Apmācies, neliels sniegs
Rīga
-1°
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Attiecības

"Mums ir medusmēnesis!" Riharda un Sondras skaistais attiecību stāsts

 
14.februāris 2016  05:43

Viņi ir nesen atgriezušies no kāzu ceļojuma, un vismaz viens no viņiem skaidri zina, kāpēc to sauc par medusmēnesi. Mūziķis un komponists Rihards Zaļupe ar menedžeri Sondru Zaļupi (Lāci) ir kopā jau sešus gadus. Dzīva, pulsējoša satraukuma pilna ir ne tikai viņu mūzika, bet arī attiecības.

Foto: Agneta Jonele.

Foto: Agneta Jonele.

Jūs kopā saveda profesionālās gaitas?
Sondra: – Rihards mani pamanīja agrāk. Strādāju pasākumu aģentūrā Meduza, toreiz sadarbojāmies ar Lindu Leen un pildījām menedžmenta funkcijas. Birojā meitenes runāja – Zaļupīts, Zaļupīts... Paskatījos internetā, viņš tikko bija ieguvis Lielo Mūzikas balvu, nodomāju – simpātisks džeks, ja aicinātu, varētu aiziet uz randiņu. Pirmo reizi aci pret aci viņu satiku Lindas Leen Valentīndienas koncertā Dailes teātra kafejnīcā, Rihards bija aiz muguras, man pilnīgi trīcēja kājas, kad viņš zemā balsī teica – labvakar!

Tu jau biji Sondrai uzlicis aci?
Rihards: – Ievērojis biju. Likās – kaut kas varētu izveidoties.

Kam jābūt, lai ievērotu, ja ar cilvēku neesi pat runājis?
Rihards: – Klikšķim jābūt! Gāju uz viņu biroju runāt par pasākumiem, un tur pie administrācijas galda sēdēja Sondra, tolaik – ar gariem, tumši sarkaniem matiem. Man bija kaut kas jāizdrukā, Sondra palīdzēja, es nodomāju – Meduza man patīk!

Tu blondīni nebūtu pamanījis?
Rihards: – Droši vien ne.
Sondra: – Tā, meitenes, iegaumējiet – sarkani mati! Tā pa īstam satikāmies kādā darbdienas vakarā Pienā. Gaidīju, kad viņš man pienāks klāt...
Rihards: – Es, galvenais, tajā vakarā vispār negribēju nekur doties! Draugs, perkusionists Ivars Kalniņš, teica – nu, ejam, ejam, būs foršais tusiņš!
Sondra: – Arī mani pierunāja draudzene...

Dzīvot kopā sākāt diezgan ātri?
Sondra: – Kādu gadu palikām viens pie otra.
Rihards: – Mēs nesākām baigi forsēt – tā lēnām, mierīgi. Es tajā laikā biju pārņemts...
Sondra: – ...pats ar sevi?
Rihards: – Nu, tas ir skaidrs! Esmu dzirdējis, ka mūziķi uzskata, – arī es tajā laikā domāju tāpat –, ka attiecības var traucēt radošo darbību. Daudzi mākslinieki nav precējušies, domā – nedod Dievs! Baidās savā pasaulītē kādu ielaist – ja nu pēkšņi kaut kas mainīsies, neskanēs... Arī man iekšā varbūt bija kaut kas līdzīgs. Tāpēc sākām lēnām, un tagad visu esam gruntīgi nostabilizējuši. Biežāk ir pretējs variants – sāk ar wow!, bet pēc tam – pļukt.

"Mums ir medusmēnesis!" Riharda un Sondras skaistais attiecību stāsts


Kādi bija šie seši gadi – attiecību būvēšana pa ķieģelītim, otra iepazīšana, cīnīšanās ar problēmām?

Sondra: – Mums ir paveicies, ka esam līdzīgi, ar vienādām interesēm un hobijiem. Turklāt – varbūt kādam tas ir mazsvarīgi, bet mums, redz, svarīgi! – mums garšo vieni un tie paši ēdieni, patīk vienas un tās pašas filmas. Visu šo laiku mūs kopā turējusi abpusēja sapratne, cieņa, draudzība. Protams, visam ir pamatā ir mīlestība, bet ar to vien neiztiksi. Ir ļoti daudz mazo komponentu, kas palīdz sadzīvot. Un, ja mums visā saskan, kāpēc lai kaut kas noietu greizi?

