Apmācies, neliels lietus
Rīga
Apmācies, neliels lietus
LV RU
Bērni

Nesen piedzimis bērns. Un... viss ir citādāk, nekā biji gaidījusi (6)

 
19.februāris 2016  08:34

Nē, ir jau arī tās lietas, ko gaidīji - prieks, mīlestība, maiga ādiņa, kam pieglausties. Bet ir daudz vairāk tā, ko negaidīji. Daudz vairāk raudāšanas. Daudz vairāk negulētu stundu,” savā pieredzē un pārdomās par to, ar ko patiesībā jārēķinās jaunajiem vecākiem, sagaidot savu mazuli, raksta 3 bērnu mamma un topošā dūla Līga Vasara-Brakmane.

Visvairāk mazulis uzticas tieši saviem vecākiem, tāpēc tieši viņi, nevis svešinieki, saņem lielāko raudāšanas devu.

Visvairāk mazulis uzticas tieši saviem vecākiem, tāpēc tieši viņi, nevis svešinieki, saņem lielāko raudāšanas devu.

Šķita, ja būsi harmoniska mamma, arī Tavs mazulis būs mierīgs. Jo viss taču ir atkarīgs no mammas iekšējā miera, vismaz tā rakstīja kāda supermamma intervijā bērnu žurnālam. Un Tu viņai noticēji, ka viss Tavās rokās. "Zīdainīši jau tikai ēd un guļ" - Tev kāds teica. Vai tiešām, Tu nodomā. Neizskatās gan. Bet tad piezogas vēl vairāk šaubas - bet, ja nu citi tiešām ēd un guļ tikai manējais tāds raudošs negulētājs...

Varbūt kāds teica arī ko citu - ka dzīve ar jaundzimušo - tas būs skaists, bet arī nogurdinošs un iztukšojošs laiks. Bet Tu nedzirdēji slikto. Jo kā gan domāt, ka bērniņa piedzimšana var būt kas cits, nevis prieks un laime. Tik ilgi gaidīta, tik ilgi cerēta un lolota. Bet ir grūti. Mazais neguļ un raud. Un šķiet, ka Tavas rokas (un piens) nespēj viņu nomierināt. Vismaz ne tā, kā biji cerējusi. Ir izmisums, ir neizpratne, ir pat dusmas. Tev taču bija tik laba grūtniecība, iespējams pat dabiskas un netraucētas dzemdības. Tu darīji visu kā nākas! Ideālais scenārijs, lai tagad Tev rokās būtu rāms un apmierināts bērniņš. Bet viņš raud! Un asaras birst arī Tev...

Mīļā mamma! (Un arī tēti, jo Tu reizēm jūties stipri līdzīgi) Nav tā, ka es ar šo ierakstu gribu izlikties visgudra. Tas ir atgādinājums arī man pašai. Apraksts par ceļu, kuru esmu nogājusi šo gadu laikā. Es tikai atceros, kā tas bija - ar raudošu mazuli rokās. Kā bija izmisumā raudāt viņam līdzi, nespēt to vairs izturēt un dusmās un bezspēcībā spert pa kumodi. Es atceros, cik nejēdzīgi sajutos, kad vecmāte paņēma bērnu rokās un viņš pārstāja raudāt, bet man viņu mazgājot - brēca kā traks. Un ne jau vienreiz vien es iekritu šajās lamatās - ticēt, ka, ja es visu izdarīšu pareizi, mans bērns neraudās.

Pēc tam, kad pirmais daudz raudāja, bet otrais - ne, es iedomājos, ka viss bijis tikai no manas prakses un miera atkarīgs, bet... Tad man piedzima trešais bērns. Un raudāja. Ne jau šausmīgi vai pārmērīgi, bet raudāja. Lai gan centos nepieļaut tās "kļūdas", ko biju pieļāvusi ar pirmo bērnu. Es viņu vēl vairāk mīļoju, nēsāju, negāju cilvēkos, darīju visu, kas, manuprāt, varētu izraisīt raudāšanu. Līdz kādu nakti es sapratu - viss! Nav mana mammas loma bērnu apklusināt. Klusējošs bērns nav mammas kvalitātes rādītājs. Klusējošs bērns ir bērns, kuram tobrīd nav nekā vecākiem sakāma. Un arī tas ir labi. Bet tik pat labi ir tad, ja bērns raud. Jo viņš stāsta un runā. Un visvairāk viņš uzticas tieši saviem vecākiem, tāpēc tieši viņi, nevis svešinieki, saņem lielāko raudāšanas devu.

Ir vajadzības, ko mēs varam apmierināt, lai novērstu bērna raudāšanas iemeslus (piem. pabarot, pārtīt, samīļot), bet reizēm bērna vajadzība ir - izrunāties. Un tad tas, ko varam darīt - klausīties, mīļot, runāt - kopā būt. Nevis ar izmisīgu pasūtījumu, lai bērns apklust, bet ar mieru, ka viņš to darīs, kad būs izsūdzējis savu bēdu. Pienāca diena, kad vakara raudāšana beidzās. Cilvēki redz manu jaunāko dēlu, kurš dala smaidus pa labi un pa kreisi un saka - cik smaidīgs un laimīgs bērns! Jā, arī es viņu tādu redzu. Patiesībā es viņu tādu sāku saskatīt arī toreiz, kad bija vēl raudāšana. Jo laime var būt arī tajā, ka kāds tevi uzklausa.

Varbūt pienāks diena, kad vecākiem būs telepātijas spējas un viņi spēs nolasīt bērnu domas, tā uzzinot visus raudāšanas iemeslus. Iespējams, tad tiešām bērni raudās mazāk. Bet domāju, ka arī tad, nebūs tā, ka viņi neraudās. Jo prieks un bēdas, laimīgums un nelaimīgums dzīvē iet roku rokā.

Tāpēc - mīļie vecāki - samīļojiet sevi, samīļojiet viens otru. Lai jums pietiek miera un mīlestības būt ar savu bērnu. Gan tad, kad viņš jūtas izcili, gan tad, kad izmisis brēc. Gan tad, kad guļ daudzas stundas no vietas, gan tad, kad mostas ik pa stundai. Un nenosodiet sevi par izmisuma un dusmu brīžiem. Jums nav jābūt vienmēr laimīgiem tikai tāpēc, ka jums ir mazulis. Jūs esat vislabākie vecāki šim bērnam, jo jūs viņam esat. Viņš ir atnācis pie jums un jūs viņu mīlat - tas ir tik daudz!

P.S. Mans vienīgais aicinājums - turpiniet skatīties savā bērnā, turpiniet klausīties viņa vajadzībās, turpiniet sekot savai sirdij. Un, ja tas, ko jūs tur redzat un jūtat, nesakrīt ar to, ko kādā grāmatā rakstījusi kāda tante - lai viņa iet dillēs. Arī tad, ja tas "strādāja" draudzenes bērnam. Ja viņiem tas derēja, ok. Bet vai tas der jums? Vai tas der jūsu bērnam? Lielākā daļa grāmatu ir tikai autoru viedoklis. Ne vairāk. Jebkurš var sev piekabināt birku - bērnu audzināšanas eksperts. Pat suņu dresētājiem šķiet vajag nopietnāku kvalifikāciju, nekā "bērnu audzināšanas ekspertam". Džīnai Fordai, piemēram, nav pieredzes, ko nozīmē būt par zīdaiņa mammu, viņai bērnu nav. Viņai nav arī izglītības zīdaiņu un bērnu psiholoģijā. Viņa ir tikai bijusi bērnu māsiņa, aprūpējusi 300 bērnus. Vai tas ir pietiekami, lai viņas viedoklis, kas padara bērnus "apmierinātus" derētu kā balta patiesība? Īsāk sakot - ņemiet no katra "eksperta" arī manis to, kas jums der. Pārējo - ārā. Jo patiesība ir tur iekšā - jūsu sirdī un jūsu mīlestības telpā, kurā esat kopā ar savu bērnu.

Autore: Līga Vasara-Brakmane, 3 bērnu mamma un dūla apmācībā

mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS