kājas bija tulznās. Atrados uz padošanās robežas – braukšu mājās, lai tie cilvēki domā, ko grib. Tad teicu sev – pamēģini vēl nedēļu, nu, vēl mazliet... Tā sevi lauzu, līdz beigās ieguvām čempiona titulu. Taču nezinu, vai normāls cilvēks spētu to izturēt.

    Tā ir taisnība, ka Vilemsens noniecināja tavas spējas?
    Vilemsens tiešām nav zelta gabaliņš. Jau pirms pēdējā brauciena bija skaidrs, ka būsim pirmie, taču viņš pirms finiša vēl paspēja uz mani sakliegt, ka neko nemāku. Finišā novelku ķiveri, visi apsveic, šampanietis līst, man – nekāda prieka. Nākamajā gadā, kad uzvarējām, atkal bija tas pats. Ja godīgi, Vilemsens uzvedās kā zvērs. Kā sportistam man vajadzēja būt laimīgam – mēs uzvarējām, mūs apbrīnoja, biju labākais kantētājs –, bet jutos kā sliktās attiecībās – negribi iet mājās, jo tur būs cilvēks, kas atkal tevi gruzīs. Tāpēc lielisks bija brīdis, kad Kristers Serģis piedāvāja braukt kopā ar viņu.

    Ko tev nozīmē laba atpūta?
    Nezinu, nemāku atpūsties. Kad oktobrī beidzas sezona, paņemu pauzi, lai sadziedētu traumas. Pēc tam sāku gatavoties nākamajai sezonai. Katru dienu pa diviem trim treniņiem, pavasarī gandrīz katrā nedēļas nogalē – sacensības. Šovasar tikai vienu reizi biju jūrā nopeldēties. Te atkal parādās mans fanātisms – neeju pat uz pludmali, jo zūd enerģija. Paballēties atļaujos retu reizi, negulēta nakts nozīmē sliktākus rezultātus. Ja, startējot krosā, jūtu, ka ir grūti, galva uzreiz pārmetumu pilna – kāpēc ēdu to, kāpēc negāju gulēt... Tāpēc atsakos no visa, kas traucē sportam.

    Apbalvošanas ceremonijā ar savu bijušo audzēkni, motosportistu Romainu Febvri (2015).

    Apbalvošanas ceremonijā ar savu bijušo audzēkni, motosportistu Romainu Febvri (2015).


    Tev ir draudzene. Kā viņa sadzīvo ar tavu darba režīmu?
    Kopš augusta draudzenes vairs nav, galvenokārt tieši šā iemesla dēļ. Viņa ir tik daudz manā labā darījusi... Aizbrauca no Latvijas, lai dzīvotu ar mani Holandē. Mani panākumi ir arī viņas, sadzīvot ar sportista ikdienu – tas ir apbrīnojami. Bet pienāk brīdis, kad to vairs nespēj. Man arī nav tas vieglākais raksturs.

    Ar motokrosu nodarbojies 15 gadu, pašam ir 33 gadi. Nedomā piebremzēt, izveidot ģimeni, dzīvot bez riska?
    Nešaustu sevi par to, kā man nav. Ja ir attiecības, forši, ja esmu viens – nu, labi. Ticu, ka gan jau kāds tur, augšā, visu sakārtos. Ja mani nebūtu uzrunājis viens no vadošajiem motobraucējiem Bens Andriaensens, visdrīzāk motokrosā nebrauktu, bet pievērstos jauno sportistu trenēšanai, ko jau tagad pamazām daru. Neesmu studējis, bet tik daudz piedzīvojis, ka man ir ko citiem dot.

    Tev tiešām nav bail no ātruma un kritieniem?
    Ir, bet ar bailēm jātiek galā. Primāri jādomā, kā izbraukt trasi. Kad zūd kontrole un zini – tūlīt lidosim, pārbīlis ir vienmēr. Pirmā doma – cik sāpīgi būs? Kad nokrīti, uzreiz piecelies (protams, ja vari) un pārbaudi visas locītavas. Ja kaut kas ir lauzts, domā, cik ilgi dzīs. Profesionālais sports nav sevis saudzēšana. Man ir bijis lauzts mugurkauls, atslēgas kauls, ribas, labais plecs divas reizes izgājis no ierindas, vēl neskaitāmas kontūzijas un smadzeņu satricinājumi.

    Motosportists piedalās arī velosacensībās.

    Motosportists piedalās arī velosacensībās.


    Ko dari, lai atpūtinātu galvu? Meditēt neesi mēģinājis?
    Holandē ar sportistiem, kurus trenēju, apmeklējām jogu – lai nomierinātos, atslābinātos un sagatavotos sacensībām. Man joga patīk, bet es tāpat spēju tikt ar sevi galā.

    Tad jau braukt uz Indiju tev nav vajadzības.
    Ja piedāvātu, neatteiktos. Taču, lai pabūtu ar sevi, nav jābrauc uz Indiju. Lieliska meditāciju vieta ir Vecpiebalgā pie Alauksta ezera, šad tad iepeldu ezerā ar laivu un baudu mieru un klusumu. Man patīk pabūt pilnīgi vienam un tikai vērot – dabu, cilvēkus kafejnīcā vai lidostā.

    Kā motokrosā ar meitenēm fanēm?
    Sacensībās attiecības neesmu meklējis. Aizbraucu, izdaru savu darbu, un viss. Daudzi varbūt domā, ka esmu iedomīgs.

    Kāda būtu atziņa, ko tu gribētu pateikt citiem?
    Vienmēr būt saskaņā ar sevi un rast iekšējo mieru. Ja tas ir, pārējais būs tikai darīšanas vaina – kā nokļūt no punkta A līdz punktam B.

    Distanču slēpošana ir labs izturības un spēka treniņš.

    Distanču slēpošana ir labs izturības un spēka treniņš.



    Guna Puisāne, žurnāls “OK!” / Foto: Toms Norde un no personīgā arhīva

    SVARĪGĀKAIS