Tu ar laiku uzņēmies rūpes par Riharda radošo dzīvi?
Sondra: – Jā, manā dzīvē ienāca akadēmiskā mūzika, parādījās apvienība Xylem Trio, kurā muzicē Rihards un brāļi Petrauski. Viņš man teica – varbūt pamēģini...
Rihards: – Es pat atceros, kad to piedāvāju – Ķīpsalas Fabrikā.

Biji to sevī izsvēris, savilcis visus par un pret? Jo tā var arī sabojāt attiecības...
Sondra: – Jā, tas bija risks.
Rihards: – Mani Latvijā bieži pārsteidz attieksme, ka menedžeris nav nekas, viņam var kāpt uz galvas. Mūsu gadījumā tā neiet cauri. Ir bijis tā, ka kaut kas nesakrīt, un esam strīdējušies, bet pārsvarā par darbu. Man šausmīgi nepatīk iedziļināties naudas lietās, bet, ja mēs dzīvojam kopā, es simtprocentīgi zināšu, kas tajā padarīšanā notiek.

Tu nekā nevari zināt, kas ir Sondras datorā...
Sondra (smejas): – Par to mēs šajā reizē nerunāsim...

Mājās tu, Sondra, uzņemies rēķinu maksāšanu?
Sondra: – Nē, mums ir sadalīts. Kaut gan Rihardam šī tēma mazliet klibo – vienmēr jāatgādina, ka vajadzētu samaksāt par telefonu, viņam to regulāri atslēdz. Es, protams, to visu varētu uzņemties, jo šeit taču ir mākslinieks, bet, manuprāt, to nevajag darīt. Pirmkārt, vīrieši ļoti ātri pierod pie tā, ko sievietes viņu vietā dara, otrkārt, mēs esam līdzvērtīgi partneri, tas vienmēr ir bijis mūsu attiecību pamatā.

Māju tīrāt abi?
Sondra: – Jā, cenšamies. Ja man ir vairāk laika, protams, es to izdaru, nevis gaidu, kad varēsim tīrīt abi kopā.
Rihards: – Sondra netīra tikai vienu istabu.
Sondra: – Jā, darbistabu. Tā ir viņa valstība. Izsūcu putekļus ap viņa izmētātajām lapām, bet neaiztieku, jo zinu – ja tā būtu mana istaba, es negribētu, lai otrs cilvēks... Izjauc manu kārtību.

Medusmēneša laikā Florencē.

Medusmēneša laikā Florencē.


Jo viņam tur sava kārtība.

Sondra: – Protams! Es prasu: „Kur tev tas čeks?” Un viņš izvelk kaut kur no apakšas. Viņš zina, kur tas ir! Ja es meklētu, simts gadu neatrastu.

Pamazām kļuvāt par ģimenes uzņēmumu?
Sondra: – Jā! Protams, gribas vairāk, lielākus projektus, starptautisku karjeru, bet tam vajag laiku un finanses. Mēs plānojam diezgan prātīgi. Divus gadus nostrādāju Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī par mārketinga, pārdošanas un sabiedrisko attiecību vadītāju, tad sapratu, ka jāatgriežas ģimenes ligzdiņā. Ļoti ceru, ka vīrs saņemsies soloprogrammai. Tagad esmu to pateikusi skaļi, un tev vairs nav kur atkāpties. Rihardam Zaļupem vajadzīgs jauns albums!
Rihards: – Pasaki vēl skaļāk! Pēdējos gados rakstu mūziku, un solokarjera nolikta uz pēdējā plauktiņa. Bijām aizbraukuši uz lielāko Ziemeļvalstu mūzikas akadēmiju Helsinkos, tur pienāca puisis no Norvēģijas: „Sveiki, jūs esat Rihards Zaļupe? Kad beidzot uzrakstīsiet marimbas koncertu?” Sapratu, ka jāpievēršas sitaminstrumentiem. Marimbas repertuārs ir labi spēlēts visur pasaulē. Bieži saņemam video, ka gūtas uzvaras konkursos, ar manu mūziku iestājušies augstskolās.

