Apmācies, neliels sniegs
Rīga
Apmācies, neliels sniegs
LV RU
Novadu ziņas

Pasmaidīt pirms mūžības. Prieka terapija Valmieras slimnīcā (51)

 
20.februāris 2016  05:50

Vidzemes slimnīca Valmierā man šķiet tik jauka un smaidīga, kad pa tās gaiteņiem eju kopā ar dakteri klaunu. Tūta – tā viņa sauc sevi, kad sarkanais deguns pagriezts klauna režīmā, bet reizēs, kad to pagriež cilvēka režīmā, viņa ir Ivita Godberga-Miljone.

Ar senioriem klauns Tūta runā par kaut ko, kas viņiem sagādā prieku. Vecmāmuļai Ņinai patīk gan padziedāt, gan parunāties, gan parādīt fotogrāfijas.

Ar senioriem klauns Tūta runā par kaut ko, kas viņiem sagādā prieku. Vecmāmuļai Ņinai patīk gan padziedāt, gan parunāties, gan parādīt fotogrāfijas.

Šajā slimnīcā medicīniskais klauns strādā ne tikai ar bērniem, bet arī vissmagākajā – paliatīvās aprūpes nodaļā.
„Mans koris jau sapulcējies! Uzdziedāsim,” klauns Tūta uzrunā cilvēkus, kas gaida pie laboratorijas. Viens pasmaida ātrāk, cits vēlāk. Prieks aizdzinis nomāktību un rūpes no daudzu gaidītāju sejām. Medicīniskā klauna ierocis ir bērnišķs un reizē gudrs patiesums, dziļa cilvēcība un jušana, līdz kurai robežai un kā jokoties, bet kurā mirklī vien patiesi sajust otra cilvēka emocijas un sāpes un padarīt šo mirkli vieglāku un gaišāku.

Prieks bez sociālām lomām
Dodamies uz paliatīvās aprūpes nodaļu. Tajā ir daudz smagi slimu pacientu, starp viņiem arī tie, kuriem slimnīcā atvieglo viņu mūža pēdējo posmu. Ar slimnieču laipnu atļauju ienākam istabiņā, kur guļ četras sirmgalves. Viena aizmigusi, otrai pusparalizētajā sejā parādās mazītiņš prieciņš par ciemiņiem.

Divas veselākās kundzes dakteri klaunu jau gaidījušas. „Vecajiem cilvēciņiem šajā nodaļā tik bieži vajag, ja kāds viņus uzklausītu. Pajokojamies, kādreiz padziedam kādu dziesmiņu un parunājamies.” Šoreiz 81 gadu vecā Ņina Onučina jau gaida, kad kopā padziedās viņas mīļākās dziesmiņas un sagatavojusi fotogrāfijas, ko rādīt. Atmiņas par jaunību un lielo mīlestību liek iemirdzēties acīm ne vien tantei Ņinai, bet arī pārējām istabas biedrenēm.

Mēdz teikt, ka veci cilvēki kļūst līdzīgi bērniem. Šajā gadījumā būtiskākā nav nevarība, bet gan tīrs patiesums. Vairs nav nepieciešamas pieaugušajiem tik ļoti raksturīgās sociālās lomas un maskas. Vien cilvēciski patiesa, sirsnīga un viegla līdzās būšana – tas ir labākais ar ko aizpildīt atlikušās un ar daudziem grūtumiem pilnās mūža dienas. Arī es savu žurnālistes lomu esmu nolikusi malā un kopā ar klaunu Tūtu esmu vien cilvēks, kam jūtīga un gaiša sirds.
Kad esam izstaigājušas slimnīcu un paciemojušās pie slimniekiem, virsmāsas istabā laiks intervijai. Klauns Tūta noņem savu sarkano degunu un pārslēdzas cilvēka režīmā. Nu viņa ir Ivita Godberga-Miljone.

