Apmācies
Rīga
Apmācies
LV RU
Intervijas

Sandra Kļaviņa par jaunajām attiecībām: "Viņš mani transformēja kā personību"

 
16.februāris 2016  07:02

“Dzīve ir tik šausmīgi īsa, ka vienīgais veids, kā neiebraukt auzās, ir runāt patiesību,” uzskata Jaunā Rīgas teātra aktrise Sandra Kļaviņa. Ar jaunu attiecību palīdzību atklājusi svaigu skatījumu uz dzīvi, mākslu, mīlestību un sevi pašu, viņa šobrīd jūt vajadzību distancēties no visāda veida “sabiedriskās apspriešanas”.

“Nevienam neko neesmu parādā, man nav jātaisnojas, ka jūtu to, ko jūtu, vai dzīvoju tā, kā dzīvoju,” saka Sandra Kļaviņa.

“Nevienam neko neesmu parādā, man nav jātaisnojas, ka jūtu to, ko jūtu, vai dzīvoju tā, kā dzīvoju,” saka Sandra Kļaviņa.

Pagājušajā gadā par “Peldošajiem – ceļojošajiem” saņēmi Lilitas Bērziņas balvu – ordeni. Lepojies?
Ļoti! Jo tā ir kolēģu dota balva, to nepiešķir kritiķi vai kāda žūrija. Par šo darbu man nav kauns, un par balvu priecājos.

Uz kuriem kolēģiem pati skaties ar cieņu?
Uz daudziem, arī no mana teātra, tāpēc negribu nevienu nosaukt. Šobrīd uzmirdz viens, tā ir viņa loma, viņa laiks. Pēc brīža – cits. Uzplaiksnījums mēdz uz laiku pāriet, bet tas nesamazina talantu. Tas, ko esi izdarījis ar savu dzīvi, ko devis citiem ar lomām, jāskatās ilgtermiņā.

Kāda tev ir šī sezona teātrī?
Tukšāka, bet par to priecājos, jo man vajadzīgs laiks, lai sevi sabīdītu atpakaļ, lai rastos entuziasms spēlēt, kas vienu brīdi bija pazudis. Aizbrauca Gundars Āboliņš, noņēma izrādes “Mēnesis uz laukiem”, “Tēvs”. Tagad “Tēvu” atjaunoja ar Vili Daudziņu. Viens darbs man būs sezonas otrajā pusē. Kad biju jaunāka, pārdzīvoju – kā, man lomas ir tikai tik un tik iestudējumos. Tagad zinu – nekad nevar paredzēt, kas sniegs gandarījumu vai no kurienes pēkšņi nāks piedāvājums. Un tas nāk!

Kolektīvā esat tuvi?
Kādreiz bijām jautrāki, vairāk kopā kaut ko darījām. Tagad satiekamies mazāk, tomēr esam tuvi, zinām, ka esam kopā. Man tuvāka ir Jana Čivžele, mums abām ir plāna āda, tāpēc atšķiramies no aktrisēm, kuras lomu varbūt vairāk veido ar prātu. Loģika ir svarīga, bet pamats, uz ko paļaujos, ir intuīcija. Reizēm skatītāji kaut ko nepamana, bet es redzu, kādu brīnumu paveicis mans kolēģis. Tas nav tā – ar koku sejā.

Mani visvairāk kaitina teiciens – tu esi pārāk emocionāla! Īpaši, ja to pārmet cilvēks, kurš pats mēdz uzvesties pārmēru emocionāli. Domāju, tieši tāpēc, ka esmu emocionāla, es esmu aktrise. Pirms pāris gadiem mani aizveda uz slimnīcu, uzņemšanas nodaļā zaudēju samaņu. Sanitāre teica – pārāk emocionāla, tāpēc noģība. Vēlāk izrādījās, ka stāvoklis ir nopietns.

Par seriālu Māja pie ezera, kurā tev bija galvenā – Madaras – loma, tu noteikti nedrīksti teikt neko kritisku, bet atsauksmes nav glaimojošas.
Nesaku neko sliktu, ir arī labas atsauksmes, bet nevaru arī būt negodīga pret sevi, jo seriāls mani tīri fiziski un psiholoģiski nomocīja, no manas dzīves prasot 90 dienas nežēlīgā režīmā. Daudzas filmēšanas dienas ilga pat 15 stundas dažādos laika apstākļos, naktīs nereti gulēju 3–4 stundas. Biju gandrīz katrā ainā, līdz spēku izsīkumam. Mani nepārtraukti pārģērba, matus te lika klāt, te ņēma nost, brīžiem jutos kā priekšmets, nevis dzīva būtne.

"Jebkuras attiecības ir darbs pašam ar sevi un ietver arī to, cik ilgi tu ļauj darīt sev pāri," saka aktrise.

"Jebkuras attiecības ir darbs pašam ar sevi un ietver arī to, cik ilgi tu ļauj darīt sev pāri," saka aktrise.

Zinātāji teic, esot iznācis senilāks variants nekā poļiem deviņdesmitajos gados.
Apzināti neskatījos poļu versiju, lai neietekmētos. Jā, rezultāts... Tas nav tāds, kā cerēts. Hermanis mūs ir pieradinājis pie perfekcionisma. Esmu noskatījusies tikai pusotru sēriju, jo nespēju pārvarēt rūgtumu. Zinu, kādu darbu esmu ieguldījusi, bet uz ekrāna ieraugu 15 sekundes no tā, ko esmu darījusi divas stundas. Mēs arī nefilmējām secīgi – vispirms pirmo sēriju, tad, piemēram, astoto.

Vai tas nav grūti? Vispirms filmē, kā vīrs raud uz sievas kapa, bet pēc nedēļas – kā viņi iepazinās.
Ir grūti! Nevari uzņemties atbildību par tēlu, jo neesi to izdzīvojis.

Kas tev pašai darba gaitā nešķita īsti pareizi?
Manī nav narcisma, bet ir rakursi, kuros izskatos nesimpātiska, bezpersoniskā apģērbā, nogurusi... Ja daudzas sērijas jādzīvo līdzi vienai varonei, viņai skatītāja acīs tomēr būtu jābūt simpātiskai. Manuprāt, lai piesaistītu plašāku auditoriju, stāsts būtu jāveido citādi. Iekšējās kritikas atskaites punkts esmu es pati. Šobrīd man ir emocionāla vajadzība distancēties. Kaimiņi, cilvēki veikalā, uz ielas... Mēdz būt patīkami, bet mēdz būt arī dramatiski.

Piemēram?
Cilvēki jauc aktieri ar tēlu, vīrieši asociē mani ar seriālu un raksta feisbukā vaļīgus komentārus. Vēl saistībā ar Saldo pārīti festivālā Positivus policists man ieknieba dibenā. Dažs pat pasaka: “Jūs esat publiska persona, jums ar to jārēķinās!” Jā, ir cilvēki, kas izvēlas aktiera profesiju atpazīstamības dēļ, bet es to izvēlējos, lai analizētu sevi, nevis lai zīmētos. Kā introvertai personai man atpazīstamība ir pārbaudījums. Reizēm var tikai apbrīnot cilvēku netaktiskumu, ielaužoties aktiera personiskajā teritorijā. Novēroju, kā Barišņikovam no mugurpuses pieiet kāda sieviete, teju vai piespiežas klāt un uztaisa selfiju. Viņš neko neteica, bet bija redzams, cik ļoti tas viņam nepatīk.

Sandra Kļaviņa ar kolēģiem "Melnais piens" viesizrādēs.

Sandra Kļaviņa ar kolēģiem "Melnais piens" viesizrādēs.

Barišņikovs nebija augstprātīgs?
Nemaz! Ļoti jauks un vienkāršs. Nereti pūšļa tēlu piekarina tāpēc, ka tu ar visiem nebrāļojies, nelaid savā telpā. Bet nevari būt jauks visiem.

Tādai selfiju taisītājai kāds varētu arī iesist.
Es varētu iesist, aizstāvot savu bērnu. Laikā, kad bērns tikko sāka iet skolā, man viņš bija jāsargā. Tolaik dzeltenajā presē parādījās dažādas baumas par manu laulību (ar aktieri Kasparu Zvīguli – Aut.).

Vai drīkst vaicāt...? Jūs tomēr bijāt kopā diezgan ilgi.
Divpadsmit gadu. Ja tik ilgi nodzīvojām, jūtas, protams, bija, un, ja es kaut ko uzņemos, gribas izdarīt līdz galam. Un tad notiek tā, ka tu cilvēkam notici, bet vēlāk uzzini, ka viņš nav bijis patiess. Pēdējie gadi bija briesmīgi, jo bija jānoturas – nevarēju atļauties iziet no aprites, aizbraukt uz sanatoriju, jo man ir bērns, darbs, emocionālas izrādes, saņemu kritiku, visu laiku esmu redzeslokā, jāiztur spiediens, visur satiec viņa simpātijas, kuras pētoši noskatās. Jebkuras attiecības ir darbs pašam ar sevi un ietver arī to, cik ilgi tu ļauj darīt sev pāri. Pat, ja es kādu mīlu, sevi es mīlu vairāk.

Kā to uztver meita?
Žanetei ir divpadsmit gadu, viņa izdara secinājumus no savas pieredzes. Mēs atklāti runājam par daudz ko, tas ir ļoti svarīgi. Sākotnēji pat nācās dzirdēt pārmetumu – Žanete nedrīkst redzēt, ka tu raudi! Atbildēju – kāpēc mans bērns nedrīkst zināt, kā es jūtos? Es viņai paskaidrošu! Tas ir padomju laika sindroms – bērns nedrīkst zināt par vecāku nesaskaņām, vīrieši neraud... Izaug veselas paaudzes sačakarētu cilvēku.

Sandra Kļaviņa ar Artūru Skrastiņu LNT seriālā "Saldais pārītis".

Sandra Kļaviņa ar Artūru Skrastiņu LNT seriālā "Saldais pārītis".

Attiecības ar meitu tev, kā noprotams, ir labas.
Ar meitu viss kārtībā! Viņa jau ir manā augumā, salieku sev vakarā drēbes (viņa ceļas mazliet agrāk un zina, cik svarīgs man ir miegs), un reizēm no rīta man drēbju vairs nav. Dažreiz uzvelku viņas drēbes.

Tātad pagātne veiksmīgi palikusi aiz muguras.
Paldies Dievam, man ar to vairs nav nekādas emocionālās saiknes. Vietā ir nācis kaut kas daudz spēcīgāks. Pagājušajā gadā pateicoties kādam vīrietim, kurš mani atbrīvoja no emocionālas atkarības no iepriekšējām attiecībām, atklāju sevī pilnīgi jaunu pasauli, kas mani transformēja arī kā personību. Tam ir milzīga saistība ar mākslu, tās ieraudzīšanu un uztveri, turklāt ļoti plašā fokusā – gan mūzikā, gan glezniecībā, gan dzejā. Arī domāšanas veidā. Tās ir pavisam cita līmeņa vibrācijas, krietni augstākas par kaislību.

Pēc būtības esmu vientuļniece, un man tas patīk. Nevaru iedomāties vēlreiz veidot ģimeni vai ko līdzīgu, bet šīs attiecības manī paver to daļu, kas bijusi piesārņota ar nekam negribu ticēt, nevienu negribu mīlēt. Tās atdod labās īpašības, kuras manī ir bijušas, bet par kurām vairs neticēju, ka man tās ir. Šaustīju sevi, ka ne tā domāju, ne tā uztveru, ne tā rīkojos – tātad pati vainīga.

Jaunā saprašana ir liela vērtība – jo paliks neatkarīgi no attiecību peripetijām.
Tieši tā! Uztveru to kā absolūtu dāvanu. Mans tētis nomira piecdesmit piecos gados, man ir četrdesmit trīs. Mēs neviens nezinām, cik laika mums atlicis. Līdz trīsdesmit par to nedomāju, tagad domāju. Nevienam neko neesmu parādā, man nav jātaisnojas, ka jūtu to, ko jūtu, vai dzīvoju tā, kā dzīvoju. Arī jākaunas nav, jo neko sliktu nedaru. Ārējais spiediens gan ir nenormāls. Kolēģiem ir viedoklis, arī labi draugi mēģina brīdināt. Nedrīkstu nodarīt pāri arī sev, ļaujoties kādām viltus ilūzijām. Tomēr tas ir ļoti skaisti – tik skaisti, ka gandrīz grūti noticēt. Cilvēki mīl visā saskatīt aprēķinu. Kāpēc nepieļaut domu, ka es kādam varētu patikt tāpat vien? Kāpēc kādam vajadzētu tēlot, tērēt laiku? Arī no vīriešiem esmu dzirdējusi – visām sievietēm svarīgi ir tikai tas, cik vīrietis pelna. Man tas nekad nav bijis svarīgi! Laimīgākajā dzīves posmā mēs dzīvojām ar pieciem latiem nedēļā dzīvoklī ar krāsns apkuri. Ja tu cilvēku mīli, redzi viņā potenciālu un zini, ka kopā jūs izlīdīsiet no visām grūtībām. Bija saruna, kurā kolēģei teicu, ka diez vai cilvēks spēj izlikdamies radīt mūziku un dzeju. Viņa atbildēja: “Nu, beidz! Tu taču pati zini, ka labs aktieris var notēlot jebko! Tu pati arī vari.” Esmu nospēlējusi teātrī kādas septiņdesmit lomas, atstājot tajās lielu savas personības daļu. Lai es vēl izšķiestu dzīves laiku, tēlojot vai būvējot kādas stratēģijas! Man tas nesagādātu nekādu prieku, bet es gribu būt priecīga. Gribu būt laimīga sieviete. Manī ir ieslēdzies cits līmenis – pat ēst negribas, šķiet, ka varētu pārtikt no saules vien.

"Es gribu redzēt viņa īstās emocijas – lai viņš kaut vienu reizi man pasaka tā, ka man jumts aizbrauc!"

"Es gribu redzēt viņa īstās emocijas – lai viņš kaut vienu reizi man pasaka tā, ka man jumts aizbrauc!"

Jums abiem ir sava pasaule?
Jā, pasaule, kādu viņš man ir uzbūris. Viņš ir jauns, tāpēc šķiet neticami, cik labi viņš pārzina dzeju, cik daudz lasījis. Viņš spēlē klavieres, raksta dzeju un komponē. Tāda tīra romantika, bez lieka sentimenta. Cenšos atbīdīt otrajā plānā to, ka viņš ir arī ļoti skaists. Uz viņu skaties un netici, ka cilvēks tāds var būt, jo viņš tiešām staro, tāpēc arī saku, ka tās ir pavisam citas vibrācijas. Tas, kas ar mani noticis, ir brīnums, par kuru esmu ļoti pateicīga.

Tu tiešām lido metru virs zemes.
Jebkuras attiecības ir attiecības ar sevi, jo – kur tad tā mīlestība dzīvo? Jāsaprot, ko tā ar tevi dara. Arī intensitāte mēdz būt dažāda – pusgadā vari nodzīvot divdesmit gadu dzīvi. Labi apzinos, ka kaut kas tik ideāls nevar ilgt mūžīgi.

Daudzi nesaprot, ka par divu cilvēku kopā būšanu spriest no malas nevienam nav dots.
Protams! Jo tas, kas ir starp jums mežā vai pie jūras, ir tikai starp jums. Tētis man bieži teica: “Mīļo meitiņ!” Bet bērnībā es nevarēju ciest, ja viņš kļuva emocionāls, tas šķita tik sentimentāli, salkani. Pēdējo reizi, kad viņu redzēju, viņš arī teica ko līdzīgu, bet es kaut ko nopurpināju. Kad uzzināju, ka viņš nomiris (tas bija pirmizrādes dienā), domāju – ārprāts, esmu nokavējusi to mirkli... Man tas lāgā neizdodas, jo lepnums vai iekšējā sevis pasargāšanas sistēma saka, ka nedrīksti būt pārāk atklāts savās jūtās, bet ir jāmēģina. Protams, sieviete, atklāti paužot jūtas, var arī smagi zaudēt. Zinām taču – vīrieši ir mednieki, un, kad jau ir tevi dabūjuši, viņiem vairs nav interesanti. Bet... runāšu par savu pieredzi. Man tas ir svarīgi, tāpēc nekaunos pateikt: “Es tevi mīlu.” Varbūt nav jāsaka pilnīgi viss, bet tas, ko saki, lai tiešām ir patiesība. Nevari diedelēt no otra, bet vari piedāvāt to, kas ir tev. Domāju, man ir izdevies izveidot saikni pareizā veidā.

Seriāla "Māja pie ezera" uzņemšanas aizkadri.

Seriāla "Māja pie ezera" uzņemšanas aizkadri.

Tātad emocionāli tu pašlaik jūties labi?
Jā! Vienīgi jūtos fiziski iztukšota. Pēc seriāla pārguruma dēļ norāvu balsi, bet es jau padsmit gadu TV3 un TV6 ierunāju filmas, arī multfilmas, kas iet uz lielā ekrāna. Kādu mēnesi nevarēju to darīt, tagad atsāku.

Kā notiek ierunāšana?
Ja mani, piemēram, izvēlas seriālam, kuru demonstrē katru dienu 40 minūtes, sēžu studijā ierunājot tekstu divas trīs reizes nedēļā pa piecām sešām stundām. Tas nav viegli.

Ja ir partneris, to darāt vienlaikus?
Strādājot dzīvajā ar partneri, izdodas grodāk – man ir pieredze Seksā un lielpilsētā ar Artūru Skrastiņu. Ja partneris ierunājis pirmais, es, ierunājot savu tekstu, viņu klausos, ja otrādi – viņš mani. Ja tu ierunā pirmais, vadies pēc oriģināla. Turklāt ir n-tie punkti, pēc kuriem mūs vērtē – katru reizi, neraugoties uz to, cik gadu tu jau to dari. Ja tas man nebūtu mīļš darbs, es turp nerautos.

Kas notiek, ja šodien saņemta sliktāka atzīme?
Mazāk maksā!

Ko esi ierunājusi?
Visu Seksu un lielpilsētu, Aliju Makbīlu, dažādus detektīvus... Daudz! Jaunākais bija Kāršu nams. Labs, bet ļoti depresīvs. Pēdējā sezona bija tik ļoti saistīta ar to, kas notiek pasaulē, ka kļūst teju vai nelabi.

Ar meitu Žaneti un sunīti Zāru 2013. gada vasarā.

Ar meitu Žaneti un sunīti Zāru 2013. gada vasarā.

Laikam nav viegli, ja seriāls ir arī emocionāli spēcīgs. Daudzi šā iemesla dēļ neturpināja skatīties Svešo starp savējiem.
O, jā – nekas nevar būt briesmīgāks par simpātisku slepkavu, kuram tu visu piedod! Kāršu namā ir līdzīgi. Kevins Speisijs ir tik simpātisks slepkava... Tu viņu saproti, jūti līdzi un sāc attaisnot viņa rīcību. Lai nekļūtu pārāk jūtīga, ierunājot visu laiku sev teicu – atceries, ko viņš izdarīja pirmās sērijas sākumā! Ar vārdiem vājajiem šai pasaulē nav jādzīvo viņš apgriež sprandu ievainotam kaimiņa sunim.

Ierunāšana faktiski aizņem visu dienu.
Jā, jo vēl paiet stunda ceļā uz katru galu. Agrāk gan man patika braukt 7. tramvajā, jo tur var novērot dažādu kontingentu kolorītus personāžus – tirgus publika, narkomāni, bezpajumtnieki. Tas šķita interesanti, tagad... laikam esmu izsūkta.

Abstrahējoties no šā brīža attiecībām – kādu attieksmi tu kā sieviete sagaidi no vīrieša?
Es vīriešos neieredzu skopumu (starp citu, tiešām ievēroju, vai viņš atstāj dzeramnaudu), bet ar to domāju arī skopumu jūtu izpausmēs. Varbūt ne katru dienu, bet es gribu redzēt viņa īstās emocijas – lai viņš kaut vienu reizi man pasaka tā, ka man jumts aizbrauc! Ja vīrietis uz to ir spējīgs, varu viņā arī iemīlēties. Nereti vīrieši uztraucas, ka viņam atkāpjas mati vai parādās vēderiņš. Ja man vīrietis patīk, tas nekad nav bijis šķērslis. Vīrietim jāpiemīt stila izjūtai (nav runa par tādu, kurš zīmējas). Tas liecina, ka viņam piemīt gaume arī citās sfērās. Man nepatīk gļēvuļi un meļi. Katram gadās sameloties, bet – pat, ja esi neizlēmīgs, jābūt reizēm, kad tu saņem drosmi un pasaki taisnību. Negribas neko sliktu teikt par latviešiem, taču, citu mentalitāšu vīriešiem attieksme un cieņa pret sievieti ir pavisam cita. Bijām Čīlē ar izrādi Melnais piens. Ainā, kur man nomirst vecmāmiņa, es viņu uzveļu uz dēļa un aizvelku prom. Spēlējām trīs izrādes. Nevarēju saprast, kāpēc tad, kad paceļu dēli, visa zāle nostenas tā, it kā paustu – ārprāts, nevar būt! Vēlāk uzzinājām, ka tur sievietei neļauj nest pat iepirkuma maisiņus, vīriešiem sieviete un smagumi šķiet kaut kas nesavienojams. Ja pret mums tā izturas, tas arī mūs padara labākas un sievišķīgākas.