Sondra, tu esi skaitļu cilvēks vai tev ir arī radošā puse?
Rihards: – Sondras pluss ir tas, ka viņa spēj nenormāli koncentrēties un iet līdz galam. Viņa stundām var sēdēt ar dokumentiem. Es jau sen būtu kukū. Labi, es esmu mākslinieks, es pie notīm arī varu sēdēt. Mākslinieks var pateikt – nav iedvesmas! – kārtējā stulbā frāze, un viņu sapratīs, bet menedžerim vienkārši jāmauc. Es tiešām viņu apbrīnoju.
Sondra: – Ir skumji, ka tagad par menedžeri var kļūt jebkurš. Es organizēju korporatīvus pasākumus, un man nākas saskarties ar citu grupu menedžeriem. Visbiežāk tie ir citu nozaru speciālisti, kuriem ar mūziku ikdienā nav nekāda sakara. Grupa pa draugam pierunājusi, bet viņš nav painteresējies, ko tas vispār nozīmē. Tagad grupa ir nelaimīga, pats menedžeris nelaimīgs, un trešais cilvēks, kurš grib sadarboties ar šo grupu, – arī nelaimīgs, viss tādā lielā bardakā. Ļoti ceru, ka man viss sakārtosies tā, ka varēšu palīdzēt tieši jaunajiem mūziķiem, man tuva ir pedagoģija. Nekad neatsaku arī jaunajiem menedžeriem, kuri prasa: „Vai vari kaut ko ieteikt? Aizejam kafijā...” Jo – kas slikts var notikt, ja padalīšos ar savu pieredzi? Tieši nekas! Būs daudz priecīgu mākslinieku.

Tikko izbraucāt turneju pa Eiropu. Tas bija atvaļinājums – mūzikas instrumentus, datorus atstājāt mājās?
Sondra: – Jā! Viens dators gan bija līdzi.

Braucāt uz dullo – kur deguns rāda?
Rihards: – Lielos vilcienos divas nedēļas bija saplānotas jau Latvijā. Braucām lejā – līdz Neapolei.

Selfijs kādā saviesīgā pasākumā pagājušajā vasarā.

Selfijs kādā saviesīgā pasākumā pagājušajā vasarā.


Ar savu mašīnu?

Sondra: – Jā, Apšuciemā iekāpām mašīnā un braucām.
Rihards: – Es biju vienīgais šoferis.
Sondra: – Tas ir pagaidām!
Rihards: – Ilgus gadus nebija iznācis braukt, tuvojoties Lietuvas-Polijas kontrolei, uznāca tāda laba nostalģija – cik te stāvēts, cik uztraukumu bijis. Man patīk braukt pa mazajiem celiņiem, nejauši uzduries kādam ezeram... Ne vienmēr ceļojuma grāmatās viss ir uzrakstīts.
Sondra: – Turpceļā atradām tādas pērles, mazus ciematiņus, kuros tu kā tūrists nekad nenokļūtu. Atpakaļ braucot, gan viss bija saplānots ar laikiem, viesnīcām.

Vai tagad saprotat, kāpēc laiku pēc kāzām sauc par medusmēnesi?
Rihards: – Man nav atbildes.
Sondra: – Agrāk nebiju par to aizdomājusies, bet, ja vēl nedēļu pēc kāzām sūta ziņas – lai jums salds ceļojums! –, tad saprotu, ka zināmam laikam pēc kāzām jāpaiet vieglā eiforijā. Ar draudzenēm runājām, ka medusmēnesī beidzot vari čubināties un bučoties, neuztraucoties, ko nodomās apkārtējie. Mums ir medusmēnesis, varam darīt, ko un kā gribam! Man tas asociējas ar atļauju un kārtīgu iemeslu vienam otru izbaudīt līdz ausu ļipiņām.

Ja seši gadi jau ir nodzīvoti kopā, ko maina kāzas, baltā kleita, gredzeni...?
Rihards: – Hm... Beidzot vari normāli teikt, ka tev ir sieva, nevis – mana draudzene, dzīvesbiedre...