Sapņu profesija
Pirms dažiem gadiem, kad Ivita uzzināja par šo profesiju, viņai nepārprotami bija skaidrs, ka tas ir absolūti viņas sapņu profesija. Mirklī sapratusi, ka jaunībā iegūtā pedagoģiskā izglītība noderēs medicīniskā klauna darbā. Arī pašas bērni, kad bija jāuzturas slimnīcā, rosinājuši domāt, cik nepieciešams šeit ir cilvēks, kas palīdzētu pārgurušām māmiņām. Kas uz mirkli palaistu kafiju padzert, atpūsties un nomierināties. Tagad viņa mazuļu māmiņām piedāvā šādu atbalstu. „Man kā klaunam ir vairāki režīmi. Kad savu sarkano degunu pagriežu cilvēka režīmā, māmiņām saku:  man pašai ir četri bērniņi. Ja jums kaut kas nepieciešams, aptieka vai kas cits, es jūs iedrošinu izmantot manu atbalstu, pabūšu ar mazo. Protams, situācijas ir ļoti dažādas.” Ir bijis, ka mazulis, Ivitas rokās monotonas dziesmiņas ieaijāts, nomierinās un aizmieg, bet viņa mazuli aijājot dzied vēstījumu māmiņai „Ja jums vajag... uz aptieku jūs varat aiziet... droši ejiet...” Monotonā dziesmiņa turpinājās līdz mirklim, kad mazuļa māmiņa jau bija atgriezusies no aptiekas un pa ceļam pati nomierinājusies.

Mēdz teikt, ka veci cilvēki kļūst līdzīgi bērniem. Šajā gadījumā būtiskākā nav nevarība, bet gan tīrs patiesums.

Mēdz teikt, ka veci cilvēki kļūst līdzīgi bērniem. Šajā gadījumā būtiskākā nav nevarība, bet gan tīrs patiesums.

Caur četriem sietiem
Pirmo reizi par medicīniskā klauna profesiju un kursiem izlasīja facebook. Diemžēl pirmais kurss bija paredzēts tiem, kas gatavojās strādāt Rīgā. Tas būtu sarežģīti. Kad pēc gada varēja kursiem pieteikties arī no reģioniem, Ivita ieinteresējās. Bija stingra atlase četrās kārtās. Vispirms jāaizpilda gara un nopietna anketa. Pēc tam pārrunas. Tad pretendentus vērtēja psihologs, pētīja katra motivāciju – vai tu gribi palīdzēt, un kāpēc tu gribi palīdzēt. Nākamā atlases kārtā bija radošā potenciāla pārbaude, kur bija piesaistīti profesionāli aktieri, piemēram, improvizācijas teātra guru Varis Klausītājs.

Pēc tam sekoja pretendentu psiholoģiskās noturības pārbaude, dažādi testi, analīze. Speciālisti skatījās, kā dažādās emocionāli smagās situācijās katrs reaģē. Jo arī slimnīcā cilvēki nokļūst gan pēc vardarbības, citi pēc vientulības, pamestības.

Kad pārbaudes bija veiktas, atlika gaidīt atbildi. „Centos būt nosvērta, taču savu elektronisko pastkastīti pārlūkoju biežāk nekā jelkad,” atceras Ivita. Ar ģimeni viss jau bija izrunāts, ņemts vērā arī bērnu viedoklis.

Ivita apguva profesiju pie pasniedzējiem no Maskavas, Izraēlas, strādāja ar psihoterapeitiem, psihologiem. Apmācības bija ļoti nopietnas: gan teorija, gan prakse. „Līdz jūlija beigām gājām praksē kopā ar Izraēlas medicīnas klauniem Rīgas bērnu slimnīcā. Tas tā tikai sākumā šķiet – klauns. Ar laiku saproti, cik tas klauna tēls var atnest. Lai arī klauns liekas virspusīgs, liderīgs, bet viņš spēj provocēt ļoti plašu emociju gammu, un tā ir efektīva terapija.”

Medicīnas klauns atšķiras no cirka klauna. „Dakteris Klauns pie katra ies individuāli, pacientu uzrunās personīgi. Vai tu vari kopīgi priecāties par atveseļošanos un ka tūlīt mazais pacients ies mājās, vai vienkārši apsēsties un kopā paskumt. Nevis žēlot, bet kopā paskumt un tā ir atšķirība. Nopūsties blakus stāvot. Un kad pacients vēro, ka arī klauns var paskumt. Kad tā nav disonanse, ko klauns dara pret to, kā tu patiesībā jūties. Tev jāmāk to izdarīt smalkjūtīgi,” skaidro Ivita.