Kādas tev ir attiecības ar vārdu dīva?
Jocīgi... Es tieši gribēju runāt par to, ka no aktrises cilvēki pieprasa īpašu dīvas pozicionēšanos, to diktē arī virsraksti presē. Kad par mani tā raksta, es drausmīgi mulstu. Man vienai jānes uz saviem pleciem visa sadzīve, jābūt formā uz skatuves, plus vēl ārpus teātra jābūt kā uz skatuves... Teātrī uz skatuves vari būt jebkas, tev mainās seja, iztaisnojas mugura, parādās cita plastika. Bet ikdienā ir ļoti grūti. Vilcāne tikko intervijā teica, ka negrib, lai viņu sauc par dīvu, tā ir arī mana pamatdoma. Ir briesmīgi kļūt par publikas īpašumu, kad cilvēki no tevis kaut ko sagaida, turklāt tas attiecas uz visu – attiecībām, izskatu, iznešanos. Un tad notiek otrādi – tas tevi no publikas attālina, tu kļūsti par vientuļnieku, jo saproti, ka neesi piedzimis citu vajadzībām, negribi nevienu apkalpot, nevari izdabāt un piepildīt citu vēlmes par to, kādu viņi grib tevi redzēt vai ar kādu vīrieti kopā ir iedomājušies.
Cilvēkam būtu jāizvairās no vērtēšanas. Tev drīkst būt savas domas, bet, tiklīdz tu sāc savu viedokli publiskot vai agresīvi uzspiest, tas ir tik subjektīvi, tik...

Režisores Unas Celmas filmā "Nerunā par to" (2007).

Režisores Unas Celmas filmā "Nerunā par to" (2007).

Kādi cilvēki tev rada diskomfortu?
Vardarbīgi. Vardarbība parasti ir ciešā saiknē ar uzmācību. Abiem dzimumiem. Man ir gadījies to piedzīvot. Mistiskā veidā atrod tavu telefona numuru, sāk sarunu, it kā piedāvātu darbu, bet, izrādās, nekāda darba jau nav. Tad sāk rakstīt īsziņas, atstāj teātrī ziedus, tad satiec viņu uz ielas, viņš tev saka: “Tev ir laiks līdz septembrim, jo es zinu, ko tu gribi, ko tev īstenībā vajag...” Vēl aplinkus uzzina pat mammas numuru, tuvojas ģimenei. Kļūst neomulīgi.

Ko vari teikt par mūsu kritiķiem?
Ir dažs kritiķis, kurš kādā izrādē tevi uzmīļo un pēc tam gaida no tevis sazin ko – ko nu pats ir iedomājies. Ja viņa gaidas neattaisno, viņš tevi iznīcina. Varbūt pēc kāda laika, ja viņš kaut ko saskatīs, tu atkal būsi labs.

Vai ir iespējams kritiķus neņemt galvā – īpaši apriori zinot, cik tendenciozs var būt konkrētais cilvēks?
Ja pašam ir savs viedoklis un pašanalīze, vari izlobīt kādu racionālo graudu, kas motivē darīt labāk, bet zinu, ka daudziem tas liek pieņemt kardinālus un sāpīgus lēmumus. Ivars Stonins aizgāja no teātra un aizbrauca no valsts. Biju vienā izrādē ar kritiķi, kura uzrakstīja iznīcinošo recenziju. Es biju sajūsmā, man viņš likās ģeniāls. Kad kritiķe rupjā veidā Stoninu iznīcināja, domāju – nu, kā to var nepamanīt?!... Acīmredzot cilvēks nav gatavs ieraudzīt kaut ko vairāk. Bieži domāju, cik kritika mēdz būt netaisna. Netiek novērtēts, piemēram, Rīgas Krievu teātris. Tur ir ļoti labas izrādes – var apbrīnot, kā jaunā paaudze spēlē, dzied, pārvalda savu ķermeni! Lūk, kur notiek īstā integrācija – caur mākslu. Mēs dzīvojam tādā kā latviešu siltumnīcā.

Kādā saviesīgā pasākumā 2007. gadā.

Kādā saviesīgā pasākumā 2007. gadā.

Tu spēj skatīties izrādi arī kā skatītājs parastais?
Aktieri pēc teātru savstarpējas vienošanās var iet uz citu teātru izrādēm, bet esmu sākusi pirkt biļetes pati, tā jūtos piederīga pie publikas. Skatoties izrādes, vienmēr atrodu kaut ko, par ko var teikt – šitā gan es nekad nevarētu... Man ir ļoti grūti skatīties izrādes savā teātrī, jūtos kā iemesta ierakumu otrā pusē – dzirdu, ko runā skatītāji, ko domā.

Kādreiz ir žēl, ka tā vai cita loma iedota Anniņai, nevis man?
Katram režisoram ir savi mīluļi, atkarībā no tā, kurš režisors strādā, attiecīgos mīluļus arī izmanto. Bet tas mainās.

Par režisoriem. Ar kādu taču ir vieglāk, ar kādu – grūtāk.
Man patīk strādāt ar Māru Ķimeli, jo viņa strādā gudri. Varam arī pastrīdēties. Ar viņu var runāt par lomu no iracionālās, no intuīcijas pasaules. Hermanis precīzi zina, ko grib, un prot arī precīzi izskaidrot, tāpēc ar viņu vienmēr jūtos drošībā. Var teikt, kādu laiku biju mazliet iegājusi tādā kā rutīnā, kad apzinies savas robežas, zini, ko vari izdarīt, un gaidi kādu izaicinājumu. Un tādu man sagādāja Vladislavs Nastavševs, iedodot lomu izrādē Peldošie – ceļojošie. Viņš ir ļoti talantīgs, īsts mākslinieks, kurš apbrīnojami jūt materiālu un vārdu – arī tīri intonatīvi. Vladislavam ir absolūtā dzirde, viņš balansē uz robežas, tas var būt ļoti smagi, prasīt daudz nervu. Protams, rakstura ziņā īsti mākslinieki bieži vien ir nesavaldīgi (to varu teikt arī par sevi). Viņš ir straujas dabas, var būt arī ļoti nesaudzīgs un pēc tam – ļoti cilvēcisks. Taču viņš ir ļoti patiess, tāpēc viņam visu var piedot. Spēlēju šo izrādi ar baudu, kaut arī ir vietas, kur man ik reizi jāpārvar bailes, jo augstpapēžu kurpēs jāstāv uz maza laukumiņa, kas atrodas krietni virs zemes. Turklāt pirms tam divdesmit minūtes esmu nogulējusi flīģelī, tumsā, embrija pozā. Iekams man neuztaisīja caurumiņu, pa kuru redzu grīdu, man bija reāla klaustrofobija. Visu laiku domāju par ebrejiem, kurus slēpa kastēs, kā viņi varēja to izturēt. Tumsā un bezgaisā nāk virsū panika, bet tu nedrīksti pat pakustēties... Vienlaikus ir interesanti, jo tiek pārbaudītas manas robežas.

Vai skatītāji traucē? Nejauki gadījumi nav bijuši?
Man sliktas pieredzes nav. Ja mobilais zvana ne tikai vienam, bet arī otram un trešajam, tad ir, kā ir. Bērnu izrādēs gadās, ka uz brīdi zālē iestājas tumsa un atskan balstiņa – beidzās jau? Mammīt, man bail, ejam mājā!, bet tas, protams, nav traucējoši. Klepošana, jā, ir bieža parādība, un mēdz būt, ka klepo ne viens vien, bet vairāki, turklāt nepārtraukti. Bet saprotu arī cilvēkus, kuri ir nopirkuši biļetes un negrib laist izrādi garām.

Bet citi par savu naudu negrib zālē kaitinošu klepotāju, kurš reāli traucē...
Arī pareizi, un, starp citu, ja esi slims, ir iespēja kasē samainīt biļeti uz citu dienu. Man bijis viens nepatīkams gadījums Džilindžera izrādē Muzikants un prostitūta, jo šis nosaukums rada asociācijas, kuru izrādē nav. Bija atnākuši krievu valodā runājoši karavīri, piedzērušies, un, sapratuši, ka izrāde nav par to, meta ar alus bundžām.

Vai jums ir kāds, kurš tādus skatītājus var izvadīt ārā?
Vajadzības gadījumā to noorganizē izrādes vadītājs.

Seriāla "Māja pie ezera" nakts filmēšana mežā.

Seriāla "Māja pie ezera" nakts filmēšana mežā.

Kā tev teātrī pietrūkst?
Konkrētu lomu pat laikam ne. Es gribētu dejot, tas ir mans sapnis jau divdesmit gadu. Mēs tādas izrādes neiestudējam, nenotiek arī ne deju, ne vokālās nodarbības. Man tā pietrūkst. Ja būtu treniņš, manuprāt, es to varētu darīt ļoti labi. Alvis uzskatīja, ka nevienam no mums nav tādu dotību, bet es domāju, ka ir gan. Dejošanas pietrūkst arī dzīvē. Kādreiz varēja kaut kur aiziet un izdejoties, tagad klubiņus vairs neapmeklēju. Varbūt kādreiz arī aiziešu.

Kā ar citām fiziskajām aktivitātēm, skaistumkopšanu?
Es vingroju. Nopietni domāju sākt jogu, tā mani interesē, bet man nav nekādas pieredzes. Kad varu atļauties, eju pie sen pazīstamas meitenes uz zemūdens masāžu. Es citādi nevarētu, jo esmu ļoti kautrīga. Ja vēl jādomā, ka tevi atpazīst un pēta... Mans mīļākais frizieris Artis Bandonis ir arī mans draugs un liels teātra fans, arī viņu pazīstu gadus divdesmit. Par plastiskām operācijām vēl neesmu domājusi, bet varbūt būtu jau laiks kaut ko piestiept, kādus plakstiņus pacelt (smejas).

Cik svarīga tev ir dzīves telpa, vide, sava pasaule?
Vide man ir svarīga. Seriāla dēļ četrdesmit dienas nebiju mājās. Piedzīvoju, ko nozīmē tik ilgi būt nogrieztai no savas pasaules, jutos kā izsūtījumā. Atgriezusies kolēģiem smējos, ka tagad saprotu, ko tas nozīmēja Rainim un Aspazijai. Agrāk domāju – Kastaņola, labs klimats, kas tur var traucēt dzīvot?

Lilitas Bērziņas balva, ko pagājušā gadā Sandra saņēma par darbu izrādē "Peldošie - ceļojošie".

Lilitas Bērziņas balva, ko pagājušā gadā Sandra saņēma par darbu izrādē "Peldošie - ceļojošie".

Bija tik slikti?

Man vajag būt vienai, tāpēc Alsungā īrēju istabiņu. Kad nojuka telefons, nevarēju pat sazināties ar meitu vai kādu citu. Uz Kuldīgu, vienīgo vietu, kur var nopirkt jaunu mobilo, nebija laika aizbraukt, jo jāfilmējas. Mazliet labāk kļuva, kad meita atbrauca padzīvot pie manis un parādījās saikne ar ierasto dzīvi. Citādi vienu brīdi vairs nesapratu, kas es esmu. Visu dienu filmējies kaut kādā jocīgā lomā, naktī nav nevienas azotes, kur paslēpties. Neraugoties uz brīnišķīgajiem cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju, tā bija smaga pieredze.

Vai ir kādi mājas darbi, kas tev sagādā prieku?
Kad Žanete vēl bija maziņa, man patika cept tortes. Tā gan ir tiesa, ka ēdiens jātaisa tikai labā garastāvoklī, citādi nav jēgas ieguldīt darbu. Patikšana uz mājas darbiem mainās. Noēvelēju veco grīdas krāsu un, staigājot pa pašas ēvelētiem dēļiem, jutos varen lepna. Pati arī izurbu caurumus dībeļiem un pieskrūvēju lielu aizkaru stangu. Bet... Seriālā bija brīnišķīgs otrais režisors Jurģis Tūbelis. Kad filmējoties braucu ar mašīnu, viņš paslēpies spieda pedāļus (man nav šofera tiesību). Reiz viņam ieminējos – ai, būs jāpaņem no skatuvniekiem urbis un jāpieskrūvē žalūzijas. Viņš uz mani skatās – kāpēc tu to dari? Palūdz, un kāds ar prieku tev palīdzēs! Principā jau mēs varam visu, bet – nevajag!

Pēdējā laikā katram, hm, sevi cienošam cilvēkam ir garīgie meklējumi. Kā ir ar tevi?
Neesmu baigi iedziļinājusies ezoterikā, bet esmu pārliecināta, ka viss ir enerģija, tāpēc interesē viss, kas uz to attiecas. Domāju, mēs esam saistīti ar savu izstrādāto enerģiju un to, ko dzīves laikā izdarām. Arī teātris ir enerģija. Manuprāt, laižot visu caur galvu, prāts mums nereti izdara baigos lāča pakalpojumus. Prāta klātbūtnei ir nozīme, bet ticība, cerība un mīlestība nav racionālas parādības. Tā enerģija ir daudz spēcīgāka par prātu, un, kolīdz mēģinām sevī to aizbarikādēt, sākas vislielākās problēmas.

Māra Vilde, žurnāls “OK!” / Foto: Aiga Rēdmane, no Sandras Kļaviņas privātā arhīva

SVARĪGĀKAIS