Bet sajūtās? Klikšķis ir?
Rihards: – Es domāju, klikšķis bija. Man – viennozīmīgi.

Statuss mainās?
Rihards: – Arī tas.
Sondra: – Jā! Neesmu no meitenēm, kuras par kāzām sapņo kopš bērnības. Ne es zināju, kādu kleitu gribu, ne vēlējos balli. Beigās, protams, bija ļoti skaisti. Bet, ja man prasa – kā tu tagad jūties?, varu atbildēt – lai cik naivi skanētu, ir stabilitāte, sajūta, ka blakus ir mans cilvēks. Jā, ikdienā it kā dzīvojam kopā, bet tā sajūta tomēr ir citādāka, iespējams, tas ir tas solījums. Laikam esmu naivs cilvēks, ticu – ja viņš apsolījis man, manas un savas ģimenes, visu mūsu cilvēku, draugu priekšā, ka viņš ir ar mani, ka viņš ir mans vīrs... Tam ir nozīme. Pirms tam šķita – paraksti papīru, nekas jau nemainās. Tagad domāju citādi, acīmredzot sievietei tas ir svarīgi. Protams, sievas statuss uzliek arī jaunus pienākumus, bieži aizdomājos, kas vispār ir sieva, kādai viņai jābūt un galu galā, kāda es esmu un gribētu būt. Vienu varu pateikt droši – ir tāda forša miera sajūta. Un novēlu katrai sievietei vismaz vienu reizi apprecēties.

Tu pieņēmi lēmumu bildināt Sondru?
Sondra: – Mēs bijām par to runājuši, bet es biju totāli pārsteigta – līdz pēdējai sekundei!
Rihards: – Bildināju Sondru Parīzē pie Eifeļa torņa.

Tu meties uz ceļa?
Rihards: – Jā.
Sondra: – Un gredzens bija kastītē, kas izskatās kā lācītis, jo mans ģimenes uzvārds ir Lācis. Un man kastīte vien jau patika!
Rihards: – Man baigi patika viss process – baigā slepenība, vajag nospert gredzenu, turklāt – no īstā pirksta, aiznest, nomērīt, lai viss būtu pareizi. Vislielākās bailes bija lidostas kontrolē. Neesmu vērtslietas pārvadājis un nezinu – ja nu paprasa: „Kas jums tur, somā?” Gribēs pārbaudīt, varbūt es kādu Latvijā aizsargājamu gredzenu vedu. Domāju, ja mani šitā izčakarēs, viss, čau, tad neko...

Vajadzētu mesties uz ceļa turpat kontrolpunktā.
Rihards: – Nekas cits jau neatliktu.
Sondra: – Man draudzenes saka: „Tu tiešām jocīga esi? Mēs visi zinājām, nojautām.” Bet es pilnīgi nesapratu! Redzēju, ka viņš ir satraucies, bet – projekti tuvojās, domāju, sastresojies par skaņdarbu, vēl mierināju, ka viss kārtībā.
Rihards: – Un tad – hops!

Vai, jūtot, ka attiecības kļūst nopietnākas, tev bija jādomā, ka tavs mīļotais tomēr ir mākslinieks – brīvdomīgs, varbūt bohēmisks?
Sondra: – Tas, lūk, Rihardam nepiemīt! Lai cik radošs, viņš nav tipisks mākslinieks, bohēmists. Dažreiz jau viņam pārmetu, ka visas mūsu attiecības ir viņa mūzikā, nevis realitātē. Mēs daudz strādājam, un varbūt pat ir labi, ka attiecības tur iemūžinās...

Tu tās tur redzi?
Sondra: – Man ir tāda sajūta pēc pirmatskaņojumiem. Atceroties brīžus, kad esmu no viņa kaut ko gaidījusi, saprotu, kāpēc neesmu saņēmusi cerēto – jo viņš tās emocijas ir ielicis mūzikā.

Medusmēnesis. Pēcpusdiena Portofino.

Medusmēnesis. Pēcpusdiena Portofino.


Tā ir, Rihard?

Rihards: – Tā jau saka, ka komponista dvēsele runā caur mūziku. Un, visticamāk, tā arī ir. Bet tā baigi...
Sondra: – Viņš par to nedomā.
Rihards: – Es par to nedomāju. Bet, ja Sondra saklausījusi, tad jau tas kaut kur nāk ārā.
Sondra: – Viņš nav klasiskais sausiņš, nevaru teikt, ka zinu katru viņa nākamo gājienu. Protams, es kā sieviete mēģinu salikt shēmu, kāpēc viņš rīkojās tā vai pateica to. Bet es nerīkošu skandālu: „Kāpēc tu ar mani nerunā! Sēdi tik pie sava datora...” Varbūt uzdošu pāris kontroljautājumu un mēģināšu saprast – ko esmu izdarījusi, lai pret mani tā izturētos. Kad viņš raksta, nedēļu, divas pirms skaņdarba nodošanas...

... tu staigā uz pirkstgaliem?
Sondra: – Ne gluži, bet, ja man gribas papļāpāt, piezvanu draudzenei, mēs aizejam iedzert glāzi vīna, un es ar viņu izrunājos. Jo zinu, ka citādi viņš būs nelaimīgs, jo nesapratīs – ko tu tagad no manis gribi?, un es būšu nelaimīga – tu mani vairs neredzi. Viss ir slikti. Tāpēc vienkārši lieku viņu mierā. Tas darbojas.
Rihards: – Būs interesanti paskatīties... Kamēr esam precējušies, neesmu uzrakstījis nevienu skaņdarbu.
Sondra: – Bet šos sešus gadus ir gājis ļoti labi!

Ausma Kantāne ir stāstījusi – kad Imants Ziedonis Murjāņu mājā rakstījis, viņa kāpusi ārā pa logu – lai tikai netraucētu.
Sondra: – Nē, nē...
Rihards: – Tieši pretēji – bieži aicinu Sondru, lai nāk, paklausās. Viņai piemīt reālistisks skatījums. Man šķiet, ka viss sanācis baigi smuki, bet viņa saka – mūzika kā detektīvfilmā.

Tu vari tā pateikt?!
Sondra: – Ar laiku viņš mani ir iedrošinājis. Kādreiz neuzdrīkstējos kritizēt, kaut ko ieteikt. Bet tā ir tāda spēle – ko es tajā sadzirdu. Viņš to neuztver tā, ka būtu uzrakstījis slikti, bet ar interesi. Reizēm nostrādā ļoti labi.
Rihards: – Es mūziku nerakstu tikai sev, man gribas kaut ko pateikt cilvēkiem. Neesmu tāds, kurš tikai laimīgs sēž...

... un skatās savā nabā?
Rihards: – Jā, ir arī tāda pasaule, bet es pie tās nepiederu. Novērojumi no malas tiešām ir palīdzējuši saskatīt, ka varētu mēģināt kaut ko citu.
Sondra: – Un man ir prieks, ka varu palīdzēt. Ja mana tā brīža sajūta, ka liels, resns kovbojs jāj pa meža taku, spēj viņu izsist no punkta, no kura viņš redz savu mūziku, un ietekmēt pozitīvi, tad tikai priecājos. Man nav jākāpj pa logu ārā, varu ieiet istabā un pasēdēt blakus.

Kādā ģimenē tu, Rihard, uzaugi?
Rihards: – Es nāku no ģimenes, kas pa daļai ir muzikāla, bet ne profesionālā līmenī. Salīdzinoši nesen uzzināju, ka mans vecvectēvs ir no Burjatijas. Kad man bija gari mati, astīte, daudzi prasīja, vai neesmu no japāņu, mongoļu puses. Kad skatījāmies mongoļu dziedājumus, kur čalīši ar astītēm izskatījās tieši tāpat, sapratu, no turienes tās saknes nāk.

Tas izpaužas arī temperamentā?
Sondra: – Temperamentā to noteikti var just.
Rihards: – Es pats ne tik daudz, varbūt jūt citi. Visspilgtāk tas izpaužas caur mūziku. Labi atceros laiku, kad man ļoti patika filmu mūzika, Holivuda, parādījās pirmie saundtreki ar austrumnieciskiem vokāliem dziedājumiem tieši sieviešu balsīs – Gladiatorā un citās filmās. Tas bija kā sitiens pa galvu. Manā mūzikā ir ļoti daudz austrumu skaņkārtu. Mēģinu to neuzsvērt, bet tas vienalga pulsē.

Viens no taviem pirmajiem skaņdarbiem pat saucas Austrumu fantāzija.
Sondra: – Viens no visvairāk spēlētajiem.
Rihards: – Nav tā, ka es to visu mūžu būtu zinājis.

Austrumu fantāziju tu uzrakstīji...
Rihards: – Jā – pirms...

No savām asinīm neizbēgsi.
Rihards: – Tā ir. Likās dīvaini – man tik ļoti patīk kalni, dabas plašumi, bet Latvijā nekā tāda nav. Kad no vecmammas uzzināju, ka viņas tēvs bija burjats, tas man deva, varbūt skaļi teikts, tādu komponista pārliecību – ka man ir kaut kas tāds, ar ko atšķiros no citiem. To var novērot – cilvēks par sevi to nezina, bet viņam nāk ārā. Arī radošajā sfērā. Mana mamma joprojām dzied Talsu evaņģēliski luteriskajā korī, brālis arī tur ir viens no vadošajiem dziedātājiem. Jaunībā mamma bija soliste Talsu SCO vokāli instrumentālajā ansamblī, braukāja pa skatēm. Kad vēl dzīvojām Talsos dzīvoklī, mums bija ģitāra, tēvs spēlēja. Kādā krievu žurnālā bija rakstīts, ka viņš esot flamenko ģitārists. Mēs viņu šad tad par to pavelkam uz zoba. Diezgan ilgu laiku esmu dzīvojis arī laukos.

Amalfi piekraste pie Positano pilsētas.

Amalfi piekraste pie Positano pilsētas.


No dzīvokļa pārcēlāties uz viensētu?

Rihards: – Jā. Tur bija govis, aitas. Nevarēju atnākt mājās un spaidīt podziņas, man lika kārtīgi strādāt. Domāju, ka no tēva man ir tāda spītība, riktīgi ieaudzināts darba tikums – lai kaut ko sasniegtu, reāli jāšancē. Arī mūzikā bez tā nevar, īpaši kompozīcijā. No mammas man atkal ir muzikālās emocijas. Kad sāku plūkt kaut kādus laurus, visi meklēja – no kā viņam tas.

Tev ir ļoti skaists uzvārds.
Rihards: – Jā, latvisks.

Un tu uzņēmumu nosauci...
Sondra: – Green River Music ir Riharda uzņēmums. Man ir savs – Communication Art. Mēs strādājam viens pie otra.

Sondra, no kādas ģimenes nāc tu?
Sondra: – Es esmu liepājniece. Manā ģimenē mūzika vienmēr bijusi cieņā. Par to jāsaka paldies omei, kura mani uzaudzināja, jo dzīvē tā sanāca, ka no divpadsmit gadu vecuma dzīvoju pie viņas. Viņai pašai nav muzikālo dotību. Neesot zinājusi, par ko grib būt, un abas ar draudzeni no Piebalgas atbraukušas uz Rīgu, sēdējušas, lasījušas avīzi – patīk kultūra, ies uz Kultūras tehnikumu! Bet tur bijis jādzied, viņa sapratusi – nebūs, aizbraukusi uz Jelgavu un Lauksaimniecības akadēmijā izmācījusies par sabiedriskās ēdināšanas inženieri – tehnologu. Viņai nebija muzikālās dzirdes, un viņa to mēģināja kompensēt manī un pārējos mazbērnos. Mans brālis ir gājis mūzikas skolā, dejo tautiskās dejas. Arī mana mazā māsa aktīvi dzied.

Rihards: – Sondra pati ir bijusi pianiste.
Sondra: – Neesmu bijusi. Gāju bērnu mūzikas skolā.

Tagad esat centra cilvēki? Jums vajag būt pilsētas, kultūras notikumu viducī?
Rihards: – Galīgi nē!
Sondra: – Tā ir sanācis, bet arvien vairāk kļūstam par ne-centra cilvēkiem. Mums ļoti patīk mežs, jūra, ezers. Pie katras iespējas mēģinām tikt ārā no pilsētas.