„Man rādās, ka tev rādās”
„Pirms pusotra gada augusta beigās parādījos Vidzemes slimnīcā. Daži atcerējās mani kā mammu. Gribēja uzrunāt vārdā, bet man nācās stāstīt, ka klauna tērpā esmu Tūta.

Kā viens no pirmajiem pacientiem spilgti atmiņā palicis viens gaitenī satiktais sākumskolas vecuma puisēns. „Viņš tā stāv, un es stāvu savā sarkanajā degunā un ancukā. Viņš skatās uz mani, un man šķiet, ka viņam šķiet, ka es tikai rādos. Es uz viņu tāpat skatos pretī. It kā arī man varbūt rādās, ka viņam rādās. Kamēr puika saprata, ka viņam nerādās. Tad sāku pirmās skaņas izdot, paklakšķinot ar mēli un apliecinot, ka es arī skanu...” atceras Ivita.

Gadījies arī kuriozs, kad Ivita visā savā klauna Tūtas godībā gadījusies blakus pusaugu meitenei pacientei, kad viņa nupat bija atvesta no operācijas un modās no narkozes. Viņas pārbijusies teica: „Kas tu esi!?” Ivita, par situāciju sabijusies, pielika roku priekšā savam sarkanajam degunam un rātni atskaitījās, ka ir Tūta - medicīnas daktere klauns. Mierināja meiteni un stāstīja, kur viņa atrodas un kas ar viņu notiek, palīdzēja viņai mosties un atgriezties realitātē. Kopš tā laika abas kļuvušas par draudzenēm. „Mana Tūta! Es tevi atceros!” satiekoties smējusies meitene.

Nekautrēties no emocijām
„Negāciju ir maz, bet ir. Ir labi, ka cilvēks var nolaist tvaiku. Pukojas - atkal tas klauns! Mācu arī cilvēkus nekautrēties no emocijām. Ir mammas, kas samulst, ka viņas sajutušās vājas. Saku: kaut kur jums tām emocijām ir jāpaliek. Mammai jābūt veselai, laidiet tās emocijas ārā, un kur nu vēl citur, ja ne pie manis.

Tā ir tā terapija, ka pie manis var izraudāties, izsmieties. Var sadusmoties. Tas nozīmē, ka cilvēks ir dzīvs. Kā es ar to tieku galā – tā ir mana kompetence. Paldies, ka Dakteru klaunu biedrībai ir supervīzijas un mēs varam dažādas situācijas profesionāli izrunāt.”
Pediatri piešķīra savu telpu, kur varu iet sagatavoties iznācieniem. Ir tas posmiņš, kur jāiet uz uzņemšanu, traumpunkts, un tad reizēm tas ir ļoti labs darba lauciņš.

Ar klaunīgo līdzjūtību, ar to smalko delikāto robežu tik ļoti, lai neesi žēlotājs, lai nejūtas, ka klauns ņirgājas, lai izdarītu visu tā, ka cilvēkam no tā paliek vieglāk,” stāsta Ivita. Tas, kā viņa runā ar cilvēkiem, kā klaunīgā sirsnībā un smalkjūtībā atspoguļo cilvēku emocijas, patiešām rada vieglu un patīkamu gaisotni, ko ar drukātiem vārdiem grūti aprakstīt. No savas somiņas Ivita izņem blokflautu un spēlē. Dažkārt tieši tā ir atslēdziņa, kas atver bērnu un dod viņam miera sajūtu. Viņa pilnībā izmanto balss iespējas un atdarina dažādus trokšņus – gan klakšķina ar mēli, gan atdarina rukšu ansambli. Tautas Veselības Avīzes lasītājiem Ivita novēl rūpēties ne tikai par savu fizisko veselību, bet biežāk smaidīt, ļaut vaļu emocijām, jūtām un dāvāt citiem prieku. Vairot prieku sevī un citos.

„Smaids reizēm var mainīt ļoti daudz, par ko mediķi ikdienā varbūt neaizdomājas. Tas cilvēks, kas liek smaidīt arī personālam: jo esam smaidīgāki, jo smaidīgāki ir arī pacienti. Klauns ir ļoti vajadzīgs. Mēs esam tā pieraduši, un Tūtu vienmēr ar nepacietību gaidām,” atzīst paliatīvās nodaļas māsiņa Inta.

Anda Leiškalne, “Tautas Veselības Avīze” / Foto: Anda Leiškalne






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS