Apmācies
Rīga
-1°
Apmācies
LV RU
Attiecības

Kopdzīve bez laulības: Latvijā to atbalsta vairākums (143)

 
21.februāris 2016  07:14

Pārresoru koordinācijas centra pasūtītā pētījuma par laulību nereģistrēšanas problēmām rezultāti liecina: vairākums aptaujas respondentu nepiekrīt apgalvojumam, ka dzīvot nereģistrētās attiecībās ir netikumīgi.

Pētījuma autori secina, ka laulība ciešāk tiek saistīta ar bērnu radīšanu, kamēr kopdzīve ar laulību tik cieši netiek saistīta – tam, ka laulība jāreģistrē, pirms radīt bērnus, piekrīt 54%, bet tam, ka tā jāreģistrē pirms kopdzīves uzsākšanas, – 36% respondentu.

Pētījuma autori secina, ka laulība ciešāk tiek saistīta ar bērnu radīšanu, kamēr kopdzīve ar laulību tik cieši netiek saistīta – tam, ka laulība jāreģistrē, pirms radīt bērnus, piekrīt 54%, bet tam, ka tā jāreģistrē pirms kopdzīves uzsākšanas, – 36% respondentu.

Pētījuma mērķis bija apzināt laulības nereģistrēšanas iemeslus, identificēt ar laulības nereģistrēšanu saistītus riskus ikdienas dzīvē un no tiem izrietošos tiesiskā regulējuma problēmjautājumus. Pētījuma laikā no pagājušā gada 17. augusta līdz 17. septembrim aptaujāti iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 64 gadiem. Kopumā veiktas 848 intervijas ar mērķgrupas pārstāvjiem un 1132 intervijas ar personām, kas pie mērķgrupas nepieder.

Pētījuma secinājumi: tam, ka dzīvot kopā nelaulājoties ir netikumīgi, pilnībā piekrīt tikai 7% aptaujāto, apmēram 70% šādam apgalvojumam nepiekrita. Salīdzinoši maz ir tādu, kuri uzskata, ka, sākot kopdzīvi, būtu jāreģistrē laulība. No visiem aptaujātajiem tādu ir 36%, kamēr pretējās domās ir 59% respondentu. Šāda pārliecība vairāk valda starp vecāka gadagājuma cilvēkiem un sievietēm. Pētījuma autori secina, ka laulība ciešāk tiek saistīta ar bērnu radīšanu, kamēr kopdzīve ar laulību tik cieši netiek saistīta – tam, ka laulība jāreģistrē, pirms radīt bērnus, piekrīt 54%, bet tam, ka tā jāreģistrē pirms kopdzīves uzsākšanas, – 36% respondentu. Tāpat secināts, ka nereģistrēta kopdzīve kļūst par arvien pieņemamāku partnerattiecību formu, lai gan laulības vērtība netiek noliegta.
 
Kas notiek cilvēku prātos?
Ziņa, ka vairākums cilvēku Latvijā atbalsta kopdzīvi bez laulības reģistrēšanas, ir portālā kasjauns.lv apspriestāko ziņu topa augšgalā.

Piedāvājam sabiedrības attieksmes raksturojošākos un interesantākos komentārus.


Laulība ir novecojis un sevi izsmēlis jēdziens. Naivums, ka zīmogs pasē garantēs laimīgu dzīvi, izplēn no cilvēku apziņas – cik ilgi var ticēt tam precību sviestam?
 
Civilizētajā pasaulē pastāv zināmas normas/noteikumi, kurus katrs var ievērot vai neievērot atkarībā no savas inteliģences. Amerikā tādu “kopdzīvi” sauc par animal husbandry (dzīvnieku laulības). Darīt jau to var, tāpat kā vadīt auto bez apdrošināšanas.
 
Nu es, piemēram, gribu precēties tikai tad, kad būs pietiekami naudas skaistām kāzām. Kāda jēga no plikām formalitātēm, ja es gribu šo kā skaistāko dienu savā dzīvē ar medusmēnesi Taizemē.
 
To nekad neesmu varējusi saprast: bezjēdzīga naudas šķiešana kāzām ar puspazīstamiem viesiem, bezjēdzīgas fotosesijas, kad fočenes visādos feisbukos, draugos un odnoklaškās tiek tiražētas vēl gadus piecus pēc kāzām, lai družkas skauž, šūmēšanās par kaut kādiem kāzu pušķiem, pričenēm, kosmetologu, kas bieži krokodila ģīmi vienalga par princesi nepataisīs. Un trakākais, ka kāzu dēļ lien kredītos, ko maksā vēl desmit gadus pēc kāzām, vai tērē gadiem krāto naudu (divus tādu nejēgu pārus atrunāju: tak aizbrauciet labāk ceļojumā, vēlāk, kad šķīrās, teica, ka man bija taisnība) P.S. Esmu sieviete, precējusies, un, ja kas, nemaz neskauž.
 
Man bija tāpat: negribēju precēties, apkrauties ar bērniem, jo jutu, ka tā būs vieglāk dzīvot. Tomēr savā ģimenē tiku pieradināts pie disciplīnas. Palikt vecpuišos neiznāca, bet neizšķīros tikai iekšējās disciplinētības dēļ.
 
Cik novērots, tie precētie laiž pa kreisi vēl aktīvāk nekā neprecētie.
 
Jaunie vīrieši ir kļuvuši bezatbildīgi un vāji, negrib uzņemties atbildību, tāpēc ģimeni nedibina. Viņi pat nespēj iedomāties, cik viņu draudzene, blakus gulētāja jūtas nestabili šajā dzīvē blakus tādam vārgulim.
 
Tas, ka degradācija notiek visās jomās, ir fakts. To dzirdam cilvēku valodā, paustajos mērķos un vērtībās. Tas, ka nelaulājas, ir vistiešāk saistīts ar netikumību. Esam nolaidušies līdz primitīvam dzīvnieku līmenim, jo sekss var būt ar pirmo pretim nācēju. Nereti meitenes īsti nezina sava bērna autoru.
 
Kāds sakars laulībai vai vienkārši kopdzīvei ar atbildību? Atbildība vai nu ir, vai nav. Bērni ātri aug arī nereģistrētās attiecībās, mazbērni tāpat.
 
Esmu pārliecināta, ka nākotnē apprecēšos, bet tikai reizi mūžā. Tas man personīgi ir ļoti svarīgi – būt labai sievai, labai mammai. Tagad, kad paskatās apkārt, staigā kaut kādi jēli un savtīgi cilvēki – tikai es, es, man, man... Un tie, kas uzskata, ka nav jēgas apprecēties, jo tāpat izšķirsies, tad, lūdzu, neveidojiet nekādas attiecības un bērnus arī “neražojiet”.
 
Es nekad neprecēšos. Dzīvoju ar draudzeni, nesen par abu sakrātajiem līdzekļiem nopirkām dzīvokli. Oficiāli dzīvokļa īpašnieks esmu es. Tā ka, ja draudzene izdomās aiztīties, lai tinas uz visām pusēm bez nekā. Nekur nav pierādījumu, ka viņa ir piedalījusies dzīvokļa iegādē. Šobrīd man ar viņu ir ērti, jo ir siltas vakariņas katru vakaru, labs, biežs sekss. Un viņa ne uz ko nevarēs pretendēt. Neesmu muļķis, lai precētos. Lai visādus lohus slauc. Esmu izmantotājs, kas jums, protams, nepatīk. Nu bet vismaz deviņdesmit procentos gadījumu izmantotājas ir sievietes.

Nereģistrēta kopdzīve kļūst par arvien pieņemamāku partnerattiecību formu, lai gan laulības vērtība netiek noliegta.

Nereģistrēta kopdzīve kļūst par arvien pieņemamāku partnerattiecību formu, lai gan laulības vērtība netiek noliegta.

 
Pēc Engelsa, vajadzība pēc vīrieša un sievietes kopdzīves oficiālas noformēšanas radās patriarhālā sabiedrībā reizē ar privātīpašuma rašanos, jo galvenajam īpašuma turētājam  vīrietim bija svarīgi nodot savu dzīves gaitā sarūpēto īpašumu paša taisītiem pēcnācējiem. Sievietēm vienmēr patikusi mistifikācija un mistērija, tāpēc radās baltās kleitas, miršu vainadziņi un citi banāli atribūti. Tas viss daiļo dāmu dēļ. Normālam vecim tas ir vienaldzīgi.
 
Par pašu Frīdrihu Engelsu. Viņš visu mūžu dzīvoja nereģistrētā laulībā ar dažādām sievietēm, pārsvarā ar revolucionāri noskaņotām sociālistēm. Viņa pirmā sirdsdāma bija īru sociāliste. Bet tā nebija pēdējā. Tomēr apmēram dienu pirms nāves Engelss bija spiests salaulāties ar savu pēdējo piedzīvotāju – kalponi, lai tā kļūtu par viņa īpašumu mantinieci. Kā teikt, bumba laulību reģistrācijas piekritēju laukuma pusē.
 