Jums ir mājiņa?
Sondra: – Nav. Pagaidām. Mēs meklējam.
Rihards: – Domāju, tas, ka mēs vairs nedzīvosim centrā, ir pāris gadu jautājums.
Sondra: – Pagaidām braucam uz Talsiem. Riharda vecākiem ir ļoti jauka mājvieta, tur varam ieiet pirtiņā, pasēdēt pie dīķa, pamakšķerēt zivis.
Rihards: – Rīgas centrā esmu nodzīvojis septiņpadsmit gadu. Kādreiz šķita – dzīvot 60 kilometru no Rīgas būtu liela problēma, bet, kad viens pats cauri Eiropai esi nobraucis 8200 kilometru, saproti, ka arī 100 kilometru no Rīgas nav nekas! Turklāt mums darbi ir tādi, ka varētu katru dienu arī nebraukt. Latvijas daba ir tik skaista, mēs ar Sondru bieži braucam, skatāmies muižas, senās celtnes – varam tikai iedomāties, kā tur bija ziedu laikos. Protams, te nav Itālija, bet arī Latvijai piemīt unikāls skaistums. Tāpēc nevaru iedomāties visu dzīvi nodzīvot pilsētā.
Sondra: – Šobrīd esam atvērti un skatāmies, ko kosmoss mums iedos. Mēs gribam muižu!
Rihards: – Es gribu.
Sondra: – Sapratām, ka uz to nevar koncentrēties, vienkārši jāvēlas – gribu dzīvot ārpus Rīgas. Man liekas, tas kaut kā materializējas. Tā mums bija ar suni. Lai cik smieklīgi izklausītos, ieliku Feisbukā mopša bildi un uzrakstīju: “Es zinu, ka tu kaut kur esi, mēs jau tevi gaidām”. No sērijas – gatavojam tev vietiņu. Pagāja pāris mēnešu, un atradām...
Rihards: – Kāpēc tu kādu māju nevari tā ielikt?
Sondra: – Tiešām, jāieliek kāda bilde Feisbukā. Tā pat varētu nebūt muiža, bet māja ar vēsturi.

Skaidrs, ka jums nebūs govju un kilometriem garu vagu, bet māja tomēr ir teritorija...
Rihards: – Ar to mani visu laiku baida tēvs.

Sondra un Rihards ar ģimenes mīluli Alfiju.

Sondra un Rihards ar ģimenes mīluli Alfiju.


Rihards ir to jau izbaudījis, bet kā tu, Sondra, to iedomājies?

Sondra: – Mani tas nebaida. Lai gan lielāko daļu mūža esmu nodzīvojusi pilsētā, dzīvoklī, tāpat bija vasaras laukos, kad iedzina vagās lasīt zemenes. Skaidrs, ka mums nebūs milzīga saimniecība, tam fiziski nav laika, un es nebūšu no tām sievietēm, kas visu savu laiku simtprocentīgi velta mājai un ģimenei. Kādu laiciņu tomēr gribētos atstāt arī darbam.
Rihards: – Man taču menedžeris būs vajadzīgs.
Sondra: – Nevajag iekrist galējībās, bet mums varētu būt māja un kāda dobe, salātiņš, tomātiņš...
Rihards: – Man bieži ir tā, ka strādāju, strādāju un tad vajag galvu atpūtināt. Rīgā tas ir pilnīgs bezceris. Šķiet, būtu baigi forši, ja varētu aiziet papļaut zāli.

Pašķūrēt sniegu...
Rihards: – Par to vispār nerunāsim!
Sondra: – Viņš ziemā būtu gatavs izšķūrēt visu Tērbatas ielu!
Rihards: – Ne jau katru dienu. Bet – tā ir, lauki velk, tur neko nevar darīt.

Vai tavā dvēselē, Sondra, ir tik daudz rimtuma?
Sondra: – Es ļoti ceru. Daba mani iedvesmo. Mazliet aizraujos arī ar dzejas, tekstu rakstīšanu, ar vīra palīdzību šis tas ir jau izmantots. Korim Kamēr... Rihards rakstīja skaņdarbu Mēnesī. Teica: „Man vajag dzejoli par Mēnesi,” un es rakstīju. Viņam patika. Forši.

Tad tev ir atkāpšanās ceļš.
Sondra: – Jā, būšu nākamais Guntars Račs (smejas). Man ļoti mīļš ir projekts Pamodies Ziemassvētkos. Tas bija bērnu dzejolītis, kas pārtapa trīsdaļīgā skaņdarbā – tāds draisks, bērnišķīgs un naivs, par lācēnu, kurš pamodies, lai sagaidītu Ziemassvētku rītu. Man lāču tēma ir tāda tuva. Koris Maska to brīnišķīgi izpildīja.
Rihards: – Ar lielo simfonisko orķestri, Annija Putniņa dziedāja.
Sondra: – Ir doma to turpināt. Man tā bērnu, vecāku kopā būšana ļoti patīk. Un, ja es ko varu darīt lietas labā, tad ceru, ka izdosies. Pieķeršos, kad būs vairāk laika. Rihards jau mani spīdzina – kad pabeigsi grāmatiņu?

Kad Feisbukā ievietosi mājas bildi, atceries, ka vienā spārnā jābūt koncertzālei, kur būs klavieres tev un marimba Rihardam.
Sondra: – Jā, tas ir obligāti, mums būs radošā māja, ar visādām darbnīcām.
Rihards: – Tāpēc jau es saku – mums vajag muižu!

Ko tad, ja Sondra kādu dienu Feisbukā ievietos bēbīša bildi?
Sondra: – Ā, es ceru, ka tas atnāks bez feisbuka, kā svētība mūsu attiecībām.
Rihards: – Gan jau tā diena pienāks, katrā ziņā esmu to pieņēmis kā faktu.
Sondra: – Būs tā, kā Dieviņš lēmis. Tā arī dzīvojam. Domāju, man kaut kas būs jāpamet malā, jāizsver prioritātes. Diemžēl vai par laimi Rihards šobrīd ir drošības zonā, jo viņu nevaru atmest nekādi (smejas). Noteikti ciestu kāds cits no maniem projektiem, bet tāda ir dzīve.
Rihards: – Taču tā atmešana ir baigi labā štelle. Es iesaku...
Sondra: – ... palikt stāvoklī?! Riharda demogrāfijas ieteikums.
Rihards: – Nevis palikt stāvoklī, bet kaut ko atmest. Tā ir viena no svarīgākajām lietām – saņemt dūšu un izvēlēties.
Sondra: – Zinu daudzus, kuri aizbildinās – man ir stabils darbs, maksā algu... Bet es redzu – cilvēks mokās, viņa sirds ir pavisam citur. Man par to bija saruna ar mammu. Pēc vidusskolas gadu padzīvoju Londonā, tad atgriezos, sāku studēt kultūras vadību, dzīvoju pie draudzenes, darba īsti nebija, gāja visādi, un mamma, protams, uztraucās, zvanīja: „Esmu sarunājusi, ka varētu iet tajā bankā...” Saku: „Mammu, es nestrādāšu bankā!” Viņa: „Kā tu vari tā teikt?! Tas taču ir darbs...” Protams, viņa uzskata – tu nevari izvēlēties, nauda taču kaut kā jāpelna. No tā brīža man viss ir sakārtojies. Ja es būtu aizgājusi strādāt uz banku, man nebūtu brīnišķīga vīra, nebūtu sava biroja un cilvēku, kas tagad ir ap mani. Taču... ne vienmēr vajag klausīt tikai sirdij – kā dzirdējām pirmslaulības kursos.

Jums tā teica baznīcā?
Sondra: – Jā, Torņakalna baznīcā. Ja tev, jau esot laulībā, sirds saka, ka tagad ir krīze, ka vīrs ir slikts, bet īstā otrā pusīte ir kaut kur...
Rihards: – Ka mana sirds pieder brīnišķīgajai sekretārītei...
Sondra: – Jā, un viņa vienmēr tik labi izskatās, ir jauka, bet sieva vienmēr zāģē... Tad varbūt nevajag klausīt sirdij, bet padomāt ar galvu, kāpēc tā noticis.

Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Olga Jakovļeva un no personīgā arhīva

SVARĪGĀKAIS