Mamma dzīvo kopā ar tēti, bet tētis nav viņas vīrs, tikai piegulētājs.
 
Netikumīgi un negodīgi! Ilgstoša kopdzīve bez laulības ir negodīga tieši pret sievieti. Un vairākums tātad ir blēži. Tad nav brīnums, ka mūsu valstij diez ko labi neklājas. Smejos līdz asarām, kad lasu, ka tāds un tāds ar tik un tik bērniem vēl neesot gatavs laulībai.
 
Kas par stulbu stereotipu, ka visas sievietes teju pēc piedzimšanas sapņo par kāzām, jo laikam bez tām jūtas nepilnvērtīgās, bet vīrieši baidās no kāzām kā no velna? Pilnīgs bulšits. Mani mans vīrietis bildināja, un tieši es nepiekritu, jo negribu visu sasteigt. Ar ko beidzās vismaz puse laulību, zināms ikvienam. Manuprāt, tas ir nožēlojami, ka par galveno dzīves sasniegumu sieviete uzskata kāzas. Turklāt zīmogs pasē neko negarantē un neglābj no attiecību iziršanas.
 
Es gan kā sieviete jūtos vērtīgāka, ja vīrietis mani grib precēt, nevis tikai turēt kā piegulētāju.
 
Sakarīgas, dzīvē daudz ko sasniegušas sievietes neķersies pie bagātiem večiem, jo ir arī gudras un saprot, ka sveša manta ir sveša manta (kā iedeva, tā savāks – ir piemēri, kad tādas bagāti dzīvot gribētājas ar pliku pakaļu tiek izliktas uz ielas, jo bagāti veči reti ir dumji – laulības līgumi utt.). Bet tādu ir mazākumā. Un viņas arī negrib precēties, īpaši tās demonstratīvās pokazuhas – kāzas, jo ir pašpietiekamas.
 
Dzīvojam kopā jau gadus septiņus, satiekam labi, abi jau esam vienu reizi šķīrušies. Bet viņš mani neprec. Divas reizes es – sieviete – viņu bildināju, bet viņš neko... Esot jau reizi bijis precējies. Tad ko man darīt? Kad ir kāda vajadzība, atzīmēju kā partneri. Kādu brīdi vēl pagaidīšu un, ja neprecēs, iešu projām, jo man tas ir svarīgi.
 
Izrādās, lielākajai daļai komentētāju ir uztraukums par to, kā tiks sadalīta manta, ja būs vai nebūs salaulājies. Pirmām kārtām es nekad nesāktu kopdzīvi ar cilvēku, kuram nevar uzticēties šajā ziņā. Nez par kādām bagātībām te ir runa? Mums ir dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā – vai tad tā ir kāda manta? Katram no mums ir mašīna – vai tā arī ir manta? Man tas ir transporta līdzeklis, kas ar laiku sarūsēs un būs jānodod lūžņos. Vienīgā “manta”, kas mums ir, ir labi izglītotie bērni, un ir pilnīgi vienalga, vai viņi dzimuši un auguši laulībā vai vienkārši kopdzīvē.


Speciālistu viedokļi
Laila Girsova, sociālantropoloģe:
– Formulējums tikumisks ir arhaisks  terminoloģija ir novecojusi. Piekrītu, britu sociologam Zigmundam Baumanam, ka mūsdienās nevaram runāt par morāli, drīzāk par ētiku. Arhetipiskā līmenī jaunām sievietēm vairāk gribas kāzu rituālu, ko puiši biežāk uztver kā brīvības laupīšanu un paverdzināšanu. Ņemot vērā, ka vidējais laulības noslēgšanas vecums ir ap trīsdesmit, tradicionālā izpratnē laulība savu nozīmi ir zaudējusi.

Sociālantropoloģe Laila Girsova.

Sociālantropoloģe Laila Girsova.

Laulība ir svarīga tad, kad viens no partneriem ir finansiāli neaizsargāts. Tuvākajā nākotnē mēs nonāksim pie kopdzīves līguma, kurā būs atrunātas visas partneru gaidas un prasības. Šādam dokumentam nav nekāda sakara ar homoseksuālisma draudiem. Ja sieviete ir pašpietiekama, brīva no provinciālas domāšanas, jo provincē stereotipi ir spēcīgāki nekā pilsētās, jautājums par laulību viņai nav aktuāls. Ap gadiem četrdesmit, kad cilvēki pārdzīvo iekšēju lūzumu un pievēršas eksistenciāliem jautājumiem, laulība var būt kā jauna lapaspuse attiecībās, dopings. Mūsdienās aizvien izplatītāka kļūst seriālā poligāmija, kad attiecības ilgst četrus, septiņus gadus, vai, ja paveicas, ilgāk, tad zaudē savu aktualitāti un vietā rodas citas attiecības. Mēs dzīvojam dinamiskā, mainīgā pasaulē, kurā procesi notiek strauji. Aizvien vairāk būs gadījumu, kad cilvēki šķirsies bez skandāla, neuzskatot notiekošo par kaut ko dēmonisku. Katrs aizies savu ceļu, turpinot komunicēt savā starpā. Lai gan Latvijā laulības stereotipi ir noturīgi, aizvien vairāk ir jaunu cilvēku ar rietumu izglītību un dzīves pieredzi, kam novecojušās laulības dogmas šķiet smieklīgas. Jaunā ģenerācija dzīvos pēc citām mērauklām un veidos kopdzīvi, kas atšķirsies no viņu vecāku un vecvecāku attiecību modeļiem. Tā vienkārši būs. Nākotnē laulība paliks kā viena no alternatīvām – kādam varbūt gribēsies rituālu, bet citam no tā šermuļi skries pār kauliem.
 
Dainis Pandars, biedrības “Īsta mīlestība gaida” vadītājs:
– Ir nekorekti runāt par laulību kā par kaut ko, kas iziet no modes vai ir modē, jo tā ir ētiska protonorma, kas jau sākotnēji ielikta cilvēkos. To mainot, sabiedrība kā organisms iet bojā. Divu pieaugušu cilvēku vienošanos par attiecībām mūža garumā ar mērķi veidot ģimeni dēvē par derības slēgšanu. Solījums būt kopā līdz mūža galam, lai kas arī notiktu, ir dvēselisks, bet ķermeniska zīme ir asinis, kas sievietei tek pirmajā intīmo attiecību reizē. Asinis stimulē dzīvību, un fizioloģiskā līmenī laulība ir asins derība, kas ir mūžīga. Latviešu tautas tradīcijā to dēvēja par vainaga atdošanu. Līdzīga norma ir visās tautās un kultūrās, respektīvi, tā ir fundamentāli ielikta cilvēkos.

Biedrības "Īsta mīlestība gaida" vadītājs Dainis Pandars.

Biedrības "Īsta mīlestība gaida" vadītājs Dainis Pandars.


Šim priekšstatam ir daudz dziļāka jēga. Intīmo attiecību laikā cilvēka ķermenī izdalās hormons oksitocīns, kas rada spēcīgu saikni ar partneri – cilvēks jūtas kā viens vesels ar otru. Arī brīdī, kad māte pirmo reizi pie krūts pieliek mazuli, izdalās šis pats hormons. Saikne ir nesaraujama – mūža garumā. Tad jājautā, ar cik cilvēkiem mēs dzīves laikā esam gatavi nesaraujami savienoties? Pēc seksuālās revolūcijas, kas sākās Amerikā, intīmās attiecības tika izmestas ārpus laulības, bet tas ir tāpat, kā izmest uguni no kamīna – tā sāk dedzināt, nevis sildīt. Seko slimība, nevēlama  grūtniecības, salauztas sirdis – būtiskāko cilvēcisko vērtību zaudēšana. Ko saka Playboy? Sekss ir spēle – vīrieši spēlējas ar sievietēm kā ar rotaļlietām – kad apnīk, izmet un paņem nākamo. Mūsdienās sekss ir produkts, kas tiek patērēts, spēle, kurā nav vietas atbildībai un mīlestībai. Ideja, ka sekss ir tikai ķermeņa baudai, ir indīga ideoloģija, kas noved pie degradācijas.

No dabas un loģikas viedokļa laulība nevar būt vecmodīga, tāpat kā mēs nevaram vienu dienu nolemt vairs neelpot skābekli. Kāpēc cilvēkiem sāk šķist, ka laulība nav vajadzīga? Vainojama ir negatīva vecāku pieredze, šķiršanās, pašu un draugu neveiksmīgās attiecības, kā arī mediju paustais. Puse laulību izirst, tomēr otra puse ir veiksmīgas. Ir četri nosacījumi, lai cilvēku kopdzīve būtu izdevusies: mīlestība, sapratne, cieņa un uzticamība. Ja kāda no šiem pīlāriem nav, laulība sāk šūpoties, līdzīgi kā krēsls, kas nav stabils, ja tam nav četru kāju.

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Shutterstock, LETA






Komentāru noteikumi

SVARĪGĀKAIS